Kurzemes Vārds

22:54 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Racionālā matemātiķe ar izglītības maģistra grādu

Daina Meistere

Vizītkarte

Silva Kurtiša
strādā Pilsētas domē,
pilda Izglītības nodaļas vadītājas pienākumus,
saista matemātika, beigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijas matemātikas skolotājas studiju programmu un ieguvusi bakalaura grādu,
strādājusi 1.vidusskolā un Pedagoģijas akadēmijā, kur viņa vadīja Informācijas centru un pēc tam izveidoja Ārējo sakaru nodaļu,
vienīgajai mūsu pilsētā ir maģistra grāds izglītībā un projektu novērtēšanā, kas iegūts, divus gadus studējot Amerikas Savienotajās Valstīs,
visaugstāk dzīvē vērtē izglītību un personisko brīvību.

Silva Kurtiša nav liepājniece, viņa dzimusi Jelgavā un mācījusies Aizputes vidusskolā. Uz mūsu pilsētu meiteni atveda matemātika. Jau Aizputē Silva mācījās klasē ar matemātikas novirzienu. Taču, pabeidzot studijas Liepājas Pedagoģijas akadēmijā un sākot patstāvīga darba gaitas, jaunā matemātikas skolotāja saprata, ka vizpārizglītojošā mācību iestāde nav viņas īstais aicinājums. Tomēr ir citi talanti un spējas, kurus varēja likt lietā savā bijušajā augstskolā. Silva sevi sauc par pasaules pilsoni. Neatkarīgu skatienu uz pasaulē notiekošo jaunajai Liepājas pedagoģijas pārstāvei palīdzēja iegūt studiju laiks Amerikas Savienotajās Valstīs. Silva Kurtiša uzskata, ka zināšanu un prasmju nekad nevar būt par daudz un ka cilvēka spēkos ir apgūt vairāk, nekā viņš sākumā domā.

Ar racionālu pieeju

Jūs teicāt, ka dzīves lielā mīlestība ir matemātika. Kā tā radās?

– Cik zinu, mani vienmēr vilinājuši skaitļi un to kopsakarības. Mēs ģimenē esam trīs bērni, man ir divus gadus un astoņus mēnešus vecāka māsa un tieši tikpat daudz jaunāks brālis. Mamma ir stāstījusi, ka Silva vienmēr zinājusi, cik dārzā ir koku, cik kāpnēm pakāpienu un cik naglu ir kastītē. No piektās klases, tad mūsu ģimene jau dzīvoja Cīravā, man bija ļoti labs matemātikas skolotājs – Juris Brašs. Vidusskolas klasēs mācījos Aizputē, tur jau apzināti gāju uz matemātikas klasi. Aizputē algebru un ģeometriju mācīja pati labākā skolotāja pasaulē – Dace Šmite. Un laikam jau, pateicoties viņu abu ietekmei, izvēlējos skolotājas profesiju un atnācu uz Liepājas Pedagoģijas akadēmiju.

Ja jau reiz tā vilināja skaitļu pasaule, vai bijāt tāda lēnīga un apcerīga meitene?

– Es pat teiktu, ka biju hiperaktīvs bērns. Ne tikai visur piedalījos, bet pat vadīju, kā, piemēram, klases pašpārvaldi. Domāju, ka skolas gados biju ārkārtīgi droša un pašpārliecināta. Iespējams, ka tas ir mammas nopelns, jo viņa mani nekad nav kritizējusi, vienmēr uzteikusi un sacījusi, ka viss ir labi. Vēl aizvien manī ir tā pārliecība un iekšējā sajūta, ka viss, ko daru – ir labi, un man ne par ko nav ne jābaidās, ne jākautrējas.

Kā jūs uzņēma Liepāja un mūsu akadēmija?

– Labi. Īpašas atmiņas man ir par kursabiedriem. Mums bija laba grupa. Mēs vēl aizvien draudzējamies, turamies kopā, tiekamies. Piemēram, reiz pat aizbraucām līdz Ziemupei un tad ar kājām nācām atpakaļ uz Liepāju. Turpinām sarakstīties savā starpā ar elektroniskā pasta palīdzību, ik pa laikam sazvanāmies, lai pastāstītu, kas jauns, kā iet dzīvē un kādi panākumi darbā.

Taču likt lietā akadēmijā iegūtās pedagoģiskās prasmes iznāca visai maz?

– Jāatzīstas, ka man patīk pati matemātika. Būt par skolotāju, domāju, tā nav mana īstā vieta. Bet par to vienu gadu skolā – es 1.vidusskolā mācīju matemātiku un informātiku – man nav tik labas atmiņas. Studentus jā, viņus man ļoti patika mācīt. Laikam ar bērniem nespēju tik labi sastrādāties, kā vēlāk ar studentiem. Jo augstskolā viņi jau ir motivēti zināšanu apguvei, viņi zina, ko vēlas, un tad mēs varam būt partneri. Jāteic, man vēl tagad patīk mājās paņemt uzdevumu grāmatas un rēķināt.

Kas tieši pievelk matemātikā, kā jūs raksturotu šīs zinātnes pievilcību?

– Es domāju, ka mani tā saista tāpēc, ka pati esmu racionāla un strukturēta, visu saredzu shematiski. Un tas raksturīgs tieši matemātikai. Liepājā iestājos arī maģistrantūrā. Bet tad aizbraucu uz Ameriku. Palika pabeigta teorētiskā daļa, bet neaizstāvēts praktiskais maģistra darbs. Man ir doma, ka varētu vēl šo darbu turpināt, pabeigt. Esmu par turpināšanu akadēmijā jau ieminējusies saviem pasniedzējiem.

Ar ko tieši saistās jūsu pētījums?

– Tagad man ir divas idejas, kā turpināt darbu – viena ir saistībā ar ekonomisko matemātiku, par to, kā var risināt dažādus ekonomiskos uzdevumus ar matemātikas palīdzību, un otra – izveidot statistikas kursu, kas varētu būt kā izvēles kurss akadēmijas studentiem.

Draugi un paziņas četrdesmit valstīs

Kāds bija ceļš līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Vai tas, ka tobrīd vadījāt akadēmijas Ārējo sakaru centru, palīdzēja?

– Varbūt, ka jā. Jo, strādājot gan Informācijas centrā, gan vēlāk Ārējo sakaru centrā, man bija pieejama informācija. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka izglītība ir visvajadzīgākā lieta, kas cilvēkam vien var būt. Tāpēc arī meklēju iespēju, kur un kā mācīties. Atradu, ka var pieteikties uz Sorosa fonda piedāvāto Maskija stipendiju. Pieteicos studijām starptautiskās izglītības jomā, lai iegūtu šo stipendiju. Izturēju konkursu (toreiz gan vēl nezināju, ka ir tik liela konkurence – pavisam bija sešdesmit četri kandidāti uz vienu stipendiju) un ieguvu iespēju mācīties Masačūsetsas universitātē, kas atrodas netālu no Bostonas.Tā ka man veiksme stāvēja blakus.

Kas bija jādara, lai uzvarētu un starp tik daudziem pretendentiem izvēlētos tieši Liepājas meiteni?

– Man, strādājot akadēmijas Ārējo sakaru centrā, bija iegūta zināma pieredze starptautisku projektu veidošanā un pieteikšanā. Sākumā bija jāraksta eseja. Varbūt, ka izprast tieši to, kas būtu vajadzīgs, palīdzēja mans racionālais prāts un pieeja. Jo līdz tam visi tie projekti, kurus biju izstrādājusi akadēmijas vajadzībām, bija dabūjuši finansējumu, tā biju jau daudzmaz ielauzījusies tajā jomā un izpratusi, ko vērtētāji vēlas redzēt pieteikumos. Pēc tam pusfinālistus brauca intervēt Sorosa fonda pārstāvji no Ņujorkas. Saruna notika Rīgā, angļu valodā, un arī tajā vajadzēja sevi pierādīt un motivēt savu tieksmi pēc izglītības.

Kāpēc vēlējāties turpināt mācīties? Ir taču jābūt kādam grūdienam, lai nonāktu līdz domai, ka pienācis laiks papildināt zināšanas ārpus mūsu valsts?

– Reiz izlasīju rindas, ka Rainis, pārbaucis mājās no Lugano, esot teicis, ka "viņš Latvijā smokot". Man ir līdzīgi, man visu laiku vajag kaut ko vairāk, nevaru ieslīgt pašapmierinātībā. Man vajag plašumu, mīlu ceļot. Esmu bijusi vairāk nekā piecpadsmit valstīs, esmu krustām šķērsām izbraukājusi Amerikas Savienotās Valstis, arī Kanādu. Ja neceļoju, tad man nepieciešams sazināties telefoniski, mēdzu zvanīt saviem draugiem ne tikai uz Eiropas valstīm, bet arī uz Āfriku. Nesen, piemēram, sazvanījos, lai apjautātos, ko viņi domā par Āfrikas valstu savienības dibināšanu, līdzīgi, kā ir Eiropas savienība.

Kāpēc bija būtiski to uzzināt? Avīzes taču par to rakstīja?

– Tāpēc, ka Latvijā man neviens to nepateiks tā, kā to izdarīs cilvēks, kas pārzina savu valsti un situāciju visā kontinentā. Nezinu, varbūt esmu kosmopolīte, man vajag visu zināt. Amerikā, piemēram, kopā ar mani studēja jaunieši no četrdesmit valstīm. Un, runājot ar viņiem, es tagad labāk zinu, kas notiek Sudānā, Kambodžā vai Sjerraleonē. Tagad, kad avīzē nejauši ieraugu ziņas par Sjerraleoni, es tās izlasu ļoti rūpīgi, jo zinu cilvēku, kas tur dzīvo, un man ir svarīgi uzzināt, kā iet viņa zemē, jo tas ietekmē manas paziņas dzīvi. Varbūt tāpēc es vēl aizvien turpinu tik rūpīgi lasīt katru informāciju par šīm valstīm.

Visu laiku ir ko mācīties

Vai jums pietiek laika vēl kādām interesēm?

– Ja cilvēks vēlas sevi pilnveidot, tad laika netrūkst. Neraugoties uz savu patiku pret matemātiku, es vēl ieguvu kvalifikāciju – interjera dizainere. Neapšaubāmi cilvēks tikai iegūst, ja viņš zina vairākas svešvalodas, tāpēc es pašlaik mācos franču valodu.

Bet interjera dizainers taču ir ar mākslu saistīta specialitāte un tātad, neapšaubāmi, prasa arī zināmu talantu. Kā sapratāt, ka jūs to varat un spējat?

– Jā, tas tā ir. Mācoties matemātiku, man šķita, ka esmu pārāk, nu tāda neradoša un ka man ir jāattīsta sava mākslinieciskā puse. Tāpēc intensīvi sāku zīmēt. Aizputē mani mākslā ievadīja skolotājs, bet vēlāk apgūto papildināju jau pašmācības ceļā – sapirkos attiecīgu literatūru, mācījos, kādas ir gleznošanas likumsakarības. Amerikā viens mākslinieks, redzot manus darbus, pat piedāvājās tos iepirkt un pārdot galerijā.

Kādā žanrā un ko jūs gleznojat.

– Lielākoties tie ir akvareļi. Vairumā gleznoju dabas skatus, bet ir arī abstrakti darbi, kuros paustas emocijas. Man vēl aizvien šķiet, ka esmu pārāk racionāla un ka man trūkst šīs radošās puses. Esmu mācījusies arī klavieres spēlēt.

Māka pastāvēt par sevi un saviem vārdiem

Studijas Latvijā un studijas Amerikā. Divas dažādas pasaules. Vai arī atšķirīgas izglītības?

– Divi gadi, kurus mācījos Amerikā, ir pietiekoši ilgs laiks, lai iegūtu sapratni par turienes studiju metodēm. Jāteic, ka atšķirība bija jūtama – es biju nokļuvusi pavisam citā izglītības sistēmā. Universitātē nebija tā, kā ir pie mums. Universitātei ir bagātīga grāmatu krātuve, students iet uz bibliotēku, atrod to, kas viņam vajadzīgs, apgūst nepieciešamo, tad iet uz auditoriju un diskutē. Tā kā studējām kopā daudzu valstu jaunieši, tad šo diskusiju laikā katrs iepazīstināja ar savas valsts izglītības sistēmu. Mums bija kurss – salīdzinošā izglītība. Tas ir pavisam savādāk, nekā visu to izlasīt, tur nāca līdzi katra stāstītāja personiskā pieredze un izjustais. Tā mēs varējām tās salīdzināt, gūt ieskatu, kā norit, teiksim, mācības Peru, Anglijā, Kolumbijā. Tāpēc varu uzskatīt, ka man ir pārskats, kas šajā jomā notiek pasaulē.

Kā jūs sevi izjutāt kā Latvijas pārstāvi starp gandrīz visas pasaules cilvēkiem?

– Starptautiskās izglītības centrā es jutos ļoti labi, jo mēs visi bijām vienādi. Pasniedzēji tur jau strādā gandrīz no izveidošanas laika (centram ir trīsdesmit pieci gadi), tā kā viņi jau ieguvuši zināmu pieredzi darbā ar dažādu valstu pārstāvjiem. Piemēram, viņi zināja, ka Āzijas valstu studenti ir pasīvi diskusijās, jo viņi vienkārši nav mācīti apstrīdēt, teiksim, profesora viedokli. Japānā ir pieņemts, ka cienības pilnā klusumā jāklausās pasniedzēju stāstītā, pat nedomājot, ka varētu iebilst. Interesanti, ka Austrumeiropas pārstāvjiem vienīgajiem obligāti bija jāiziet pusgadu ilgs kurss, kurā māca argumentācijas prasmi. Jo bija ievērots, ka cilvēki no Austrumeiropas valstīm diskusijās kļūst pārāk emocionāli, sāk visu uztvert pārāk personiski. Tāpēc mums mācīja diskutēšanas prasmi, to, kas ir labs arguments, kas slikts. Tāpat rindkopu pa rindkopai mācījāmies, kā rakstīt eseju. Bija pat mazliet tā kā pazemojoši, ka tikai mums tas jādara. Pirmais gads vispār bija tāds pagrūts. Kā nekā jāapgūst tas, ka vispirms jau pašam jāatrod un jāizlasa vajadzīgais un pašam jāaizstāv apgūtais. Interesanti, ka profesori neko daudz nesaka, viņi sēž un klausās. Trīsdesmit procenti no tavas atzīmes veidojas, ņemot vērā līdzdalību diskusijās. Un, lai varētu pietiekami labi diskutēt, pamatot savu viedokli, ir daudz literatūras un citu materiālu jāizlasa.

Neprasme diskutēt, otru neaizvainojot – tā ir mūsu sabiedrības liela nelaime.

– Ļoti svarīgi, sākot diskusiju, ir uzreiz noskaņoties uz kompromisu. Drīkst izteikt komentārus tikai un vienīgi par izteikto, nevis atsaukties uz runātāja pagātni, izskatu vai rakstura īpašībām. Jāsaprot, ka nevajag par katru cenu uzvarēt un lai tas otrs aiziet sakauts, kā tēlaini saka, ar nazi mugurā. Vajag atrast kaut ko tādu, kas abus apmierina.

Tātad – tas ir tas ieguvums, ko atvedāt no studijām Amerikā?

– Jā, tā ir prasme izveidot savu viedokli par konkrētu lietu un māka šo viedokli pamatot. Kā arī ar prieku uzklausīt citu cilvēku viedokļus. Jo tikai runājot un uzklausot, var pārbaudīt pats sava viedokļa pareizību. Var uzvarēt arī tā – pārliecinoties par sava uzskata nepareizību, un tātad tas ir jāatmet, jāuzsāk kaut kas cits.

Starp prieku un bailēm

Jūs atkal atgriezāties Liepājā pēc Amerikas Savienotajās Valstīs pavadītā studiju laika. Līdz ar to bija zināma distance, kas ļāva izglītībā notiekošos procesus vērtēt savādāk. Kāpēc palikāt mūsu pilsētā?

– Man bija piedāvājums atgriezties akadēmijā Ārējo sakaru centrā. Šo centru es pati biju izveidojusi, man tur bija interesanti strādāt. Taču šaubījos, vai būtu lietderīgi atgriezties tajā pašā vietā un saņemt tādu pašu algu pēc tik saspringtām mācībām un pēc iegūtā grāda, kas apliecina zināšanas gan izglītībā, gan projektu vērtēšanā. Tāpēc aizsūtīju savus datus citām vietām, to vidū arī Liepājas pārstāvniecībai Rīgā. Un tad mani uzaicināja uz pārrunām domē. Kāpēc netiecos uz galvaspilsētu? Ir tā, ka pēc līguma man obligāti ir jāstrādā Latvijā, jo Amerikas valdība ir maksājusi par skološanos, lai pēc tam iegūtās zināšanas es dotu Latvijai, tāpēc vismaz šo laiku jābūt šeit. Domāju, ka vismaz šos divus gadus es mierīgi varu dzīvot Liepājā. Tad jau redzēs, kas notiks.

Vai mūsu pilsēta ir kaut cik tuva, pievelkoša?

– Jā, Liepājai ir daudzas labas lietas. Rokmūzika. Jūra. Un aura. Bet pēdējā laikā mani satrauc un biedē cilvēku rasisms, tā izpausmes tieši Liepājā. Arī Cilvēktiesību biroja vadītājs Nils Muižnieks ir teicis, ka tieši mūsu pilsēta izceļas ar dažādām ekstrēmisma izpausmēm. Esmu ievērojusi, ka tad, kad atbrauc kādi tumšādaini speciālisti, konsultanti, viņiem nākas izciest šīs izpausmes skatienos, arī izteikumos. Pati to attieksmi esmu piedzīvojusi, būdama kopā ar atbraukušo konsultantu, klubā "Pablo". Līdz šim mums bija maza saskarsme ar tumšādainiem cilvēkiem. Tāpēc es domāju, ka pie mums nav nekādas attieksmes. Bet pēdējā laikā, pateicoties "Brīvības" partijas reklāmai, jūtama skepse, jau izskan bažas, ka atnāks ienācēji no Āfrikas un kaut ko mums atņems. Es pat baidos aicināt ciemos savus draugus, piemēram, Danielu no Dienvidāfrikas. Viņš ir smagi cietis no aparteīda.

Jūs uzaicināja strādāt Pilsētas domē, vadīt Izglītības nodaļu. Kādu jūs redzat savu vietu, ko vēlaties paveikt, izdarīt?

– Man ļoti patīk darboties izglītības jomā. Atceros Džona Kenedija teicienu, ka "mūsu kā nācijas progress nevar būt ātrāks, kā mūsu progress izglītībā". Un tieši izglītības straujā izaugsme ir palīdzējusi Somijai, Īrijai sasniegt augstus rezultātus valsts mērogā. Man ļoti patīk strādāt domē. Galvenokārt tāpēc, ka te ir profesionāļi, cilvēki, kas godprātīgi dara savu darbu, kas ir iniciatīvas bagāti, kuri labprāt veido darba grupas, izdomā ko jaunu, lai izdarītu ko vairāk papildu saviem tiešajiem pienākumiem. Es ļoti labi jūtos, strādājot domē. Tālivaldis Deklaus, kas ir dzīvesgudrs cilvēks, man kā priekšnieks dod daudz brīvības, es varu pati izdomāt, ko darīt un kā rīkoties. Galvenais uzdevums ir dokumentācija, kas attiecas uz izglītību. Tāpat priecājos, ka šos procesus varu ietekmēt, darbojoties Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības komisijā. Rīgā reizi mēnesī notiek tikšanās, tajās piedalās arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji, mūs iepazīstina ar sagatavoto un topošo likumu projektiem. Man patīk, ka varu kaut ko ietekmēt arī likumdošanā, tātad – jau plašākā mērogā. Man ļoti patīk darbs ar studentiem, un manā pārziņā ir arī sadarbība ar augstskolām.

Blūzs un Bella

Parunāsim mazliet par to, kas nav saistīts ar darbu...

– ... ļoti patīk blūzs, un ir žēl, ka Liepājā nav blūza klubs. Aizraujos ar fotografēšanu, un man vienmēr ir līdzi fotoaparāts. Fotografēju es visu, kas pagadās, piemēram, jumtus un logus. Kā trollītis Mumins teicis: "Tam, kas ir gatavs tās saņemt, pasaule ir pilna brīnumainu lietu!" Tā ir, tiem, kas gatavi saskatīt, ir daudz brīnumainu lietu visapkārt. Vēl man patīk iet pa svešām vietām, bez domām, kur eju un kur nonākšu. Amerikā, piemēram, mēdzu braukt ar vilcienu bez noteiktas vietas, kur apstāties, patīk lidostu atmosfēra. Es daudz lasu. Pāreju mājās no darba un lasu. Par konkrētiem cilvēkiem un par viņu dzīvi.

Kā ar personisko dzīvi? Vai jums ir kādi mīlulīši...

– Man patīk būt vienai. Man pilnīgi pietiek ar savu sabiedrību pat deviņdesmit procentus no visa laika. Man ir Siamas kaķene Bella, kura mīl tikai mani un visus citus saskrāpē. Ar ģimeni ir sarežģīti, jo es nezinu, kur es turpmāk būšu, kur dzīvošu. Pilnīgi iespējams, ka tā nebūs Latvija, līdz ar to negribu, ka mani te saista kaut kas tik nopietns un paliekošs. Bet dzīve jau parādīs...