Kurzemes Vārds

20:58 Svētdiena, 29. marts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vecas kroplības. Tikai spilgtākā gaismā

Ints Grasis

Šobrīd Latvijā aktualitātes degpunktā ir diskusija par neoficiālo maksājumu – ārsta honorāru jeb kukuli, ko, nav noslēpums, no pacientiem pieņem daudzi Latvijas mediķi.

Lai cik tas arī paradoksāli būtu, daudzus gadus gan es, gan jūs, cienījamie lasītāji, gan ministri, gan slimnīcu ārsti, arī Liepājas Centrālās slimnīcas vadītājs Egils Freidenfelds, labi zinām, ka dakteri saņem arī otru algu. Tagad, kad klusie telefoni daļēji pārtapuši publiskā diskusijā par šo problēmu, daudziem ārstiem tas izrādījies negaidīts pārsteigums, un viņi pat īsti nav gatavi par šo jautājumu runāt.

Sabiedrībā piekoptās vecās ārstēšanās apmaksas tradīcijas, kā arī līdzšinējo Latvijas valdību nemākulīgā problēmu risināšana medicīnas nozarē radījusi absurdu. Proti, vienkāršais postpadomju cilvēks vairs īsti nesaprot, ir labi vai slikti, piemēram, dot dakterim neoficiālu maksājumu par savu vai sava radinieka ārstēšanu. Un man ir savs viedoklis, kādēļ tas tā. Maksu ārstam cilvēks bieži neuztver kā kukuli, bet gan kā obligāto atveseļošanās vai izdzīvošanas naudu.

Piekrītu mūsu pilsētas Centrālās slimnīcas galvenajam ārstam, ka nauda aploksnē rada smagu sociāli ekonomisku un morālu problēmu. Starp citu, viņš pats ar "Kurzemes Vārda" starpniecību liepājniekiem norādīja, ka ir ārsti, kuri "pēc šīs aploksnes saņemšanas izjūt pastiprinātu atbildību pret savu pacientu". Un vai tad kāds no mums, nokļūstot slimnīcā, gribētu, lai dakteris pret mums neizjustu atbildību?

Tā kā pavisam nesen esmu pamatīgi analizējis korupciju un tās ietekmi uz valsts ekonomiku, varu apgalvot, ka kukuļošana ārstniecības iestādēs ir specifiska un ļoti atšķirīga savā izpausmē un sabiedrības attieksmē, nekā korumpētu amatpersonu un ierēdņu uzpirkšana klasiskajā izpratnē. Ārsts saņem nepelnīti mazu oficiālo atalgojumu, un šī skarbā realitāte stimulē kukuļņemšanu. Taču, paraugoties uz šo problēmu no citas puses, var secināt, ka neviens ierēdnis, pieprasot kukuli, nespēj būt tik cinisks kā ārsts, zinot, ka veselība ikvienam ir vislielākais dārgums, par to cilvēki spēj atdot visu, kas viņiem ir, tajā pašā laikā neskrienot sūdzēties prokuroram par kukuļa izspiešanas faktu. Turklāt arī prokurors (starp citu, gluži tāpat kā žurnālists) ir cilvēks, un var gadīties, ka viņam pēc savu profesionālo pienākumu veikšanas ilgu laiku ļoti, ļoti negribas slimot.

Pēdējie notikumi Latvijā rāda, ka ārsta honorāra izspiešana, var gadīties, jau sasniegusi savu galējo robežu. Es domāju faktu, ka, iespējams, naudas nesamaksāšanas dēļ tika atlika svarīga operācija un tādēļ nomira paciente. Un piekritīsit, ir vienkārši nožēlojami, ka televīzijas sižetā visnotaļ cienījams augstas klases profesors Igors Aksiks, kas labi apzinās savu nozīmi un vietu medicīnas pakalpojumu tirgū, vienā mirklī pārvēršas par pirmās klases skolēnu, kas nesakarīgi buldurē un taisnojas kā tāds nesekmīgais.

Pozitīvi, ka par šīm kroplībām tagad sākts runāt skaļāk. Tikai pieredze rāda, ka ar runāšanu vēl nekas nav līdzēts. Valstij jācenšas radīt tāda medicīnisko pakalpojumu apmaksas sistēma, kurā nebūtu vietas aploksnēm. Pretējā gadījumā valstiskā līmenī turpināsies ēnu ekonomikas stimulēšana. Ja jau tagad būtībā mūsu valstī ir daļēja maksas medicīna, un visi to zina, tad kādēļ gan valsts pati atsakās no nodokļiem? Kādēļ bāzt galvu smiltīs kā strausam?

Protams, sistēma jāizstrādā atbilstīga sabiedrības interesēm, ņemot vērā sociāli ekonomiskos faktorus, un tas nebūt nav viegli. Katrā ziņā es ceru, ka diskusija par šo jautājumu neapsīks un tās institūcijas, iestādes, sabiedriskās organizācijas, kas jūt piekritību šai problēmai, aktīvi iesaistīsies aplokšņu kroplības izskaušanā.