Kurzemes Vārds

07:04 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Politiskās temperatūras svārstības augustā ievadā

Edgars Lūsēns

Viņnedēļ sinoptiķi tika izskaitļojuši, ka ir karstākā vasara kopš tiem 150 gadiem, kad pasaulē sāka pastāvīgi mērīt un pētīt gaisa temperatūras svārstības. Norises pasaules un Latvijas politikā aizvadītajā nedēļā par šogad rekorkarstākajām nosaukt nevarētu, toties par siltām gan. Tos enerģijas avotus, no kuriem radās šis siltums, kā arī dažādas politisko temperatūru pārmaiņas, tad arī aplūkošu šajā apskatā.

Kura no tām ir visskaistākā

"Spogulīt, spogulīt saki man tā," vēstīja viena no skaistākajām brāļu Grimmu pasakām, arī viena no "Prāta vētras" saldākajām dziesmām, un arvien biezāk šās rindas gūst aktualitāti Latvijas politiskās dzīves orbītā. Taču, ja vēlētājiem vēl laika gana, lai ieklausītos dažādu zintnieču un pareģu vēstījumos, lai sauktu talkā ekstrasensus un debesis, pirms izdarīt izšķirošo izvēli, par kuru politisko spēku tad atdot savu vienu vienīgo balsi, uz kuru tik daudz pretendentu, tad politiskās partijas, kurām šonedēļ finišē sarakstu iesniegšanas termiņš, pie garīgiem spēkiem vērsušās jau tagad. "Jaunais laiks" pamanījās publicitātes pasākumu rīkot ar dievvārdiem uz lūpām, tādējādi aizsākot visai riskantu laicīgās un garīgās varas sapludināšanas mēģinājumu, jo līdz šim šās varas bija mēģinājušas sadzīvot, ievērojot savstarpējās paritātes vai līdzāspastāvēšanas principu, un allaž, kad robežas krustojās, tas radīja visai skaļu rezonansi. Nevarētu gan teikt, ka uz kristīgo nišu pretendējošie nebūtu mēģinājuši nokļūt pie varas, jo līdz tautas kalpa krēslam jau bija nokļuvis dažs Kristīgās demokrātu savienības biedrs, dievvārdu nekautrējās lietot arī vairāki panākumus guvuši populisti, skandalozo Zīgeristu ieskaitot, bet uz šīm vēlēšanām cerošā Pirmā partija jau vēl pirms tās dibināšanas tika saistīta ar vairākiem ticības sludinātājiem, kādēļ tautas valodā tā joprojām tiek dēvēta par mācītāju partiju.

Un tomēr neviens politiskais spēks vēl nebija publiski devis solījumus un publiski lūdzies baznīcas svētību, un, ņemot vērā latviešu visnotaļ konservatīvi respektējošo attieksmi pret baznīcu un tai pretim stāvošo skepsi pret politiķiem, grūti pat pateikt, vai priekšvēlēšanu favorītiem šis solis būs rakstāms aktīvā vai pasīvā. Katrā ziņā pasaules vēsture pieredzējusi lērumu labu un noteikti ne mazāku daudzumu ļaunu darbu, kas veikti garīgo vērtību vārdā, izlūdzoties baznīcas svētību, tāpēc gaidīsim, kā attīstīsies notikumi tālāk. Vienīgais – no laicīgās dzīves viedokļa interesanti būtu palūkot, kas notiks gadījumā, ja šī partija patiešām iegūs prāvu skaitu vietu, bet tās biedri garu turpmāko četru gadu laikā tomēr nespēs sadzīvot tik rātni, pareizi un mierīgi, kā to paredz kristīgie ideāli.

Bet to, ka ar šiem ideāliem sadzīvot grūti, lieku reizi apliecināja aizvadītā nedēļa, kad valsts amatpersonas nonāca sūrākā situācijā nekā Antiņš, jo bija spiestas secināt, ka arī trešo reizi stikla kalnā jāts ir veltīgi, jo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklējums beidzies ar trešo fiasko. Līdz ar to birojs, kuram darbu vajadzēja sākt jau 1.augustā, protams, nefunkcionē, un, lai arī tā pienākumi uzticēti Valsts ieņēmumu dienestam, notiekošais vēlreiz rāda, cik ļoti politiķi paši ieinteresēti šā dienesta izveidē. Kā traģikomisks punkts (ne)notiekošajam bija skandāla turpinājums ar lepnajām automašīnām, kas lieku reizi norādīja, cik tālu amatpersonas tomēr atrodas no izpratnes par interešu konfliktu būtību vai, precīzāk runājot, cik maz tās gatavas rēķināties ar morāles normām gadījumos, kad tas skar pašu intereses.

Dīvainākais, ka Rietumu demokrātijās rūpīgi izskaustus un, piemēram, nupat Vācijā nepilna mēneša laikā divu ministru demisijas izraisījušos merkantilās saknēs balstītos interešu konfliktus nespēj saskatīt ne tikai padomju sistēmas absurdus un no tiem izrietošajās aplamībās dzīves skolu un pieredzi izgājuši ļaudis. Arī Valsts prezidente uzreiz ķērās pie čekas un staļinlaiku pieminēšanas, tikko kļuva redzams, ka konflikta ēna apdraud viņas kancelejas administrāciju, un katrā ziņā valsts pirmās amatpersonas sacītais jūtami kontrastē ar viņas pašas vēl gada sākumā aicināto, ka korupcijas novēršanā roka pieliekama ikvienam iedzīvotājam, jo pretējā gadījumā to izskaust būšot ļoti grūti.

Sarežģītākajā situācijā tagad nonākusi tā visnotaļ iespaidīgā sabiedrības daļa, kas visai attāli seko iekšpolitikas niansēm, kā arī tie starptautiskie novērotāji, kas vērtē mūsu valsti no malas, jo tā arī nav skaidrs, vai Latvijas valsts patiešām vēlas apkarot korupciju, un, ja vēlas, tad kā ir lemts to izdarīt. Pagaidām, šķiet, recepšu nav ne politiskās varas, ne kārtību sargājošajām struktūrām, un neizskatās arī, ka šī recepte līdz rudenim tiks reāli sameklēta.

Tomēr visdrūmākais no aizvadītās nedēļas secinājumiem ir tas, ka politisko cīņu arēnā tiek iesaistīta ne tikai garīgā vara vai upurēti amatpersonām it kā nepieciešamie morāles principi. Daudz bēdīgāk, ka batālijās tiek sviesti ķīviņi par vienu no cilvēkiem vissvarīgāko lietu, proti, veselību. Dakteru skandālam visticamāk būs turpinājums, kas arī nepārsteidz, jo vispār zināms ir fakts, ka aploksnes medicīnā ir sistēma. Taču nepatīkamākais, ka politiķi šos faktus izmanto kā spēkošanos ar sekām, kamēr cēloņiem pēc būtības neviens ķerties klāt, kā izskatās, tā arī negatavojas, un līdz ar to veselības aprūpes sistēma Latvijā turpinās darboties tikpat vai apmēram tikpat nožēlojamā režīmā kā līdz šim.

Ierasto scenāriju turpinājumi

Ja aplūko aktualitātes, kas saistījušas uzmanību pasaules politiskajos procesos, tad varam secināt, ka īpaši krasi pavērsieni nav notikuši, jo vēl joprojām līst asinis Tuvajos Austrumos, un vēl joprojām lielāko uzmanību ārpus šīs un citām nemiera zonām piesaista pasaules lielvaru centieni sakārtot zemeslodi pēc sava prāta un saprašanas.

Diezin vai dramatiskas sensācijas piedzīvosim arī šajā nedēļā, taču pilnīgi droši, ka konfliktējošās puses Tuvajos Austrumos par sevi liks runāt atkal. Te gan jāsecina, ka pasaule jau diemžēl pieradusi, ka palestīniešu un Izraēlas konflikts nepakļaujas ietekmei, tāpēc palestīniešu teroristu un Izraēlas militāristu asinsdarbi uztverami vienīgi no faktu konstatēšanas viedokļa. Uz miera sarunu atsākšanu cer vienīgi tās lielvaras, kas uzņēmušās pasaules policistu lomu. Tām arī šādas sarunas ir galīgi nepieciešamas kā indulgences savai darbībai, jo pretējā gadījumā varētu tikt apšaubīta spēja veikt šo pasaules uzmanīšanas funkciju citos reģionos.

Tikmēr ASV arvien nepārprotamāk lika saprast, ka to vēlēšanās likvidēt Irākā pastāvošo Sadama Huseina režīmu ir neatgriezeniska, jo tikai tā iespējams garantēt drošību šajā reģionā un tikai tā varot mazināt terora draudus, ko visā pasaulē rada Huseinam lojālie kaujinieki. Kaut arī vairākas Rietumu demokrātijas valstis visai izvairīgi un neitrāli izturas pret šiem ASV sludinātajiem kārtības ieviešanas nepieciešamības centieniem, nemaz nerunājot par lielvalsts politiku neatbalstošajām zemēm, tomēr maz ticams, ka ASV atteiksies no iecerētā, lai arī apstiprinājušas, ka šogad uzbrukuma Irākai vēl nebūs. Irāka gan arī sajutusi, ka šoreiz draudi nav nekāds joks, un tāpēc aicinājusi starptautiskos novērotājus pie sevis, lai tie pārliecinātos par Huseina šķietamo miermīlīgumu, tomēr pārāk ilgi Bagdāde ignorējusi brīdinājumus un parāk ilgi raustījusi lauvu aiz ūsām, lai cerētu tikt sveikā arī šoreiz, ja vien netiks atrasts kāds radikāls risinājums. Bet to, ka cīņa ar terorismu nedrīkst apstāties ASV, ļauj uzsvērt kaut vai pagājušās nedēļas notikums, kad Afganistānā tika atrastas apjomīgas sprāgstvielas, kuras sarūpējuši bin Ladenam lojālie grupējuma "Al Qaeda" kaujinieki.

Tikmēr Latvijā allaž ar īpašu uzmanību tiek sekots Krievijas straujajām garastāvokļa maiņām, un tās tiek uzskatītas par uzmanības vērtām arī tad, ja skar attiecības ar citām valstīm, kas kādreiz tikušas iekļautas PSRS sastāvā. Aizvadītajā nedēļā lielie kaimiņi šādā sakarībā rosījās visai raženi, un, ja Gruzija paklausīja Maskavas interesēm un tās prezidents ofciālā paziņojumā uzsvēra, ka čečenu kaujinieku partizānu vienības noteikti atstās Gruzijai piederošas zemes, tad mūsu dienvidu kaimiņvalsts Lietuva sarunās ar Putina administrāciju bija krietni nepiekāpīgāka. Katrā ziņā kārtējais sarunu raunds starp Krieviju un Lietuvu par bezvīzu režīma saglabāšanu, kuru lietuvieši Kaļiņingradas apgabala iedzīvotājiem vēlas likvidēt jau nākamgad, atkal beidzies bez rezultāta. Tiesa, lietuvieši savās pozīcijās, neskatoties uz Krievijas visnotaļ aktīvo, bet atsevišķos masu saziņas līdzejkļos pat agresīvo plosīšanos, var būt visnotaļ droši, jo var turēties aiz Briseles platās mugurus, paziņojot, ka gatavi dažādiem kompromisiem, tomēr respektēs Eiropas savienības prasības. Nākotnei jārāda, vai tās galu galā respektēs arī Krievija.