Kurzemes Vārds

14:45 Otrdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma

Kā līdzīgi starp līdzīgiem?

Līvija Leine

Liepājas invalīdu reģionālās biedrības "Kristīne" pārstāve Ināra Freimane un valdes priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Getiņš, Liepājas Evaņģēliski luteriskās Krusta baznīcas svētdienas skolas skolotāja Maruta Kleinovska, Liepājas Diakonijas vadītāja Inta Putniņa, Latvijas Neredzīgo biedrības Liepājas teritoriālās organizācijas priekšsēdētājs Māris Ceirulis un Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības Liepājas atbalsta grupas pārstāve Biruta Lavrušenko pulcējās redakcijā, lai runātu par to, kā šodien dzīvot Liepājā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Programmas un realitāte

Māris Ceirulis: – Šogad esam tikušies jau divos diskusiju forumos kopā ar invalīdu draugu klubu "Apeirons", kad runājām par tiesībām un izglītību, un vides pieejamību. Ar "Apeironu" sadarbojamies kopš 1999.gada, kad tikāmies Nevalstisko organizāciju centrā. Problēmas lielas. Viena no tām, kā izglītoties cilvēkam ar speciālām vajadzībām jeb kā pieņemts līdz šim sacīt – invalīdam. Par to esam runājuši ar pedagogiem no Liepājas Pedagoģijas akadēmijas, Ventspils augstskolas, 48.arodvidusskolas, Liepājas Skolu valdes, Izglītības pārvaldes un citām institūcijām. Izveidojām darba grupu, kurā mani izvēlēja par koordinatoru, lai tālāk risinātu invalīdiem svarīgos jautājumus. Reāli. Pietuvināti cilvēkiem. Izstrādājot mācību programmu, kāda būtu jārealizē pamatskolās, vidusskolās un augstskolās. Taču, lai to realizētu, vajadzētu arī speciālus pedagogus. Kur tas nepieciešams, jābūt mājapmācībai, jābūt speciālām tehnoloģijām, speciāliem materiāliem, finansiālajam nodrošinājumam, vides piejamībai: tas attiecas kā uz ielām, tā mācību iestāžu telpām.

Mickēvičas kundze, kura mūsu sarunā pārstāvēja Skolu valdi, solīja, ka meklēs iespēju, lai mājapmācību nodrošinātu no iekšējām rezervēm. Daļēji tas tiek darīts. Pašreiz tā mācās mūsu redzes invalīds Viktors Gurenko. Redzes invalīdiem ir arī viens bērnudārzs, tajā uzturas 12 bērniņi un ar viņiem strādā tiflo rehabilitētājs. Bet šāda palīdzība būtu vajadzīga vēl 87 neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem.

Inta Putniņa: – Bērni ar speciālām vajadzībām, kustību un garīgās attīstības traucējumiem mācās arī Kristīgajā sākumskolā-bērnudārzā.

Māris Ceirulis: – Tas ir tikai sākums. Tur mācās mazāk par 20 bērniem. Bet Liepājā ir ap 200 bērniem ar kustību traucējumiem. Tik un tā, paldies Dievam, ka vismaz tik daudziem šodien tiek palīdzēts.

Maruta Kleinovska: – Bērni ar speciālajām vajadzībām mājapmācības veidā tiek mācīti arī 15.vidusskolā.

Māris Ceirulis: – Taču mājapmācība nekādā ziņā nevar atsvērt to, ko bērns varētu iegūt vispārizglītojošā skolā, integrētās klasēs. Esam jau runājuši ar Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieku Tālivaldi Deklauu, ka tādas klases Liepājā ir ļoti nepieciešamas.

Inta Putniņa: – Arī Katoļu sākumskolā mācās daži bērni ar īpašām vajadzībām. Skola nav liela, pedagogi ļoti iejūtīgi, bērniem tur klājas labi.

Maruta Kleinovska: – Tur ir tikai ir viena liela problēma: mācību maksa, kas daudziem vecākiem, kuru bērniņi ir ar īpašām vajadzībām, nav pa kabatai.

Māris Ceirulis: – Pēc Sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem Liepājā uzskaitē ir 465 lietas par bērniem ar īpašām vajadzībām. Protams, daži no viņiem mācās Strazdumuižas internātskolā vai vēl kaut kur. Mūsu doma: ir nepieciešams viņus mācīt tepat uz vietas, atrast iekšējos resursus. Esam par to runājuši ar Liepājas Pedagoģijas akadēmijas pasniedzēju Robertu Veitu. Es pats pašlaik mācos Pedagoģijas akadēmijā, viņš ir mans programmu direktors. Viņam arī stāstu par to, kā jūtos pats. Es, pieaudzis cilvēks, nevaru tikt līdzi visam tam, kas notiek datorā, jo vienkārši to neredzu. Kā jūtas šādā situācijā bērns ar man līdzīgām problēmām? Man dod mājas darbus uz mājām, kurus pildu biedrībā, kurā ir speciāls dators. Katrā skolā noteikti ir jābūt vismaz vienam, speciālam, redzes invalīdiem domātam datoram.

Bērniem ar kustību traucējumiem svarīgākais ir nodrošināt vides pieejamību. Viņiem vajadzīgas dažādas papildu ierīces. Piemēram, pildspalvu turētājs vai burtnīca ar speciālu papīru un speciālā formātā. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Galvenais, ka tas ūdens ir sakustināts. Un ticam, ka kustēsies tālāk.

Īstas pārliecības tomēr nav

Māris Ceirulis: – Latvijas Neredzīgo biedrībā apzinām, cik ir to redzes invalīdu, kuri vēlas iegūt augstāko izglītību un kādās specialitātēs. Pagaidām pieteikušies tikai 15. Cilvēki netic, ka viņi to spēs, un vēl – kas par viņu mācībām maksās, ja viņam pašam pensija ir tikai 35 lati. Pat ja mācīsies neklātienē, kā izbraukās uz Rīgu vai kādu citu vietu, kur atrodas augstskola. Bet tie visi ir atrisināmi jautājumi. Un par tiem nav tik daudz jārunā, kā jāpārvērš praktiskā darbībā. Ja būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Tā arī citās jomās.

Neatraut bērnu no mājām

Māris Ceirulis: – Pats galvenais, manuprāt, ir bērnu ar īpašam vajadzībām neatraut no mājām, no vecākiem, no ģimenes, no ierastās vides. Pašreiz viņi var mācīties tikai specializētajās skolās. Tiesa, reizēm bērns, kas tur aizsūtīts, ir pat laimīgs, jo ģimenes apstākļi mājās dažreiz ir dramatiski, bet tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Taču slimi bērni ir arī ļoti labās ģimenēs. Un tādam bērnam ir grūti visu laiku būt atrautam no ģimenes.

Inta Putniņa: – Ir jau laba Kristīgā sākumskola-bērnu dārzs. Diemžēl bērni tajā var mācīties tikai līdz 4.klasei. Pēc tam bērniem ar kustību traucējumiem vairs nav iespēju nevienu citu skolu apmeklēt. Pie mums, Diakonijas centra vasaras skolā, nāca šās skolas beidzējs Mareks. Viņa vecāki, lai bērns varētu turpināt mācīties, pārceļas uz Talsiem, jo tur ir skola, kas piemērota bērniem ar īpašām vajadzībām.

Maruta Kleinovska: – Tur būs arī vecmāmiņa, kas varēs ar Mareku nodarboties. Skolu valdes vadītāji gan mums forumā solīja, ka nākamā mācību gadā viena skola Liepājā būs šādiem bērniem piemērota. Pagaidām nevienā skolā bērns ar kustību traucējumiem nevar tikt iekšā. Vienīgā vieta, kur tas iespējams, ir Krusta baznīcas svētdienas skola.

Mēs nezinājām, ka ir invalīdi?

Inta Putniņa: – Tagad mēdz jautāt: kāpēc tāda situācija izveidojusies. Mēs nezinājām, ka Liepājā ir cilvēki ar īpašām vajadzībām? Mums, es domāju sabiedrību kopumā, bija izdevīgi nezināt. Nevajadzēja līdzekļus izdot ne ārstēšanai, ne speciāliem aprīkojumiem. Tāpat valsts un pašvaldības iestādēm nevajadzēja domāt, ka kāds invalīds iedomāsies iekļūt kādā no šīm iestādēm. Tāpat arī poliklīnikās pie ārstiem. Šogad tikai pirmo gadu Vecliepājas Primārās veselības aprūpes centrā ir iespējams iebraukt ar invalīdu ratiņiem. Taču – tikai pirmajā stāvā līdz reģistratūrai.

Maruta Kleinovska: – Mareka mamma Aldara ielas poliklīnikā savu puiku nes uz rokām uz trešo stāvu. Jo ne ar bērnu, ne invalīdu ratiņiem liftā iebraukt nav iespējams.

Inta Putniņa: – Mūsu pilsētā lifti ir šaurāki par invalīdu ratiņiem. Arī vasaras skolas dalībniekiem ratiņus sējām ar auklām, lai sašaurinātu, lai bērni varētu izkļūt no saviem dzīvokļiem un atbraukt pie mums. Ja viņi tiek kaut kā ar liftu galā, tad ar ratiņiem vēl jāpārvar lieveņu kāpnes. Bez palīdzības to nu nespēj izdarīt neviens invalīds.

Māris Ceirulis: – Invalīdu sadarbības tīklā esam sprieduši, ka tajā laikā, ko saucam par padomju laiku, bija specializētas, lokalizētas invalīdu biedrības, viņus salika pansionātos. Tur par viņiem zināmā mērā rūpējās. Bet neviens no veselajiem pat neiedomājās, ka invalīdi varētu dzīvot starp citiem cilvēkiem, dzīvot kā līdzīgi starp līdzīgiem. Mēs šodien varam kritizēt to, kā nav Liepājā, nez kādos veidos, kliegt, cik skaļi gribam. Bet no tā jau nekas nemainīsies. Vienīgā izeja: būt neatlaidīgiem. Pārliecināt tos, kas nesaprot, ko nozīmē būt cilvēkam ar īpašām vajadzībām. Ja pilsētas Būvvaldes darbinieki par to paši nav iedomājušies, mums viņi jācenšas pārliecināt, lai neapstiprina būvatļaujas ēkām, kurām projekti neparedz speciālus aprīkojumus invalīdiem.

Kārlis Getiņš: – Tāpat kā pret ugunsdrošības noteikumiem, tā vajadzētu izturēties arī pret prasībām radīt invalīdiem pieejamu vidi.

Māris Ceirulis: – Invalīdu draugu biedrība "Apeirons" ir apkopojusi visus tos starptautiskos standartus, kādus būtu jāievēro ēkās, ielās, būvējot ietves, lai netiktu diskriminēti cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Inta Putniņa: – Līdz šim par to neviens nav domājis.

Māris Ceirulis: – Mums nekas cits neatliek, kā panākt, lai sāktu tos ievērot.

Maruta Kleinovska: – Reizēm jau pie veikala tā uzbrauktuve ir. Bet, ko tas līdz, ja cilvēki ar ratiņiem tālāk par durvīm netiek.

Māris Ceirulis: – Tādu uzbūvēja arī pie veikala "Drogas", bet invalīdi ar ratiņiem tik un tā pa durvīm iekšā netiek. Un, ja tiek, tālāk vēl ir tik daudz dažādu aizšķēršļu, ka invalīdam ratiņos tur iepirkties nav iespējams.

Inta Putniņa: – Arī starp kasēm nav tik platu eju, lai caur tiem izbrauktu ar invalīdu ratiņiem.

Par to parasti klusē

Ināra Freimane: – Kad bijām aizbraukuši uz Rīgu, uz universālveikalu "Centrs", konstatējām, ka tur vīriešiem ir iekārtotas tualetes, kurās var iekļūt arī vīrieši invalīdi, bet sievietēm tādu nav.

Kārlis Getiņš: – Invalīdam, kas Liepājā uzdrošinājies iziet uz ielas, nav iespēju nokārtoties. Pat tualetē pie "Kurzemes" viņi netiek iekšā. Ne sievietes, ne vīrieši.

Ināra Freimane: – Pētertirgus tualetē gan var iebraukt, bet izgrozīties ar ratiņiem tur nav iespējams.

Māris Ceirulis: – Rakstīsim attiecīgajām institūcijām vēstuli, lūgsim, lai, izbūvējot tualetes, ņemtu vērā invalīdu intereses. Kaut gan, iespējams, ka Latvijā nav standartu, kā to darīt. Tā tas bija, kad vajadzēja Liepājā izbūvēt skaņas luksoforus.

Inta Putniņa: – Attieksme pret invalīdiem šajā ziņā ir šokējoša. Varbūt lietderīgi būtu uzaicināt uz Invalīdu sadarbības tīkla tikšanos arī Būvvaldes pārstāvjus?

Ja pārliecina, ir atsaucība

Māris Ceirulis: – Līdz šim mums ar neatlaidību ir izdevies šo to panākt. Autobusu parka pārstāvji arī sākuši izrādīt interesi par mūsu vajadzībām. Rosinājām viņus autobusu sānu logos ievietot lielus reisu numurus. Ķirsona kungs solīja, ka augustā tie varētu jau parādīties. Paldies! Tas nozīmē, ka cilvēki ar redzes traucējumiem un vecāka gada gājuma cilvēki tajos jau varēs iekāpt. Gāja runa arī par to, lai šoferi nosauktu pieturas. Atbilde gan mūs neiepriecina: tas pārāk dārgi izmaksājot. Pirmās grupas invalīds Gunārs Gūža arī ieteica, ka redzes invalīdi, kuri mikroautobusu reisa numurus nevar saskatīt, varētu turēt ielas malā rokā transparentu ar vajadzīgā maršruta numuru. Ceram, ka Pilsētas domes Sabiedriskā transporta komisija un mikroautobusu šoferi šo rosinājumu uzņems ar atsaucību.

Inta Putniņa: – Atsaucībai vajadzētu būt, jo tas ir bizness. Jo vairāk braucēju, jo labāk.

Ināra Freimane: – Tā varētu darīt arī vecāka gadagājuma cilvēki.

Maruta Kleinovska: – Joprojām mūsu invalīdiem ir pagrūti pašiem iegādāties zāles. Pie "Raimonda aptiekas" uzbrauktuve ir, bet ļoti stāva. Toties prieks par aptieku Kārļa Zāles laukumā. Tur ļoti ērta, lēzena uzbrauktuve, ir kāpņu margas, pie kā pieturēties.

Māris Ceirulis: – Pamazām jau kaut kas tiek darīts. Bet tas ir process. Tādēļ arī ir vajadzīgs Invalīdu sadarbības tīkls. Kopā mēs varam risināt praktiskas lietas, neieejot organizāciju iekšienē.

Maruta Kleinovska: – Liela problēma Liepājā ir ietves. Es pati vadāju Mareku uz Svētdienas skolu un to izbaudu uz savas ādas. Es jau saprotu, ka pašvaldība, labu gribēdama, ir domājusi par ielu malu notekām. Bet ar ratiņiem tās pārvarēt ir ļoti grūti. Tāpat arī ielas, kas klātas ar neskaldīto akmens bruģi. Skatījos "Apeirona" apkopotos standartnoteikumus. Tur teikts, ka trotuāra slīpums drīkst būt tikai trīs procenti. Kad stūmu ratiņus ar cilvēkiem, kuri nāca uz mūsu vasaras skoliņu, tas bija tīrais ārprāts, tik tikko reizēm varēju ratiņus noturēt. Kad braucu ar Mareku, viņš man žonglēja ratiņos gandrīz kā motokrosā kantētājs.

Brīnos, kā nule saremontēja gājēju pāreju pār tramvaja sliedēm iepretim "Kurzemei". Nekāda nolaidenuma. Ne tikai invalīdiem, pat māmiņām ar bērnu ratiņiem tur pāri netikt.

Inta Putniņa: – Vecliepājā ietves ir vietām tik šauras, ka ar ratiņiem nav iespējams pabraukt.

Maruta Kleinovska: – Esmu stūmusi invalīda ratiņus arī ziemas laikā. Pat tad, ja domājam, ka ielas ir tīras, krustojumi ir gandrīz nepārvarami. Stūmu ratiņus ar cilvēkiem gandrīz vai kā pašnāvnieks, no mašīnām vairīdamies. Un neviens garāmgājējs nepienāca, lai palīdzētu.

Attieksme tomēr mainās

Maruta Kleinovska: – Taču attieksme sabiedrībā pamazām tomēr mainās. Kad Mareks sāka nākt Svētdienas skolā, citi bērni skatījās ar bažām: kas nu tagad būs. Kad tuvojās mācību gada noslēgums, citi bērni gan izkrāmēja viņa somu, gan salika tur viņa mantas, un tas vairs nebija jādara man. Un pirms un pēc nodarbībām ar viņu spēlējās, un man vairs nebija viņš jāizklaidē.

Mainījusies attieksme arī draudzē. Kad pie mums uz Dievkalpojumiem sāka ierasties ratiņnieki, daži pat baidījās tā cilvēka deformēto roku paspiest miera sveicienā. Tagad to dara ar prieku.

Inta Putniņa: – Baznīcā pagājušo svētdien notika iesvētības. Tajās piedalījās arī invalīdi ar kustību traucējumiem. Esam izbūvējuši arī speciālu uzbrauktuvi, lai viņi varētu tikt pie altāra un saņemtu Svēto vakarēdienu. Sabiedrība ir jāiemāca rūpēties par cilvēkiem, kuri ir citādāki. Jāmāca izrādīt cilvēkam, kurš ir citāds, mīlestību un labestību. Tur es saskatu arī draudzes un Diakonijas pirmo uzdevumu. Tā ir mūsu vieta sabiedrībā: palīdzēt integrēt šos cilvēkus un mācīt mīlestību tiem, kuri viņiem ir apkārt.

Māris Ceirulis: – 12.maijā, Veselības nedēļas laikā, Invalīdu sadarbības tīkls pie Līvas alusdārza rīkoja sportošanu. Mums bija šautriņas, šahs un dambrete. Pie reizes prezentējām savas organizācijas. Cilvēki nāca labprāt, skatījās, piedalījās. Domāju, tas ir mūsu pašu uzdevums: informēt, stāstīt par sevi. Un svarīgi, kā to darām: vai kurnam, vai kliedzam, vai stāstam, ka esam tādi paši cilvēki, ar tādām pašām vajadzībām kā citi.

Pagājušā ceturtdienā ar absolūtiem redzes invalīdiem un daļēji redzi saglabājušajiem biju izbraucis pie jūras. Vilkām vadu. Daudziem tas bija pirmais tāds piedzīvojums mūžā. Tiem, kuri nekā neredzēja, stāstījām, kā traktori velk vadu, kā parādās tīkls, par visu procesu, kas tur notiek. Tīklā bija ieķēries paprāvs zutis un vēl dažas zivis. Šiem cilvēkiem pirmo reizi mūžā bija izdevība pataustīt dzīvu zivi. Un tas viņiem bija tāds brīnums! Dažus ar laivu ievedām jūrā. Kā šie cilvēki gribēja peldēt. Metās jūrā ar azartu. Visas vajadzības, emocijas šiem cilvēkiem ir palikušas tās pašas, kas veselajiem. Vienīgi – viņš neredz. Tie, kuri kaut cik redzēja, spēlēja futbolu, volejbolu, pilnīgi neredzīgie – šķēpu pamētāja. Ir jāatrod nodarbe, ko katrs var darīt. Tāpēc jau mēs veidojam šīs invalīdu organizācijas, lai šādiem cilvēkiem radītu interesi par dzīvi.

Informāciju pašlaik ir ļoti svarīgi izplatīt

Māris Ceirulis: – Biju aizbraucis uz Cēsīm, uz Neredzīgo biedrības spartakiādi. Iegāju Neredzīgo biedrības uzņēmuma ēdnīcā un vaicāju, kas ēdienkartē. Man pretī noskanēja ass: "Izlasi!" Vaicāju, vai tā vieta, kur esmu iegājis, gadījumā nav Neredzīgo biedrības uzņēmums un ko darīt gadījumā, ja cilvēks patiešām neredz. Es esmu pie šādas attieksmes jau pieradis, bet citi to var uztvert ļoti sāpīgi. Tādu pašu attieksmi nākas piedzīvot arī "Rāmavā". Vaicāju pārdevējai, vai jums tas un tas ir. Pretī skan aizkaitināts: "Apskaties!" Es varu mierīgi pavaicāt šādam uzrējienam: "Vai jūs labi redzat? Tad sakiet paldies Dievam!" Citam manam biedram šādā situācijā ir asaras acīs, viņš apgriežas un aiziet.

Inta Putniņa: – Ir vēl viena problēma: humānās palīdzības saņemšana tieši invalīdiem ar kustību traucējumiem. Labklājības ministrija ir izdevusi noteikumus, ka, lai ievestu nūjas, kruķus un invalīdu ratiņus, ir vajadzīga šās ministrijas atļauja. Šīs lietas tiek pieskaitītas, acīmredzot, vai nu bīstamām vai luksus precēm. Šo atļauju lūgšana un gaidīšana palīdzības darbu gan sarežģī, gan aizkavē. Bet cilvēkiem ratiņi ir ļoti vajadzīgi. Latvijas ražotāji ar tiem nespēj visus invalīdus apgādāt. Lai saņemtu humānās palīdzības sūtījumu, man jāpaziņo Labklājības ministrijai sīki paskaidrojumi, kas ražo ratiņu, kas nūju, kas katru kruķi, cik to paredzēts sūtīt, un jālūdz atļauja tos ievest. Un Rīgā jau manu iesniegumu neizskata uzreiz. Paiet pat nedēļas. Un mani partneri Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā un citur gaida, kad drīkstēs sākt sūtīt. Viņi ir atsaucīgi mūsu invalīdiem, bet mūsu birokrātiju gan viņi nesaprot. Tāds kruķis cilvēkam reizēm vajadzīgs tikai uz laiku, pirkt nav izdevīgi. Pie mums Diakonijā pēc tam tos var atkal atdot. Es saprotu, ka tādas atļaujas būtu vajadzīgas medicīniskajām iekārtām, kas, ja tās ir vecas vai bojātas, var nodarīt kaitējumu cilvēku veselībai, bet ne vienkāršai nūjai.

Darbs – tikai sapnis?

Ināra Freimane: – Rīgā Baltijas valstu forumā jauniešiem ar speciālām vajadzībām redzēju, cik dzīvespriecīgi un atraisīti var būt invalīdi, ja jūt, ka par viņiem rūpējas. Lietuvā valsts gādā, lai būtu izveidotas speciālas ražotnes, kurās varētu strādāt invalīdi. Tie cilvēki, kuri nāk pie manis, prasa visu laiku vienu un to pašu: darbu, darbu, darbu!

Māris Ceirulis: – Pēdējā Invalīdu sadarbības tīkla tikšanās reizē arī par to runājām. Lai invalīdus varētu integrēt sabiedrībā, jāgādā, lai viņiem būtu ne tikai izglītība un vides pieejamība, garīgais, psiholoģiskais atbalsts, iespēja nodarboties ar sportu un pieejami kultūras pasākumi, bet arī strādāt. Ja runājam par nodarbinātību, situācija Liepājā ir gaužām bēdīga. Pagājušajā gadā valsts programmā bija pilotprojekts par valsts subsidētām darba vietām invalīdiem. Diemžēl Nodarbinātības valsts dienests tā ietvaros Liepājā nevienu darba vietu nefinansēja. Šogad arī viens mūsu masieris gaidīja šo subsidēto darba vietu. Un atkal tā pati atbilde: Liepājai nav paredzēts.

Nesen vienam mūsu redzes invalīdam pats meklēju darbu. Visi atteica, vienīgā vieta, ko izdevās sadabūt – "Liepājas metalurgā" ķieģeļus krāmēt. Bet nesen šim cilvēkam tika veikta acu operācija ar lāzeru. Cik ilgi viņa acis šo darbu izturēs, nevar zināt. Tur taču putekļi, smaga fiziskā slodze. Esmu runājis ar Norku kungu par iespēju viņa organizācijā pieņemt darbā redzes invalīdus. Solīja padomāt, bet līdz šim vēl neko nav piedāvājis. Darba devēji baidās ņemt darbā invalīdus. Nodokļu atlaides tādos gadījumos ir minimālas. Varētu it kā no Pilsētas domes dabūt atlaides zemes nodokļa maksājumos. Bet konkrētas pretimnākšanas nav.

Uz biedrību nereti atnāk neredzīgs puika. Mamma līdzi un lūdz: "Dodiet viņam kaut ko darīt!" Ko lai es iedodu? Viņam patīk remontēt sadzīves tehniku. Dodu vecos lenšu magnetofonus. Viņš neredz, bet ar tausti atpazīst visas detaļas un ar skrūvgriezi strādā. Visi zina situāciju pilsētā, bet darba vietas, kurās varētu strādāt invalīds, tālab nerodas. Nezinu, kā šo problēmu atrisināt.

No kādreiz lielā Neredzīgo biedrības uzņēmuma ir palikusi tikai maza filiālīte, kur gatavo pakešu logus, durvis un vēl kaut ko. Taču tur strādā tikai četri vājredzīgie cilvēki, pie apkopšanas darbiem, līmēšanas. Bet mūsu biedrībā vien ir 408 cilvēki. Pēc pagājušā gada datiem strādāja 35 – par apkopējiem, masieriem, par krāvējiem utt.

Ināra Freimane: – Arī mūsu cilvēkiem darbu dabūt nav iespējams. Mūsu biedrībā lielākoties ir cilvēki ar kustību un psihiskajiem traucējumiem. Vienīgais atbalsts – mūsu adīšanas un šūšanas pulciņš. Esam dabūjuši atļauju ar saviem darbiņiem tirgoties gadatirgos.

Māris Ceirulis: – Tā darbojas arī mūsu mezglošanas pulciņš. Gribam izveidot arī pinēju kopu. Lai arī realizēt savus izstrādājumus varam tikai no rokas, caur draugiem un paziņām. Bija arī mums viena izstāde veikalā "Sala XL". Tur bija ap deviņdesmit darbiem, cilvēki pirka, citi pat pasūtīja, lai viņiem izgatavo ko līdzīgu.

Ināra Freimane: – Liela nozīme jau tam, ka slimie cilvēki iemācās kaut ko darīt. Tas rada pašapziņu. Arī tas, ka vari kaut ko otram uzdāvināt. Tiem, kas iztiek no invalīda pensijas, nav naudas, par ko draugiem vai radiem dāvanu nopirkt.

Kārlis Getiņš: – Tāpat jūtas tie, kuri pie mums iemācījušies ādu apstrādāt, dekoratīvas kārbiņas gatavot.

Biruta Lavrušenko: – Mūsu Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības biedri gan neko strādāt nespēj. Mūsu slimības ir pārāk smagas. Lielākā daļa pārvietojas tikai ar kruķiem un nūjiņām. Labi, ka mēs varam piedalīties informatīvajos pasākumos, kas palīdz mums saglabāt dzīvotgribu. Esam tikušies ar dakteri Arāju, kas ir mūsu biedrības priekšsēdētājs, profesoru Danilānu, profesori Andersoni un citiem. Tagad gatavojamies aizvest ekskursijā savus cilvēkus, taču grūti dabūt sponsorus. Cilvēkiem šī organizācija ir ļoti vajadzīga. Tā ļauj saprast, ka viņi ar savu bēdu nav vienīgie.

Invalīdi un sports

Biruta Lavrušenko: – Mūsu cilvēkiem ļoti nepieciešama iespēja nodarboties ar vingrošanu, protams, savu spēju robežās. Taču paši nespējam neko noorganizēt. Mūsu biedru naudas ir tikai 10 santīmu mēnesī, par to treneri nenolīgt un zāli neizīrēt.

Māris Ceirulis: – Joprojām stāv tukša Neredzīgo biedrības zāle. Tikai tā jāsaved kārtībā. Ja mēs lūgtu Pilsētas domei palīdzību, domāju, mums atteikumu nevajadzētu saņemt. Vispirms jāsagatavo tāmi, cik šāds remonts varētu izmaksāt. Tur jābūt vides pieejamībai arī cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņos, dušām. Jāsakārto apkure, jāmaina grīdas, logi. Tam mēs, nevalstiskās organizācijas vai Invalīdu sadarbības tīkls kopumā, varētu meklēt līdzekļus kādā fondā, protams, saņemot arī Pilsētas domes līdzfinansējumu. Esmu par to runājis Sporta pārvaldē ar Tervita kungu. Pilsētā sporta zāļu trūkst. Divas trīs reizes nedēļā tur varētu nodarboties invalīdi, bet pārējās dienas to varētu izīrēt. Tas būtu ļoti normāls risinājums. ASV Miera korpusa brīvprātīgā Barbara Stegmane šo jautājumu mums nepaspēja palīdzēt izrisināt. Bet informāciju, kur ko meklēt viņa mums ir atstājusi, un iespēju sazināties ar viņu arī izmantosim. Bet meklēsim arī citas iespējas mūsu cilvēkiem nodarboties ar fizisko kultūru. Mums jācīnās pašiem. Mēs nedrīkstam nobīties no tā, ka kāds sacīs, ko mēs te ar savām problēmām uzbāžamies.