Kurzemes Vārds

19:19 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Par kādu naudu aizbraukt līdz Grobiņai

Daiga Mikuļska

Ar mani tā notika pirmo reizi. Citi, kam par to stāstīju, jau bija pieredzes bagātāki un tikai pasmaidīja par manu rīta piedzīvojumu un apjukumu.

Pulkstenis seši no rīta. Pēkšņi no saldā miegi mani pieceļ pārmēru skaļš un ilgs durvju zvans. Pirmā doma – varbūt kāds sajaucis dzīvokļa numuru? Otrā – varbūt steidzami nepieciešama palīdzība? Trešā – necelšos. Lai notiek kas notikdams, es gribu gulēt. Tomēr līdz durvīm aizgāju un palūkojos pa actiņu. Kāpņu telpā stāvēja jauna neliela auguma sieviete tumšiem matiem. Kārtīgi, tīri apģērbusies, ar nelaimīgas lūdzējas izteiksmi sejā. Viņai aiz muguras apmēram desmit gadu vecs zēns. Viņa nākot no 6.dzīvokļa, gribot ko pajautāt. Izrādās, viņa esot māsīca 6.dzīvokļa kaimiņam, bet tas neesot mājās, tādēļ nākusi lūgt palīdzību man. Ļoti priecātos, ja varētu aizņemties 70 santīmus. Vajadzība ļoti liela. Viņas automašīnai pietrūkusi degviela, tā tagad stāvot degvielas uzpildes stacijas stāvlaukumā, bet steidzami jātiekot uz Zaļo birzi un tad vēl bērns jāaizved uz Grobiņu. Naudiņu atdošot šodien tieši pulksten vienos dienā. Viņa esot godīgs cilvēks, un viņai varot ticēt. Bet es stāvēju pie pavērtajām ārdurvīm un pie sevis intensīvi mēģināju noskaidrot, vai varu ticēt svešinieces teiktajam.

Katrs, kurš stāv izvēles priekšā, vienmēr jūt šaubas. Kā rīkoties? Vai mana izvēle būs pareiza. Kas notiks, ja prasīto iedošu, bet kas tad, ja neiedošu? Ja nu patiesi teiktais ir taisnība? Cilvēkam taču jāpalīdz! Bet kuram gan gribas, lai viņu apceļ kā cāli un negodīgi izmanto? Un vēl vesela gūzma neatbildētu jautājumu. Acīmredzot, ievērojusi manu samulsumu, runātāja kļuva uzstājīgāka. Viņa naudiņu noteikti atnesīšot, lai ticot. Zēns tikmēr stāvēja sievietei aiz muguras ar patiesi nelaimīgu un bezpalīdzīgu izteiksmi sejā. Pieņēmu lēmumu un aizvēru sava dzīvokļa durvis. Pēc brīža atskanēja vēl viens, kā man šķita, lūdzošs zvans. Tad nograbēja aizvērtās ārdurvis, un kāpņu telpā palika kluss. Kad tajā pašā dienā satiku kaimiņu no 6.dzīvokļa, viņš bija visai izbrīnīts. Kāda māsīca? Viņš nav bijis mājās pulksten sešos no rīta? Kāpēc tieši 70 santīmu benzīnam? Atzīšos, ka man kļuva mierīgāk, jo sapratu, ka, pieņemot lēmumu naudu nedot, nebiju atbalstījusi negodīgu cilvēku. Tikai kā lai zina, kad un kuram palīdzēt, kad ne? Reiz pati vēl studiju gados Rīgas Autoostā esmu lūgusi svešam cilvēkam aizdot man naudu autobusa biļetei. No kopmītnēm uz Autoostu biju braukusi cauri pusei Rīgas un tikai tad ievēroju, ka neesmu paņēmusi līdzi maku. Taču autobuss ceļā devās pēc pāris minūtēm, un tik ļoti gribējās ātrāk nokļūt mājās! Naudu neviens neaizdeva, lai gan parādīju gan studenta apliecību, gan pasi. Lai arī vēlāk nekā plānots, bet uz Liepāju aizbraucu un, godīgi sakot, manī nebija rūgtuma par saņemtajiem atteikumiem. Tā bija šo ļaužu izvēle, un, iespējams, viņu vietā es būtu rīkojusies tāpat. Uzticēties nav viegli, jo pārāk bieži no krāpnieku puses esam sisti. Un daudzi pārliecinājušies, ka pat dokumentā fiksēts solījums, līgums, vienošanās ir tukša skaņa, ja cilvēks ir negodīgs.

Varbūt pareizāk būtu visu apkārt notiekošo vērtēt no divām pamatpozīcijām. Vai nu – tas uz mani attiecas, vai nu – tas uz mani nepavisam neattiecas. Ja attiecas, tad skaidri sev jāatbild: vai man jāiejaucas šajā lietā vai ne? Vai būtu lietderīgi mesties palīgā svešam cilvēkam, līdz galam neaptverot, ko īsti viņš dara? Varbūt viņš nes ārā svešas mantas no sveša dzīvokļa, bet jūs steidzaties palīdzēt, neapzinoties, ka kļūstat par līdzdalībnieku zādzībā.

Krimināllikumā ir pants, kas paredz kriminālatbildību par krāpšanu. Par svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu. Par to paredzēts pat reāls cietumsods. Kam ticēt, kam neticēt? Kad atvērt savu maku un dot lūdzējam? Vai varbūt nekad un nevienam svešiniekam neticēt?