Kurzemes Vārds

17:18 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Izredzētā? Nē, meklētāja

Kristīne Pastore

Vizītkarte

ILZE JOSTMANE

Ārste, neiroloģe, adatu terapeite.

Medicīnas institūtā beigusi Pediatrijas fakultāti.

Strādājusi Vaiņodes ambulancē, Liepājas Bērnu slimnīcā un Centrālajā slimnīcā, Bērnu nodaļā un Neiroloģijas nodaļā.

Šobrīd ir privātprakse neiroloģijā un adatu terapijā, kā arī dežurē slimnīcā un ir līgumdarbā Bērnu interdisciplinārās attīstības centrā.

Atklājusi sev Austrumu filozofiju un saprot, ka būs jāmācās visu mūžu.

Precējusies, kopā ar vīru Gunti, kas ir fotogrāfs, audzina trīs bērnus: Ievu (13 gadu veca), Jāni (8) un Robertu (3).

Cieš no brīvā laika trūkuma.

Daktere ILZE JOSTMANE noteikti ir viena no tiem, kas sarunas gaitā negaidīti atklājas pavisam interesantā un neparastā veidā. No sākotnēji lietišķas saruna pamazām pārvēršas dziļi emocionālā un klausītāju aizvien tālāk un aizvien dziļāk dažādas netradicionālās lietās vedošā informācijas plūdumā. Daktere ik pa brīdim uzsver, ka nav uz šās zemes nekādu nejaušību, pat vismazākais sīkums var aizvest pie lielām lietām. Pat tāds sīkums, kuru, šķiet, jau esi aizmirsis. Un tad daktere pa vienam vien ceļ augšā savas dzīves sīkumus, tos mazos virzienus un notikumus, kas beigās viņai ir licis rīkoties nevisam necerēti. Lielākoties tas attiecas uz Austrumu filozofijas un medicīnas atklāšanu. Tagad viņa tajā ir iekšā un atzīst: atliek vienīgi iet dziļāk. Viņa tam esot gatava un saprotot – tam būs jāvelta visa dzīve. Tāpēc priecājas, ka ģimene šos centienus atbalsta. Un vēl viņa priecājas, ka, pārzinot gan Rietumu, gan Austrumu medicīnas nostādnes, ir daudz vieglāk meklēt kopsakarības, daudzu lietu un problēmu cēloņus.

Par liepājnieci daktere Jostmane sevi sauc 12 gadu. Šobrīd viņa atgriezusies un dzīvo pilsētā, kur savulaik Pedagoģiskajā institūtā strādāja viņas mamma, gan arī nebūdama šejieniete. Bet līdz tam bijis garš un interesants ceļš.

– Mani vecāki agri izšķīrās, un mēs ar mammu un brāli pārcēlāmies dzīvot uz Aizkraukles rajona Valli. No tiem laikiem man ir ļoti jaukas atmiņas, jo tur valdīja ļoti radoša un garīga atmosfēra. Es biju meitene, kas ne brīdi nevarēja palikt mierā. Man visur bija jābūt klāt, visur jāpiedalās: skaitīju dzejoļus, dziedāju, dejoju, spēlēju teātri. Ar brāli bija vēl trakāk – viņš bija absolūts brīvdomātājs. Un mēs tagad varam iedomāties, ko tas tolaik nozīmēja mammai, kas bija pedagoģe. Viņš, piemēram, pilnīgā pārliecībā un nesatricināmā mierā varēja aiznest uz skolu Bībeli. Mums šo iekšējo brīvību deva mamma, kas arī vēlāk, kad es jau skolu biju beigusi, dabūja ciest. Viņu atlaida no darba par tolaik pārāk radošu darbu – viņa bija tā, kas jau padomju laikā centās veicināt dažāda veida individuālo apmācību tiem bērniem, kam bija grūtības.

Man bija liela interese par teātri, tāpēc pēc pamatskolas beigšanas iestājos Valmieras Viestura vidusskolā, kas bija ar teātra novirzienu.

Ar domu par aktrises karjeru?

– Sākumā vienkārši ar domu, ka man tas patīk, bet, kad beidzu vidusskolu, jau bija skaidrs, ka mācīšos Medicīnas institūtā. Tomēr teātris man pie sirds ir visu laiku, un man pat šķiet, ka es sevi tā kā noliedzu. Šo mīlestību esmu nolikusi dziļi, dziļi un neļauju tai vaļu, lai neizpeld uz āru, jo šobrīd man tam vienkārši neatliek laika. Bija pat brīdis, kad domāju: neiešu uz teātri, lai sevi velti nesāpinātu.

Valle un Valmiera ir pietiekami tālu viena no otras. Vai mamma nebaidījās jūs vienu palaist?

– Nē, viņa visādi veicināja, lai es braucu un mācos. Viņa ir bijusi tāds kā spēks, kas mūs ar brāli vienmēr virzīja pa garīguma ceļu. Mamma bija tā, kas teica: laukos vien palikt nevar, ir jābrauc un jāmācās.

Kad pabeidzāt augstskolu, norīkojums bija uz Vaiņodi. Vai negribējāt palikt Rīgā, nevis braukt uz tāliem laukiem?

– Ja ļoti būtu gribējusi, iespējas palikt Rīgā būtu bijušas, bet es ļoti gribēju būt patstāvīga. Un Vaiņodē man šīs iespējas bija, lai gan jau tad, kad tur nonācu, zināju, ka neesmu uz palikšanu, zināju, ka kādreiz noteikti strādāšu slimnīcā. Toties jau pirmajā gadā man bija nopietna patstāvības skola, jo man ļoti uzticējās. Vienu brīdi paliku pat par galveno terapeiti, pediatri un atvaļinājuma laikā pat par galveno ārsti. Dažkārt gāja dramatiski, bet tas bija vērtīgi. Arī šobrīd man ir līdzīga situācija adatu terapijā, jo, lai gan Liepājā šādi speciālisti ir vairāki, es nezinu, kāpēc, bet mums nav izveidojušies savstarpēji kontakti. Katram jālaužas uz priekšu vienam, un arī tā ir liela savu spēju pārbaude. Bet es no tā vairs nebaidos.

Vaiņodei jūsu dzīvē bija arī liktenīga nozīme.

– Jā, tur es satiku Gunti. Viņš arī bija turp nosūtīts strādāt, un tā mēs iepazināmies. Vaiņodē piedzima Ieva un, tā kā es biju dabūjusi labu dzīvokli, varējām to veiksmīgi samainīt uz Liepāju, kas ir Gunta dzimtā pilsēta. Gāju pie daktera Gunāra Jaunzema prasīt darbu, un viņš mani pieņēma. Strādājot Bērnu slimnīcā, sāku interesēties par bērnu neiroloģiju, turpināju mācīties, bet vēlāk likumsakarīgi nāca arī pieaugušo neiroloģija. Un pakāpenisku jutu – jā, tas ir mans lauciņš.

Tā gan ir ļoti smaga specialitāte.

– Man aizvien sanācis tā: jo kaut kas ir nopietnāks un smagāks, jo es aizvien dziļāk tajā eju iekšā. Kad jau strādāju bērnu neiroloģijā, satiku dakteri Aiju Kauliņu, kas tobrīd bija beigusi studijas Vācijā, un mēs kopīgi sākām strādāt pie bērnu rehabilitācijas. No tā arī pamazām izauga organizācijas "Saules stars" un Bērnu interdisciplinārās attīstības centrs. Es sev dažkārt esmu jautājusi, kāpēc tieši šī specialitāte, un esmu sapratusi, ka arvien meklēju kādus dziļākus cēloņus dažādiem bērnu veselības traucējumiem. Kad sapratu, kas tā neiroloģija tāda ir, vienlaikus sapratu arī to, ka tādas normas praktiski nav.

Vai tas vienlaikus nebija arī ļoti skumjš atklājums?

– Bija gan, un tieši tāpēc meklēju saknes. Nav tik smagi, ka es, pat ejot pa ielu, meklēju un saskatu bērnos novirzes, taču tiem, kas atver mana kabineta durvis, uzreiz jau redzu, kas par lietu. Pirmajās minūtēs var saskatīt gan attiecību modeļus, gan citas vainas un problēmas, noslēpt to nevar, lai gan dažkārt vecāki vēlas tā darīt. Tas gan ir jautājums arī par to, cik, šādi slēpjoties, vecāki vēlas palīdzēt savam bērnam. Protams, tas nenozīmē, ka es bāžu degunu visās ģimenes intimitātēs, bet, lai palīdzētu bērnam, man ir jāzina krietni daudz par ģimeni. Ļoti daudz palīdz arī intuīcija. Un, kad nespēju problēmu saknes izskaidrot vairs tikai fiziskā ķermeņa ietvaros, sāku rakties vēl dziļāk.

Un nonācāt pie Austrumu medicīnas?

– Jā, sākumā gan pie Austrumu filozofijas un tikai tad pie medicīnas. Protams, ka nekas nenotiek nejauši, un acīmredzot man savos meklējumos līdz tam bija jānonāk. Bet dziļākā būtībā, manuprāt, tajā ir vainojams mans tēvs. Viņš bija vēsturnieks, strādāja Universitātē par pasniedzēju, un, kad brauca pie mums ciemos, ne tik daudz interesējās, kā mums klājas, cik stāstīja dažādas interesantas lietas no Austrumu vēstures un filozofijas – viņš tajā bija ļoti iedziļinājies. Tolaik gan man bija maz gadu, bet sekas viņa stāstītais noteikti atstāja.

Kā sākās jūsu meklējumi?

– Patiesībā ļoti personisku iemeslu dēļ. Bija laiks, kad pati nespēju tikt galā ar savām veselības un psiholoģiskajām problēmām. Nespēju no tām atbrīvoties, ārstējoties ar tradicionālām metodēm, un pamazām sapratu, ka jāmeklē citā virzienā.

Bija kāds labs skolotājs?

– Viss sākās ar to, ka sastapos ar ļoti gudru dziednieci, ar kuru sākām par šīm lietām runāt. Sākumā es viņu ne tik daudz fiziski laidu sev klāt, cik daudz mēs runājām.

Jums kā mediķei ar augstāko izglītību tomēr nebija noliegums pret tādām netradicionālām vēsmām?

– Protams, ka sākumā bija. Noteikti bija. Lai gan atkal – nekas nerodas tukšā vietā. Jau tad, kad mums ģimenē piedzima pirmais bērniņš, pamazām sāku interesēties par tautas medicīnu un zāļu tējiņām, jo Ieva ļoti daudz slimoja, un es sapratu, ka nedrīkstu viņai dot tos zāļu daudzumus, ko tādās reizēs vajadzētu. Tā kā kaut kāds pamats man bija, kas ļāva saprast, ka ir vēl arī citas metodes. Pēc tam pabeidzu nopietnus trīspakāpju kursus pie bioenerģētikas speciālistes Irinas Vauļinas, kas ir Krievijā pazīstamā speciālista Aleksandra Vronska skolniece un mācījusies arī pie Džūnas. Šie kursi man ļāva saprast, kā iespējams sevi sakārtot. Un pēc tam bija iešana dziļāk. Sāku mācīties pie Latvijas Netradicionālās medicīnas asociācijas prezidenta Nikolaja Nikolajeva. Interesanti, ka viņš sāka ne jau ar kādu konkrētu Austrumu medicīnas metodi, bet gan ar filozofiju. Un tikai ar to pamazām nonācām līdz adatu terapijai. Viņš mums lika ļoti daudz pašiem domāt, turklāt bija literatūras kalni, ko lasīju. Tagad saprotu, ka to studēšu visu mūžu.

Vai adatu terapiju var pielietot katram cilvēkam?

– Nevar gan. Ir slimības, kuras noteikti nevar ārstēt ar adatu terapiju. Piemēram, onkoloģiskās. Nevar arī tādas slimības, kuru izcelsme ir neskaidra. Pirms ķerties pie adatām, ir tomēr jāveic dažādi diagnosticējoši izmeklējumu, un arī tad katrs gadījums ir tik ļoti individuāls, ka ar katru reizi viss jāsāk no gala, jo nav divu vienādu gadījumu. Tas ir tāpat kā ar grāmatām – vāciņi līdzīgi, bet teksts pavisam cits. Tā ir viena no lielākajām Rietumu un Austrumu medicīnas atšķirībām. Rietumu medicīnā ir stingri noteikta kārtība, kādā ārstē noteiktu slimību. Austrumu medicīnā tādas nav.

Un cik liela nozīme ārstēšanās procesā ir tam, vai pacients notic, ka šī terapija tiešām palīdzēs?

– Tam ir ļoti, ļoti liela nozīme. Ja pacients skeptiski nogaidīs, ko tad es varu izdarīt, visticamāk, ka metode gaidīto labumu nedos. Ir jātic un ar savām domām jādarbojas līdzi. Taču par laimi pie adatu terapijas speciālista nenāk ar pirmajām iesnam. Pie mums nāk cilvēki, kas jau daudz ko izmēģinājuši, bet rezultāta nav. Un viņi atslābinās un tic, un cer, ka tie būs. Tikko cilvēks stresā vai bailēs sastingst, enerģiju plūsma ir traucēta. Katrā ziņā adatu terapijas seanss nav tik vienkārši, ka iedur adatas un atstāj, lai pacients guļ. Tas vienlaikus ir arī dziļš garīgs kontakts.

Kādi vēl ir tie iemesli, kas traucē enerģijai brīvi plūst un bloķē to?

– Tas ir viss negatīvais no stresiem un strīdiem līdz apvainojumiem, aizvainojumiem, pārāk lielu rūpēšanos par kādu un nespēju, piemēram, vecākiem saprast to, ka ar laiku jāspēj nevis savu bērnu ik brīdi paturēt acu priekšā un uzraudzībā, bet jāuzticas un jāļauj viņam iet. Katrs no šiem traucējumiem bojā kādu orgānu. Piemēram, mātes slimīgās rūpes par bērniem visbiežāk iespaido viņas aizkuņģa dziedzeri. Dusmas un ļaunums rada aknu bojājumus, bailes – nieru slimības un tamlīdzīgi.

Modernā psiholoģija māca dusmas neturēt sevī, bet ļaut tām vaļu. Kas par to sacīts Austrumu filozofijā?

– Dusmu atbrīvošana ir ļoti vajadzīga un pareiza, tikai ar vienu noteikumu: tās nedrīkst izgāzt uz dzīvu cilvēku. Pat ne uz kādu objektu, ko iedomājamies kā kādu konkrētu cilvēku, piemēram, spert pa krēslu, iedomājoties, ka speru savam priekšniekam, uz kuru esmu dusmīga, jo viņš šo slikto enerģiju arī saņems. Tāpat ir arī ar fotogrāfijām. Arī tām iekšā ir enerģētika, un, ja kāds manu fotogrāfiju sitīs, es reāli cietīšu.

Kāda mana draudzene bija Indijā un stāstīja, ka turienes cilvēki izvairoties no tūristu fotoobjektīviem, jo fotografēšana atņemot viņiem enerģiju. Vai tā var būt? Jūsu vīrs arī ir fotogrāfs, un viņš, jādomā, diezgan daudz bildē savu ģimeni.

– Tas gan ir pārspīlēti, taču nevar noliegt, ka ar fotogrāfijas starpniecību cilvēkam var izdarīt gan labu, gan arī sliktu. Piemēram, ir diezgan populāri turēt darbā uz rakstāmgalda mīļotā vīrieša vai sievietes, vai bērnu fotogrāfiju. Tas nav īsti pareizi, jo mēs taču esam dzirdējuši par ļauno aci. Tās nav tukšas muļķības. Varbūt tomēr to ir vērts pasargāt. Tāpat ir arī ar domu spēku – domājot par kādu, mēs viņam varam dot gan labu, gan arī sliktu. Un nedrīkst aizmirst arī par slikto darbu bumeranga efektu – tie agrāk vai vēlāk atgriežas pie mums. Tas ir Visuma likums. To var nosaukt arī par karmas veidošanu – katrs to dara pats, un mūsu rīcība pilnā mērā atsaucas uz mūsu veselību, attiecībām un daudz ko citu, mēs saņemam to, ko esam nopelnījuši. Turklāt tā varam iespaidot arī savu bērnu dzīvi. Austrumu filozofija to pierāda, tāpēc arī tādā veidā var meklēt savu problēmu saknes. Starp citu, es pati to esmu darījusi.

Esmu dzirdējusi, ka arī neauglību dažkārt sauc par karmisku problēmu. Vai tā varētu būt?

– Tā ir ļoti nopietna problēma, un katrs pāris ir ļoti individuāls. Manuprāt, protams, vispirms ir jāizslēdz jebkuras organiskas izmaiņas. Ja tās neatrod, tad dziļākā būtībā nespēja kopīgi radīt bērnus var būt psiholoģiskas nesaskaņas sekas, un cēlonis ir jāmeklē garīgajā līmenī. Ir pierādīts, ka gadījumos, ja to meklē, visbiežāk arī atrod. Katrā ziņā pie tā strādā, rezultāts varētu būt labs. Pat ārstējoties nedrīkstētu izslēgt garīgo līmeni, un iespējams, ka tur, kur tradicionālā medicīna nevar palīdzēt, to var izdarīt cilvēks, kas šo problēmu redz no citas puses. Es domāju, ka ir vērts mēģināt.

Cik liela nozīme Austrumu medicīnā atvēlēta pārtikai?

– Tā ir ļoti svarīga. Es šajā lietā gan esmu pagaidām iedziļinājusies tikai virspusēji, tam man vēl būs jāatrod laiks, taču zinu, ka katru slimību iespējams ārstēt ar kādu konkrētu diētu. Bet tā nav diēta mūsu izpratnē, kad aizliedz lietot kādu produktu, lai samazinātu svaru. Ko darīja senie ārsti? Skatījās astroloģisko prognozi un analizēja ēdienkarti. Ļoti spēcīgi diētu terapija ir attīstīta Vācijā. Ir pat smagas iedzimtas neiroloģiskās slimības, kuras var ārstēt tikai ar speciālām diētām.

Kāds varbūt jūsu teikto apstrīdēs, ka mēs dzīvojam citos platuma grādos un Austrumu gudrības uz mums neattiecas.

– Tās nav Austrumu gudrības, bet gan Visuma gudrības. Un nav nemaz jāskatās uz austrumiem, jo tās varam atrast arī paši savā folklorā, kas māca nedarīt citiem ļaunu. Arī latviešu dievturība un seno latviešu medicīna iemieso Visuma gudrības, tikai ir jāprot tās pielietot.

Jūs pārzināt gan Austrumu, gan arī Rietumu medicīnu. Vai nav tā, ka jūsos tās cīnās, lai kāda ņemtu virsroku?

– Nē, gluži pretēji. Esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja abas šīs lietas savienot un kombinēt, jo neviens ārstēšanas veids nav panaceja. Katrā ziņā ir ļoti interesanti nepārzināt tikai kaut ko vienu. Turklāt man ir bijusi iespēja iepazīties arī ar ļoti labu homeopāti.

Jūs esat apguvusi arī mūspusē pavisam ko jaunu. To var nosaukt par homeopātijas un adatu terapijas apvienojumu?

– Jā, tā ir vācu metode, kuras laikā ar akupunktūru organismā ievada homeopātiskas ārstnieciskās vielas. Pie mums tas pagaidām ir jaunums, taču es neesmu vienīgā, kas pilsētā ar to nodarbojas, un uzskatu, ka šai metodei ir liela nākotne.

Ja reiz jums ir dota iespēja tik daudz ko uzzināt un savā praksē apvienot, vai tā nav tāda kā izredzētība?

– Nē, tā gan es to nenosauktu. Tie ir manis pašas meklējumi, un man palīdzēts ir tik daudz, ka esmu varējusi pie tā nonākt. Acīmredzot man tas ir bijis lemts, un esmu ļoti, ļoti apmierināta ar to, ko daru. Turklāt esmu ļoti laimīga, ka varu strādāt brīvi, ka neesmu ielikta kaut kādas vienas iestādes rāmjos, jo nu varu pati plānot savu laiku. Tas ļauj arī brīvi domāt – neviens no augšas man nediktē, ko un kā darīt. Es esmu brīva. Vispirms iekšēji brīva. Un arī finansiāli esmu brīva, man nav jāgaida aploksnes, jo privātprakšē ir noteikta samaksa. Aploksnes ļoti pazemo cilvēkus – gan ārstus, gan arī pacientus.

Mūsu sarunas sākumā jūs minējāt medicīnisko astroloģiju, sakot, ka, to pārzinot, var darīt brīnumu lietas. Vai tas nozīmē, ka mācāties arī šajā virzienā?

– Pagaidām esmu tajā iedziļinājusies tikai populāri zinātniskā līmenī, tomēr jau saprotu, ka katram mums tomēr savs liktenis ir dots un ka nav tikai pagātne, tagadne un nākotne, ka ir kas vairāk Visuma izpratnē: mūsu pagātne nekur nepazūd, un, dzīvojot tagadnē, arī nākotne ir mums tepat līdzās. Un, pārzinot medicīnisko astroloģiju, labus rezultātus var gūt gan ārsts, gan arī pacients, jo tā dod iespēju saprast problēmas cēloņus un iespējamo attīstību. Bet ar to drīkst strādāt tikai cilvēki, kas tam ir gatavi. Iespējams, ka tas būs nākamais virziens, kurā došos, jo, kā jau sacīju, es mācīšos visu mūžu.

Kā ģimene izturas pret jūsu austrumnieciskajiem meklējumiem un centieniem?

– Ļoti atbalsta. Vispirms tāpēc, ka viņiem bija apnikuši tie zāļu kalni, kas pirms tam bija atrodami mājās. Un tagad ir otra galējība – man nekā mājās nav un, ja ko vajag, ir jāskrien uz aptieku. Piemēram, savu mammu es stiprinu tikai ar adatu terapiju, bērnus savukārt ārstēju ar homeopātiskiem līdzekļiem. Bet, ja ir kas nopietnāks, vedu viņus pie manas ļoti labas un tuvas kolēģes dakteres Gunas Heidemanes. To, ka pašam nevajag ārstēt savus tuviniekus, sapratu diezgan ātri, jo pats var krist divās galējībās: vai nu saskatīt lielas briesmas tur, kur to nemaz nav, vai gluži pretēji – optimistiski skatīties un nepamanīt kādu nopietnu brīdinājumu.

Klausoties jūsu optimistiskajā stāstījumā, rodas iespaids, ka jums nekad nav bijušas pārdomas par to, ka pietiek ar medicīnu, jādara kaut kas cits.

– Tā tomēr nav viss. Man ir bijušas šādas pārdomas. To veicināja gan emocionālais sasprindzinājums darbā, gan ģimenē, gan manis pašas veselības problēmas. Tā bija tāda kā bedre. Bet tad nāca trešais bērniņš, un viss sāka atkal iet uz augšu. Acīmredzot viņam bija jānāk, lai man palīdzētu, tas atkal nenotika nejauši. Roberta gaidīšana bija laiks, kad varēju daudz ko salikt pa plauktiņiem, un tāpēc man ļoti svētīgs. Tagad gan man tādu domu vairs nav.

Un kā bērnu neiroloģei klājas ar pašas bērnu audzināšanu?

– Tas ir ļoti grūts jautājums. Es viņus, protams, saprotu, un redzu arī to, ka viņiem ir tādas pašas neirozes kā citiem bērniem. Bet kā lai tās nebūtu, ja es tik daudz strādāju un esmu prom no mājām. Ja ar vecāko meitu pēc dzemdībām biju mājās gadu un divus mēnešus, tad pēc trešā bērniņa sāku strādāt jau pēc trīs mēnešiem.

Tad jums ir labas auklītes?

– Man ir ļoti laba mamma, bez kuras es nekādi nevarētu iztikt. Manas ģimenes dēļ viņa pārcēlās uz Liepāju, un mamma ir tā, kas sagaida un pavada manus bērnus. Tāpēc man sirds par mājām ir mierīga, un es varu bez bažām strādāt.

Lai gan latviešiem vecmāmiņas ir bijušas vienmēr, dažkārt diskutē, cik tas ir labi, vai nav labāk, ja vecāki paši saviem spēkiem tiek ar visu galā. Kā jūs domājat?

– Jā, varbūt, ja ekonomiskā situācija ir tāda, ka var atļauties auklīti uz visu dienu. Turklāt, manuprāt, ir tomēr atšķirība, vai visu dienu kopā ar bērniem ir sveša auklīte, vai pašu mīļā vecmāmiņa. Lai gan kādu brīdi mums bija arī auklīte.

Vai jūsu ikdienas ritmā ir vieta arī brīvajam laikam un kādiem vaļaspriekiem?

– Tā ir mana vājā vieta, un ar to es ģimenei ļoti nodaru pāri. Lai gan cenšos sevis trūkumu kompensēt, viņi no tā cieš. Tāpēc vismaz sestdienās un svētdienās cenšamies kaut kur kopīgi aizbraukt. To mēs esam darījuši vienmēr, arī tad, kad bērni vēl bija pavisam mazi, ņēmām viņus līdzi.

Un kā paliek ar aktīvo sabiedrisko meiteni, kāda bijāt skolas laikā?

– Tā ir kaut kur pazudusi. Kopš man ir bērni, esmu pilnībā izmainījusies un no tādas, kas vienmēr vēlējās būt redzama un izpausties, kļuvusi par tādu, kas izvairās no burzmas un lielām aktivitātēm.

Mamma bija tā, kas ļāva jums patstāvību. Vai jūs būsit tāda pati pret saviem bērniem?

– Man šķiet, ka es tāda jau esmu, bet tajā pašā laikā ļoti priecājos, ka viņiem manis vajag. Lai arī cik ļoti esmu noslogota, ja redzu, ka kādam vajag izrunāties, tūlīt atrodu laiku.

Vai jūs gribat, lai kāds no bērniem izvēlas ārsta profesiju?

– Es pagaidām vēl nevienā no viņiem šādu interesi neesmu saskatījusi, taču neslēpšu, ka priecātos, ja tā notiktu. Pavisam atklāti sakot, lai tā labāk nav meita. Es pieļauju iespēju, ka to varētu darīt Jānis, jo viņš ir tāds ļoti pamatīgs, ja ko dara, tad līdz galam un kārtīgi. Pagaidām drīzāk ir noliegums pret medicīnu, jo ne vienmēr es pilnīgi spēju no darba atslēgties, un bērni to jūt. Meita paralēli skolai mācās arī Bērnu mākslas skolā, bet vecākais dēls ar labiem panākumiem darbojas mākslas studijā "Art", kur ir brīnišķīga skolotāja. Un ir ļoti interesanti vērot abu viņu darbus, jo katrs pasniedzējs darbojas ar savādākām metodēm.