Kurzemes Vārds

06:20 Sestdiena, 7. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Mans mūža sapnis

Kaspars Migla

Manuprāt, tikai retais Latvijas iedzīvotājs dzīvo ar klapēm uz acīm un domā, ka mūsu valsts sasniegusi augstu attīstības līmeni un faktiski ne ar ko neatšķiras no rietumvalstīm. Visi zinām, ka tā tas nav, kaut arī ANO mūs ierindojusi augsti attīstīto valstu skaitā. Atšķirības ir ne tikai skaitļos, kas parāda, cik ļoti esam pietuvojušies kādam noteiktam līmenim. Dažas lietas bieži vien ir pilnīgi pretējas. To, ko darām mēs, nedara rietumvalstīs, to, ko iesaka mums, kategoriski aizliedz viņiem.

Piemēram, amerikāņu un latviešu attieksme pret karsto laiku. Šis dabas stāvoklis, kā zināms, var piemeklēt visas valstis neatkarīgi no to attīstības pakāpes. Televīzijas ziņās vērojot svelmes nomocītos jeņķus, dzirdēju diktoru sakām, ka amerikāņiem, lai nenomirtu no sirdstriekas un saules dūriena, ieteicams vairāk izmantot sabiedrisko transportu, lai tādējādi pēc iespējas mazāk staigātu pa sakarsušajām ielām un izvairītos no tiešiem saules stariem. Ko ārsti iesaka mums? Mūs mudina rīkoties gluži pretēji – pēc iespējas mazāk izmantot sabiedrisko transportu un, ja ir iespējams, vajadzīgo attālumu iet kājām.

Kādēļ šādas padomu atšķirības? Vai tad Atlantijas okeāna dažādās pusēs dzīvo dažādas uzbūves cilvēki? Protams, ka ne, un liela daļa amerikāņu mūsu pašu Eiropas ieceļotāju pēcteči vien ir. Galvenā atšķirība ir sabiedriskajā transportā, kas aprīkots ar gaisa kondicionētājiem. Tur autobusos var izbaudīt vēsumu, nevis riskēt zaudēt samaņu skābekļa trūkuma dēļ.

Lai arī Liepāja spertu nelielu solīti pretī civilizētajai pasaulei, mums nepieciešami autobusi ar gaisa kondicionētājiem. Tātad jauni, moderni un arī dārgi pasažieru pārvadātāji. Nesen mūsu pilsētā viens tāds volvo bija parādījies. "Kurzemes Vārds" par to rakstīja. Arī es laimīgā kārtā izbaudīju (pēc brauciena ar relikto ikarusu šādu vārdu droši var lietot) vizināšanos šajā modernajā busā. Tas bija pēdējais šā volvo reiss mūsu pilsētā. Kontrolierim naivi pajautāju, vai autobuss nepaliks mūsu pilsētā? Atbilde bija noliedzoša. Pirmkārt, pārāk dārgs, otrkārt, kā teica zaķu tvarstītājs, "Liepājas barbari nav tādu pelnījuši". Izrādās, jau pirmajā dienā sabojāta un sadedzināta priekšpēdējā sēdekļa aizmugure. Tātad šāds autobuss, kas maksā 90 tūkstošus latu, liepājniekiem būtu kā cūkai pērles.

Tādējādi vasarās mums nekas cits neatliek, kā uzklausīt Latvijas ārstu padomus un staigāt saulē, nevis pārvietoties ar sakarsušajiem, otrpus Baltijas jūras jau norakstītajiem, bet šeit ar lielu prieku uzņemtajiem pirms divdesmit gadiem ražotajiem spēkratiem.

Lai arī cik augstu dažādās tabulās mēs paceltos un lai arī kādus indeksus sasniegtu, jāpaiet vēl daudziem gadiem, lai Latvija ieviestu augstus reālās dzīves standartus. Un kopš šās vasaras viens no maniem sapņiem ir piedzīvot to brīdi, kad kādā vasarā speciālisti liepājniekiem, arī man, atļaus braukt ar sabiedrisko transportu, neliekot cepties saulē.