Kurzemes Vārds

15:37 Otrdiena, 18. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Humpalu bizness joprojām turas

Sarmīte Pelcmane

Šis bizness Latvijā uzplauka deviņdesmito gadu sākumā, kad lietoto mantu veikalus atvēra citu pēc cita. Sākumā tie radīja lielu ažiotāžu, jo pircējiem tas bija kas neredzēts, kad par lētu naudu varēja iegūt lietotas, toties padomju laikos daudziem par nepiepildītu sapni bijušās importa drēbes. Gāja laiks, interese par šo biznesu mazinājās, tomēr ne tik daudz, lai šādi veikali izzustu vispār. Joprojām Latvijā, arī Liepājā, darbojas daudzas lietoto apģērbu pārdotavas, un tām ir arī savs visai stabils klientu loks.

Pirmsākumi

Termins humpalas radās, saīsinot vārdu savienojumu humānā palīdzība. Un, kaut arī valodniekiem šis termins nepatīk, tautā tas iesakņojies un gadu gaitā izcīnījis paliekošu vietu sarunvalodā. Bet, iedziļinoties vēl detalizētāk humpalu pirmsākumos, atceramies, ka laikā, kad Latvijā kā atjaunotā valstī sāka ieplūst ārvalstu palīdzības kravas, tās sākumā dēvēja par humanitāro palīdzību. Pēc filologu neatlaidīgiem pūliņiem cilvēki saprata, ka tā patiesībā saucama par humāno palīdzību, jo, humānu mērķu vadītas, ārvalstu labdarības organizācijas sūtīja palīdzību jaunās valsts iemītniekiem: drēbes, apavus, pārtiku, medikamentus utt. Kaut gan jau tajos laikos ļaunas mēles melsa, ka tādējādi uzpūtīgie situētie ārzemnieki īstenībā atraduši vienkāršāko veidu, kā atbrīvoties no nolietotiem krāmiem, un dažkārt patiešām bija gadījumi, kad Latvijā kā humāno palīdzību saņēma produktus, kam beidzies realizācijas termiņš, vai arī vecas, norakstītas šujmašīnas, rakstāmmašīnas un citas nederīgas mantas, tomēr nevar arī noliegt, ka daļa Latvijas iedzīvotāju ar humānās palīdzības starpniecību saņēma mantas, kas visgrūtākajā laikā noderēja un palīdzēja izdzīvot.

Sākumā humāno palīdzību galvenokārt saņēma baznīcu draudzes, kas pārtiku un apģērbus izdalīja daudzbērnu ģimenēm un citiem grūtdieņiem. Taču labdarība nevar turpināties mūžīgi, vienmēr rodas veikli ļaudis, kas izmanto izdevību, lai gūtu savu labumu. Tā nu arī Latvijā ar laiku ievērojām, ka viena otra draudze atver veikalus, kuros sāk pārdot lietotos apģērbus un citas mantas. Tāpat tika pārdotas arī rotaļlietas, sadzīves tehnika un citas lietas, kas nu vairs nepildīja humānās palīdzības lomu, bet bija kļuvušas par parastu biznesa sastāvdaļu. Runā, ka viens otrs biznesmenis tieši ar šīm humānajām kravām savulaik uzsācis biznesu. Taču, kā parasti, cik ātri šāds, ar baltiem diegiem šūts, bizness uzplauka, tik ātri arī novīta, un pašreizējiem lietoto apģērbu veikaliem lielākoties vairs nav nekāda sakara ar humānās palīdzības laika biznesmeņiem.

Ziedu laiki beigušies

Šobrīd situācija lietoto apģērbu veikalos radikāli mainījusies. Ja to pirmsākumos cilvēki cītīgi uzmanīja preču pievešanas dienas un jau pirms veikalu atvēršanas pulcējās garas rindas, cerot pie atvesto mantu kaudzes piekļūt pirmajiem un atrast ko svaigāku un modīgāku, tad tagad lietoto apģērbu pārdotavas vada samērā klusas dienas. Tomēr jādomā, ka arī šajos laikos joprojām ir cilvēki, kas izmanto vecumveco blata sistēmu un, būdami pārdevēju draugi vai paziņas, atrod iespējas piekļūt atvesto mantu krājumiem, pirms tos izcilā kārā pūļa rokas. Un tad jau arī var atrast vienu otru nelietotu vai tikpat kā nevalkātu apģērba gabalu un, tā sakot, nosmelt krējumu.

Liepājā, kur kādreiz lietoto apģērbu pārdošanas vietas veidojās stihiski, ierīkojot tās daudzstāvu namu dzīvokļos vai pat pārdodot uz lielu stūriem, tagad kaislības norimušas. Pilsētā nostabilizējušās apmēram 20–30 pastāvīgas tirgošanas vietas.

Kā saka Liepājas domes Attīstības pārvaldes Mārkertinga un un komercnodaļas vadītāja Sanita Linde, šobrīd lietoto apģērbu veikaliem izvirzītas tādas pašas prasības kā pārējām tirdzniecības vietām. Iepriekšējās domes laikā bija pieņemts noteikums, kas liedza lietoto apģērbu veikaliem atrasties pilsētas centrā, bet šī dome, acīmredzot saprotot, ka tā bijusi nevajadzīga diskriminācija, minēto noteikumu atcēla. Tā kā šobrīd lietoto apģērbu un apavu veikaliem ir tiesības atrasties jebkurā pilsētas daļā, arī centrā, tiem tikai jāievēro tie paši noteikumi, kas pārējiem tirgotājiem: telpās jābūt kārtībai, tīrībai, reklāmai jābūt pieklājīgai utt. Nekādu citu īpašu sanitāro normu jāievēro nav. Arī S.Linde piekrīt, ka pēdējos gados lietoto apģērbu veikalu skaits pilsētā samazinājies, bet viņa to vērtē tikai pozitīvi, uzskatot, ka tādējādi izdzīvo labākie un klients iznākumā saņem kvalitatīvāku preci, labāku apkalpošanas kultūru un pieņemamākas cenas.

Publika dažāda

Aptaujājot lietoto apģērbu veikalu īpašniekus un arī to klientus, "Kurzemes Vārds" secināja, ka šajos veikalos iepērkas visdažādākā publika. Un arī sabiedrības attieksme pret šo parādību ir pretrunīga. Ir ļaudis, kas nekad mūžā neieies lietoto drēbju veikalā, jo to liedz vai nu stāvoklis sabiedrībā, vai pašlepnums. Un ir tādi, kas tur iegriežas bieži. Šī publika ir visai raiba – tajā ietilpst gan situēti cilvēki, kas veikalos meklē ko interesantu, gan ļaudis, kam trūcīgo līdzekļu dēļ lietoto apģērbu veikali ir vienīgais veids, kā iegūt jaunu apģērbu.

Kaut gan jāteic, ka tie, kas iepērkas vienā otrā spožā bodē, patiesībā pārmaksā desmitiem latu par sērijveida lētuci, kas ražots kaut kur pagrīdē Taivanā, Polijā vai kur citur, un savu lēto diegu, pagrīdes auduma un nelegālā darbaspēka dēļ prece, iespējams, izjuks vēl daudz ātrāk, nekā humpalās pirktā nedaudz apvalkātā Kardēna žaketīte.

Biežas viešņas humpalu bodēs esot Mākslas vidusskolas audzēknes, kas nebaidās no lietoto apģērbu kaudzēm izrakt interesantas lietiņas, kuras pašas pēc tam pāršuj, sakrusto un izveido patiešām oriģinālus tērpus.

Bet regulāras apmeklētājas šajās vietās esot bērnu māmiņas, kas meklē jaunus apģērbus savam mīlulim. Kurš gan nezina, ka mazuļi aug tik ātri, ka nespēj apģērbu novalkāt, tāpēc humpalu bodēs bieži atrodami pavisam jauni bērnu apģērbiņi. Kā "Kurzemes Vārdam" pastāstīja divu bērnu māmiņa Maruta, viņa šajos veikalos iegriežas bieži, taču vīram par to nekas neesot jāzina. Viņam nezin kāpēc esot aizspriedumi pret šāda veida pirkumiem. Kā domā māte, ģimenes galvam vienkārši neesot priekšstata, cik daudz naudas īsti varētu prasīt mazuļu garderobes nomaiņa jaunu apģērbu veikalos. Tagad, vīram nezinot, viņa slepus pērk biksītes, jaciņas, krekliņus par pārdesmit santīmiem gabalā, tos pēc tam izmazgā un velk savām atvasēm mugurā uz to īso laiku, kamēr atkal vajadzēs lielāku izmēru.

Bet kāda situēta kundze "Kurzemes Vārdam" atzinās, ka humpalu veikalos iegriežas visai bieži un tikpat regulāri tur kaut ko vērtīgu arī atrod. Neesot jau tā, ka viņa nevarētu iegādāties jaunas preces, taču humpalās var nopirkt kaut ko oriģinālu. "Un kāda vaina, ja vīram varu iegādāties interesantu kreklu par 50 santīmiem, bet sev svārkus par diviem latiem?" viņa vaicāja.

Bet kāda vecāka sieviete pačukstēja, ka viņa drēbes pērkot tikai humpalu bodēs. Gan vīram darba apģērbu, gan sev izejamos tērpus. Un pat mazdēlam krekliņus un šortus par santīmiem. Ja šo veikalu nebūtu, mums nebūtu ko vilkt mugurā, sacīja sieviete.

Humpalu biznesmeņi visai pesimistiski

Aptaujājot lietoto apģērbu un apavu pārdotavu īpašniekus, vajadzēja konstatēt, ka viņi par savu biznesu šobrīd izsakās visai piesardzīgi, tā norietu galvenokārt skaidrojot ar cilvēku maksātspējas pasliktināšanos. Veikals Republikas ielā ir viens no tiem, kas Liepājā darbojas visilgāk, tā īpašnieks Ivans nevēlējās iedziļināties garākās sarunās ar presi, vienīgi atgādināja, ka darbojas jau sešus gadus un ar katru gadu bizness sarūk. "Cilvēkiem nav naudas, tāpēc arī nepērk," uzskata Ivans. Turpat Republikas ielā ir lietoto apģērbu veikals "Formans", tā pārdevēja Vera teica to pašu – cilvēki pērk arvien mazāk, acīmredzot nav naudas.

Taču šai lietai droši vien var atrast divējādu izskaidrojumu: vai nu ir tā, kā uzskata veikalu vadītāji, ka samazinās cilvēku maksātspēja, vai arī gluži otrādi – ļaudis tomēr kļūst turīgāki un var atļauties pirkt apģērbu ne tikai lietoto preču veikalā, bet jaunas produkcijas tirgošanas vietās. Jāatzīmē, ka Republikas ielā šobrīd izveidojies tāds kā neliels lietoto preču veikalu centrs, jo bez jau minētajiem tur darbojas vēl viens – politiķa Andreja Boboško veikals "Voita". Diemžēl īpašnieka kungs neatsaucās uz "Kurzemes Vārda" aicinājumu pastāstīt par savu biznesu, tāpat kā tukšā palikām veikalā F.Brīvzemnieka ielā, kura īpašniece pašlaik esot devusies ārzemju ceļojumā.

Lietoto preču veikalu īpašnieku nevēlēšanās dalīties pārdomās neviļus liek domāt, ka ne viss ir kārtībā. Liela daļa no viņiem pērkot preces vairumtirdzniecības bāzēs Rīgā, bet turīgākie paši braucot uz Vāciju, Holandi, Poliju un citām valstīm iepirkt produkciju. Tikai retais mūspusē atgādātās mantas vēlreiz pārmazgā un pārgludina, par kaut kādu dezinfekciju lieki sapņot. Tāpēc cilvēkam, kas tomēr iepērkas lietoto preču veikalā, jābūt gatavam uz visāda veida pārsteigumiem. Ne jau visiem gadīsies jociņi, kad tikko nopirktas žaketes kabatā atrod 10 dolāru vai pārdesmit zviedru kronu, var saņemt arī kādu ne tik patīkamu pārsteigumu. Tomēr laikam visvairāk jāuztraucas nevis par apģērbu, ko iespējams ķīmiski iztīrīt, bet gan par apavu tirdzniecību, jo maz ticams, ka pārdodamie apavi ir tik pamatīgi dezinficēti, ka varētu likvidēt visas nelaimes un pat to, ja iepriekšējam valkātājam būtu bijusi ļoti lipīgā kāju sēnīte.

Un vēl – ja arī ne ticamas, tad vismaz prātā paturamas ir ļaužu viedās runas par šo biznesu, ka pārdodamās lietotās drēbes lielākoties esot novilktas no mirušu cilvēku ķermeņiem, tās vienkārši samestas ķīpās un iztirgotas. Kā tas ir patiesībā, nav zināms, bet jūtīgāki cilvēki apgalvo, ka viņiem, ieejot humpalu veikalā, ātri vien kļūstot slikti, trūkstot elpas, jo tur it kā jūtams milzum daudz negatīvas enerģijas. Vai tā ir, vai nav, kas to lai zina, taču skaidrs ir viens – par lietoto mantu biznesu vēl daudz kas ir neskaidrs un sabiedrībai būtu lietderīgi to uzzināt.