Kurzemes Vārds

02:04 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Dažas raibas puzles sastāvdaļas Zigmara Liepiņa komponista liktenī

Edgars Lūsēns

Kad pirms piecarpus gadiem laikrakstā "Kurzemes Vārds" ieviesām rubriku "Liepājas skartie", komponists un radio SWH" prezidents Zigmars Liepiņš šķita atbilstošākais, kuru pēc savas būtības un sūtības pirmo aicināt uz interviju šajā ciklā. Pa šo laiku par Liepājas skartajiem sevi apzinājuši daudz vairāk ļaužu", nekā interviju ticis publicēts, savukārt komponists piedzīvojis vairākus muzikālos triumfus un būtiskus, arī raibus, pavērsienus savā radiobiznesā. Viņsestdien Rīgas jūras līča kreisā krasta ciematiņā Ģipkā, kas tā starp Roju un Kolku, sēdējām ar komponistu viņa vasaras mājās ar zīmīgu nosaukumu "Mūzas". Pārdesmit metru no mums aiz guļbaļķu būves iespaidīgajām sienām zem zilganā bezmākoņu debesjuma jūras viļņi draiski sačukstējās ar kaijām un vēju, bet mēs, paēnā pīpējot pa cigaretei, runājāmies – lielākoties par mūziku.

Sakiet, vai tas bija pārdomāti un apzināti, ka pirmo no saviem trijiem jubilejas koncertiem izvēlējāties rūkot dzimtajā pilsētā?

– Runājot par šiem koncertiem, bija vairāki varianti. Vienu brīdi domāju neko nespēlēt, jo tās jubileju svinēšanas uz skatuves man šķiet māžošanās, bet tad ģimene pierunāja, un palikām pie varianta ar operām. Lēnām sākām likt visu kopā. Un, par cik pagājušogad Hermanis bija iesācis jau "Liepājas dzintara" atklāšanu veidot ar simfonisko orķestri, tad variants bija rokā. Es vēl nepaspēju riktīgi izdomāt, kad viņš man piedāvāja spēlēt. No tā savukārt izauga ideja par vēl pāris koncertiem. Bet es domāju, ka tīri simboliski tas patiešām ir pareizi, ka sākas viss tur, kur sācies, – Liepājā.

Vai var uzskatīt, ka jūsu kā mūziķa debija notikusi tieši "Liepājas dzintarā", kad grupas "Santa" sastāvā spēlējāt 1970.gada festivālā, kura noslēgumā saņēmāt labākā instrumentālista balvu?

– Jā, protams, un tieši tāpēc šis simboliskais moments man arī šķiet svarīgs. Jo estrādes "Pūt, vējiņi!" skatuve saistās ar daudzām lietām, arī ar tiem "Liepājas dzintariem", kad pats vēl nespēlēju, bet mans tēvs muzicēja Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Turklāt es atceros arī to, kāda bija šī vecā estrāde, pirms tur tapa estrāde "Pūt, vējiņi!", kad kā mazs puišelis gāju līdzi vecākiem uz visiem koncertiem.

Vai jūs tagad atceraties tās "Santas" sastāvu?

– Nu, tas nav grūti – tur bija četri brāļi Zakovici un es (smejas). Ja nopietnāk, tad es "Santā" biju ļoti īsu laiku, jo mans mērķis bija tikt Konservatorijā. Es jau nesaku, ka tagad ir kaut kur viegli tikt ar vieglo mūziku, bet 1970.gadā iziet kaut kur tālāk ar rokgrupu, tas, ticiet man, bija neiespējami.

Jūs vispār bieži mēdzat palūkoties pagātnē un atcerēties, ka tas, lūk, notika vienā laikposmā, bet tas atkal citā?

– Hm, ir jau lietas, kuras nevar izraut no atmiņas. Domāju, ka visiem cilvēkiem bērnības un jaunības gadi paliek labākā atmiņā nekā turpmākā dzīve. Esmu lasījis, un, manuprāt, tā arī ir, ka labākās atmiņas ir par to laiku, kad materiālie labumi vēl nespēlē lielu lomu un nav būtiski. Es arī labāk atceros agrās jaunības laiku nekā to, kas noticis pirms gada vai diviem.

Šī intervija tiks publicēta divas dienas pirms "Liepājas dzintara". Kādu jūs redzat šo festivālu pārējo Latvijas mūzikas norišu kontekstā?

– Tagad jau festivāli Latvijā notiek gandrīz katru sestdienu, bet tik un tā "Liepājas dzintars" ir visu festivālu tēvs. Prestiža ziņā Latvijas festivālu lokā un Latvijas mūziķu vidū tam vienmēr būs sava vieta. Un to jau nevar ne iznīdēt, ne arī apturēt, jo Liepāja ir tāda pilsēta, kur kāds taču vienmēr gribēs šīs tradīcijas turpināt.

Bet vai neizbēgami nav tā, ka festivāliem, arī "Liepājas dzintaram", uz neatgriešanos ir zudusi tā romantisma aura, kas pie šiem sarīkojumiem saistīja cilvēkus tieši ar šo īpašo kopības un vienotības izjūtu, kamēr tagad festivāli būtībā ir vairāk vai mazāk pārdomāts, bet tomēr apzināts bizness izklaides industrijā?

– Bez šaubām. Bet tas ir neizbēgami, un, kaut arī es neesmu bijis festivālu organizators, romantisko pusi jau nevar atjaunot, jo tā iepriekšējo gadu ziedu laiku romantika jau būtībā bija balstīta uz aizliegumu. Tagad aizlieguma vairs nav, lai gan es negribētu spriest tik kategoriski par romantiku – jo mums grūti vienoties sajūtās ar tiem cilvēkiem, kas nāk uz festivāliem tagad. Varbūt viņi pēc desmit gadiem par šo posmu runās kā savas jaunības romantiku. Ja runājam par kaut kādu festivāla oriģinalitāti, tad šodien jau ar kaut ko pārsteigt vai šokēt ir grūti. Interesanti vispār, kas tad būtu jāizdara uz skatuves, lai kādu šodien šokētu? Tāpēc, manuprāt, izaugsmes iespējas ir tikai muzikālās kvalitātes paaugstināšanā un savdabīgas domāšanas veida demonstrēšanā mūzikā.

Jūs nupat "Dienas Izklaidei" teicāt, ka radio "SWH" jauno grupu mūzikas popularizēšanā ieguldījis miljonu. Arī "Liepājas dzintarā" notiek jauno grupu konkurss. Kā jūs kā profesionāls mūziķis un radiostacijas šefs vērtējat jauno grupu attīstības perspektīvas un dzīvotspēju tik mazā tirgū, kāds ir Latvijā?

– Neesmu pats līdz šim nodarbojies ar jauno grupu producēšanu vai viņu virzīšanu tirgū, bet domāju, ka pie šī procesa jāpieiet kā pie piramīdas, kurai, kā zināms, ir liela pamatne, bet maza spicīte, un tajā uzkāpj ļoti nedaudzi. Turklāt šeit pat nav runa par kvalitāti, jo kādam patiks "Prāta vētra", bet citiem acid vai death metal, bet Latvijā ir ļoti mazs cilvēku skaits un ļoti mazs tirgus. Turklāt ņemsim vērā, ka puse Latvijā nerunā latviski, bet no otras puses 80 procentu klausās ziņģes. Līdz ar to ir diezgan grūti kaut ko sasniegt, un man jāteic, ka es gandrīz vai šajā sakarībā izjūtu tādu kā misijas apziņu, jo valsts radio tik ārprātīgi daudz propagandē ziņģes, ka tie kritēriji un kvalitātes prasības ir stipri pazuduši. Līdz ar to potenciālā auditorija rokmūzikai, kas arī taču dalās daudzos virzienos, ir kādi 100 tūkstoši cilvēku. Un cik tad viņiem tā kabata ir liela, ar kuru viņi var atļauties šo mūziku nopirkt? Līdz ar to mūziķi cenšas rakstīt dziesmas angļu valodā, un dabīgi, ka lielai daļai tas neizdodas, kaut arī viņiem pašiem sķiet, ka mūzika tā skan labāk un, abstarhējoties no satura, fonētiski varbūt tā tas arī ir. Taču te ir atkal nianse, ka klausītāji šo mūziku nesaprot, un beigās sanāk tukšziedis. Domāju, ka ar šīm problēmām saduras visas mazās nācijas, bet mums ir angļu valodas dominante no vienas puses, krievu – no otras, un pa vidu vēl ziņģe. Grūti.

Bet kopumā jums tā skepse gadu gaitā, es klausos, joprojām ir un paliek nemainīga?

– Nu jā, jo neviens no latviešiem taču vēl nav izsities. Kad es redzēšu "Prāta vētru" Anglijas sarakstā "Top 40" varbūt es sākšu domāt citādi. Varbūt "BTH"? Bet viņi jau spēlē kaverversijas, un tas ir savādāk, jo tur vajag veiklu vīru, kas prot rīkoties ar datoru, tad vēl naudu, un uz priekšu. Bet ar savu mūziku – nu, pagaidām man ilūziju nav. Un tāpēc mēs arī palīdzam, cik varam, atvēlot to laiku savā radio, lai šiem mūziķiem būtu, kur izpausties.

Vai arī "Liepājas dzintara" konkursa translācija ietilpst šajā nišā? Bizness taču tas nav?

– Nu, protams, kāds tur bizness. Vienkārši mums ir ļoti noturīga auditorija, un mēs gan nevaram riskēt ar savu klausītāju un nepārtraukti piedāvāt kādu mūziku, ko varētu dēvēt par vairāk nekā progresīvu, taču mūsu klausītāji zina, ka viņi mūsu stacijā dzirdēs arī mūziku no tādas nišas, un viņi to akceptē. Īstenībā būtu interesanti papētīt, bet es varu saderēt, ka vismaz 80 procentu no "Liepājas dzintara" apmeklētājiem visbiežāk klausās tieši mūsu radio.

Bet varbūt mūsu mūziķiem vajag vairāk tiekties uz tuvāko kaimiņu pusi? Mēs taču viņiem labāk patīkam, nu vismaz festivālus Krievija pie mums ne tikai ir rīkojusi, bet vēl joprojām rīko.

– Es vairāk ironiski skatos uz to, kas aizvadļtajā nedēļā notika Jūrmalā. Redzi, man tā daba tāda, ka saku to, ko domāju. Neesmu arī nevienam parādā, man nav nekādu politisko ambīciju, un tāpēc varu brīvi paust savu viedokli. Manuprāt, tas ir rusofilu pasākums, kas darbojas zem viena konkrēta angažementa. Protams, nav jau tur tikai sliktas lietas, un tas dziedātāju konkurss, piemēram ir akceptējams, un mēs galu galā to pat ar savu krievu radio atbalstām. Bet, ja tā uzmanīgi skatās, tad redzams, ka tā pompozitāte ir mākslīga un brīvu vietu netrūkst. To jau arī var saprast, jo klausīties, kā tie savu laiku pārdzīvojušie mākslinieki ar fonogrammu mokās, nu, nav jau tur nekā īsti baudāma. Lai gan atkal par to konkursa sadaļu var piekrist tiem, kas aizstāv Jūrmalas festivāla eksistenci, jo tur apgrozās kaut kāds universal producents, bet Maskava vienkārši ir liela. Atcerēsimies Igo piemēru – kad viņš vinnēja "Jūrmalu" un pēc tam aizbrauca uz Krieviju, publiku savākt nebija problēmu. Protams, latvieši nekad tur nebūs pirmā lieluma zvaigznes, bet otrā lieluma viņi var būt. Vaikule to apliecina.

Ja mēs reiz runājam par mūzikas tirgu, kā jums veicas cīniņā ar autortiesību aģentūru?

– Nu, ja es sāktu uz šo jautājumu detalizēti atbildēt, tad "Kurzemes Vārdam" pietrūktu vietas, lai to nodrukātu.

Es to vaicāju ne jau tāpēc, lai jūs kaitinātu vai apmierinātu savu ziņkāri, bet gan tādēļ, ka esmu pārliecināts – cilvēku vairākums neizprot, par ko jūs tur īsti plēšaties?

– Mūsu mērķis – tās ir sakārtotas attiecības, kas visā pasaulē eksistē uz līgumu un vienošanos, nevis tarifu pamata, kuru grib uztiept arī mums. Nevar atrast raidorganizācijas kā vienīgo izģērbjamo objektu. Es domāju, ka man būs taisnība, bet tā būs veselu argumentu un likumu citātu sērija, kas patiešām aizņems daudz vietas un laika.

Ja mēs pievēršamies jūsu rakstītajai mūzikai, vai varat tagad atcerēties, kā tapa "Lāčplēsis"?

– O jā – to atcerēties ir interesanti, jo ideja par "Lāčplēsi" tapa apmēram 1981.gadā, taču toreiz to realizēt būtu bijusi ārprātīgi liela kļūda. Taču īstenībā pirmo reizi es gribēju, lai libretu raksta Imanta Kalniņa brālis Viks, un es aizpēros pie viņiem uz Piebalgu. Tur netīšām trāpīju uz Imantdienām. Paliku pie viņiem pa nakti, un mēs izrunājāmies par tām lietām. Man sākotnēji nebija tur baigās domas par kaut kādām nacionālpatriotiskām lietām, es vienkārši izstāstīju, kā to redzu, kā to gribētu ieraudzīt uz skatuves. Bet tad nāca sarežģīti laiki, jo sākās vajāšanas no centrālkomitejas laikiem, un vēl dažādas nepatikšanas. Nu, un es to darbu biju spiests nolikt malā. Kad sākās Gorbačova perestroika, sapratu, ka situācija normalizējusies un es varu pie tās lietas atgriezties. Tas bija 1986.gads. Vēl neviens nekur ar karogiem nestaigāja. "Helsinku" grupa vēl tikai veidojās. Palūdzu Māru Zālīti, vai viņa nevēlētos piedalīties šajā projektā. Dzejniece neatteicās. Un tad notika tas, kas dabā notiek stihiski pats par sevi, ko nevar paredzēt, prognozēt vai ietekmēt.

Tik unikāla apstākļu sakritība laikam var būt tikai reizi mūžā, vai ne?

– Nu, kur nu mūžā – reizi miljonā gadu varbūt. Lai gan, ja atceramies tādu sīkumu, pirmizrāde bija 23.augustā. Nu, tur atkal bija baigie podi. Es taču tolaik strādāju Valsts filharmonijā. Šo operu netaisīja nekāda producentu grupa – tas bija valsts pasūtījums. Un Kultūras ministrija oficiāli pieņēma darbu. Ar visu cenzēšanu. Neko daudz jau neizcenzēja, jo laiki bija pamainījušies. Pats, protams, zināju, ka 23.augusts būtu piemērots brīdis, jo tā taču ir Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanas diena, bet nu mēs šo datumu ielikām jau, ja nemaldos, februārī vai martā, jo liels darbs taču un visam jābūt laikus sagatavotam. Kultūras ministrijas ierēdņi datuma sakritību ieraudzīja kaut kad jūnijā, un tad sākās, ka es to speciāli esot izdarījis, un tā tālāk. Vaicāju, a kas tad tur tāds ir? O – uguns vēl vairāk pakulās, ka es esot visu aprēķinājis un izrēķinājis. Bet vairs nekā nevarēja darīt – afišas jau bija nodrukātas, biļetes tāpat – atcelt neko nevarēja. Viss notika, kā bija jānotiek. Acīmredzot augstāka vara kaut ko regulē, jo tu, cilvēks, jau vari mēģināt visu iespaidot, bet, ja tas plūdums ir pret, tad jau agri vai vēlu pret kaut ko atduries. Toreiz viss sanāca.

Pēdējo reizi mēs ar jums runājāmies tieši pirms "Parīzes Dievmātes katedrāles" pirmizrādes. Tā taču arī kļuva par īpašu operu Latvijas mūzikas vēsturē, gan tādēļ, ka iesaistījāt operā populārās mūzikas izpildītājus, gan tādēļ, ka tā guva sevišķi iespaidīgus panākumus.

– "Katedrālei" nebija nekāda politika iekšā, bet īstenībā stāsts ir līdzīgs, jo ideja ir vēl senāka nekā "Lāčplēsim". Vēl tad, kad biju Liepājā, tātad septiņdesmitajā gadā vai arī uzreiz pēc tam, man rokās nonāca dzejolītis "Nabaga Kvazimodo", kura autors bija, ja nemaldos, Māris Čaklais. Uzrakstīju vienu dziesmu, ko mēs pēc tam manā Ikšķiles grupā spēlējām. Man dziesma pašam baigi patika, bet es viņu neesmu nekad ierakstījis, un tagad ar pūlēm varbūt atcerētos, kā tā vispār skan. Bet tas dzejolis man kaut kā tomēr nedeva mieru ar Kvazimodo un Esmeraldes attiecībām, un es sāku lasīt romānu. Izlasīju vienreiz, tad otrreiz – beigās kādas trīs četras reizes izlasīju grāmatu, un baigi iepatikās tā tēma. Nu, nemaz jau tik viegli to Viktoru Igo nav lasīs, jo tur daudz arhitektūras un tās vēsturiskās atkāpes, bet nu tā līnija mani neatstāja. Un tā jau laikam sanāk, ka tad, ja par kaut ko ilgi domā, kaut kas arī sanāk.

Bet rakstīšana lielajai operas skatuvei taču tik un tā bija izaicinājums un uzdrīkstēšanās?

– Tur bija vairāki elementi, kas mani vilināja. Pirmais, ka varēju realizēt otrādi pret "Lāčplēsi" pašu operas uzbūves procesu. Respektīvi, ja "Lāčplēsī" ieliku vienu operas dziedātāju, tad "Katedrālē" ieliku vienu rokdziedātāju. It kā mehānisks process, bet uz tā Kvazimodo tēla bāzes roķeris – Niks vai Igo – bija tieši tas, kas vajadzīgs. Jo lai kā tu rakstītu mūziku, viņa balss atšķiras no opernieka balss. Un tur ir tas nepieciešamais kontrasts, kas arī šajā gadījumā vajadzīgs. Ja to dziedātu klasiskais tenors, es domāju, mums būtu bijuši jau divreiz mazāki panākumi.

Ja par trešo operu "No rozes un asinīm", tad tā laikam tomēr īsti nesasniedza to vērienu un panākumus, nu vismaz uz divu iepriekšējo fona.

– Nu, viss jau dzīvē neiet tik gludi, kā iecerēts. Acīmredzot vai vai nu viņa bija par mazu tādam skatuves darbam, vai kā... Kā vēlāk trāpīgi izteicās režisors Edmunds Freibergs, kaut kā tā ir, ka filma ir bijusi par šo tēmu, un tā pārāk spoži neaizgāja. Ir bijušas vairākas teātra izrādes, un arī neviena no tām nav guvusi īpašus panākumus. Nu tur laikam nekā nevar darīt – latvieši labprāt iet laulāties pie Turaidas Rozes kapa, kas ir gandrīz vai kā svētceļojums, bet izrādē tas stāsts neizvelk, jo tai sižeta līnijai nav nekas vairāk apkārt – nu, negribēja viena latviešu meitene vienu poli, un viss (smejas). Ja savukārt man prasītu, kuru no šiem trijiem darbiem vērtēju visaugstāk, es teiktu, ka pēdējo. Jo no muzikālā viedokļa kopumā šķiet, ka šis darbs man visvairāk izdevies. "Lāčplēsī" bija vienkārši trāpīgi hīti, "Katedrālē" hīts ir viens, taču atmiņā labi paliekošs, bet no muzikālās dramaturģijas viedokļa, kas man kā profesionālim ir svarīgi, Roze ir visprecīzāk iznākusi. Droši vien, ja nebūtu vēl šādas tādas neveiksmes ar scenogrāfiju, piemēram, Rozi vēl varēja turpināt rādīt, lai gan to jau uzriez var just – jau pirmizrādēs mums pašiem likās, ka nav tas īstais rāviens. Bet ar mūziku ir īpaša lieta, ja viņa neiet šodien, varbūt nāks laiks, kad cilvēkiem tā būs vajadzīga rīt. Katrā ziņā es to īpaši nepārdzīvoju.

Tomēr pēc tam operas jūs vairs rakstījis neesat...

– Pats sapratu, ka pietiek, jo es trīs gadu laikā uz operas skatuves biju aizvadījis 110 izrāžu un jutu, ka jāpieliek punkts, jo viens posms manā dzīvē ir noslēdzies. Turklāt man šķita, ka darbs sāk ieslīgt rutīnā, un to es nevēlējos. Tā, starp citu, Latvijā ir aktuāla problēma. Ja Londonā esi aizgājis uz "Operas Spoku" 1985.gadā un aizej šodien, tad šīs izrādes neatšķirsies, jo producents par šo kvalitāti atbild ar savu krēslu. Taču es, manuprāt, arī zinu, kur ir problēma – mums trūkst Brodvejas tipa teātra, jo visi ir tikai repertuārteātri, kur vienu dienu spēlē "Baronu Bundulu", otru – "Uguni un nakti, bet trešo – griež mūziklu. Līdz ar to nav iespējams uzlikt arī normālas dekorācijas, un tajā ieguldīt naudu, jo tas maksā pārāk dārgi. Un kuru izrādi gan Latvijā var nospēlēt gadu – nav taču auditorijas, kas to gadu no vietas skatītos, lai cik šī izrāde būtu veiksmīga

Jūs sakāt, ka operu posms jūsu dzīvē vismaz šobrīd ir noslēdzies. Tomēr man niez mēle pavaicāt, kāpēc jūs nerakstāt šobrīd tik populāros mūziklus?

– Vispirms es negribu būt konveijera sastāvdaļa. Man tas nav interesanti. Otrs – jau teicu, ka mums nav piemērota teātra, un katrs scenogrāfs pateiks, ka viņš nevar uzlikt dekorāciju, kas iet sāniski. Mums ir vācu tipa teātri, kas nav piemēroti mūzikliem, kādus es tos redzu. Trešā lielā problēma ir aktieri. Viņi nav gatavi savienot stepu un tango ar precīzu dziedāšanu un vēl iznest muzikālo dramaturģiju. Vecos laikos to nosacīti varēja operetes aktieri. Tagad tādu manā skatījumā nav.

No pragmatiskā viedokļa jūsu argumenti ir saprotami, bet es šajā gadījumā gribēju saprast, vai jums kā radošam cilvēkam un komponistam nav nepieciešamība radīt mūziklu, kādu jūs to redzat, jo jūs taču varat atļauties neveidot izrādi naudas vai peļņas dēļ?

– Protams, mana priekšrocība ir tā, ka nevienu no operām nav bijis jāraksta naudas dēļ. Taču man ir jābūt tēmas izjūtai, un tādas man šobrīd nav. Vienmēr gan jau var atrast kādus notikumus, par kuriem rakstīt, bet tas ir jāizjūt – šās būtiski cilvēciskās lietas es šobrīd neredzu.

Respektīvi nav īstas melodrāmas motīva?

– Taisnība, ka vairumā gadījumu tā ir melodrāma. Lai gan – Lasvegasā redzēju izrādi, kas pasniedz šokējošas lietas, kur skaņu sintezē kopā ar multimediālām lietām, taču to nevar izstāstīt – tas ir jāredz kā 21.gadsimta domāšanas paraugs, kad publika tiek paņemta uz jutekļiem. Šokējoši labas izrādes tā var uztaisīt. Bet manā gadījumā – es vienkārši neesmu rakstāmajā periodā. Diezgan daudz esmu uzrakstījis pēdējā laikā, un acīmredzot jāapkopo iepriekšējais materiāls, pirms domāt par kādiem nākamajiem darbiem.

Vai taisnība, ka jūs gatavojat četrus kompaktdiskus un pirmais būšot jau uz "Liepājas dzintaru"?

– Ja diskus laikā atsūtīs no Austrijas, tad tā varētu būt.

Jūs jau tagad varat atklāt, kas tajos būs?

– Varu runāt tikai par pirmo, jo pats vēl nezinu, kas būs pārējos.

Jā, protams, protams...

– Nu, nopietni – esmu izštukojis tikai to, ka no vāciņiem varēs salikt puzli. Bet, par saturu runājot, es patiešam nesteidzos, jo man taču nav jēgas vienā laikā izdot veselus četrus diskus, jo kurš tad uzreiz pirks veselus četrus albumus. Toties man ir izdomāts nosaukums – "Darbi". Nevis Kopotie raksti, bet "Darbi". Pašam iepatikās. "Works" – tā teikt. Labi skan, vai ne? Lai tas tā ir. Bet, ja par pirmo disku, tad tajā būs kantāte "Tēvzemei un brīvībai", būs "Teika" un būs "Diennakts", tāds 1977.gadā rakstīts instrumentālais gabals džezroka stilā, kuru ierakstījām ar grupu "Time After Time". Nekādi nevarēju viņu iepriekšējos 25 gados realizēt. Tad bija mūziķi, bet nevarēja ierakstīt, kad varēja ierakstīt, tad nebija, kas nospēlē. Nu tas beidzot ir izdarīts. Turklāt jāteic, ka man bija prieks sadarboties ar jauniem cilvēkiem, jo viņi spēja nospēlēt tādā stilistikā un kvalitātē, kādā to Latvijā neviens, vismaz manuprāt, šobrīd izdarīt nevar. Bet par pārējiem diskiem ir varianti – varbūt es uztaisu vecas dziesmas ar jauniem izpildītājiem, varbūt kādu disku Fredim ar Ufo, kas, manuprāt, noteikti būs, jo man patīk paampelēties, varbūt kādu disku ar krievu dziesmām, kādu – ar teātra izrādēm. Variantu ir daudz, un man pašam patīk pats radīšanas un kombinēšanas process. Un, ja kādam citam vēl patīk, tad ir labi. O, atcerējos! Man mūzikas skolā bija tāda skolotāja Velga Kļaviņa. Viņai patika uzsvērt: lai ko tu spēlē, atrod vienmēr klausītāju. Ja mājās nav kas klausās, noliec kaut vai kaķi, lai redzētu, kā viņš reaģē. Man arī ir svarīgi, kad es kādam spēlēju. Ja kādam nepatīk, tad arī o.k. – viņš taču var neklausīties. Ja mūzika nav bizness, tad taču tajā darboties ir šausmīgi viegli (smejas).

Mazliet provokatīvs jautājums – lai arī vēl nezināt, kas būs visos diskos, jums taču iznācis tagad apskatīt un pārskatīt visu, ko esat līdz šim darījis. Vai kopumā esat gandarīts par paša paveikto mūzikā šajos gadu desmitos?

– Man nepatīk uzreiz apskatīt gabalus, kad tie pabeigti. Paiet, piemēram, gads, un man vienmēr šķiet – oi, vājprāts! Paiet kādi trīs gadi – nu, varbūt arī nebija tik slikti, paiet desmit – nu, priekš tā laika jau tīri labi. Bet nekas jau nav absolūts, un ne jau velti visi pasaules lielie gari, ieskaitot Bēthovenu, ir taisījuši redakcijas, un es domāju, ka neviena autora labāko darbu pirmo variantu neviens nezina. Tāpat ar operām. Neviens taču nespēlē Verdi pilnā apmērā, tur taču ir pirmo diriģentu labojumi, kas it īpaši kādreiz, kad šīs operas tapa, bija atzītas autoritātes. Tāpēc jau, jo vecākas operas paliek, jo vairāk Verdi paliek par Verdi (smejas). Bet pašam nodarboties ar pārtaisīšanām – nu, tas ir 19.gadsimts, kad komponistiem kaut kam tādam bija laika, tagad tomēr dzīves ātrums ir cits.

Tomēr koncertam, kas piektdienas vakarā skanēs "Liepājas dzintarā", jums taču operu hītus iznāk mazliet citādi sakārtot?

– Jā, nu, tur ir mazliet korekcijas. "Lāčplēsim" nāk klāt simfoniskais orķestris. Tad vēl skanēs grupas "Time After Time" pavadījums vairākiem gabaliem. Opera "No rozes un asinīm" skanēs faktiski orģinālversijā. Un tad ir koncertvariants "Tēvzemei un brīvībai". Visbeidzot Mirdza dziedās tautas dziesmas, kas izpildītas pirms 17 gadiem, un oriģinālā mēs viņas spēlējām ar grupu, bet tagad ar akustisko ģitāru un vokālo background. Ja interesē (smejas), var atnākt paklausīties.