Kurzemes Vārds

07:46 Sestdiena, 19. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Bet pa vidu – dzīvs cilvēks

Līvija Leine

Pēdējo dienu notikumi Liepājas teātrī rāda, ka sāk piepildīties daudzu ar nodarbinātības jautājumiem saistīto cilvēku paredzējumi. Proti, jaunais ilgi gaidītais «Darba likums» rada vairāk strīda situāciju darba kolektīvos, nekā tas bijis iepriekš. Iemesls pavisam vienkāršs: vienalga, vai tas ir strādnieks pie virpas kādā rūpnīcā, vai aktieris mūsu vienīgajā un mīļotajā pilsētas teātrī, viņš nekad nebūs tik profesionāls likuma nianšu pārzinātājs, lai savu patiesību skaļi un droši spētu pierādīt tam cilvēkam, kas personificē darba devēju. Un diemžēl darba devējs reti kad būs tas, kuram pietiks dūšas piekāpties šī cilvēka priekšā un atzīt savu kļūdīšanos. Tā vietā tiek sameklēts profesionāls augstas klases advokāts. Bet tas dara savu darbu un aizstāv darba devēja viedokli. Ko viņam pārmest? Tāda jau ir advokātu darba sūtība: sameklēt veidu, kā aizstāvēt klientu.

No otras puses darbiniekiem savu viedokli par to, kas ir pareizi vai nepareizi, pauž viņu aizstāvji. Teātra gadījumā – arodbiedrību pārstāvji. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības juristi apgalvo, ka darba līgumus uz noteiktu laiku pēc 1.jūnija, dienas, kad stājās spēkā «Darba likums», darba devējam vairs nebūtu likumīgi noslēgt.

Kam ticēt? Papildus tam Latvijā jau par apnicīgu un tracinošu slimību kļuvusi valdošo partiju prakse: likumus gan pieņem, bet ne atbilstošus Ministru kabineta noteikumus, kas skaidrotu, kā vienu vai otru likuma pantu interpretēt. «Darba likumu» Saeima pieņēma 2001.gada 20.jūnijā. Tas stājās spēkā tikai pēc gada. Un šā gada laika, piemēram, vēl nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi, ar kuru profesiju pārstāvjiem nedrīkst noslēgt darba līgumus uz noteiktu laiku. Nupat kā, divus mēnešus pēc «Darba likuma» stāšanās spēkā, noteikumu projekts ar atpakaļ domāšanai jauki piemērotu virsrakstu "Darbi jomās, kurās darba līgums parasti netiek slēgts uz nenoteiktu laiku" ir izskatīts Ministru kabineta komitejas sēdē. Ministru kabineta apstiprinājumu tas vēl tikai gaida. Bet pa to laiku dzīve uz vietas nestāv. Un Liepājas teātra darba devējs piedāvā atkal uz nākamo gadu aktieriem un citiem darbiniekiem slēgt līgumus uz noteiktu laiku.

Lieki teikt, ka uz noteiktu laiku slēgts līgums cilvēkiem, kuri visu savu apzinīgo mūžu atdevuši teātrim, ir smags psiholoģisks trieciens. Jo aktieris tomēr nav ne audējs, ne spolētājs, ne akmeņkalis. Tā galvenais instruments, kas jādarbina, ar kuru jāstrādā, ir dvēsele. Un tai jābūt brīvai, atraisītai, līdzsvarotai, mierīgai. Jājūt ap sevi labestības aura. Protams, viņš var būt arī augsti profesionāls, pat ļoti filigrāns amatnieks, kas vajadzīgā brīdī sasprindzina vajadzīgo muskuli, lai iznāktu vajadzīgā grimase. Bet tā būs tikai grimase: tās nebūs īstas bēdas, īsts prieks, tā būs kā glicerīna asara uz meksikāņu skaistules vaiga kārtējā ziepju operā. Un aktieris, kurš sasprindzis visu laiku domā, kā būs ar viņa nākamo darba līgumu, diezin vai spēs uzplēst, atraisīt tos zemapziņas (citi saka, virsapziņas) strāvojumus, kas nepieciešami, lai lomu padarītu dzīvu. Ja aktiera dvēsele klusē, ar laiku tāds teātris kļūst skatītājam nevajadzīgs. Vai tāds būtu tas mērķis, kas sasniedzams?

Jā, ir dzirdēts, ka ārzemēs aktierus pat salīgst tikai vienai lomai, pat vienai izrādei. Un varbūt, sabiedrības dzīves līmenim pieaugot, kā arī izpratnei, kas ir labi un kas ir slikti, mainoties, tāda prakse būs arī pie mums. Bet tādā gadījumā arī darba līgumam būtu jābūt tādam, kas nepazemo cilvēka cieņu. Bet tajā, kas nonācis redakcijā, skaidri lasāms, ka darbinieka pienākums ir "reizi gadā veikt medicīnisko apskati, apmeklējot ģimenes ārstu, izdarot fluorogrāfa un sievietēm ginekologa pārbaudi. Pārbaudes rezultātu iesniegt personāldaļā līdz 01.09."

Jā, «Darba likumā» 36.pants runā par tādu terminu kā veselības pārbaude. Taču turpat arī sacīts, ka "Atzinumā par pretendenta (!) veselības stāvokli ārsts norāda tikai to, vai pretendents ir piemērots paredzētā darba veikšanai". Savukārt «Ārstniecības likuma» 50.pants saka, ka "ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi (..) ir konfidenciālas". Ziņas par pacientu var sniegt citām ārstniecības personām ārstniecisku mērķu sasniegšanai, Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijai, Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai, tiesai, prokuratūrai, policijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, bāriņtiesai, institūcijām, kas veic izziņu, ziņas par pacientu sniedzamas tikai pēc šo institūciju rakstveida pieprasījuma, ja ir ārstniecības iestādes vadītāja parakstīta atļauja. Valsts darba inspekcijas Kurzemes reģionālās nodaļas ārsts Imants Bušs redakcijai paskaidroja, ka darba devējs tādu informāciju nav tiesīgs pieprasīt. Kā šāds pants varēja iekļūt darba līgumā? Nepieļauju pat domu, ka tie cilvēki, kuriem uzticēta teātra vadība, būtu pārvērtušies par ļaunajiem karabasiem barabasiem, kam tīk savas lelles iekaustīt un raustīt. Visticamāk, viņiem nav veicies ar konsultantiem. Bet tas šajā likumu pārvērtību un sajukuma laikā ir ļoti, ļoti svarīgi. Jo šīm jukām, viedokļu dažādajiem traktējumiem pa vidu ir dzīvi cilvēki.