Kurzemes Vārds

07:03 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

ŠĀS NEDĒĻAS NORISES

Lai arī solīts makā nekrīt, solītāju netrūkst

EDGARS LŪSĒNS

Kaut aizvadītā nedēļa vēl nesteidza liecināt, ka vasara sāktu iegriezties rudens pusē, tomēr šoreiz lapkriša priekšvēstneši bija sociālpolitiskie notikumi, kas nevilšus lika domāt par to, kāds rudens gaidāms Latvijā un cik saspringta varētu būt gaidāmā ziema pasaulē. Par to arī lielākoties vēstīsim šajā mūsu tradicionālajā apskatā.

Kārtis zināmas. Atliek izvēlēties

Skaitļi sausi vēsta, ka uz 8.Saeimu pretendē 1022 kandidāti no divdesmit sarakstiem, un, godīgi sakot, tas, ka uz vietām parlamentā kandidē desmit reizes vairāk ļaužu, nekā Saeimā ir deputātu krēslu, nepārsteidz. Cita lieta, ka grūtāk ir noteikt, kāda ir motivācija šiem cilvēkiem, piesakoties priekšvēlēšanu maratonam. Katrā ziņā tie skandāli, kas cits pakaļ citam virmo saistībā ar dažādām, varbūt juridiskos rāmjos ietilpstošām, tomēr ētiski nepieļaujamām kombinācijām, diskreditē valsts varu, bet savstarpējā plēšanās un tiekšanās šo varu iegūt liek domāt, ka likumu rakstīšana nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc tik daudzi alkst nokļūt tautas priekšstāvju rindās.

Virkne diskusiju uzliesmoja saistībā ar partiju skaitu, jo uz Saeimu pretendē 20 sarakstu, un Latvijas televīzija pat lēma, ka atsevišķos diskusiju raidījumos ļaus piedalīties tikai konkrētu reitinga procentu sasniegušās politiskās brigādes, kas radīja vētrainu reakciju sīkpartiju pārstāvjos. Protams, ka, no loģiskā viedokļā spriežot, var tikai apbrīnot cilvēkus, kuri sava vaļasprieka pēc vai arī aiz realitātes izjūtas trūkuma dibina politiskas partijas un ir gatavi šai nodarbei tērēt laiku un naudu, kaut pilnīgi skaidrs, ka viņiem pārvarēt likumā noteikto piecu procentu šķērsli nebūs pa spēkam. No otras puses, tāda nu reiz ir demokrātijas būtība, ka par ģenerāli var mēģināt kļūt ikviens ierindnieks un ikvienam ir tiesības uz politiskajām ambīcijām, arī prasīt, lai šās viņa tiesības tiktu ievērotas. Skaidrs arī tas, ka autsaideri bieži vien pļāpā tikai pļāpāšanas pēc, tādējādi mazinot jau tā ne pārāk lielo sabiedrības vairākuma interesi par politiskajiem procesiem valstī. Tajā pašā laikā barjeras noteikšana, manuprāt, ir riskanta tieši tādā ziņā, ka apdraudētas ir to intereses, kas balansē uz šās valsts televīzijas izvēlētās četru procentu barjeras un īstenībā pie veiksmīgas reklāmas kampaņas un rosīgām aktivitātēm vēl var pacelties par kāroto apmēram pusotru procentu, savukārt kāds no šā brīža vēlētāju potenciālās uzmanības lutinātiem var pats izdarīt kādu muļķību vai tikt konkurentu samalts priekšvēlēšanu dzirnavās. Dalījums ir riskants arī tādēļ, ka vairāk nekā trešdaļa potenciālo vēlētāju joprojām nav izvēlējušies, par ko balsot, un šodien patiešam ir jābūt mazliet azartiskam avantūristam, lai riskētu prognozēt, vai Saeimā būs sešas vai septiņas, vai astoņas partijas. Un tomēr, lai arī šāda rīcība ir mazliet slideni pretrunīga, taču, iespējams, šādi un cita veida gājieni atturēs ambīciju pārpilnus populistus no sīkpartiju dibināšanas azarta, kas nereti pārvērš politisko teātri no drāmas ironijā.

Aplūkojot partiju uzvedību pirms izšķirošajiem priekšvēlēšanu manevriem, redzam, ka vismaz no tām, kas bauda lielāko popularitāti un reāli pretendē uz iekļūšanu Saeimā, arvien vairāk katra no spēles dalībniecēm cenšas ieņemt savu vietu un izveidot to tēlu, ar kuru tā centīsies savaldzināt vēlētāju, lai arī no neveiksmēm pagaidām nav izdevies izvairīties nevienam. Ja vēlēšanas Latvijā uzskatām kā joprojām aktuālo labējo spēku sacensību ar kreisajiem, tad pie varas neesošajiem vismaz uz šo brīdi nav tik pārliecinošas pozīcijas, kā, piemēram, pērnā gada sākumā pirms pašvaldību vēlēšanām, jo sociāldemokrātiem neizdevās triks ar Satversmes grozīšanu, turklāt diviem no kreiso spārna tika aizliegts kandidēt vēlēšanās. Tiesa, arī labējiem no kļūdām izvairīties neizdodas, un spilgtākais piemērs jeb brangākais pliķis valdošajai koalīcijai ir nespēja izraudzīties cilvēku, kas būtu piemērots Latvijai par sāpīgu Ahileja papēdi kļuvušās korupcijas uzraudzīšanai. Uz šā fona it kā punktus varētu krāt politiskā teātra jaunpienācēji, taču pat spēcīgākajiem acīmredzot trūkst gan prasmes, gan jaudas, lai pilnvērtīgi izmantotu šo situāciju savā labā, nemaz nerunājot par sīkākiem niekkalbjiem. Tajā pašā laikā pastāv iezīmes, kas raksturīgas arī vairumam uz Saeimu pretendējošām partijām. Tā visai loģiski redzamākie partiju personāži sākuši distancēties no ikvienas sociālpolitiskās nianses, kur pastāv kaut niecīgākā iespēja tikt ievilktiem kādā nepatīkamā diskusijā vai skandālā, un nākotnes vārdā visnotaļ negaidīti tiek upurēti pat šķietami naudīgi amati vai posteņi, taču nav jābūt gaišreģim, lai prognozētu, ka šāda nesavtība neilgs vairāk par trīs mēnešiem. Tāpat kā nav šaubu arī par to, ka tagad, kad zināmi partiju kārtas numuri vēlēšanās, ar katru nedēļu arvien uzstājīgāk skanēs mudinājumi izvēlēties īsto, vienīgo un pareizo sarakstu, taču tāds nu reiz ir priekšvēlēšanu nenovēršamais ritējums.

Vai ASV pārliecinās pasauli?

Priekšvēlēšanu sacensība ir uzmanības centrā ne jau tikai Latvijā vien – visas Eiropas politiskie apskatnieki ar interesi seko, kā piecpadsmitā bundestāga vēlēšanām septembra beigās gatavojas Vācija, kur analītiķi prognozē, ka var notikt nebijis gadījums šās valsts vēsturē, jo vēl nekad vēlētāji Vācijā nav noraidījuši esošo valdību pēc viena tās darbības perioda, bet šoreiz tā varot notikt, jo šo valsti saviļņojuši lieli skandāli, kuru laikā notikušas gan vairākas amatpersonu atkāpšanās, gan asas diskusijas raisījuši vairāki valdības lēmumi. Vācijas spēks un ietekme Eiropā liek rūpīgi sekot politiskajiem cīniņiem šajā valstī un piesardzīgi vērtēt šajā laikā arī kanclera paziņojumus starptautiskajā jomā. Katrā ziņā nevar izslēgt, ka viņnedēļ visu pasauli aplidojusī vēsts par Vācijas kategoriskajām iebildēm pret ASV iespējamo iebrukumu Irākā un skaļi deklarētās bažas par tādējādi grūstošo starptautisko aliansi pret terorismu, noteikti vērtējamas, ņemot vērā šo priekšvēlēšanu situāciju, lai gan ASV šis paziņojums, protams, neiepriecināja, jo galu galā šī nav pirmā reize, kad viena no Eiropas vadošajām lielvalstīm asi uzstājās pret ASV aktivitātēm. Tikmēr iespējamais uzbrukums Irākai, par kura realizācijas laiku visbiežāk tiek minēti nākamā gada pirmie mēneši, joprojām ir pasaules uzmanības centrā. ASV paziņojot, ka netic Irākas izskanējušajam piedāvājumam ANO ieroču inspekcijai apmeklēt Bagdādi un tādējādi pārliecināties par Huseina režīma lojalitāti starptautiskajām prasībām, faktiski pavēstījusi, ka tās apņemšanās uzbrukt ir nelokāma. Tiesa, līdz uzbrukumam ASV nāksies izcīnīt ļoti smagas cīņas, jo pret Buša administrācijas mērķiem protestē ne jau tikai Vācija, bet arī virkne amerikāņu sabiedroto arābu pasaulē, bet bez šo sabiedroto atbalsta iecerēto mērķi realizēt būs grūti. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka sabiedroto pasivitāte varētu ASV pārliecināt par pretējo, un par Buša administrācijas kaujinieciskumu liecina gan plašais informācijas klāsts par gatavošanos Irākas operācijai, kas nepārprotami tiek izplatīts apzināti, gan tas, ka ASV valda neparasta vienprātība republikāņu un demokrātu vidū par to, ka turpmākā Huseina iegrožošana ar ANO sankcijām ir bezjēdzīga. Toties pagaidām vēl nav vienprātības par to, kādai jābūt šai militārai operācijai, un to neveicina arī Huseina paša pretdarbība, kurš uztur savam režīmam lojālo spēku kaujiniecisko garu ar agresīviem paziņojumiem un pavēstījis, ka nelīdīs karot uz tuksnesi, bet cietokšņos pārvērtīs pilsētas. Nav šaubu, ka ASV, kas mēģina Huseinu savaldīt kopš 1991.gada, kad Persijas līča kara laikā tika atbrīvota Kuveita, militārais potenciāls ir pietiekošs, lai satriektu Irāku, taču pagaidām atliek sekot tam, kā Buša administrācijai veiksies sarunās, un jau tuvāko nedēļu laikā savu nostāju vajadzētu paust ASV galvenajam sabiedrotajam Lielbritānijai.

Uz ASV rosības un Huseina publicitātes fona mazāk uzmanības piesaistīja konflikts Tuvajos Austrumos, kur ANO gan pieprasīja Izraēlai atvilkt armiju no okupētajām palestīniešu teritorijām, taču atbildei saņēma tradicionālo prasību pēc palestīniešu pašpārvaldes garantijām par terora aktu izbeigšanu. Toties arvien lielākas bažas rada ekonomiskais haoss lielākajās Dienvidamerikas valstīs. Starptautisko ekspertu par vīrusu dēvētā banku sistēmas krīze no Argentīnas pārsviedusies uz Urugvaju, kur lielākajās pilsētās valda arvien lielākas nekārtības un arvien biežāk veikalu īpašnieki vienkārši atdod savas preces, lai izvairītos no ēku izdemolēšanas. Urugvajai jau devusies palīgā ASV, kas aizdevusi pusotra miljarda dolāru, lai glābtu kādreiz vienu no stabilākajām šā reģiona valstīm un tādējādi mēģinātu novērst pakāpenisku visa kontinenta valstu inficēšanos ar lielvalsts Argentīnas krīzes bacili, un jau šai nedēļai būtu jāpierāda, vai šis krīzes vīruss turpinās savu postošo virzīšanos tālāk, vai arī to izdosies tomēr ierobežot.