Kurzemes Vārds

00:01 Pirmdiena, 19. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Personība

Trubadūrs ar stabuli un diriģenta zizli

Sarmīte Pujēna

Godīgs puika, labs muzikants – par Liepājas Mūzikas vidusskolas Pūšamo instrumentu nodaļas vadītāju LAIMONI TRŪBU saka maestro Valdis Vikmanis, kādreizējais šīs skolas direktors. Vikmaņa kungs saka vēl arī to, ka Laimonis Trūbs ir labs pedagogs, bijis un varētu būt lielisks orķestra mākslinieks. Pabeidzot savu sakāmo, Valdis Vikmanis saka: stabils cilvēks stabilā vietā. Taču šiem vārdiem seko piebilde: kāpēc tu man par viņu prasi? Skaties, neko sliktu par Laimoni neraksti, citādi rakstīšu pretrakstu.

Fotogrāfijas

Laimoņa Trūba albumos ir daudz interesantu fotogrāfiju. Piemēram, bilde, kas datēta ar 1939.gada 21.maiju. Tas ir Laimoņa vecāku kāzu foto. Viņi sēž pirmajā rindā vidū, Laimoņa mammai Olgai ir balta kleita, pie krūtīm miršu zariņš, galvā plīvurs, kas sniedzas līdz zemei. Laimoņa tēvs Klāvs tumšā uzvalkā, baltu kreklu, gaišu kaklasaiti, arī viņam pie krūtīm balta rozete ar miršu zariņu. Mamma priecīgi smaida, tēvs ir nopietnāks. Mammai blakus sēž Laimoņa vecāmāte, mammas mamma. Iespējams, ka vecaimātei blakus sēž viņas māte, Laimoņa vecvecmāmiņa, par to Laimonis vairs nav īsti pārliecināts. Tēvam līdzās sēž otra vecmāmiņa, tēva māte. Kā jau lauku kāzās, fonā redzams stallis (tāds tas izskatās joprojām), kas tolaik bija zem viena jumta ar dzīvojamo māju. Tajā pašā 1939.gadā Laimoņa vecāki pagalma pretējā pusē sāka celt tagadējo dzīvojamo māju. Vēl šajā bildē ir lauku muzikants ar ermoņikām, kāds jautrs kungs, kas nez kādēļ kopā ar blakus stāvošo kundzīti apsedzies ar villaini. Pavisam šajā bildē ir kādi trīsdesmit cilvēku, kāzu viesi.

Laimoņa albumā ir arī vecākas fotogrāfijas. Piemēram, vecmāmiņas Annas Virkavas un vectēva Jāņa Virkava foto. Vecmāmiņa fotografēta 1924.gadā ne gluži tautas tērpā, bet kleitā, kas tomēr ir izteikti rucavnieciska. Vectēvs, jauns un glīts, ar skaistām uz augšu uzskrullētām ūsām un ezītī nogrieztiem matiem. Esot bijis krietni jaunāks par savu sievu.

Tad ir fotogrāfijas, kurās ir Laimoņa tēvs. Vienā viņš vēl ļoti jauns redzams Sikšņu pagasta vīru kora vidū. Piecpadsmit uzvalkos, baltos kreklos un šlipsēs tērptu kungu. Otrs foto uzņemts 1939.gadā, un tajā Laimoņa tēvs ir militārā (varbūt aizsargu?) tērpā. Izskatās braši. Vēl viena bilde ar karavīriem. Laimonis domā, ka tā ir zvēresta došana Latvijas armijā. Viens no ierindā stāvošajiem ir Klāvs Trūba, kā toreiz rakstīja Trūbu uzvārdu. Tās ir pirmskara fotogrāfijas. Tā, kurā Laimonis pusgarās biksēs kopā ar mammu, kas ģērbusies gaišā puķainā kleitā, stāv pie dzīvības koka "Viršu" sētā, uzņemta pēc kara – 1948.gadā.

Fotogrāfiju ir daudz. Mūzikas vidusskolas audzēkņu tautas deju kolektīvs. Bez Laimoņa Trūba tur ir vēl citi šodien labi pazīstami liepājnieki – Aija Engelmane, Visvaldis Bitāns un citi.

1964.gads, Ķīšezers – tā rakstīts uzņēmuma otrā pusē. Fotogrāfijā redzami četri vīri padomju armijas formastērpos. Viens no viņiem ir Laimonis Trūbs, armijas štāba orķestra obojists.

Nākamais ir 1965.gada foto. Laimonis pēc armijas atgriezies Liepājā un skolo vienu no saviem pirmajiem audzēkņiem. Attēlā redzama arī koncertmeistare Ināra Trūba, kas visus trīs gadus gaidījusi Laimoni atgriežamies, lai kļūtu par viņa sievu.

Septiņdesmitie gadi. Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestris ar savu diriģentu Laimoni Trūbu orķestra ziedu laikos.

Astoņdesmito gadu vidus. Mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra diriģents Laimonis Trūbs kopā ar tobrīd vēl ne tik slaveno solisti Inesi Galanti un tenoru Jāni Sproģi pēc kāda no koncertiem.

1990.gada Dziesmu svētki. Latvijas obojistu izlase, seši vīri, no kuriem trīs ir liepājnieki: Vilnis Pelnēns, Laimonis Trūbs un Visvaldis Bitāns.

Pēc viena no kādreiz populārā simfonisko koncertu cikla "Liepājas vasara" koncertiem. Laimonis Trūbs un čellists Feigelsons, kas tagad spēlē ASV.

Pirmā krāsainā fotogrāfija. Vēsturiska. 1987.gada 3.aprīlis, Liepājas teātris. Fotogrāfijā redzami diriģenti – Valdis Vikmanis ar ziediem rokā un Laimonis Trūbs, viņiem pa vidu – čellists Valdis Villerušs. Redzama arī daļa no Liepājas Simfoniskā orķestra. Tas ir pirmais koncerts profesionāla orķestra statusā. Uz šo brīdi Laimonis Trūbs ar orķestri ir kopā jau desmit gadu. Nākamā gada rudenī orķestra priekšgalā stāsies talantīgais ļeņingradietis Mihails Orehovs, kas gan izturēja tikai trīs gadus. Pēc tam orķestra vadību pārņems Imants Resnis.

1995.gads. Uz soliņa Trūbu dzimtas mājās "Viršos" sēž divi ciemiņi, divi Laimoņa kolēģi: diriģents Andrejs Jansons no ASV un obojists Jānis Kanajevs no Rīgas operas.

Viena no jaunākajām bildēm – 2002.gada pavasaris, Laimonis Trūbs ar savu pēdējo audzēkni, talantīgo, bet grūti audzināmo (uz Liepāju Pēteris atnāca pēc tam, kad bija izmests no visām Rīgas skolām) Pēteri Endzeli skolas izlaidumā. "Beidzot Liepājas Mūzikas vidusskolu, viņš izturēja konkursu un tika par koncertmeistaru Latvijas operā. Nebijis gadījums."

Pati pēdējā fotogrāfija uzņemta "Viršos" šovasar. Tajā ir visa Trūbu ģimene gandrīz pilnā sastāvā: Laimonis, Ināra, viņu abi bērni – Didzis un Sarmīte, Sarmītes draugs Raitis. Trūkst tikai abu mazbērnu – Kaspara un Anetes. Vectēvs, vecmāmiņa, tētis Didzis, Anete un Kaspars ir citā fotogrāfijā, kas uzņemta pērnvasar turpat "Viršos".

Starp citu, Laimonis Trūbs saglabājis ne tikai vecas fotogrāfijas, bet arī "Viršu" mājasgrāmatu, izdotu 1920.gada 20.jūlijā. Pirmais tajā ierakstīts Miķelis Grimzons, Laimoņa vecvectēvs. Mājasgrāmatā ierakstīts arī mans sarunbiedrs: "Laimonis Pēteris Trūba, dzimis 1942.gada 6.maijā".

Puisis no muzikālā pagasta

"Virši zili, virši sārti," – ka tik ne šīs savulaik populārās dziesmas ietekmē jaunlaulātais Trūbu pāris 1939.gadā, sākot celt savu jauno māju Dunikas pagastā, deva tai "Viršu" vārdu. Pirms tam mājas saucās citādi – kā, to Laimonis Trūbs vairs neatceras. Blakus stallim joprojām ir šķūnītis, kuram 1950.gadā lielāks pūtiens nocēla jumtu un aiznesa līdz pat kaimiņmāju pagalmam. To Laimonis atceras ļoti labi. (Todien, kad sēžam uz soliņa "Viršu" pagalmā un runājamies, laika ziņās arī sola pamatīgu brāzienu, taču Dunikas pagastam tas paiet garām. Droši vien šī ziņa arī lika Laimonim atcerēties gadījumu ar šķūņa jumtu.)

"Viršos" aizvadīta Laimoņa bērnība un skolas gadi – līdz septiņgadīgās skolas beigām. Laimoņa vecāmāte esot bijusi maza, bet ļoti stingra večiņa. "Mammai negāja viegli, un mani arī stingri audzināja," atceras Laimonis. Tieši vecāmāte, rucavniece Anna Virkava, dzimusi Grimzona, bija tā, kas iemācīja Laimoni lasīt. ""Viršos" pēc tam, kad tur «Kurzemes katla» laikā bija atradies krievu štābs, nevarēja atrast nevienu grāmatu, visas bija sakurinātas. Vienīgi bēniņos vēl bija aizķērusies "Bībeles stāstu" grāmata bez vākiem. Tā tad arī kļuva par manu pirmo ābeci. Pirmo skolu pagastā pēc kara ierīkoja kādās mājās. Galda vienā pusē sēdēja 1.klase, otrā pusē – 3.klase. Skolēni šajās klasēs bija ļoti dažāda vecuma. Vēlāk četrgadīgo skolu atvēra pagastmājā. No tās pārgāju uz Sikšņu septiņgadīgo skolu."

Pirmā saskare ar mūziku Laimonim bija tieši tur. "Sikšņos tolaik dzīvoja tāds Laipnieks, vietējais muzikants, kas pārvaldīja vairākus instrumentus. Viņš arī šo to ierādīja man. Arī klasē bija tādi audzēkņi, kas kaut ko drusku strinkšķināja."

1945.gada janvārī krievi iesauca Laimoņa tēvu, un aprīļa beigās viņš jau acīmredzot bija miris. Lai gan tā arī nekad nav atrasts. Laimoņa māte vēl ilgus gadus gaidījusi viņu pārnākam.

Laimonim toreiz, kad tēvu iesauca, bija tikai trīs gadi, bet viņš ļoti labi atceras, kā tēvs izgāja no pagalma, lai neatgrieztos. Kā piemiņa no tēva ir arī vairākas Laimoņa mammai tolaik rakstītās vēstules – sākumā no Rīgas, tad – no «Kurzemes katla». "Man iet labi..." – tā iesākas viena no tām, kas rakstīta 1.janvārī Rīgā.

"Būtu tēvs iebēdzis mežā, nogaidījis tos pāris mēnešus, būtu palicis dzīvs," ir pārliecināts Laimonis Trūbs, "lai gan no Sibīrijas viņš tik un tā neizbēgtu – mums piederēja 10 hektāru zemes, un tēvs pirms kara bija darbojies pagasta aizsargu organizācijā."

Atmiņā palikusi arī 1949.gada 25.marta lielā izvešana uz Sibīriju. "Tas bija dzestrs, saulains rīts, naktī bija uzkritusi pamatīga salna. Gāju uz skolu pa ceļu, kas viss bija vienās tranšejās un bumbu bedrēs. Pretī nāca bērni un teica, ka šodien stundu nebūs."

Kad Laimonis pēc dažām dienām atsāka iet skolā, klasē trūka vairāku skolēnu. Vēlāk pagastā varēja dzirdēt dažādus likteņstāstus. Vienā ģimenē, piemēram, tēvs ar dēlu bija aizbraukuši uz dzirnavām, tur viņus savāca un aizveda. Māte tajā dienā mājās mazgāja veļu. Pēc tam arī viņa gribēja braukt uz turieni, kur aizvests vīrs un dēls, bet tas nemaz nebija tik vienkārši. Galu galā viņa tomēr aizbrauca, bet no Sibīrijas mājās atgriezās viena – vīrs izsūtījumu neizturēja."

Mamma apprecējās otrreiz, bet Laimonis devās uz Liepāju un iestājās mūzikas skolā. "Lai nebūtu jāmācās parastā vidusskolā." Nākotnes sapņi gan nebija saistīti ar mūziku – Laimonis bija ieplānojis mācīties par virpotāju. Virpotājs no viņa neiznāca. Zināmā mērā šo tēva sapni piepildījis dēls Didzis, kas pēc mūzikas vidusskolas beigšanas apguva vēl vienu – automehāniķa profesiju un strādā firmas "Toyota" centrā Rīgā.

Lai gan pagastā pat nebija īsta dziedāšanas skolotāja, Laimonis saskaitījis, ka no Dunikas nākuši desmit mūziķu – Miervaldis Ziemelis un vēl virkne citu. Vai nav muzikāls pagasts?

No Liepājas uz Rīgu un atpakaļ

Arī Laimonis acīmredzot bija pietiekami muzikāls, ja jau viņu uzņēma Liepājas Mūzikas skolā, neraugoties uz to, ka nepazina notis – kā jau zēns no laukiem. Nebija viegli, vajadzēja dikti mācīties, atzīst Laimonis, jo blakus bija tādas gudras meitenes kā Laimoņa nākamā sieva Ināra, kas brīvi orientējās nošu rakstos.

Sākumā gribējis spēlēt vijoli, tā arī uzrakstījis iesniegumā. Taču direktors Vikmanis pateicis: tu esi par vecu šim instrumentam. Komisijā bijis arī viens operas mūziķis, kas teicis: tu pūtīsi oboju. "Lai gan nezināju, kas tas ir, piekritu."

Jau 1958.gadā mūzikas vidusskolas audzēknis Laimonis Trūbs tika iesaistīts Liepājas teātra orķestrī. Kad tika uzvesta Jāņa Kalniņa opera "Ugunī", Laimonis sēdēja orķestra bedrē un pūta angļu radziņu, ko speciāli šim nolūkam teātris atpirkta no vecā obojista Prenclava. "Savu partiju biju iemācījies tā, ka zinātu to arī nakts laikā, lai arī tehniski visu izdarīt nevarēju. Teātrī par manu skolotāju kļuva diriģents Bunka." Jaunais mūziķis braukāja teātrim līdzi pat izbraukumos. "Tāpat kā aktieri, gulēju saliekamajā gultiņā vecos kultūras namos, kur gar loga rāmi roku varēja izbāzt. Dažs, lai nenosaltu, pamanījās pat ietīties aizkaros." Laimonis Trūbs atceras, ka tolaik uz teātri tikko bija atnākušas jaunās aktrises Aina Jaunzeme, Astrīda Kairiša, tur dziedāja arī vēlāk pazīstamās solistes Valentīna Butāne, Apolonija Paškēvica (Duboka). Tas esot bijis tenoru – spīguļu laiks, kā saka Laimonis Trūbs, tie bija dziedātāji, kas notis gan nepazina, bet dziedāja galvenās lomas. "Ja bija skaidrā," piebilst Laimonis Trūbs. Jo esot bijuši arī krimināli gadījumi.

Mūzikas skolā Laimoņa pedagogs bija jaunais Krists Orna, tikai nesen sācis strādāt skolā. Par viņu Laimonis saka – "fantastisks skolotājs", un tā vien šķiet, ka arī pats Laimonis no viņa daudz ko ir pārņēmis savā pedagoga darbā. Orna pat vadājis savu audzēkni ar nakts vilcienu uz Rīgu, lai tas varētu tikt uz stundām pie slavenā Ivana Krasnopjorova, obojista un Radio simfoniskā orķestra koncertmeistara.

No mūzikas skolas sola Laimoņa ceļš loģiski virzījās tālāk uz Konservatoriju, kur viņš arī laimīgi iestājās. Taču pēc viņa ilgojās arī padomju armija. Laimoņa draugi bija izošņājuši, ka viņu sūtīs uz Maskavu, uz radistu skolu. "Lai tas nenotiktu, devos pie rektora Ozoliņa, kas bija draugos ar toreizējo Latvijas kara komisāru Ivanu Čašu." Bija vajadzīgs tikai viens zvans, lai Laimonis paliktu Rīgā, armijas štāba orķestrī. "Kad aizgāju tur pieteikties, ģenerālis atvainojās, ka nu man būšot divas nedēļas ātrāk jāsāk dienēt. Un vēl atsūtīja smago mašīnu man pakaļ, kaut gan kazarmas bija turpat netālu. Orķestrī stingrība bija liela, taču tā tomēr bija Rīga, orķestranti nēsāja svētdienas drēbes un parādes zābakus. Ieroci nekad neesmu rokās turējis."

Starp citu, vēlāk tajā pašā štāba orķestrī dienestu aizvadīja arī Laimoņa Trūba dēls Didzis. Par šo orķestri Laimonis Trūbs saka: "Otra tāda Latvijā tolaik nebija, orķestranti – augstas klases mūziķi, pamatā ar konservatorijas izglītību. Tādus kā mani – aktīvā dienesta karavīrus – klāt ņēma maz, bijām tikai četri vai pieci." Orķestris bieži koncertēja, spēlēja operā, bieži koncertus ierakstīja gan radio, gan televīzija. Tikai tolaik, veidojot videoierakstu, nebija montāžas iespēju – koncertu ierakstīja no viena gala līdz otram. Gadījās arī kuriozi. Laimonis atceras, ka vienreiz jaunā televīzijas diktore Gerda Riekstiņa sajaukusi tekstu tieši pirms pēdējā gabala. Visu programmu vajadzējis ierakstīt no jauna.

Paralēli dienestam Laimonis paguva pabeigt arī divus kursus Konservatorijā. Kad dienests tuvojās beigām, Laimoņa draugs, kas bija redzējis demobilizācijas pavēli, pastāstīja, ka tajā rakstīts: tie, kas iestājušies augstskolā, tiks demobilizēti jau augusta sākumā. Trūbs bija neklātnieks, un uz tiem šī pavēle neattiecās. Taču Konservatorijā viņam atkal nāca pretī un iedeva izziņu, ka Laimonis Trūbs ir iestājies augstskolā klātienē. Jau septembra sākumā, trīs mēnešus pirms termiņa, demobilizētais Trūbs, mūzikas visusskolas direktora Valda Vikmaņa pierunāts, sāka strādāt Liepājā. "Vikmanis vervēja jaunos, jo gribēja dibināt orķestri." Sekoja skolotāja darbs – vispirms bērnu skolā, bet, kad aizgāja Krists Orna, Laimonim uzticēja vadīt vidusskolas Pūšamo instrumentu nodaļu un arī skolas orķestri.

Par epizodi savā biogrāfijā Laimonis Trūbs sauc tos pāris gadus, ko viņš pavadīja prom no Liepājas, spēlējot tikko nodibinātajā Gunāra Ordelovska orķestrī. Jo pēc tam tik un tā atgriezās Liepājā un mūzikas vidusskolā.

Iespējams, no Laimoņa Trūba būtu iznācis arī labs obojists – galu galā Latvijā nemaz nav daudz mūziķu, kas spēlē šo instrumentu. Taču viņš izvēlējās pedagoga darbu. Vai varbūt – šis darbs izvēlējās viņu. "Tā sanāca," – teiktu pats Laimonis Trubs, "ir spēki, kas tevi virza, un ir lietas, ko nevar mainīt. Ar tām nevajag sevi nodarbināt."

Pedagogs un diriģents

Laimonis Trūbs uzskata, ka otru izglītību viņš guvis pie diriģenta Jakova Raskina armijas štāba orķestrī. "Ļoti gaišs cilvēks. Gan labs aranžētājs, gan labs diriģents. Pie viņa vienmēr varēja iet pēc padoma."

Šī izglītība Laimonim noderēja, gan vadot skolas orķestri, gan vēlāk, kad Valdis Vikmanis viņu iesaistīja simfoniskā orķestra veidošanā. Par to, ka Laimonim Trūbam nebija diriģenta diploma, Valdis Vikmanis vēl tagad saka: "Nu un tad?! Tas nav izšķirošais! Arī ar diplomu kabatā var kā vista pa pakulām pērties..."

Jau tūlīt pēc kara izveidojis simfonisko orķestri skolā, Vikmaņa kungs pamazām, bet neatlaidīgi centās nodibināt arī pilsētas simfonisko orķestri. Ap 1970.gadu tas beidzot notika. Mūziķiem neesot bijusi liela ticība, ka Vikmanim izdosies. Laimonis saka, viņš jau no paša sākuma bijis pārliecināts, ka iznāks un ka atpakaļceļa nav. Tā arī bija, taču pagāja vēl daudzi gadi, līdz pavērās iespēja veidot profesionālu orķestri. Tikai Laimonis Trūbs savu jau bija padarījis, un pagāja malā. "Sanāca tā, kā sanāca. Liktenis. Lielu, slavenu orķestri izveidot viena cilvēka dzīves laikā nemaz nevar." Vienīgā tiešā saikne ar Liepājas Simfonisko orķestri Laimonim Trūbam tagad ir meita Sarmīte, kas jau labu brīdi tajā spēlē vijoli.

Aiz muguras palikuši vairāk nekā desmit ar orķestri kopā pavadītie gadi, kad tika spēlēts gan ar slaveniem solistiem un fantastiskiem talantiem, gan nevienam nezināmiem Dārziņa skolas audzēkņiem, palikušas daudzas negulētas naktis, kurās skaitīts un pārskaitīts, lai visiem mūziķiem varētu samaksāt, iekļaujoties orķestrim atvēlētajā summā. Laimonis Trūbs uzskata, ka vēl tagad orķestrantu atalgojums ir šausmīgi mazs, salīdzinot ar to darbu, ko viņi dara. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka Liepājā ļoti nepieciešama koncertzāle. Liepājas teātra zāle šim nolūkam, viņaprāt, neder – tur esot nepareiza akustika, skan tikai atsevišķi instrumenti. Ja Liepājā būtu profesionāli meistari, domā L.Trūbs, tad Latviešu biedrības nama zāli vēl varētu pārbūvēt tā, lai tā ir piemērota arī simfoniskajiem koncertiem. Šobrīd tā nedaudz šalc, bet pamats esot labāks nekā teātrī. Taču – izveidot labu koncertzāli ir tikpat liela māksla kā spēlēt kādu instrumentu, uzskata Laimonis Trūbs.

Dzīve "Viršos" un ārpus tiem

Vasarā ar Laimoni Trūbu visvienkāršāk satikties viņa tēva mājās "Viršos". Kad pēc dienesta armijā Laimonis atgriezās Liepājā, lai strādātu mūzikas vidusskolā, nedēļas noaglēs viņš braukāja uz "Viršiem", lai palīdzētu mammai saimniecībā. Tagad, kad mamma mirusi, bet patēvs slims, Laimonis ir šo māju saimnieks. Tiesa gan, vienu gadu deviņdesmito gadu sākumā te galvenā saimniece bija Laimoņa sieva Ināra – Mūzikas vidusskolas Klavieru nodaļas pedagoģe. Ko tad te darīja klavierskolotāja? Ticiet vai neticiet, bet – slauca govis, baroja vistas, audzēja cūkas. Pat teļu esot pieņēmusi! "Pēc gada es teicu: viss, pietiek! Par gaļu, par pienu lielie uzņēmēji maksāt negribēja. Jēgas nekādas. 1992.gadā, kad mamma nomira, likvidējām visu saimniecību. Zemi iznomāju kaimiņam. Tas bija labākais variants."

Tagad "Viršos" palicis tikai rūpīgi kopts augļu un puķu dārzs – Ināras pasaule, ēkas un pagalma mauriņš, par ko rūpējas Laimonis. Bērni – Sarmīte un Didzis, abi mazbērni Anete un Kaspars – ir mīļi gaidīti ciemiņi. Tāpat biežs viesis te ir Laimoņa labs paziņa un amata brālis Andrejs Jansons, diriģents un obojists no ASV. Laimonis cer, ka rudens pusē Andrejs atbrauks kādu nedēļu pastrādāt ar skolas simfonisko orķestri. "Kādu pārmaiņu vajag, citādi vēl varu apnikt saviem audzēkņiem." Un šogad esot uzņemts lielākais audzēkņu skaits, kāds pēc Atmodas mūzikas skolā bijis.

Par dzīvi Laimonis Trūbs nesūdzas – "viss ir tā, kā tam jābūt". Atpakaļ viņš neskatās un arī nākotni nezīlē. "Svarīgākā ir šī stunda, šī minūte, šī sekunde, kurā tu esi."