Kurzemes Vārds

06:34 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sarakste ar lasītājiem

Ķēdes reakcijas

Kirils Bobrovs

Patīkami apzināties, ka šāda "Sarakste ar lasītājiem" reizēm var izkustināt no vietas arī dažas iestrēgušas lietas. Pēdējais gadījums notika pavisam nesen, kad Pilsētas dome pieņēma lēmumu sakārtot maksu par asenizāciju. Bet iniciatīvu pēc mūsu publikācijas parādīja namu pārvalde "Vecliepāja". Kur gan līdz tam bija redzēts, ka dzīvokļu saimniecības uzņēmums nāk klajā ar priekšlikumu samazināt ienākumus savā kasē! Dzīve, kā mēdz teikt, piespieda. Bet sākās viss ar to, ka mēs uzstājīgi ieteicām katram, kuru neapmierināja kāda samaksa, pieprasīt dokumentu, uz kura pamata tā tiek iekasēta. Dokumenta nebija, un to iznāca radīt no nulles. Bet, lai to radītu, tagad ir jāvēršas pie daudziem speciālistiem, neapejot arī juristu. Vārdu sakot, viss beidzās laimīgi.

Taču šādas laikraksta publikācijas nepaiet bez sekām. Kāds noteikti kaut ko iemācās. Kāds mūsu lasītājs atklāja, ka, apkures sezonu beidzot, viņam iznācis pārmaksāt 38 santīmus "Liepājas siltumam". Viņš uzskata, ja domes lēmumā norādīts izbeigt apkuri, piemēram, ar 15.datumu, tad jāsāk skaitīt no nulles stundas. Radiatori toties bija silti līdz pulksten 8 rītā, bet maksu iekasēja par pusi dienas. Tātad faktiski pārmaksāti nevis 38, bet 13 santīmu. Kā jārīkojas šādos gadījumos? Vispareizāk būtu pieprasīt dokumentu, kas reglamentē šādus aprēķinus. Tajā jābūt norādītam, cik daudz vispār drīkst pārkurināt mūsu dzīvokli. Ja nu vēl sadomā karsēt trīs dienas, ko tad? Jāpieprasa dokuments, ne katrs diemžēl to uzdrīkstēsies. Ja dokumenta nav, tas nozīmē, ka maksa ir nelikumīga - elementāri vienkārši. Un tad jāizvēlas vienīgi pareizais "Vecliepājas" direktora Aivara Priedola ceļš.

Otrs ķēdes reakcijas piemērs, kas bieži atkārtojas pēdējos gados, - paziņojumi un protesti pret atsevišķu koku izciršanu. Mūsu lasītājs A. nesen pastāstīja, kā viņš aprīlī gribējis saņemt atļauju, lai nozāģētu dažus zarus kļavai Ziemeļu kapsētā, kurā vārnas ierīkojušas ligzdas. Viņam iznācis apmeklēt daudzas instances, lai ierastos domes Vides aizsardzības nodaļas komisija un paraudzītos uz koku. Ar lielu šaubīšanos atļauju tomēr izsniedza. Atlika vienīgi atrast zāģerus. Tas rāda, ka katram šādam zāģerim ir jābūt atļaujai uz katru koku. Pat tādā gadījumā, ja tas tiek apstrādāts tikai daļēji. Tādēļ nevajag zvanīt nezin kam un kaismīgi izklāstīt savas emocijas, bet tūdaļ pat pieprasīt dokumentu. Arī zāģeru interesēs ir to uzrādīt pēc jebkuras personas pirmā pieprasījuma. Ja dokumenta nav, tas nozīmē, ka nav arī tiesību uz šādām darbībām, un iespējams, kā mēdz teikt, ar visu sparu aizstāvēt zaļo draugu. Protams, drosmes šeit ievajadzēsies mazliet vairāk, nekā piezvanot redakcijai, lai iesauktos: "Palīdziet mums, Šķēdes ielā atkal izcērt papeles!" Ir nepieciešams, lai speciālisti, kas nodarbojas ar izciršanu, nevis no laikraksta uzzinātu par cēlsirdīgo dabas aizsardzības lietu, bet tieši sastaptos ar iedzīvotāju attieksmi pret to un kļūtu piesardzīgāki.

Pēdējā laikā bija arī daži zvani par smaku Pulvera ielā. Ar to vairs nevienu pārsteigt nevar. Taču lasītāji nereti ziņo par to tieši tad, kad izlasījuši kaut ko par minēto tēmu mūsu laikrakstā. Loģika šāda: jūs rakstījāt, tādēļ tagad pasakiet, kādus rezultātus var sagaidīt. Viena no zvanošajām sievietēm bija visnotaļ neatlaidīga. Ko lai viņai atbild? Izskaidrot var gari un plaši. Taču šķiet, ka nav vērts. Tūkstošu liepājnieku cīņa ar smakojošo biznesu visdrīzāk jau ir zaudēta. Un šeit ķēdes reakcijas nelīdz.