Kurzemes Vārds

17:47 Otrdiena, 16. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gramofonu mūzika par godu vecajiem

(Vēl dzīva aizvien Jāņa Lādīša kolekcija)

Edvīns Tauriņš

Cēls gramofons, tērpies lakotā apvalkā un pamatīgā spēka dzelzī, labu labais, viss noslēpumos, dirn stūrī, saldi rūgtiem meldiņiem pilns.

Gruntīga lieta notikās 1977.gadā, kas pēc meteoroloģiskiem apstākļiem vienādīgs ar šo gadu. Visādu antīku mantu krājēji sanāca kopā un – Jāni Lādīti, pazīstamu fotogrāfu, arī fotoaparātu un fotopiederumu, senu bilžu kopā vācēju ievēlēja par galveno starp savējiem. Kā labsirdīgais Jānis ar aizgājušu gadu putekļiem pilnu bārdu pajokojas: "Tiku par kolekcionāru prezidentu."

Ak skaistie mirkļi, kam gaistat jūs! Fotomāksliniekiem tas bija īsteni apgarots, tālu sapņu, skaidru mērķu un žilbinošu piepildījumu laiks, jā, un tā – līdz 80.gadu vidum. Gramofona goda vārds: Huberts Stankevics, Vasilijs Borjajevs, Visvaldis Actiņš, Jānis Lādītis, Pēteris Jaunzems, Ārijs Kļavinskis, Edmunds Dobelis, Irīna Tīre, Gunārs Kopštāls, Nikolajs Brīvlauks – vērti varētāji.

Lai mana gramofona federe iet pušu, ja meloju: izstādes šeitpat mājās, Rīgā, ārzemēs, un majestātiski goda tituli sprēgāt sprēgā pār mūsu censoņu galvām. Bet Verners Bokums – bija tāds pilsētas komjaunatnes sekretārs – paties, rādījās mūsējais, un Verners, uzdzirdējis par vietējiem un starptautiskiem pagodinājumiem, zibīgu titulu birumu, rosināja uz kluba un īpaša muzeja veidošanu, viņš, cilvēks, visādi atbalstīja un stutēja, cik spēja, foto apmātos. Ja kāds gribēs pēc jaunākās modes par sekretāriem sliktu vien teikt, tas būs pret visu sarežģīto dzīves patiesību apgrēkojies. Kā šīberī: solis uz priekšu, solis pa labi, pasmaidīt, bija un izbija krāšņais fotogrāfu laiciņš! Bet, kamēr bija, cilvēki gāja uz izstādēm tūkstošiem. Kā sajutās fotomākslinieki? Vēl cēlāk, nekā par to rakstīts avīzēs: viņi piedalījās tautas pirmsatmodas gara veidošanā!

Mūsu Jānis Lādītis kā kolekcionārs rosījies vēl pat agrāk, nekā tas kliņģeru lietus lijis, proti, starp 73.–74.gadu. Uzdzirdējis, ka kaimiņi, leišu bāleliņi, sākuši iepirkt vecas fotokastes ar plēšiņām un košiem niķelīšiem, un šo to, lai būtu, ko uz Lietuvu vest, tur veidojamam muzejam piegādāt, mūsu Jānis pats sev teicis: "Neskatīsimies uz šo lietu bezcerīgi kā bābieši uz Luciferu! Paši taisīsim sev fotomākslas muzeju tepat, no mūsu krietnām mantām un vērtībām!"

Es kā izcils gramofons, pie pilna saprāta un visām veselām federēm, varu teikt: Rīgā, 1974.gada 17.oktobrī Pēteris Korsaks, dibinādams tur fotomuzeju, goda runā atzinies, bez liepājnieku laba parauga nebūtu šī galvaspilsētas paveikuma!

Tagad fotomuzejs, kur arī man, vecpapiņu laikabiedram un gramofonam, ietrāpījusies ērta, uzmanību piesaistoša vieta, atrodams Latviešu biedrības namā, jāatmet snobisms un jāpaceļas vien pa kāpnēm, kas sakacē balkonu, un tad jau: labdien vai labvakar, Lādīša kungs! Bet iesākumā visa fotomantība tika uzkrāta maza nameļa paknapā istabā, Raiņa ielā 1, pirmie sadabūtie fotoaparāti GOMZ, Fed, Exa, tur apčubināti. Varat ticēt miera laika gramofonam: pasaules dižums pastāv, pateicoties senu lietu un tikumu aprūpēšanai. Cik Jānis nav piedomājis par unikālām mantībām savā nostbūtnē, uz Metalurga montāžas būvēm strādājot. Marta Mūrniece, Kultūras nodaļas vadītāja, toreiz deva savu svētību, un mazliet pieskaroties Lādīša elkonim, atklāšanā ar izjustu vārdu bija klāt, toreiz populārais žurnālists Leons Spinga, ancukā un šlipsē jau turēja bloknotu un pildspalvu gatavībā.

Atsauksmju grāmatā sāka krāties pateicības ieraksti, še iznāktu itin gara sleja, ja mēs ņemtu ierakstus, vadīdamies pēc sirsnības pakāpes vai parakstītāja vārda, vai pēc sevišķi apaļīgām burtu formām. Un tomēr daži vārdi: Jānis Gleizds, Juris Podnieks, Saulcerīte Viese? Te nu varētu pamācīties, kā visādi vārdu "paldies" izlocīt. Tiem, kam bārdas jau ar pulku pirmajiem sniegiem un slapjdraņķiem rotājušās, cerams, caur sirdi vēlreiz izskries teiksmainais fotomākslas laiciņš, bet jaunie varbūt pagudros: kokteiļi nav tā vienīgā ass, ap kuru pasaule un likteņi griežas. Jo – daudz kas ripo mūsu labajai pasaulei līdzi, neko dikti nenovecojot, arī šāda senās Grieķijas gudrība: laba izglītība būs tā, ja jauneklis mācījies pie paša gudrākā, paša taisnīgākā, paša pieticīgākā, paša stiprākā skolotāja. Starp šiem būtu uzejams arī Jānis Lādītis, lai gan par skolotāju nekad nav bijis.

Viņš, možs un veselīgs velna puika, izgājis it skarbu dzīves skolu: darba nav vairījies, – metinātāju brigadieris, veicis montāžas darbus jaunajam martenam, nepārtrauktās tērauda liešanas agregātam, tāpatām arī sienas un jumtu slējis velmētavai. Kā par spīti ziemā 1973.gadā – sals bijis pat 30 grādu stiprais, un pašā augšā, kur no zemes būtu septiņu stāvu uzmērījums, pūtis negants, ass vējš, plecos divas vateņu kārtas un vēl aparatūra, ja apģērbtu vēl trešo vamzi, būtu satuntuļojies un neveikls kā pingvīns, un tā gājuši pa siju, ja tik šī nav rādījusies apledojusi, bet, ja tāda rādījusies, virzījušies, pašļūkdami uz dibena. Galva neesot reibusi. Tolaiku "Komunistā" mūsu Jāņa Lādīša, spēkpilna vīra, fotoattēls ievietots pirmajā lapā. Jānis priecājies par krietno algu – varējis senus un pasenus fotoaparātus pirkt, – šad tad pamanījies mājās mazāku lonīti, un pudelei viņš gājis ar līkumu apkārt, jo nav dziļākas aizas kolekcionāram par tāda trauka dibenu, tur varētu iegāzties iekšā ne tikai fotoaparāti vien. Viss tajā pagātnē labs rādās, taču saltie vēji laikam iedzēluši vienā kājā, nav vairs gluži vesela. Šo nezinot, mēs kaut ko būtisku par fotomuzeju neatminētos.

Bet dzimis viņš Dzērbenē, kas Piebalgas pusē, tajā 1930.gadā, tur vīreļi un sieveles senlaikos neko nebija padzirdējuši par fotogrāfiem, kur nu vēl skatījuši, dzīvojuši tā, ka nesuši gaismu maisos istabā. Vai bērnībā Jānim bijusi jau kolekcionēšanas tieksme? Kamēr jūs padomātu, vai jā, vai nē, es, piecbalsīgais gramofons, dēlietim par godu izmalšu no savām pakrūtēm ārā "simt košu jauku dieniņu" – meldiņš pa pusei valceris, pa pusei polka, kā nu kuram tīk. Bet Lādītis neatminējās nekā tāda, ka būtu akmentiņus vai smilgas, vai putnu spalveles krājis, nē. Tēvam kā brīvības cīņu cīnītājam 1912.gadā gan Ložmetēju kalnā, gan Tīrelī, iedalīta sava zemīte, jāstrādā uz tās, un arī puišelim, cik vien viņam pa plecam. Esot bijušas tiesības uz delzceļa biļeti par pusvelti, tā Jānim šķitusi pat augstākā dzīves godalga, bet viņš vislabprātāk novēlētu valsts atzinības zīmes mātei, kas visu mājas dzīvi savās maigajās rokās turējusi.

Ar saules spīdumu zobena galā redzams pulkvedis Ķūķis – šeitan skatāma fotogrāfu planšete "Viņi bija tie, kas izcīnīja brīvu Latviju". Manas gramofona pakrūtes grib visas reizē: "Nebēdājiet, karavīri, sudrabaina saule lēks!" Fotobildē redzam, ar naksnīgu plīvuru segts Jāņa Annas Meierovica šķirsts. Prasi šodien jaunam, vai viņš zina, kas bijuši todienu varoņi?

Gramofongodavārds!Lai nu vēl kas tā izprastu izgaistošu laiku liecinājumu, kā fotomuzejā ienākušais! Liepājas, mūsu vienīgās, pasenas bildes valdzinās acis, iepriecēs sirdi, tiklīdz tās aplūkosim.

Noteikti pāršķirstīsim žurnālus "Stari" (1906–1912), burti uz vāka tādi, it kā nupat klausījušies koncertdārza mūziku, tādi cildeni un spīd no aizturētas labsajūtas.

Fotoaparāts kā nekā – radīšanas instruments, vai kā mēs, gramafoni, sakām, likteņa kripatiņa. Jānis Lādītis visus aparātus nav izstādījis, daži ar saviem mēmajiem noslēpumiem dienunnakt dus pieliekamajā kambarī. GLACK, "Briljants", Exacte un vēl – līdz pat daudziem dažādiem "Zenītiem". Dažam aparātam zināma arī kāda tā biogrāfijas lappuse, raug, tas trauslais, krietnais daiktiņš bijis savam saimniekam līdzi izsūtījumā. Bet 1934.gadā VEFa ražotais aparāts "Minox" – miniatūrs, saujā noslēpjams: 1942.vācieši izveduši tā rasējumus, ražošanas iekārtas, un tagad tādi paši maziņi aparāti nāk pasaulē citās zemēs, bez atsauces uz patentu Latvijā un pašu konstruktoru Valteru Zepu. Lādītis pats labprāt knipsējis ar Lerku, pēcāk pārgājis uz FTZ. Tāds aparāts pats ķerot ciet to skatiņu, kuru vajag. Pa īstam retums: Jāņa Sudmaļa izveidotais fotografēšanas – bilžu attīstīšanas kombains. Pie bilžu taisīšanas petrolejas lampa ar sarkanu kupolu. No Sanktpēterburgas atceļojis brangs bilžu štancētājs, kura mūža stāžs reibina manu, gramafona, iztēli, tam klāt pielikta Bokuma tirdzniecības zīme, šādu zīmi ieraudzījis, nopietns pircējs bijis klāt kā saukts, cēlis vien brīnumkasti ar visiem garajiem kātiem ormanī un aizvizinājis uz savu fotobūrīti, lai no turienes notaptu, vēl šodien lietā liekams – ar visām objektīvu lēcām – mūsu priekšā. Ja ļoti to vēlētos, putniņš izlidotu. Borjajevs ar līdzīgu fotoaparātu vēl šobaltdien strādā, un uz fotoplates katra mazākā skujiņa saredzama kā iegravēta.

Kad vakars auj kājas, mēs, gramofoni, sajūtam, ka krietnie, pavecie Stari mums uzsmaida, uz valceri vai polku kopā pulcējas Buclera prēmijas laureāti: Kopštāls, Lādītis, Stankēvičs, Jaunzems. Buclera – etnogrāfa un fotogrāfa – portrets grib diriģenta vietā nostāties. Mūžīgā Staburaga bildes iezīmētu danča placi. Bet mūsu kolekcionārs Jānis tādā reizē spēkpilns, ar priestera bārdu, vēl mirklis? Visas gramofona iekšas pilnas ar meldiņiem, kā es varu polkas un valcerus neuzspēlēt dižajiem!