Kurzemes Vārds

11:08 Svētdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

SKATIENS

Cepu, cepu kukulīti

Ints Grasis

No šā gada sākuma, kad stājās spēkā likums "Par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām", darbojas jauna valsts un pašvaldību iepirkumu izsludināšanas kārtība. Līdz ar likuma stāšanos spēkā darbu uzsāka arī jauna struktūra – Iepirkumu uzraudzības birojs, kuram viena no funkcijām ir sūdzību izskatīšana. Turklāt, ja sūdzība saņemta, pasūtītājam likums aizliedz slēgt iepirkuma līgumu, līdz sūdzību izskatīs īpaša komisija. To, ka jautājums par konkursu (ne)godīgumu un iespējamo korupciju valsts pasūtījumos ir aktuāla problēma, liecina daudzās – ap 80 – šogad birojam iesniegtās sūdzības. Lielākā daļa no šīm sūdzībām tiek uzskatītas par pamatotām, un ir daudz gadījumu, kad IUB aizliedz valsts vai pašvaldības institūcijai slēgt līgumu ar konkursa uzvarētāju.

Skandāli par negodīgiem konkursiem, kuros privātfirmām tiek piešķirts valsts pasūtījums, mūsu valstī uzplaiksnī itin bieži. Liela daļa sabiedrības konkursus saista ar valsts un pašvaldību amatpersonu iespējamo korumpētību, tomēr konkrētu pierādījumu par dzirdēto 5 – 10 procentu kukuli, ko līguma parakstītājs it kā saņemot no pasūtījuma izpildītāja, joprojām nav.

Iepazīstoties ar IUB iesniegtajām sūdzībām, es nevarēju atrast nevienu, kas nāktu no Liepājas. Varētu šķist, ka Liepājas domē ar sabiedriskajiem iepirkumiem viss ir kārtībā, taču tā ir tikai medaļas viena puse. Par otru pusi var tikai nojaust un izteikt minējumus.

Piemēram, par Liepājas pašvaldības iepirkumiem projektēšanas un būvdarbu jomā ir dzirdēti minējumi, ka lielie dūži, domāts – uzņēmumi, naudas pīrāgu sadala daudzmaz brālīgi, savukārt mazajām firmām šajā brālībā darboties nav lemts. Jā, pie manis gan ir nākuši ar konkursa iznākumu neapmierināti uzņēmēji, taču drīz vien viņu karstās galvas atdziest, jo viņi saprot – arī turpmāk taču būs jādzīvo un jāstrādā šajā pilsētā, kura nav nemaz tik liela. Toties ļoti liela ir iespēja, ka neapmierinātais var zaudēt nākotnes līgumus un, sataisot skandālu, nozāģēt zaru, uz kura pats sēž.

To, ka korupcija valsts institūcijās visbiežāk ir saistīta tieši ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem, atzīst arī Ekonomikas institūta direktore un sabiedrības par atklātību "Delna" dibinātāja R.Karnīte. Valsts pasūtījums ir pilnīgi drošs un daudzkārt arī visai liels, tāpēc uzņēmējiem ir liela interese šo pasūtījumu saņemt.

Kā savā grāmatā "Pelēkā ekonomika" norāda J.Paiders, kontrakts pret naudu tomēr ir visai primitīva korupcijas forma, jo šajā gadījumā pastāv reālas atmaskošanas briesmas. J.Paiders uzskata, ka daudz izplatītāks ir pretpakalpojums jeb pretpirkums. Shēma ir ļoti vienkārša. Uzņēmumā "X" ierodas pašvaldības darbinieks un saka: "Jūsu firma var saņemt pasūtījumu būvēt tiltu pār upi 1 miljona latu vērtībā, bet šo pasūtījumu jūs saņemsit tad un tikai tad, ja visu nepieciešamo betonu par 30 000 latiem nopirksiet firmā "Y". Šādā gadījumā ir grūti pierādīt tiešu kukuļošanu, jo ne vienmēr ir iespējams noskaidrot, kādā veidā un ar cik garas starpnieku ķēdes palīdzību firma "Y" norēķinās ar pašvaldības darbinieku.

Mehānisms, kad pasūtījumu saņem nevis labākais, bet gan tas, kurš veic pretpirkumu vai samaksā kukuli, radikāli transformē atvērto tirgu. Šādos apstākļos maksimālu peļņu gūst nevis tas, kas strādā labāk un kvalitatīvāk, bet gan tas, kurš visdāsnāk dala kukuļus vai izdara pretpirkumu.

Diemžēl šāda veida kukuļošana piespiež arī godīgu uzņēmēju pieņemt negodīgos spēles noteikumus, ja likme būs viņa uzņēmuma izdzīvošana. Tādējādi ierēdņu piekukuļošana, mūsu valstī, iespējams, jau kļuvusi par pašsaprotamu lietu, un tautā pazīstamajam skaitāmpantiņam "Cepu cepu kukulīti..." un tālāk "šim došu, tam došu..." tagad jau ir pavisam cita nozīme.