Kurzemes Vārds

14:00 Piektdiena, 23. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Ugunsdzēsēju darbā nav laika emocijām

Andrejs Rjabcevs

Pāri drupām un krāsmatām vientuļi rēgojas daži dūmeņi, visapkārt redzams uguns radītais posts, vēl vietām daži vietējie papenieki bezcerībā pārskata savu bijušo iedzīvi, kas, uguns liesmu apņemta, tagad ir pilnīgi sapostīta. Aptuveni tāda aina pavērās tiem, kas šajā nedēļā apmeklēja Papi. No nejauši nomesta sērkociņa vai nenodzēsta izsmēķa zālē, no neuzmanīgas rīkošanās ar uguni vai varbūt arī ļaunprātīgas dedzināšanas, bet varbūt pavisam citu iemeslu dēļ pavisam īsā laikā pagājušā nedēļā šajā vietā, netālu no Latvijas robežas, liesmas izpostīja vairāku cilvēku iedzīvi un saimniecību. Ugunsdzēsēji paši Papē notikušo dēvē par šā gada lielāko ugunsnelaimi Liepājas rajonā. Karstais vasaras laiks katru gadu ir kā pārbaudījums ugunsdzēsējiem, jo katru gadu šajā laikā palielinās izsaukumu skaits - dažkārt saule pārkarsējusi izkaltušo zāli, kas spēji uzliesmo, citkārt atkal vainojami neuzmanīgie atpūtnieki, kas, kurinot ugunskurus vai pavirši rīkojoties ar uguni mežos vai citās ugunsnedrošās vietās, rada nelaimes, bet citkārt darbu dzēsējiem sagādā arī pusaudži un skolēni, kas vasaras brīvlaikā šādi cenšas īsināt savu brīvo laiku. Tāpēc šonedēļ uzmanības centrā ar savu darbu nonākuši Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālisti, un mūsu cilvēks nedēļas centrā ir VUGD Liepājas brigādes 1.daļas posteņa nodaļas komandieris Igors Kaļita.

Igors nav no tiem, kam jau zēnu gados izveidojies sapnis kļūt par ugunsdzēsēju - tā drīzāk ir bijusi tāda kā dzīves nepieciešamība. Sākotnēji apguvis mehāniķa profesiju Jūrskolā, bija plānojis savu nākotni saistīt ar darbu uz kuģiem, ar jūru un ūdeņiem, bet dzīve iegrozījās nedaudz savādāk, un nācās no ūdens pievērsties pavisam citam dabas elementam - ugunij. Pēc skolas beigšanas radušās grūtības ar piemērota darba atrašanu, un nejauši uzzinājis par iespēju dienēt ugunsdzēsības brigādē. Tā nu jau septiņus gadus ir saistījies ar liesmu apslāpēšanu un palīdzību cilvēkiem un šo savu izvēli nebūt nenožēlo. Reizēm gan esot radies tāds kā kārdinājums, ka gribētos vairāk pelnīt, dzīvot normālā darba ritmā no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, bez steidzamiem izsaukumiem, taču tie esot bijuši tikai mirkļa vājumi, un Igors tomēr nolēmis palikt uzticīgs VUGD.

No malas noskatoties kādā ugunsgrēkā, cilvēkiem parasti rodas zināms emocionāls pārdzīvojums - par cilvēkiem, kam tagad ir zudusi visa iedzīve, par sapostīto namu vai, nedod Dievs, vēl par kādu sadegušu vai nosmakušu cilvēku. Taču Igors klāsta, ka ilgo darba gadu laikā viņam radusies pavisam cita attieksme pret notiekošo ugunsgrēka vietā - atbildīgajā brīdī, kad jāpieņem lēmums, kā vispareizāk dzēst, nedrīkst ļaut vaļu emocijām, jo galvenā uzmanība ir jāvirza uz profesionālu darbību. "Tas ir mans pienākums, un man tas ir jāpilda. Tajā brīdī, kad es eju ugunī vai lienu pa kāpnēm uz astoto stāvu, man nav bailes, jo tāds ir mans darbs," apņēmīgi saka virsleitnants. Tiesa, ir gan bijuši arī traģiski gadījumi, kas iespiedušies spilgti atmiņā. Reiz bijis izsaukums uz kādu satiksmes negadījumu pie Pāvilostas. Visapkārt pilnīgi melna nakts, redzēt kaut ko ir ļoti grūti, un turklāt mobiliem telefoniem uztveršanas zona arī pazudusi. Paši vēl nosmējušies, ka brauc kā pa "Mirušo ieleju", kad pēkšņi priekšā sev ieraudzījuši avārijas vietu - ceļa pagriezienā gulējis viens cilvēka līķis, nedaudz tālāk redzams vēl viens, un vēl tālāk redzama cietusī mašīna, kurā iekšā atradās vēl viens stipri cietis cilvēks. Automašīna pagriezienā apmetusi dažus kūleņus un katrā šajā kūlenī no tās kritis ārā kāds cilvēks. Igors to atceras, kā vienu no šausminošākajiem skatiem.

Viņš ir diezgan tiešs, runājot par darbu. Cilvēkos radies priekšstats, ka nav labāka darba par ugunsdzēsēju, kur gandrīz divdesmit četras stundas diennaktī vienkārši jāguļ vai jāslaistās pa nodaļu, jo darba nav tik daudz. Arī pašu ugunsdzēsēju aprindās kā anekdote klīst sauklis, ka VUGD strādāt nav nemaz tik slikti, taču, ja kāds ugunsgrēks izceļas, tad gan labāk nekavējoties doties atvaļinājumā vai atlūgumu rakstīt. Taču patiesībā tā vis nav, jo darba gandrīz nekad netrūkstot. Sevišķi lielas izmaiņas notikušas pēdējo gadu laikā, kad arvien jūtamāka ir Eiropas valstu pieredzes apmaiņa, noteikto standartu papildināšana, mācības - tas viss prasa ļoti daudz laika un enerģijas. Turklāt kopš ugunsdzēsības dienestam ir pievienotas arī glābšanas dienesta funkcijas, darba apjoms ir krietni palielinājies, jo tagad bez uguns dzēšanas jāpiedalās arī uz ceļiem avārijas seku likvidēšanā, ceļu atbrīvošanā no vētrās kritušiem kokiem, slīcēju glābšanā un tā šo sarakstu vēl varētu turpināt.

Protams, gadoties tādi periodi, kad tiešām ir maz izsaukumu, un dienas paiet diezgan mierīgi, taču arī šo laiku dzēsēji un glābēji cenšas pavadīt lietderīgi. Igors atklāti atzīst - jā, tehniskais nodrošinājums dzēsējiem tiešām vairs nav atbilstošs, taču viņš negrib arī īpaši sūroties. Tāds ir valsts budžets, un ar to ir jāsamierinās. Paši saviem spēkiem tiekot diezgan labi galā. Vīri paši pārtaisa un uzlabo automašīnas, paši sataisa, paši vienkāršo un padara ērtāku to lietošanu, ja nepieciešams. Tā kā viņam ir mehāniķa izglītība, tā tagad krietni noderot. Turklāt Igors arī nosmej, ka ar jaunajām Rietumu automašīnām, ja tādas būtu viņa nodaļas rīcībā, pa Zaļās birzs un Karostas bezceļiem nemaz neizbraukt - ar veco "ZIL 151" gan tiek pāri visiem mežiem, purviem, krūmiem. Bieži iedzīvotāji sūrojoties, ka ugunsdzēsēji uz izsaukumu atbraukuši nesagatavoti, nespēj normāli nodzēst ugunsgrēku, taču Igors uzsver, ka tehnika tomēr paliek tehnika un tik karstā laikā arī tā bieži vien atsakās kalpot, tāpēc nevajag vienmēr norādīt tikai uz dzēsēju neprofesionalitāti.

Bet vislielākais prieks Igoram ir par to, ka viņa komandā izveidojušās ļoti koleģiālas attiecības starp darbiniekiem. Viņa pakļautībā ir četri cilvēki, taču Igors uzsver, ka nekad attiecības ar viņiem nav vēlējies veidot kā padotais-priekšnieks. Viņaprāt, ir daudz būtiskāk radīt savstarpēju sapratni un spēju vienoti darboties bez jebkādiem aizspriedumiem.