Kurzemes Vārds

07:46 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Mandeļu ceha pavēlnieks

Kristīne Pastore

Manuprāt, nebūs melots, ja teikšu, ka dakteris VALDIS ROZE ir viens no tiem mūsu pilsētas ārstiem, pie kura reti kāds savā mūžā nebūtu griezies pēc palīdzības. Viņu zina un pazīst vairāku paaudžu liepājnieki, un viņu noteikti var ierindot mūsu pilsētas populārāko mediķu skaitā. Dakteris Roze ir viens no pirmajiem ausu, kakla un deguna speciālistiem, kas mūsu pilsētā sāka ausu operācijas. Pirmais Liepājā un arī Latvijā iesāka deguna operācijas ar endoskopu. Ilgus gadus viņš ir strādājis arī par pasniedzēju Medicīnas skolā. Pirms diviem gadiem iznāca Valda Rozes sastādītā grāmata "Otolaringoloģija māsām", kas ir pirmais oriģinālais latviešu valodā iznākušais mācību līdzeklis topošajām medicīnas māsām un arī ģimenes ārstiem par ausu, kakla un deguna slimībām. Un ir tik ļoti pierasts, ka viņš vienmēr ir bijis slimnīcā – vienalga vecajā vai jaunajā.

Bet nupat – jau šomēnes – dakteris Roze dodas pensijā. Kā viņš pats saka – "25 gadus nokalpoju krievu caram un 12 vēl Latvijai, turklāt visu laiku uz divām slodzēm, bet nu pienācis laiks, kad pietiek". Tas gan nenozīmē, ka viņš vairs nestrādās. Strādās. Tikai slodze būšot mazāka. Bet par tādu īstu pensionāru siltajās čībiņās un mīkstos rītasvārkos ar avīzi rokās viņš pagaidām vēl sevi iedomāties nespējot.

– Vai ir tik viegli pateikt tos vārdus – nu pietiek?

– Jā, man nav ne mazākā žēluma par to, kas notiek, jo tas, ko šobrīd daru Centrālajā slimnīcā, nav mans hobijs, bet gan iztikas iegūšanas avots. Pensijā neeju tāpēc, ka būtu ar kādu saēdies un spiests aiziet, tas notiek tiešām tāpēc, ka ir pienācis laiks. Turklāt neaizeju pavisam. Palikšu un turpināšu strādāt metalurgu slimnīcā, jo man mans darbs patīk un tur varu veikt arī operācijas, bez kurām ausu, kakla un deguna ārsta darbs nav iedomājams. Kopš pirms septiņiem gadiem Centrālajā slimnīcā likvidēja ausu, kakla un deguna slimību nodaļu, tur esmu tikai kā konsultants, un tas mani absolūti neapmierina.

– Tad vismaz liepājnieki var būt droši, ka nekur nepazudīsit?

– Nē, es tikai izmantoju šo situāciju, ka vēl esmu pie pilna saprāta un darba spējīgs, un samazinu sev slodzi. Visu mūžu esmu strādājis divas slodzes vairākās darba vietās. Nu varēšu to nedarīt.

– Ar vienu slodzi nepietika?

– Nē, nepietika, ar to nav bijis iespējams izdzīvot nevienā laikā.

– Bet tagad nesamazināsies ienākumi?

– Nē, zaudēto kompensēs pensija. Turklāt, lai arī nodaļa ir likvidēta, nekas nav pazudis un izputināts, viss iepriekšējais darbs turpinās metalurgu slimnīcā specializētajā un moderni iekārtotajā otolaringoloģijas centrā. Liepājā ir unikāla situācija, jo šajā centrā ir apvienota gan klasiskā ausu, kakla un deguna slimību ārstēšana, gan galvas un kakla ķirurģija, gan arī sejas un žokļa ķirurģija, vārdu sakot, viss, kas cilvēkam atrodas virs atslēgas kaula. Rīgā tas viss ir izmētāts pa dažādām ārstniecības iestādēm. Tāda pati izklaidus prakse ir arī daudzās citās Eiropas valstīs. Labi, lielas un bagātas valstis to var atļauties, bet, vai mazajai Latvijai tas ir izdevīgi, to gan es nedomāju.

– Daudzi brīnās, kāpēc šo centru neizveidoja Centrālajā slimnīcā?

– To, kur šis centrs atradīsies, nolēma Rīgā. Tolaik, kad tas notika, Centrālo slimnīcu nosauca par neatliekamās palīdzības slimnīcu, un tādās šādi specializēti centri nav paredzēti.

– Trīsdesmit septiņi gadi – tas tomēr ir ļoti daudz. Vai nav tāda kā svītras pavilkšanas sajūta?

– Nē, absolūti nav, jo es šim solim gatavojos jau sen, un nekas mani vairs no tā neatrunās.

– Nav lūgts palikt?

– Ir, bet es nepalikšu, jo šeit nevaru operēt pilnā apjomā, bet tikai neatliekamos gadījumos. Nekur pasaulē nav tādi neoperējoši ausu, kakla un deguna ārsti.

– Kas paliks jūsu vietā?

–Tas drīzumā noskaidrosies. Visticamāk, ka manu slodzi sadalīs citi kolēģi. Un, ja arī pastrādāšu vēl kādu mēnesi, kamēr situācija līdz galam nostabilizēsies, tas tomēr neko nemainīs, jo es esmu pieņēmis lēmumu no slimnīcas aiziet un to darīšu.

– Iepriekš jūs sacījāt, ka ne katrs var būt ausu, kakla un deguna ārsts, jo tas tomēr ir ļoti smalks darbs. Kā jūs to izvēlējāties?

– Iespējams, ka pēc izslēgšanas metodes. Pirmkārt, man nepatika daudz rakstīt, bet patika strādāt ar rokām, tomēr, ja par ķirurģiju, tad ne uz plašiem griezieniem. Otrkārt, man neinteresēja tehniskās nozares. Bet iespējams, šī izvēle tomēr ir ģimenes tradīcija – mana mamma bija ārste, un mājās bija daudz grāmatu, kas varēja būt iesākums manai interesei par medicīnu. Medicīnas institūtā beidzu Vispārējās ārstniecības fakultāti un specializēšanās notika jau šeit Liepājā.

– Vai rīdzinieks viegli piekrita pārcelties uz Liepāju?

– Jā, jo mana sieva bija no šīs puses un par palikšanu Rīgā domu nebija. Šeit es saskatīju plašas iespējas strādāt, jo Liepāja vienlaikus ir pietiekoši liela un pietiekoši maza. Turklāt vēl toreizējā vecajā slimnīcā bija zinoši ausu, kakla un deguna ārsti, un šīs specialitātes tradīcijas te bija spēcīgas.

– Pirmos iespaidus par Liepāju atceraties?

– Jā, ļoti spilgti. Liepājā dzīvokli mums, protams, nedeva, tāpēc dzīvojām sākumā Durbē, jo sieva tur strādāja. Vēlāk kādus piecus gadus nodzīvojām komunālajā dzīvoklī. Protams, bez kādām ērtībām.

– Kādi bija kaimiņi?

– Bija tāds pustraks krievs, kārtīgs poļitruks, kurš uzreiz saprata, ka mēs neesam īsti padomju cilvēki, jo nedzērām līdz rīta gaismai un nekāvāmies, bet tā vietā svētkos daudz dziedājām. Tas viņu ļoti izbrīnīja. Toties viņš pats gan dzēra ļoti nopietni, lai gan strādāja partijas komitejā. Un iespējams, ka mēs tai komunālajā dzīvoklī arī būtu palikuši, bet kaimiņš dzērumā sāka līst virsū ar nazi, līdz beigās viņu aizveda uz trakomāju.

– Jūs par padomju cilvēku pārtaisīt neizdevās?

– Nē, tādas pārliecības man nekad nav bijis, un to es arī nekad neesmu slēpis. Bet par to man arī diezgan daudz ir zāģēts.

– Darbā? Ar amatiem?

– Amatus nekad neesmu alcis, bet dzīvokli man tā arī nekad nepiedāvāja. Un tikai tad, kad piesolīju, ka iešu projām no Liepājas, mēs tikām pie atsevišķa dzīvokļa. Protams, atkal bez kādām ērtībām. Tajā dzīvojam vēl šodien. Par to gan man jāpateicas toreizējam pilsētas galvenajam ārstam Gunāram Valteram. Pirmām kārtām viņš bija tas, kurš institūtā sadales laikā mani savaņģoja uz šejieni. Un, kad bija nesaprašanās ar kaimiņu, Valters bija tas, kurš nāca palīgā un aizstāvēja mani.

– Kur jūs būtu gājis?

– Uz Priekuli. Tur bija ļoti laba slimnīca un labi speciālisti.

– Darbā sākāt tikpat vētraini?

– Nē, jo nevienam jau nav noslēpums, ka, jo mazāk zini, jo mazāk baidies. Tā kā nekādu lielo baiļu nebija. Skaidrs, ka bija grūti, jo tolaik bija ļoti liels darba apjoms. Poliklīnikās visur sēdēja krievu armijas oficieru madāmas, kurām visu vasaru vajadzēja atvaļinājumu, un tad nu tie palikušie varēja rauties kaut pušu. Pirmās vasaras atceros kā vienu lielu poliklīnikās sēdēšanu, bet vienlaikus tā bija arī laba prakse un treniņš.

– Kā kolēģi uzņēma jauno speciālistu?

– Nodaļas vadītājs tolaik bija Ludvigs Paškēvics. No viņa sagaidīju tādu kā neuzticību, viņš vispār uz jaunajiem skatījās ļoti skeptiski. Varbūt tāpēc, ka kolēģis bija ļoti plaši izglītots cilvēks ne tikai medicīnā, bet arī mūzikā un valodās, un iespējams, ka jaunizceptie mediķi viņam nešķita pietiekoši labi, bet ar laiku mēs sapratāmies.

– Viņš bija jums tāds kā darbaudzinātājs?

– Viņš nē, par tādu es vairāk uzskatu dakteri Silviju Ābulu. Pirmkārt, viņai bija izcilas organizatora spējas – viņai varam pateikties, ka Liepājā ir tāda metalurgu slimnīca. Otrkārt, viņa bija ārkārtīgi gudra un pārliecināta speciāliste, tāpēc nebaidījās dalīties savās zināšanās ar jaunajiem. Labākais, ko viņa man deva, tas ir koncentrēties uz dažādām jaunām lietām un nebaidīties, jo Abula pati bija stipri bezbailīga.

– Un kurus jūs uzskatāt par saviem skolēniem?

– Manuprāt, daļēji visus šobrīd Liepājā strādājošos ausu, kakla un deguna ārstus varu uzskatīt par saviem skolēniem, lai gan dažs varbūt to neatzīs. Bet tā ļoti, ļoti mani uzklausīja divi ebreju jaunekļi – dakteris Volfensons un Goldšlags, bet viņi aizbrauca uz Izraēlu. Viņi man burtiski staigāja pakaļ un nemitīgi uzdeva jautājumus, viņi mācījās ļoti mērķtiecīgi.

– Kādas ir jūsu atmiņas no vecās slimnīcas laikiem?

– Tā bija mana jaunība, un viss bija interesanti, bet darba apstākļi un aprīkojums tur bija ļoti trūcīgs.

– Tad jau ar prieku uzņēmāt pārcelšanos uz jauno slimnīcu?

– Jā, noteikti, es nenožēloju nevienu dienu, ka uz turieni aizgājām.

– Tolaik jau bijāt nodaļas vadītājs, un jūsu nodaļa bija pirmā, kas ievācās jaunajā augstceltnē, turklāt pašā augstākajā – divpadsmitajā – stāvā. Kādas bija izjūtas?

– Sākums bija vienkārši briesmīgs, jo visā ēkā vēl notika celtniecība, bet no partijas centrālās komitejas toreizējais otrais sekretārs Anatolijs Gorbunovs deva rīkojumu – razvernuķ koiki ( tulk. – izkārtot gultas). Tas nozīmēja, ka daļai nodaļas bija jābūt kārtībā un diennakti jādežurē māsai. Mandeļu cehs skaitījās palaists, lai gan strādāt tur nebija iespējams, jo lifts nedarbojās, telefonu nebija, nekā tur vēl nebija, un visapkārt notika celtniecība. Bet man bija jābraukā un viss jāuzmana, jo zaga tolaik kā traki. Un tad vienubrīd mums tas viss apnika, un mēs pateicām – viss, pietiek, vairs nemētāsimies pa divām vietām. Ja reiz nodaļa ir atvērta, sakravājam mantiņas un braucam prom. Tā arī izdarījām. Pusdienas mūsu slimniekiem tolaik piegādāja lauku virtuve. Tā kā līdz pat augšējam stāvam bija jāiet ar kājām, tad sākumā savācām tādus slimniekus, kas varēja to paveikt, un viņi vienlaikus ar slimošanu mazliet kaut ko piepalīdzēja arī pie nodaļas sakārtošanas. Citi ieradās tikai vairāk kā pēc pusgada.

– Daudzi slimnīcā strādājošie ir teikuši, ka vienmēr apbrīnojuši kārtību jūsu nodaļā. Tas bijis tieši tad, kad jūs bijāt nodaļas vadītājs. Tas nozīmē, ka, lai arī amatus kārojis neesat, līdera talants jums tomēr bija.

– Man šķiet, ka mums īpaši nebija ko dalīt, jo neviens nevienam maizi nost neņēmām. Ja arī bija kādas medicīniska rakstura domstarpības, tās atrisinājām paši savā nodaļā, nevis taisījām sapulces un kādu kārām pie kauna staba. Tas arī viss. Un es laikam mācēju kādu krupi arī norīt, kaut ko vairāk paņemt uz sevi.

– Izlādēties nevajadzēja?

– Nē, mani tas neapgrūtināja, laikam bieza āda.

– Varbūt jūs esat tāda tipa cilvēks – uz iekšu vērsts?

– Nē, nebūt ne. Es izlādējos savādāk – ar fiziskajām aktivitātēm. Kaut vai malku skaldot. Turklāt vienmēr esmu skrējis, slēpojis, slidojis, nodarbojies ar niršanu, zivju šaušanu un vēžu ķeršanu gan atļautās, gan neatļautās vietās, un ložu šaušanu.

– Tas kompensē stresu?

– Jā, turklāt ikdienas slodzīte ir vajadzīga.

– Jau kopš bērnības tā?

– Jā, manā darba grāmatiņā var atrasts arī ierakstus par betonētāju un vēl daudz ko – to darīju studiju laikā. Turklāt malkas apkure man ir vēl joprojām, tā kā fiziskās kustības problēmas nesagādā.

– Jūs no rītiem pildāt rīta rosmi?

– Protams, katru rītu, jo citādi jau nevar pamosties.

– Un kā ar profesionāliem sportiskiem panākumiem?

– Savulaik trenējos gan boksā, gan volejbolā, gan peldēšanā. Gāju arī uz rezultātiem, bet tas nebija pašmērķis, esmu bijis Latvijas izlasē ložu šaušanā. Kad sportošana sāka traucēt studijām, pārtraucu un atstāju tikai paša labsajūtai.

– Kas šobrīd vislabāk iet pie sirds?

– Bumbu pludmalē uzdauzu vienmēr, kad tur esmu, un peldos visu gadu.

– Un, kā ar zemūdens medībām? Tas ir jau sens vaļasprieks?

– Jā, vismaz trīsdesmit gadu. Vienalga kur – upē vai jūrā, ka tikai ir skaidrs ūdens.

– Kāds bijis lielākais loms?

– Līdaka ap desmit kilogramu svarā.

– Kas šajās medībās ir interesantākais?

– Viss. Pirmkārt, jāprot labi peldēt, otrkārt, jābūt aukstumizturīgam. Piemēram, es nekad tādus speciālus hidrotērpus nelietoju, bet ir kas to dara un vienalga nosalst. Un interesanta ir jau pati zemūdens pasaule – tik daudziem taču patīk skatīties televīzijas raidījumus, kuros to rāda. Labi, šeit pie mums tā varbūt ir mazliet mazāk krāsaina un koša, bet vienalga interesanta. Un asumu uzdod tas, kā ieraudzīt zivi, kā tai tuvoties un kā trāpīt. Lielākoties gan zivis mani pamana ātrāk nekā es tās, un nākas kāpt krastā tukšā. Bet process ir ļoti interesants, turklāt veselīgs.

– Pats gatavojat savus lomus?

– Jā, ar zivīm es nodarbojos pats. Gatavoju absolūti visu.

– Un kāds ir jūsu firmas ēdiens?

– Varbūt zivju kotletes. Lai tās izdotos labas, ir vajadzīga ļoti, ļoti svaiga menca, tāda, kam miesa ir stingra un acis dzidras. Es to samaļu, piemaļu klāt cūkas speķi, sīpolu, svaigas dilles, pielieku olu, sāli, piparus, kartupeļu miltus un visu to masu ar rokām kārtīgi izžmaidzu un lieku uz pannas.

– Kolēģi stāsta, ka jūs esat arī kaislīgs sēņotājs.

– Jā, sēnēs braucu katru gadu. Es zinu labas vietas, un katru gadu vismaz divi spaiņi sēņu ir piesālīti.

– Ne mazums ir cilvēku, kuriem gan patīk sēņot, bet paši viņi sēnes neēd. Kura sēne ir jūsu delikatese?

– Tā noteikti ir lielā saulsardzene, to var ēst gan pilnīgi svaigu, neceptu, gan arī izcept kā karbonādi. Protams, garšīgas ir arī bekas. Katrai sēnei ir savs labums. Turklāt sēņošanā ir arī tāds labums, kā pastaiga dabā. Ir interesanti vērot, kā gadu gaitā mežs mainās.

– Jums ir divi bērni. Vai viņus nemēģinājāt orientēt uz medicīnu?

– Nē, vismaz savu vecāku klātbūtnē viņi par medicīnu nekad nav labi izteikušies. Viņi abi izstudēja bioloģiju un tagad saka – medicīna taču ir tikai viena maza bioloģijas daļiņa. Mārtiņš šobrīd strādā Zemkopības ministrijā par Ārējo sakaru departamenta priekšnieku un vairāk dzīvo pa Briseli, nekā atbrauc ciemos uz Liepāju, savukārt Ieva strādā Salaspils Bioloģijas institūtā.

– Jūs abi ar sievu esat ārsti. Vai ģimenē ienāk arī jūsu abu darbs?

– Ienāk gan, stipri ienāk, sarunas ir diezgan specifiskas, un es domāju, ka tas ir labi, ka abi esam mediķi, jo mēs zinām gan nepatikšanas, gan arī to, kurā vietā var smieties, mēs saprotam to īpatnējo mediķu humoru, ko citiem nav iespējams saprast.

– Par ārstiem arī stāsta ne mazums anekdošu. Kā jums tās patīk?

– Izjūtas ir divējādas, taču man šķiet, ka tās anekdotes, ko stāsta cilvēki, kas paši nav mediķi, tomēr ir bez tāda ļaunuma. Savukārt tādas specifiski medicīniskas anekdotes, kurās humors saistīts ar dažādiem latīniskajiem nosaukumiem un vārdu spēlēm, tautā nestāsta, jo tās saprot tikai mediķi paši un vēl tie, kas zina latīņu valodu.

– Jūsu pirmais kaimiņš ātri saprata, ka neesat tā laika cilvēks. Vai tad, kad sākās Atmodas vēsmas, jūs jutāties kā šī laika cilvēks?

– Jā, tas bija ļoti pacilājošs laiks, tad es sajutos savā vietā un visā aktīvi piedalījos: biju Tautas frontē, pat tās valdē un domē, bet tālāk iet politikā man nepatika.

– Jums atšķirībā no daudziem citiem joprojām ir Latvijas karoga nozīmīte pie krekla.

– Ir gan, jo es esmu pārliecināts nacionālists. Pietiekoši pārliecināts, bet, protams, ne ekstrēmists.

– Partijas droši vien ir mēģinājušas jūs savaņģot?

– Ir gan centušās, bet pietiekami sen jau esmu pateicis nē un pagājis malā.

– Kāpēc atgājāt malā?

– Man nepatika tas, ka sāka komunistus dalīt labajos un sliktajos. Es, protams, saprotu, ka visi viņi gluži vienādi nebija, ka, piemēram, Gorbunovs nav tas pats, kas Rubiks, tomēr – no otras puses, kāpēc ne? Man šī organizācija vienmēr ir šķitusi noziedzīga un nepieņemama. Arī tagad man ir pilnīgi nepieņemami, ka var ķēpāties un atļaut Tatjanai Ždanokai kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tāpat nesaprotu, kā Vidavskis varēja būt Daugavpilī pilsētas galva. Es uzskatu, ka nacionālās atbrīvošanās kustība vēl nebūt nav beigusies, ka tā turpināsies vēl ilgi un darbojos ar izslēgšanas metodi. Analizēju pats un aģitēju arī citus balsot par nacionāliem un labējiem spēkiem, vismaz tik ilgi, kamēr sakārtos šo postfeodālisma valsti.

– Vai jūs, esot šajā medicīnā iekšā, redzat iespēju, kā savārīto putru izstrēbt?

– Nekas jau tur vēl nav savārīts, ir tikai muļļāts. Manuprāt, ir skaidri un gaiši jāpateic, ka viss maksā un cik tas maksā. Bet, ja kaut kas nav paredzēts budžetā tā, lai pietiktu visiem, tad jānosauc tā par maksas medicīnu. Par to jau runāts, bet nepasaka skaidri, un tas nozīmē, ka nevēlas. Ņemsim par piemēru kaut vai mūsu pašu Liepāju – domes deputātu skaitā nav neviena ārsta. Manuprāt, tas kaut ko nozīmē. Kad bija, tad arī medicīnai pilsētā klājās labāk.

– Kā jūs jūtaties tagad, kad ir aktualizējusies aplokšņu problēma ārstiem?

– Neviens nevar noliegt, ka medicīnā strādājošo atalgojums ir ļoti nepietiekams, jo nav jau tikai jāmaksā komunālie maksājumi, bet arī jāēd un jāskolo bērni, kā arī jāmācās pašam un jāpērk grāmatas. Un, ja kāds pļurkst, ka firmas ārstiem apmaksā mācību braucienus uz ārzemēm un ka tas ir slikti, tad man jāsaka – paldies Dievam, ka šādas firmas ir. Es piekrītu, ka ārstiem jāsniedz palīdzība visiem: bagātiem vai nabagiem, tikai tiem bagātajiem nav saprašanas, ka ārsta darbs ir kaut kas īpaši vērtīgs. Es pievienojos tam, ko sacīja senais arābu filozofs un ārsts Ibn Sina jeb Avicenna – kad viņam prasīja, cik jāmaksā, viņš atbildēja tik, cik katrs var. Bet ārstēja viņš visus vienādi.

– Runā, ka šīs aplokšņu lietas mediķu prestižu vēl vairāk pazemina.

– Nu manam prestižam tas absolūti netraucē. Es pat ceru, ka tas paātrinās kārtības ieviešanu valstī. Vienmēr esmu teicis, ka nevar no feodālisma uzreiz ielēkt attīstītā kapitālismā. Padomju režīms taču bija visīstākais feodālisms, kur bija muižkungs jeb partijas sekretārs, bet visi pārējie bija kalpi.

– Vai streiks ko atrisinās?

– Nu nē. Kā streiks var ko atrisināt? Manuprāt, tas ir absolūti amorāli.

– Jūs nestreikojāt?

– Nē, dakteris nedrīkst streikot. Māsas jā, to es atzīstu, viņām ir noteikti jāstreiko, bet ne ārstiem. Bet viss jau ir savstarpēji saistīts – ja paaugstinās algas māsām, būs jāpaaugstina arī ārstiem.

– Jūs nekad neesat runājis tā, kā vajag, bet teicis, ko domājis. Vai jums nav bijis bail no sekām?

– Nē, bailes man gan nav bijušas, pat krievu laikos ne, taču kādreiz esmu domājis, ka varbūt labāk vajadzēja pastāvēt klusu.

– Uz partijas komiteju nav bijis jāiet taisnoties?

– Ir bijis, gāju un akmens ģīmī solījos laboties.

– Labojāties?

– Protams, ka ne.

– Kas tik ļoti stiprināja jūsu nacionālo pārliecību? Tāda audzināšana?

– Nē, tolaik visi bija tā pārbijušies, ka nekādas audzināšanas nebija, to esmu darījis pats ļoti mērķtiecīgi. Piemēram, neviens no mūsu ģimenes nav dienējis sarkanajā armijā. Es pats biju alternatīvajā dienestā.

– Tolaik taču tāds nebija.

– Bija gan. Nošmugulēju. Tā sasitu galvu, ka paliku muļķis. Tādus taču padomju dienestā nevajadzēja. Un puika arī negāja.

– Jūs viņam palīdzējāt?

– Protams, jo savulaik strādāju arī iesaukšanas komisijā. Tur mēs latviešu puišus pestījām no armijas, taisot par slimiem, savukārt krievu zēnus, kas ļoti gribēja mācīties karaskolās, bet veselība neatļāva, ar ārkārtīgu uzcītību ārstēju un pat operēju, lai tikai viņi savu mērķi sasniegtu.

– Ir gandarījums par to?

– Ļoti liels. Man dzīvē ir gadījies tā, ka tik, cik esmu dabūjis pa purnu, tas ir bijis no krieviem. Nevajag to atdarīt, bet, ko lai dara... Tas vienkārši rada zināmas pārdomas.

– Ir bijis kādreiz tā, ka gribas mest mieru medicīnai?

– Nē, tā gan man nav bijis.

– Un šodien arī vēl izvēlētos studēt to pašu?

– Ja es būtu ar toreizējo prātu, droši vien, ka jā, ja prāts būtu tas, kas šodien – diezin vai.

Vizītkarte:

VALDIS ROZE.

Ausu, kakla un deguna ārsts ar 37 gadu stāžu.
12 gadus bijis nodaļas vadītājs.
Liepājā ienācējs no Rīgas.
Pēc pārliecības nacionālists, bet miermīlīgs.
Nav runātājs, bet darītājs.
Par labāko izlādēšanās veidu uzskata sportošanu, savulaik sasniedzis labus rezultātus dažādos sporta veidos.
Kopā ar sievu Maiju, kura arī ir ārste, izaudzināti divi bērni: Mārtiņš (38 gadi) un Ieva (25 gadi).
Vectētiņš diviem mazdēliem: Haraldam (14 gadi) un Krišjānim (9 gadi).
Pēdējais jaunums – dakteris dodas pensijā.