Kurzemes Vārds

08:53 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Eiropas savienība – Liepājas robežšķērsotāju cerība

Kaspars Migla

Jau daudzus gadus Latvija intensīvi strādā, lai sakārtotu visu savu valstisko dzīvi vienam mērķim – dalībai Eiropas savienības daudznacionālajā saimē. Gandrīz visas sfēras ir pakārtotas tam, un iedzīvotāji izjūt visai bieži to, ka Latvija ir ES kandidātvalsts. Dažādas jomas tiek pielāgotas un pieskaņotas rietumos pieņemtajiem standartiem visai pašsaprotamā veidā. Taču viena sadaļa mani nepārstāj pārsteigt – tā ir Latvijas robeža vai, precīzāk, Baltijas valstu abas iekšējās robežas.

Acīmredzot jau 2004.gadā Latvija kļūs par ES dalībvalsti (gandrīz pilntiesīgu, jo dažādi ierobežojumi uz kādu laiku tomēr paliks), un, kā jau pienākas Eiropas savienības pilsoņiem, Latvijas – Lietuvas un Latvijas – Igaunijas robežu mēs gribēsim šķērsot tā, kā to dara, piemēram, vācieši, dodoties uz Franciju, vai holandieši, braucot uz Beļģiju. Kā zināms, valstu robežas šķērsošanas brīdi viņi izjūt, ieraugot ceļa zīmi ar kaimiņvalsts nosaukumu, un viss.

Vairs tikai pāris gadu atlikuši līdz lielajam notikumam, bet kā jūtas Latvijas iedzīvotājs, braucot uz Lietuvu un Igauniju? Kā jūtas liepājnieks, kas vēlas apciemot netālo kūrortpilsētu Palangu? Vai jau ir manāms tas, ka neatkarīgās Latvijas atjaunotā robežkontrole un muita sava darba efektivitāti un attieksmi pret klientiem varējusi uzlabot jau vairāk nekā desmit gadu? Joprojām, no Liepājas dodoties uz Lietuvu, mēs nezinām, cik ilgs laiks būs jāpavada uz robežas. Un nav svarīgi, vai tā tiek šķērsota ar personīgo automobili, vai ar satiksmes autobusu. Vienalga, vai jābrauc biznesa darīšanās, vai tikai vienu dienu pagulēt Palangas pludmales smiltīs.

Vasarā katru dienu daudzu desmitu liepājnieku ceļamērķis ir blakusesošās Palanga un Klaipēda, un joprojām jānoklausās bēdu stāsti, kā cilvēki tiek pazemoti uz robežas. Pavisam nesen mans kolēģis pārkarsušā Liepājas–Palangas autobusā pavadīja divreiz pa stundai, kamēr pārbaudīja pases. Vispirms to darīja Latvijas, bet pēc tam Lietuvas robežsargi. Izkāpt no autobusa un ievilkt malku svaiga gaisa bija stingri aizliegts. Dažs labs varbūt tikai pasmaidīs, jo kas gan ir divas stundas uz valsts robežas. Noteikti ir bijis arī ilgāk.

Ielūkojoties dažādu ziņu avotu arhīvos, iznāk saskarties ar acīm redzamu cīņu ar vējdzirnavām. Regulāri, vairākas reizes gadā, notiek dažādas valsts un pašvaldību līmeņa amatpersonu tikšanās, kurās tiek apspriests šis sāpīgais jautājumus. Liepājas un Rucavas pusē viesojušies gan ministri, gan ierēdņi, kuri novērtējuši nenormālo situāciju, presē viņi publiski skaļi secinājuši, ka robežas šķērsošana ir jāsakārto, pieņēmuši attiecīgas rezolūcijas, un aizbraukuši. Pārāk daudz vietas aizņemtu tikai pēdējos trijos gados vien pieņemto lēmumu un vienošanos nosaukšana un īss apraksts. Arī mūsu pilsētas vadītāji jau gadiem izsaka neapmierinātību ar šo problēmu, taču pārāk mazā svara dēļ nespēj neko mainīt uz labo pusi.

Neesmu dzirdējis, ka nākamajā dienā pēc Baltijas valstu iestāšanās Eiropas savienībā nojauks muitas kontrolpunktus, tomēr ceru, ka brauciens uz Lietuvu un Igauniju neasociēsies ar minēšanu, cik ilgs laiks būs jāpavada uz robežas, vērojot, kā robežsargi nesteidzīgi vada savu darba laiku. Nākamos pāris gadus vēl neprasu tiesības justies kā vācietim, austrietim vai holandietim, tomēr ilgi uz Eiropas fona ar savām pārlieku neprognozējamajām robežām mums vairs nebūs ļauts izcelties.