Kurzemes Vārds

07:16 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ledāju, zemestrīču un saldummīļu zemē jeb Gads par pavāru uz Mēness

Pēteris Jaunzems

Vizītkarte

Agris Krauja. Ar grūti valdāmām tāluma alkām apveltīts liepājnieks.

Strādnieka dēls. Beidzis Liepājas 6.vidusskolu.

Tāljūru zvejnieks. Divus reisus aizvadījis, pildot matroža pienākumus uz kuģa "Dzintarzemes" akciju sabiedrībā "Kursa".

Vēlāk izglītojies augstskolā "Turība", kur ieguvis pavāra specialitāti.

Strādājis restorānos Rīgā un "Amritā" Liepājā.

Lielākais vaļasprieks – spiningošana. Aizraujas ar ūdensslēpošanu un citiem sporta veidiem. Laiku atrod arī mūzikai un grāmatām. Īpaši saistot kriminālliteratūra.

Aizvadītajā gadā devās darbā uz Islandi un nule atgriezies mājās pēc ziemeļzemē pavadītajiem 15 mēnešiem, uzskata, ka tur aizvadītais laiks esot bijis zelta vērts.

Anekdote par islandiešiem

Pa ceļam saduroties ar vairākiem pretimbraucējiem, kāds islandietis strauji nobremzē savu auto pie autoskolas durvīm.

Izkāpis no braucamā, viņš skaļi sauc: "Dodiet man, lūdzu, citu instruktoru! Tāpēc ka iepriekšējo nupat ķēra trieka!"

Vai tas bija zvejnieka darbs, kas jūs profesionāli orientēja un pamudināja izvēlēties pavāra arodu?

– Atminējāt. Pēc darba uz "Dzintarzemes" es kādu laiku piebiedrojos Baltijas jūras zvejniekiem. Tur strādājot, kuģa ļaudīm nereti nācās gatavot pašiem sev maltītes. Tas pienākums man likās patīkams, tāpēc, nokāpis krastā, pacentos šajā jomā iegūt vairāk zināšanu. Pēc studiju beigšanas, strādājot Liepājas un Rīgas restorānos, uzkrāju arī praktisko pieredzi.

Tātad uzskatījāt, ka esat ieguvis pietiekamu sagatavotības pakāpi, lai varētu doties ēdināt islandiešus?

– Tā iznāca... Turp aizbraukt mani pamudināja draugi. Man šis piedāvājums izklausījās diezgan vilinošs. Par ko neizmantot iespēju, ja turklāt var pilnveidoties profesijā, kas patīk. Ilgi nedomājot, nokārtoju nepieciešamos dokumentus, sapakoju ceļa somas, nopirku biļeti un devos projām.

Un kad tas notika?

– Pērn, aprīļa vidū. Bet mājās atgriezos tikai pirms pāris nedēļām, jūlija beigās. Paziņām tagad smejoties saku, ka biju devies strādāt par pavāru uz Mēness. Turklāt tas nemaz nav stipri pārspīlēts. Islande ir akmeņaina, vulkānu krāteriem, sastingušiem lavas blāķiem un akmeņainām klintīm bagātīgi klāta zeme. Jau Reikjavīkas lidostā, kas atrodas kādus 40 kilometrus no galvaspilsētas, pasažierus sagaida liels plakāts ar uzrakstu: "Apsveicam ar ierašanos uz Mēness!" Ģimenē, kur vēlāk biju apmeties, man stāstīja, ka arī amerikāņu astronauti Neils Armstrongs, Maikls Kolinzs un Edvīns Oldrins, gatavojoties pirmajai ekspedīcijai uz Zemes dabisko pavadoni, kādu laiku esot trenējušies strādāt Islandes apstākļos. Valsts vidienē ir vietas, kas pilnīgi atgādina Mēness reljefu. Bet uz Islandes ledājiem, tieši tanī laikā, kad strādāju šajā zemē, uzņēma seriāla par Džeimsu Bondu finālskatus.

Vai pēc izkāpšanas uz Mēness jums, vientuļam latviešu zēnam, uzreiz bija skaidrs, kurp doties tālāk?

– Jā. Ar saviem darba devējiem biju vienojies, ka strādāšu restorānā, un nākamajā dienā es jau sāku pildīt līgumā paredzētos pienākumus.

Tik vienkārši! Un bez kaut kādas aklimatizēšanās? Līdz šim savā prātā domāju, ka pavāra māksla un darbs dažādās zemēs ir visai atšķirīgs. Vai tad patiesībā tā nav?

– Jā un nē. Jo virtuvju iekārtojums mūsdienās visur pasaulē ir diezgan līdzīgs. Tajā pašā laikā jāsaka, ka ēdieni, ko pieprasa patērētāji, katrā vietā ir savādāki. Islandieši, salīdzinot ar mums, vēlas, lai maltītes būtu saldas. Mani, piemēram, pārsteidza tas, ka, gatavojot kartupeļu biezeni, tam sāls vietā klāt jāber cukurs. Tāpat viņi paraduši saldināt dārzeņus un pat gaļas ēdienus, ko bieži vien bauda kopā ar džemu.

Līdzīgi kā mēs putnu gaļu ēdam ar brūkleņu ievārījumu?

– Taču jāpiebilst, ka viņiem šis džems ir ārkārtīgi salds. No rītiem brokastīs tostermaizēm islandieši pievieno apelsīnu džemu un sieru. Pat pienu dzerot, viņi uzskata par nepieciešamu klāt piekost cukura graudu. Tāpat visas mērces viņiem ir medaini saldas. Šāda mums grūti saprotama nosliece tiek izskaidrota ar auksto klimatu. Saldumi dodot papildu enerģiju un palīdzot cilvēkiem iekšēji sasildīties.

Uz globusa skatoties, redzam, ka Islande atrodas uz Rietumiem, taču gandrīz iepretim Norvēģijai. Vai tiešām klimatiskie apstākļi tur ir tik skarbi?

– Kad aprīlī izlidoju no Rīgas, šeit kokiem jau plauka lapiņas. Turpretī Reikjavīkas lidosta atbraucējus sagaidīja ar slapju sniegu un vēju. No pavasara nokļuvu ziemas drēgnuma valstībā. Jāteic, ka saulainu dienu, kad debesjums ir zils, Islandē ir pavisam maz. Tāds laiks vērojams tikai tūrisma ceļvežu lappusēs ievietotajos fotoattēlos. 25.aprīlī Islandē tradicionāli atzīmē pavasara iestāšanos. Taču paši viņi ievērojuši, ka šajā dienā gandrīz vienmēr krīt sniegs. Izņēmums nebija arī šis gads.

Bet pie mums ap to laiku jau ziedēja ķirši un plūmju koki, zemnieki laukos steidza sēt labību.

– Nu, lūk! Ikdienā visbiežāk virs islandiešu galvām drūzmējas zemi un pelēki mākoņi, tāles ieskauj migla, no okeāna pūš stipri vēji. Pērn ap Jāņiem uznāca lietavas, kas nemitējās piecas dienas. Tomēr, neraugoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, dzīvošana uz lielās salas nemaz tik drūma neliekas. Siltumnīcās islandieši iemanījušies savam priekam audzēt puķes. Arī tomātus un gurķus viens otrs izmanās iegūt polārās dienas gaitā. Taču galvenais prieka avots islandiešiem ir svētku svinēšana. To viņi dara aizrautīgi un meistarīgi, prot atrast dažādus iemeslus, lai dažādotu savu dzīvi, pulcētos kopā un skarbajā vidē no sirds izlustētos.

Tā viņi atzīmē Nacionālo dienu, Banku svētkus un priecājas neskaitāmos citos sarīkojumos. Ļoti daudzveidīga Reikjavīkā ir arī nakts dzīve. Notiek dažādi ielu gājieni, pulcēšanās un orģijas. Tā kā biju apmeties tuvu pašam pilsētas centram, varēju to vērot. Pretī valsts parlamentam atrodas nakts klubs. Tas netiek uzskatīts par neko nosodāmu, ja uz šīs ēkas kāpnēm naktī sēž jaunieši un dzer alu.

Cilvēki priecājas un viņiem tas nav liegts.

– Jā. Bet no rīta atkal visa apkārtne ir sakopta un sakārtota. Islandieši ar lielu interesi seko arī dzīvei kontinentā. Daudzi no viņiem televizoru ekrānos vēroja Eirovīzijas konkursa norisi un priecājās, kad tur uzvarēja mūsu Marija Naumova, jo pašiem sava pretendenta viņiem šogad nebija. Reikjavīkā populāra ir Bjorka. Dziedātāja to zina un atpūsties bieži vien dodas tieši uz Islandi. Arī man gadījās viņu sastapt uz ielas. Ejot garām netīšām pat sadūrāmies ar pleciem. Bjorka atzinusies, ka šajā valstī varot brīvi staigāt un neviens viņai neuzbāžoties ar saviem jautājumiem un vajadzībām. Starp citu, jāpiebilst, ka arī valsts prezidents pa Reikjavīkas ielām staigā gluži bez apsardzes.

Varbūt, ka, ļaujoties priekiem un daudzo svētku svinībām, viņiem izdodas pretoties skarbo klimatisko apstākļu atnestajai pelēcībai?

–Droši vien. Kaut kāda kompensācija taču cilvēkiem ir nepieciešama. Tas nav palicis neievērots pasaulē. Uz Islandi brauc tūristi, kam patīk izpriecāties. Īpaši daudz ciemiņu sarodas uz Jauno gadu, jo tad te notiek fantastiska uguņošana. Uz to ierodas viesi pat no tālās Japānas un citām zemēm. Pārliecinājos, ka feierverkus, kādus sarīko Reikjavīkā, grūti pārspēt. Tos ir nepieciešams redzēt savām acīm, jo vārdos pilnībā aprakstīt nemaz nav iespējams.

Ar ko tad tie tik grandiozi?

– Ar līdzdalību. Vispirms salūtu rīko municipalitāte, bet pēc tam tajā iesaistās visi iedzīvotāji. Katrs sevi cienošs islandietis uzskata, ka Jaunajā gadā gaisā viņam jāizšauj dažāda pirotehnika no 700 līdz 800 dolāru vērtībā. Tas vairs nav organizēts, bet gan pilnīgi stihisks sarīkojums, visa Reikjavīka tad ieslīgst svētku ugunīs. Savukārt februārī tiek svinēta vīriešu diena. Tad tradicionāls ēdiens ir jēru pauti. Tos vāra sālsūdenī, pēc tam liek zem sloga, bet vēlāk pasniedz galdā kā lielu deliktesi. Stāsta, ka vīriešiem šis ēdiens palīdzot apliecināt savas spējas. Vienīgais islandiešu ēdiens, pie kura es gada laikā tā arī nespēju pierast, ir pūdētās zivis. Tādas viņi speciāli gatavo, lai baudītu pa Ziemassvētkiem. Nedēļu pūdētajam produktam ir tik neciešams smārds, ka šķiet ar to piesūcas visas telpas un pat apģērbs. Strādājot gandrīz vai jāgādā gāzmaska. Lai tiktu no šīs smakas vaļā, cilvēkam ir jālien zem dušas.

Kāpēc tad viņi tā rīkojas? Un vai tādējādi nepastāv risks saindēties?

– Man stāstīja, ka ieradums pūdēt zivis nāk no sendienām. Toreiz zvejniekiem nebija saldējamo iekārtu un, lai lomus uzglabātu ilgāk, viņi tos esot ierakuši zemē. Taču tas, kas no visa tā iznāk, patiešām ir kaut kas briesmīgs. Savā pavāra praksē esmu baudījis pat čūsku un suņu gaļu, taču pūdētas zivis nogaršot nespēju.

Starp citu, kur tad jūs pie čūsku ēšanas tikāt?

–Tepat, mūsu Rīgā. Tās var dabūt ne tikai ķīniešu, bet arī dažos citos restorānos.

Vai ar savu pavāra mākslu un Latvijā populāru ēdienu receptēm jums izdevās islandiešiem sagādāt kādu pārsteigumu? Varbūt viņiem pat iegaršojās kāds no mūsu puses ēdieniem?

– Domāju, ka ne. Kaut gan nevar sacīt, ka es būtu strādājis slikti. Atsauksmes par manu darbu bija cildinošas un, līgumam beidzoties, es saņēmu uzaicinājumu to pagarināt un pastrādāt Reikjaviā vēl kādu laiku. Taču gribu teikt, ka pieradināt islandiešus pie kaut kā jauna nav tik vienkārši. Maltīšu izvēles ziņā salenieki ir visai konservatīvi. Pie kādiem ēdieniem pieraduši, ar tādiem viņi arī pārtiek. Sākumā mēģināju restorāna apmeklētājiem piedāvāt šašliku, taču drīz vien pārliecinājos, ka tas viesiem ir par asu. Tajā pašā laikā novēroju, ka ziemeļnieki labprāt bauda jēra gaļas ēdienus. Taču ar noteikumu, ka tiem ir jābūt sulīgiem un maigi sagatavotiem. Beigu beigās man tomēr izdevās turienes klientus pieradināt pie sautētiem kāpostiem. Sākumā gan, tos nobaudot, visi bija ļoti izbrīnīti. Man nācās ilgi skaidrot, kas tas par produktu un kādā veidā ir gatavojams. Taču vēlāk daudziem šie kāposti iegaršojās, un es nebūtu pārsteigts, ja, kādreiz aizbraucot vēlreiz uz Islandi, ieraudzīšu šo maltīti viņu tradicionālo ēdienu kartē.

Vai esat gandarīts par Islandē pavadītajiem mēnešiem?

– Jā. Ļoti. Tie deva man pieredzi. Un arī materiāli kaut cik nodrošināja. Katrā ziņā, palikdams šo laiku Latvijā, es tik daudz nekad nebūtu nopelnījis.

Tātad atalgojums, ko tur saņem strādātāji, ir ievērojami lielāks?

– Par to nav šaubu. Islande ir zeme, kur valda turība un augsts dzīves līmenis. Neraugoties uz to, ka visapkārt plešas klintis un krāteri, izsalkušo tur nav. Par to liecina restorānu apmeklētāju skaits. Kaut arī, skaitot kopā ar kafejnīcām, vecpilsētā ēdināšanas vietu ir vairāk nekā trīs simti, tās nekad nestāv tukšas, bet pievakarēs apmeklētāju sastāvs restorānos nomainās pat divas reizes. Ja cilvēkam ir darbs, Islandē viņš ir materiāli nodrošināts. Augsto dzīves līmeni savā ziņā uzturēt palīdz tas, ka mājokļu un sabiedrisko ēku apkurei izmanto pazemes karstos ūdeņus. Tas iznāk ļoti lēti. Pārsteidzoši lēta Islandē ir arī elektroenerģija, jo uz upēm, kas plūst no ledājiem uz okeānu, ir uzceltas daudzas spēkstacijas. Atšķirībā no mums, kas esam pieraduši taupīt, turienes iedzīvotāji ar elektrisko enerģiju un siltumu rīkojas visai izšķērdīgi. Gaismu istabās, kur neuzturas cilvēki, pat nemēdz izslēgt. Visa Reikjavīka naktīs ir spoži izgaismota. Valdība ļoti cenšas, lai cilvēkiem būtu ko darīt. Uzņēmējdarbības veicināšanai islandiešiem piešķir bezprocentu kredītus ar garu apmaksas termiņu.

Jūs piebildāt, ka saņēmāt uzaicinājumu palikt strādāt savā profesijā vēl kādu laiku. Sakiet, kādas Islandē kopumā ir iespējas dabūt darbu? Nav nekāds noslēpums, ka daudzi jauni cilvēki pie mums to meklē. Varbūt, ka arī viņi var izmēģināt savu veiksmi līdzīgi kā jūs?

– Cerības atrast Islandē nodarbošanos ir niecīgas. Tāpēc ka tur ir visai augsts bezdarba līmenis. Galvenie nodarbošanās veidi ir tikai divi: zvejniecība un tūrisma apkalpošana. Nodarbinātības ziņā trešo vietu valstī ieņem alumīnija ieguve. Kaut gan pamatiedzīvotāji ir islandieši un pa visu lielo salu viņu ir tikai 280 tūkstošu, pēdējos gados Islandē saradies ļoti daudz ieceļotāju. Lielākoties viņi nāk no Dienvidaustrumu Āzijas. Ķīnieši. Korejieši. Filipīnieši un citi. Viņi šeit meklē patvērumu un darbu, kura piedāvājuma iespējas nav lielas. Lai šādus valstij nelabvēlīgus procesus mazinātu, parlaments pēdējā laikā pat pieņēmis vairākus likumus, kas iebraukšanu valstī ierobežo. Tiek gādāts par islandiešu nākotni. Nācijas saglabāšanu cenšas nodrošināt, ierobežojot alkohola tirdzniecību un patēriņu. Noteikumi ir drakoniski stingri. Var sacīt, ka alkohols islandiešiem ir kā acu zāles. Reikjavīkā to tirgo tikai 7 veikalos, bet bāros reibinošajiem dzērieniem cenas ir ļoti augstas. Svētdienās tos vispār nekur nepārdod.

Un kādi bija jūsu darba apstākļi? Vai strādājot galvaspilsētā izdevās atrast brīvākus brīžus, lai pabraukātu pa apkārtni un apskatītu valsti?

– Darbā biju aizņemts sešas dienas nedēļā. Svētdienas man skaitījās brīvas un tās varēju izmantot pēc saviem ieskatiem.

Bet vienā dienā nekur tālu jau nevar tikt.

– Kāpēc jūs tā domājat? Šosejas tur klāj lielisks asfalts, bet automašīnu bez problēmām vienmēr varēju iznomāt vai paņemt darba vietā. Tikai tādēļ, lai pa mālaino un akmeņaino zemi nokļūtu tuvāk pie šļūdoņiem, ūdenskritumiem, klintīm vai sasniegtu okeāna piekrasti, bija vajadzīgs džips. Starp citu jāteic, ka apvidus mašīnas salā ir visiecienītākās. Aizvadītajos mēnešos es diezgan pamatīgi iepazinu Islandi. Un jāteic, ka tā ir brīnišķīga. Ziemeļu skarbā daba pārsteidz atbraucējus ar savu varenību. Neaizmirstamu iespaidu atstāja ziemeļblāzma. Piedzīvoju arī zemestrīci. Tā notika naktī un sasniedza piecas balles. Sajūta, kas pārņem, ir dīvaina. To nevar izstāstīt. Islandē atrodas Eiropā visaugstākais ūdenskritums, kas iespaida ziņā spēj mēroties ar Niagāru. No sniegiem klātajiem kalniem uz visām pusēm lejup plūst daudzas upes. To ūdens ir dzidrs un caurskatāms.

Man stāstīja, ka jūs esat kaislīgs spiningotājs. Vai tas nozīmē, ka automašīnas bagāžniekā allaž ņēmāt līdzi arī iecienīto zvejošanas rīku?

– Nu, protams. Kaut gan bija jārēķinās ar to, ka visās upēs par zvejošanu ir jāmaksā. Un šis prieks nemaksā lēti. Tomēr no vilinājuma izmēģināt savu veiksmi nespēju atturēties.

Un kāda tā bija?

– Lasi noķert man nepalaimējās, taču pie brangām forelēm tiku gan.

Esmu lasījis, ka makšķerēt šīs izveicīgās un lāsumainās zivis Ernests Hemingvejs savulaik braucis no Kubas uz Spāniju. Jūs savus lomus gūt devāties pretējā virzienā. Cik tad lieli tie bija?

– Zivis, ko notvēru, nereti svēra kilogramu un vairāk. Gribu piebilst, ka upes ar tām ir ļoti bagātas.

Vai var arī salīdzināt, kādas iespējas ir tikt pie kārtīga loma Bārtā vai Sakas upē un tur, Islandē?

– Pie mums ar katru gadu šīs iespējas strauji kļūst aizvien niecīgākas. Pie tā galvenokārt vainojami maluzvejnieki un nesaimnieciskā attieksme. Par to, kas notiek Liepājas ezerā, man negribas pat runāt. Ir dienas, kad mūspusē spiningu var nomētāt visu dienu un nav nevienas pašas copes. Turpretī tur vidēji pēc katriem septiņiem, astoņiem metieniem ir tvēriens. Bet, ja gribat, lai salīdzinu, tad teikšu, ka iespēja pie mums un tur ir kā 1 pret 70. Taču galvenais jau nav notverto zivju skaits vai guvuma svars, galvenais ir azarts, ko izjūtu spiningojot, kā arī lieliskā iespēja vienatnē nonākt tiešā saskarsmē ar mežonīgo dabu. Šī iemesla dēļ uz Islandi ceļu mēro ļoti daudzi tūristi. Viņu pulkā ir arī princis Čārlzs, kurš makšķerēt uz ziemeļzemi brauc katru vasaru. Viņam salā ir iekārtota pat īpaša apmetnes vieta.

Vai, svešumā strādājot, arī kādu tautieti jums izdevās satikt?

– Kā nu bez tā! Restorānā vairākkārt iegriezās mūsu jūrnieki. Vienu brīdi pusdienoja sportisti no Latvijas. Viņi bija atbraukuši uz Reikjavīku, lai piedalītos rokasbumbas sacensībās. Šī sporta spēle Islandē ir ļoti populāra un arī pasaules mērogā Islandes handbolisti gūst labus rezultātus. Mūsējiem tik labi toreiz neveicās. Arī citas sporta spēles salā ir cieņā, jo kaut kā jau tas laiks ir jāpavada. Īpaši tad, kad iestājas garā polārā nakts. Interesanti, ka tikai aizvadītā gada februārī valdība pieņēma lēmumu, kas atļāva valstī legāli nodarboties ar boksu. Līdz šim to darīt bija aizliegts. Jāpiebilst, ka galvaspilsētā ir ļoti daudz peldbaseinu. Lielākā to daļa izmanto karstos pazemes ūdeņus un atrodas zem klajas debess. Iedzīvotāji peldvietas apmeklē gluži kā baznīcu. Arī braucot pa valsti, bieži vien skatienam paveras karstie avoti.

Tas nozīmē, ka pirti var baudīt bez maksas?

– Nē. Ir jābūt ļoti piesardzīgam. Izliktās zīmes rāda, ka nedrīkst mesties iekšā, kur pagadās. Palūkojot no virspuses ar roku, kāda ir ūdens temperatūra, nevar gūt pareizo priekšstatu. Nav izslēgts, ka dziļumā ūdens ir gluži vai verdošs. Neapdomīgi ielecot tādā avotā, var applaucēties kā vēzis katlā. Taču ir vietas, kur plunčāties atļauts. Siltie baseini nereti atrodas blakus sniega kupenām. Peldoties tādos, sajūta ir fantastiska.

Varu iedomāties!

– Islandē nav kā citās zemēs. Braucot pa ceļu, tur katrs pagrieziens sagādā jaunus pārsteigumus. Var gadīties, ka tūdaļ būs jāspiež uz bremzes pedāļa, jo visu brauktuvi ir aizņēmis aitu ganāmpulks, kas nolēmis atpūsties. Par šādas satikšanās iespējamību vietumis šoferus brīdina arī izliktās ceļa zīmes. Ne reizi vien arī man ir nācies grozīt stūri, kā slalomu braucot, lai izlavierētu auto riteņus starp guļošajiem dzīvniekiem. Turklāt, to darot, allaž jāatceras, ka neveiksmes gadījumā taisnība būs kustoņu pusē un tiem uzbraukušajam ļaundarim nāksies vērt vaļā savu maciņu, lai samaksātu naudassodu. Cerēt, ka netiksi pamanīts, ir vairāk nekā naivi. Tāpēc, ka policisti Islandē ir modri, un šinī ziņā tie ļoti pārspēj kolēģus, kas strādā mūsu zemē.

Ko vēl var sastapt kalnos? Vai no leduslāčiem tur nedraud briesmas?

– Nē. Lai pavērotu savvaļā baltos lāčus, ir jābrauc kādu gabaliņu vēl tālāk uz ziemeļiem, proti, uz Grenlandi. Islandē makšķernieka mieru var iztraucēt vienīgi kāds garausis zaķis vai arī daudzie putni, kas ligzdo uz stāvajām klintīm. Augstienēs savā vaļā klejo prāvi zirgu ganāmpulki. Šos dzīvniekus, kas augumā mazāki par mūsu zemē sastopamajiem kumeļiem, audzē ne tikai sportam un saimniecisku funkciju veikšanai, bet arī pārtikas vajadzībām. Zirgu gaļu salinieki izmanto dažādu ēdienu gatavošanai.

Vai arī tādus jums iznāca gatavot saviem klientiem?

–Protams. Un varu sacīt, ka tie nemaz nav peļami. Zirgu gaļas steiks, piemēram, garšo lieliski. To pašu var teikt par gulašu, kas ir mīksts un sulīgs. Sarkanā gaļa, kas cauraugusi ar taukiem, gluži vai kūst mutē. Zirgu gaļu islandieši eksportē arī uz Āzijas valstīm, tajā skaitā Japānu.

Vai izdevās aizbraukt līdz pašiem salas ziemeļiem?

– Nē, esmu apguvis to tikai līdz vidienei. Tālākas vietas atstāju vēlākam laikam, ja Dievs dos un būs lemts vēl kādreiz apmeklēt Islandi.

Jums tiešām gribētos to atkal darīt?

– Ļoti.

Kāpēc? Vai iepatikās turienes daba un cilvēki?

– Tāpēc, ka tā ir ļoti neparasta zeme, ko nav iespējams tik viegli izzināt. Arī cilvēkiem tur nav nekādas vainas. Kā jau ziemeļnieki, sākumā viņi ir noslēgtāki un vēsāki. Taču, kad sadraudzējies, viss mainās. Tad viņi atklājas kā izpalīdzīgi un pretimnākoši ļaudis. Līdzīgi kā mums, latviešiem, arī islandiešiem patīk pasmieties un pazoboties vienam par otru. Raksturā viņi ir strauji, diezgan neapdomīgi, un tāpēc nav brīnums, ka izraisa avārijas. Tādas uz Islandes ceļiem man nācās redzēt diezgan bieži.