Kurzemes Vārds

17:13 Otrdiena, 16. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kā rādīja kino un kā to skatījās

Ilmārs Cīrulis

Kinoteātru ēra beidzas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē tiem aizmūrē logus un durvis. Lielākais norieta veicinātājs ir televīzija. Grūti būtu tagad vēl panākt, ka skatītājs atstāj silto vietu pie televizora un caurI vējam un lietum dodas uz kinozāli.

Aizmūrētas arī Liepājas pēdējā kinoteātra durvis. Kino laiks ir pagājis, droši vien uz neatgriešanos. Bet kāds tad tas bija Liepājā?

Pirmie zināmie kinoseansi Liepājā notikuši 1898.gadā viesnīcas "Eiropa" koncertzālē. Viesnīca atradās pretī pasta ēkai Jēkaba ielā 14.

"Liepājas Avīzes" 1906.gadā min, ka Graudu ielā, Johansena namā, katru dienu sniedz kinematogrāfa izrādes. Nav īsti zināms, kurš bija Johansena nams, bet Graudu iela vienmēr ir bijusi galvenā kinoteātru izvietojuma vieta. Par to stāsta arī sludinājums "Latvijas tirdzniecības un rūpniecības adrešu grāmatā". 1922.–1923. gadā. Tajā teikts, ka Graudu ielā 41 atrodas kinematogrāfs "Tip-Top", bet kino "U.T." – ( ko tautā dēvēja par "uti" ) Graudu ielā 35.

Minētie ķinīši lielu popularitāti neiemantoja, turpretī "Viktorija" Graudu 36 un "Palast" (arī "Palass") darbojās vēl daudzus gadus pēc kara. Sekojot laika garam, šos kinoteātrus pārdēvēja par "Uzvaru", un "Sarkano bāku". "Palasta" zālē, kur kādreiz bijis varjetē teātris "Hamburg", esošos sienu gleznojumus ar tur attēlotajiem mitoloģiskajiem tēliem, eņģeļiem, fauniem un pat zosi, kas vienu no fauniem raustīja aiz astes, aiztriepa ar krāsu.

Katrs no kinoteātriem specializējās savā žanrā. Kino "Palast" filmu vidū bija pirmā ekrāna filmas – premjeras. Ložās cienīgi sēdot, tās noskatījās pilsētas zieds. Šeit E.Tisē izrādīja savu filmu, kā vācu kreiseri pirmajā kara dienā 1914.gadā apšauda Liepāju, tieši šeit rādīja Volta Disneja "Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus".

Visu laiku ievērojamākā filma Liepājā bija "Zvejnieka dēls" ar Pēteri Lūci galvenajā lomā. Trīs nedēļas filma nenogāja no "Palasa" ekrāna, visi gribēja redzēt šo latviešu filmu, bet dziesma "Laša kundze" skanēja gan kino, gan radiofonā, gan ostas krodziņā, bet kad Liepājā bija iebraucis P.Lūcis pats, tad sajūsma sita augstāko vilni.

Tajos gados iecienītas bija arī krievu filmas. Rīgā un Liepājā publika vairākas nedēļas sturmēja filmu "Ceļazīme dzīvē", kas Latvijā tika saukta "Ceļš pa dzīvi". Rīgā no sturmētājiem kinoteātri aizsargāja policija, bet Liepājā līdz tam nenonāca.

Kinoteātrī "Viktorija" parasti izrādīja filmas par mīlestību, komēdijas un melodrāmas, kas patika sievietēm. Ja filmā spēlēja Maksis Linders vai vācu aktieris Gustavs Frēlihs, kases ienākumi bija nodrošināti. Nedaudz tālāk, tajā pašā Graudu ielā 35, darbojās kino "Star" jeb, kā tautā to sauca, "Starītis", kura repertuārā bija vesterni ar šaušanām, laupīšanām, pakaļdzīšanos un, dabīgi, arī mīlestību. Šajās filmās parasti labie spēki uzvarēja. Galvenā publikas daļa bija zelta jaunatne, kas, ēdot saulespuķu sēklas un spļaujot to čaumalas uz grīdas, pārdzīvoja filmas notikumus. Šajā kinoteātrī kā vienā no pēdējiem ieviesa skaņu filmu, bet līdz tam muzikālo pavadījumu veidoja pianists, kura klavieres bija novietotas aiz ekrāna. Kad taperis nogura un vēlējās nedaudz atpūtināt nogurušos pirkstus, zelta jaunatne jau sauca: "Vecene, spēlē!" Un atkal klavieru klimpināšana piepildīja kinozāli. Zālēs parasti sēdēja ar cepuri galvā. Šo paradumu izskauda žandarmi, kas Otrā pasaules kara laikā tur dežurēja. Pārtraukumos ieraugot kādu ar cepuri, viņi tās īpašniekam uzsita pa pakausi, bet paši, meklējot jaunu upuri, nesteidzoties turpināja ceļu starp skatītāju rindām. Vērojot žandarma virzību, skatītāji pieklusa, lai ar smiekliem sveiktu pāraudzināto. Mēneša laikā neviens ar cepuri zālē vairs nesēdēja.

Kino "Rojals" atradās Graudu un Lielās ielas stūrī. Ieeja bija iepretī "Kurzemei" , bet pats kino ap to vietu, kur tagad laukumu šķērso kājnieku celiņš. No tiem gadiem palikuši tikai trīs lielie koki laukuma iekšmalā. "Rojalā" rādīja kino klasikas filmas, ar pasaulslaveniem aktieriem. Demonstrēja arī franču filmu "Dons Kihots" ar dziedātāju F.Šaļāpinu titullomā.

Citāda žanra filmas demonstrēja kino "Forumā", Lielā ielā 20, kas nodega 1941.gada jūnijā. Tautā to pazina pēc tā vecā nosaukuma "Kammergaisma". Šeit godā bija komēdijas, spēļu un piedzīvojumu filmas – "Nāves lidojums", "Cīņa ar velna stariem" un tamlīdzīgas. Filmas rādīja sērijās, kas parasti beidzās vissaspringtākajā brīdī, bet turpinājums bija jāgaida veselu nedēļu, kuras laikā situācija filmā dīvainā kārtā bija atrisinājusies pati par sevi un varoņi jaunajā filmas daļā atkal sveiki un veseli darbojās tālāk. Skatītājs tā arī nekad neuzzināja, kā viņi izkūlās no iepriekšējās ķezas.

"Foruma" publika bija draugos ar komiķiem Laurelu un Hardiju (Dick un Doof), ar Patu un Patašonu, Čārliju Čaplinu u.c.

Kinoteātrī uzveda tā saucamos divertismentus, kuru laikā uz skatuves uzstājās mākslinieki, dziedātāji un cirkus mākslinieki. Kad divertismentā piedalījās "Brāļi Laivinieki", zāle bija stāvgrūdām pilna. Šādas izrādes nenotika katru dienu, bet tikai atsevišķās reizēs, un tās piesaistīja publiku. Filmas demonstrēja seansos, bet, ja netika uz sākumu, tad filmu varēja sākt skatīt no jebkuras vietas un turpināt to darīt arī nākamajā seansā. Pārtraukumu starp seansiem nebija. Ja kādam nebija kur palikt, varēja sēdēt līdz kino slēgšanai. To izmantoja mīlas pārīši, savienojot patīkamo ar lietderīgo.

Kinoteātru zālē vietas dalījās atkarībā no attāluma līdz ekrānam – aizmugurē ložas, pie ekrāna trešā vieta. Atbilstoši vietām dalījās arī publika. Ložās sēdēja bagātie un ierēdņi, bet trešajā vietā nabagie un pašpuikas. "Foruma" foajē neatņemama sastāvdaļa bija Avīžu Jānis, kas, nometies uz grīdas, pārdeva laikrakstus, ko no Rīgas vilciena piegādāja avīžu puikas.

Bija arī mazāki kinoteātri, kurus atvēra un tikpat drīz arī likvidēja. Šodien dažkārt vairs nav viegli atrast pat to adreses. Piemēram, kino "Astra". Viens no mazajiem kinoteātriem "Liesma" atradās Jēkaba ielā, šķiet, tajā pašā "Eiropas" zālē. Savu darbību "Liesma" beidza kara laika ugunsgrēkā 1941.gadā.

Kara gados pazīstamais transporta firmas īpašnieks Kundziņš kopā ar savu māsu Alejas ielā atvērta kino "Daile", kas darbojās vēl daudzus gadus. Kundziņš bija pazīstams ar savu zirgu transportu. Jaunu kinoaparatūru tolaik dabūt nevarēja, tādēļ liepājnieka A.Tomasa firma saremontēja lietotu projektoru, ar kuru demonstrēja vācu mākslas filmas ar Zāras Leanderes, Heinca Rīmana, Teo Lingena un citu pazīstamu aktieru piedalīšanos. Grūtajos kara gados tas ļāva uz brīdi aizmirst trūkumu un karu. Ja seansa laikā izziņoja gaisa trauksmi, zāli vajadzēja atstāt. Vietējie, kas uzlidojumus vēl nebija piedzīvojuši, to darīja negribīgi, toties no frontes nākušie karavīri ne mirkli nekavējās. Kad liepājnieki uzlidojumus iepazina paši, viņu kājas kļuva ne mazāk veiklas.

Seansu sākumos izrādīja īsfilmiņas, "Fox" nedēļas apskatus, "Latvijas hronikas", bet kara gados "Wochenschau". Filmas dažkārt bija dublētas, un nu jau Holivudas aktieri runāja labā vācu valodā, bet, lai arī latvieši saprastu sacīto, ekrāna apakšdaļā bija latviešu teksts. Tekstu mainīja kinomehāniķis, kas ne vienmēr to izdarīja īstajā brīdi. Teksta un bildes nesakritība izsauca gan smieklus, gan sašutumu.

Kinoteātri Liepājā ir pārdzīvojuši tos pašus attīstības posmus, kā citur pasaulē. Ir bijis gan lielā mēmā, gan melnbaltā un krāsainā posms, gan platekrāns, bet visam ir savs laiks.