Kurzemes Vārds

19:44 Svētdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Inga vēlas būt māsiņa

Kristīne Pastore

Iepazīstināšanai:

INGA BEZKROVNAJA

Sertificēta medicīnas māsa ar specializāciju psihiatrijā.

Strādā Psihoneiroloģiskajā slimnīcas Akūtajā nodaļā par procedūru māsu.

Apmeklējusi kursus un seminārus, lai labāk izprastu savu darbu un apgūtu praktiskās iemaņas.

Mīl savu profesiju un vēlas tajā strādāt.

Mamma septiņus gadus vecajai Annai Laurai.

Māsiņa INGA BEZKROVNAJA bez samākslotas koķetēšanas vai uzspēles atzīst, ka mīl savu profesiju, ka viņai patīk darbavieta un ka nevēlas ne vienu, ne otru mainīt. Zinot šā brīža situāciju, kādā atrodas medicīnas māsas visā valstī, tas izklausās diezgan nereāli, bet no Ingas mutes skan ļoti patiesi.

Psihoneiroloģiskās slimnīcas Akūtās nodaļas vecākā māsa Ramona Butāne saka: Inga ir māsiņa, uz kuru var paļauties un zināt, ka viss būs kārtībā. Viņai ir raksturīga gan pienākuma apziņa, gan godīgums un arī spēja ātri orientēties situācijā, turklāt viņai ir gandrīz vai iedzimts talants viegli kontaktēties ar pacientiem. Šo īpašību dēļ arī viņai uzticēts palikt nodaļā galvenajai māsai, lai māsa Ramona varētu doties atvaļinājumā. Inga savukārt šo iespēju uzskata par lielisku savu spēku pārbaudi. Viņa pati par savu medicīnai piemērotāko īpašību uzskata spēju just līdzi un vēlmi palīdzēt.

Māsiņas darbs ir jāmīl

Jau mūsu sarunas sākumā Inga uzsver: tas, ko stāstīšu, ir tikai manas domas un izjūtas. Varbūt citas māsiņas mūsu darbu uztver citādi. Bet es varu godīgi atzīties, ka, lai to strādātu, tas ir jāmīl. Tik tiešām jāmīl, jo savādāk nav iespējams. Viņa to mīlot un nevēloties strādāt neko citu.

Vidusskolas gados, domājot par profesijas izvēli, Ingai bijuši vairāki varianti. Viens no tiem, protams, medicīna, otrs - tirdzniecība. Abās šajās jomās ir darbs ar cilvēkiem - tieši to viņa arī vēlējusies. Palikusi pie medicīnas, un savu izvēli ne reizi nav nožēlojusi. Kā daudzus mediķus, arī viņu vilinājusi ķirurģija. Tūlīt pēc Medicīnas skolas beigšanas sākusi strādāt Centrālās slimnīcas operāciju blokā. Darbs paticis, lai gan vajadzējis vēl daudz mācīties un specializēties, lai kļūtu par īstu operāciju māsu. Tomēr apstākļi lēma citādi - pasaulē nāca mazā Anna Laura, un vēlāk viņas mamma meklēja darbu, kas atrastos tuvāk mājām.

Vai tomēr nebija vēlēšanās mainīt profesiju pret kādu citu labāk apmaksātu darbu? Inga pavisam noteikti saka: nē, jo "es zinu savu darbu, man tas patīk un gribu strādāt savā profesijā". Bet vai netraucē tas, ka tā ir tik zemu materiāli novērtēta? "Protams, ka traucē, pavisam praktiski traucē, jo naudas trūkst visu laiku," Inga neslēpj, bet tomēr retoriski jautā: kur tad ir tās labās vietas? Par to, ka varētu braukt prom no Latvijas, viņa nedomājot. "Te ir manas mājas, mana ģimene, man patīk šī pilsēta un šī valsts, lai gan redzu arī tās trūkumus, un te arī vēlos palikt," viņa pavisam nopietni saka. Un cer, ka vienmēr nebūs tik grūti.

Inga netic, ka mediķu streiks varētu kaut ko atrisināt. Viņa pat ir pārliecināta, ka politiķi spekulē uz mediķu rēķina, jo zina, ka viņi paspurosies, bet strādās tālāk. Protams, ka strādās, Inga ir pārliecināta. Tie, kas mīl savu profesiju, noteikti to darīs, dusmosies, būs nikni, bet pielāgosies un turpinās palīdzēt slimajiem, jo viņi mīl savu darbu.

Darba specifika - sarunas

Vietu Psihoneiroloģiskajā slimnīcā Inga atrada ar sludinājuma starpniecību. Tas, ka būs jāstrādā tik specifiskā iestādē, viņu nebaidīja. "Es to uztvēru nevis ar emocijām, bet kā darbu," viņa skaidro, zinot daudzu cilvēku attieksmi pret šo iestādi. Kāda ir šī attieksme? Inga saka: visbiežāk - bailes. Tās izjūt lielākoties tie, kas absolūti nepārzina šo sfēru. Vai viņai pašai nekad nav baiļu, zinot, ka nodaļā nonāk tie cilvēki, kam ir slimības saasinājumi un ka tie var būt ļoti dažādi, pat pacienta agresivitāte. Inga skaidro: lai pasargātu sevi un arī pacientam nenodarītu pāri, mums ir ļoti stingra kārtībā, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt. Darbs notiek komandā, kurā ir ārsts, māsa un māsas palīgi, bet nepieciešamības gadījumā var lūgt palīgā arī slimnīcas apsardzi. Taču ne jau fiziskais pārspēks ir svarīgākais, viņa skaidro.

Svarīgākais ir palīdzēt cilvēkiem, kam slimības iespaidā radušās dažādas izmaiņas. Inga skaidro: "Bieži vien personiskajā dzīvē šiem cilvēkiem ir pietrūcis ģimenes un mīlestības, tāpēc viņi pret personālu izturas gandrīz vai kā pret tuviniekiem, ir draudzīgi un atklāti." To ir jāprot novērtēt un izmantot, lai palīdzētu pašam slimniekam, taču vienlaikus arī jāprot ieturēt distanci, lai nevienam nekaitētu. Vēl, aizstāvot tos cilvēkus, kuriem ikdienā palīdz, Inga stāsta par statistiku, ko veikuši zviedru kolēģi: psihiski slimie cilvēki, rēķinot procentos, likuma pārkāpumus un noziegumus izdara daudz retāk nekā veselie.

Sarunas ar pacientiem ir gandrīz puse no māsas darba Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo ārstē ne jau tikai medikamenti. Inga stāsta: ir pacienti, kas ir atvērti sarunām, un ir tādi, kas nevēlas sarunāties. Ar visiem jāprot saprasties, dažkārt pat kļūstot par tādu kā vecāko māsu vai mammu, kas pamudina, ka nu ir laiks iet nomazgāties vai saķemmēt matus, ka ir jāsakārto sava gulta un tamlīdzīgi. Ir arī ļoti dziļas un smagas sarunas, kuras nevar pēc darba tā vienkārši izmest no prāta, tas paliek atmiņā vēl ilgi. Inga saka: šajā ziņā ļoti palīdzējuši kursi, kuros psihologs no Dānijas mācīja, kā atbrīvoties no darbā uzņemtā stresa un relaksēties. Tomēr esot arī gadījumi, kurus atceras vēl pēc gadiem. Inga saka: reizēm tie kaut ko arī iemāca pašai.

Stāstot par kursiem, kuros bijusi, Inga par ļoti vērtīgiem min arī ergonomijas kursus, kuros mācītas praktiskās iemaņas, kā strādāt ar slimniekiem, kā viņus pacelt, noguldīt un veikt citas manipulācijas, lai māsa pasargātu pati sevi no pārpūles un iespējamām traumām.

Karjera medicīnā? Kāpēc ne!

Psihiatrijā Inga strādā četrus gadus. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu - vai es to gribu, vai es to varu? Viņa uz šiem jautājumiem atbild apstiprinoši. Turklāt šovasar viņai bija iespēja ne tikai strādāt savā specialitātē, bet arī pārbaudīt spējas organizatoriskā darbā, atvaļinājuma laikā aizvietojot nodaļas vecāko māsu. Inga saka: es novērtēju šo uzticēšanos, tā man bija pārbaude pašai sev, jo tur jāprot ne tikai sakārtot dokumentāciju un organizēt darbu nodaļā, bet vajadzības gadījumā arī aizrādīt kolēģiem un būt stingrai. Vecākā māsa Ramona Butāne: Inga strādāja nopietni un pierādīja, ka viņai var uzticēties. Runājot par karjeras iespējām savā darba vietā, Inga saka: kāpēc ne? Viņa sāka strādāt par māsiņu, šobrīd ir procedūru māsa un, kā atzina Ramona Butāne, ļoti perspektīva.

Lietas, kas sarūgtina

Stāstot par savu darba ikdienu, Inga uzsver, ka pēdējos gados, mainoties psihiski slimo pacientu ārstēšanas filozofijai, kas ir vērsta ne tikai uz aprūpi slimnīcā, bet vairāk ambulatori, ļoti jūtami robi mūsu valstī pastāvošajā sociālajā aprūpē. "Iespējams, ka daudziem slimniekiem nebūtu pie mums regulāri jāatgriežas, ja viņi saņemtu pilnvērtīgu palīdzību savā dzīvesvietā," saka Inga. Viņai dažādos semināros un kursos ir bijusi iespēja iepazīties ar zviedru kolēģu pieredzi, kas rāda, ka tad, ja slimo cilvēku regulāri apmeklē sociālais darbinieks, kurš uzklausa viņa vajadzības un palīdz orientēties ikdienas dzīvē, kā arī jau laikus pamana, ja tuvojas slimības saasinājums un sniedz pilnvērtīgu palīdzību, slimnīcas pakalpojumus iznāk izmantot daudz retāk, nekā pie mums. Otra lieta, par ko Ingai sāp sirds, ir tas, ka pacientiem, kas nespēj sevi apkopt, pārāk ilgi jāgaida vieta pansionātā. Arī šeit viņa saskata iespēju mācīties no zviedru kolēģiem, kas izveidojuši speciālas sociālās mājas tādiem cilvēkiem un ar laiku adaptē viņus patstāvīgai dzīvei. Un ir vēl kāda lieta, ko Inga ļoti pārdzīvo. Tā ir radinieku attieksme pret smagi slimajiem pacientiem. Netrūkst, protams, gadījumu, kad tuvinieki ļoti rūpējas par savējo un tādējādi palīdz viņam arī atveseļoties, tomēr mediķu ikdiena Psihoneiroloģiskajā slimnīcā ir arī tie gadījumi, kad par slimo cilvēku mēnešiem ilgi neviens neinteresējas, lai gan tuvinieku viņam netrūkst. Inga to nekādi nespēj saprast.

Meitene no jauktas ģimenes

Jau ar pirmajiem vārdiem, tiekoties ar Ingu, pārsteidz viņas tīrā un pareizā latviešu valoda, jo, spriežot pēc viņas uzvārda, biju pārliecināta, ka, ja arī sarunāsimies latviski, tad, iespējams, ar grūtībām. Nekā! Inga esot latviete, lai gan augusi jauktā ģimenē - viņas tētis ir ukrainis, bet mamma latviete. Bērnībā ar mammu runājusi latviski, ar tēti - krieviski, un šī kārtība ne reizi nav sajukusi. Tā kopš mazām dienām viņa abas uzskata par savām dzimtām valodām. Lai gan pabeigusi vidusskolu ar krievu mācību valodu, mācības Medicīnas skolā Inga turpināja latviešu valodā un bez kādām problēmām. Tāpat turpina arī Ingas meitiņa - ar omammu runā latviski, ar opapu - krieviski. Tikai atšķirībā no mammas viņa mācīsies latviešu skolā. Inga saka: lai gan Anna Laura vienādi labi prot abas valodas, tā bija apzināta izvēle, jo viņa dzīvos Latvijā. Lai gan skaļos vārdos Inga savus uzskatus nepauž, viņa neslēpj, ka mīl savu dzimto vietu.

Mazie sapņi

Nenoliedzami, ka darbs tik sarežģītā nodaļā, kādā strādā Inga, atstāj arī iespaidu uz pašsajūtu. Kā Inga pati sevi pasargā un uzmundrina, lai spētu saglabāt tik labsirdīgu attieksmi, iejūtību un gaišu dzīves uztveri? Viņa pasmaida - ir brīži, kad pēc darba gluži vienkārši negribas ne ar vienu runāt, kad gribas palikt vienai un klusumā. Bet nekādus speciālus vingrinājumus viņa nepilda. Viņa stāsta: "Esmu mājas cilvēks, un liela burzma, lai relaksētos, man nav vajadzīga. Lielisks atbalsts ir labi draugi no skolas laikiem, ar kuriem varu parunāties un just, ka mani saprot un uzklausa. Enerģiju un dzīvesprieku dod meitiņa, kas šogad sāks mācīties pirmajā klasītē." Par viņas nākotni Inga ļoti daudz domā. "Izdzīvot ar māsiņas algu ir ļoti, ļoti grūti," atzīstas Inga, "tomēr es gribu, lai meitiņa varētu mācīties arī mūzikas skolā - viņa pati to vēlas."

Bet ko Inga vēlas pati sev? Protams, gribētu vēl mācīties. Tāpēc labi, ka darbavieta palīdz apmaksāt kursus. Viņa ir pārliecināta, ka pārmaiņas, kas sākušās psihiatrijā, turpināsies un ka darba jomā būs vēl daudz jauna