Kurzemes Vārds

13:12 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

TAVĀ UN MANĒJĀ Liepājā

Tik romantiskais Bērzu pirts laiks

ANDŽILS REMESS

Šai vietai nav sava ne dokumentos apstiprināta, ne tautā iedēvēta nosaukuma, un arī robežas tai nevar novilkt precīzi pa tām vai citām ielām. Ja kāds uzskatītu, ka nosacītās robežas jāpabīda par dažām ielām tuvāk vai tālāk, arī tam būtu taisnība.

Šī vieta atrodas pietiekami tuvu Pētertirgum, lai to varētu saukt par piederošu pilsētas centram, un tomēr pēc sava dzīves ritma tā vairāk atbildusi patālai nomalei. Tagad saka: tur, pie ugunsdzēsējiem. Vai arī: pie Metalurga mājām Ganību ielā. Bet daudzus gadu desmitus liepājniekiem šī vieta saistījās galvenokārt ar tā saukto Bērzu pirti.

Šoreiz nevis par šīs vietas attīstību vai arhitektūru, bet gan varbūt nedaudz nostalģisks mēģinājums atsaukt atmiņā gaisotni šajā ne īsti pilsētas centrā un arī ne nomalē tajā laikā, kad no sarkaniem ķieģeļiem būvētā vienstāvu ēka Bērzu un E.Veidenbauma (agrāk – Rāmavas, vēl agrāk – Tiklo) ielas stūrī gan vienoja apkārtnes iedzīvotājus, gan bija vienīgais objekts, kura dēļ citur dzīvojošie liepājnieki mēroja ceļu tālāk aiz tirgus laukuma un Annas baznīcas. Citādi tur svešiem nebija ko meklēt.

Nedēļas vidū uz pirti parasti nāca zaldāti, vienalga, kādās formās tērpti. Viņi tik braši soļoja lejup pa ezera vēja izpūsto Rāmavas ielu, vieniem dziedot "Div' dūjiņas gaisā skrēja", nākamiem – "Rozamunde", vēl citiem – "Tri tankista", ka puikas bariem nesās laukā no namu pagalmiem un maršēja līdzi.

Pilsētniekiem īstās pirts dienas bija piektdienas un sestdienas. Rindas sāka veidoties jau pievakarē, vakaros izlocījās pa visu koridoru, un sievas varēja cita citai izkratīt sirdi, bet vīri izspriesties par politiku un izsmieties par anekdotēm.

Reiz kāds jauneklis bija vieglprātīgi saderējis, ka iekļūs sieviešu nodaļā. Tā arī darījis – uzvilcis lindrakus, uzsējis galvā lakatiņu un spēries iekšā. Taču sievas šo tūlīt atmaskojušas, kopējiem spēkiem iestūmušas peramajā telpā un tā nozvetējušas slotām, ka nabadziņam uz ilgiem laikiem pārgājusi kāre iet lūrēt uz plikām meitām.

Pirts bija tā vieta, kur cilvēki sapazinās, sarunāja sev izdevīgāku darbu, uzzināja par "Amerikas balss" raidījumos stāstīto vai labākajām makšķerēšanas vietām, nodibināja kāršu spēles kompānijas un vienojās par dažādiem darījumiem. Kopības garu veicināja ne tik daudz ilgā rindāstāvēšana, kā obligātā pēcpirts procedūra, kad pirtnieks no bufetes atnesa alus kausu, norasojušu un putojošu, un vīri, vēl kūpošām mugurām sēžot uz garajiem soliem pie drēbju skapīšiem, ņēma to cauri vienā rāvienā.

Kopības gars pazuda vienīgi pērtuvē. Diez vai kāds tā īsti zinās pateikt, kā tur izskatījās, jo nelielā telpa ar vienu logu vienmēr bija balta tvaika pilna, un līdz akmens lāvai varēja nokļūt vienīgi taustoties. Te nu parasti kāds gribēja parādīt savu izturību, atgriežot krānu vaļā līdz galam tā, ka tvaiks šņākdams brāzās telpā, un vicojoties ar slotu, ka švīkst vien. Iebilst pret to uzskatīja par sliktu toni, un mazāk izturīgajiem cits nekas neatlika, kā sprukt laukā. Ļaunā viņi to neņēma. Gluži pretēji – uz to, kas iznāca pēdējais, sarkans kā toreizējais valsts karogs, vīri raudzījās godbijīgi. Bet vēl lielāku cieņu iemantoja kāds prāva uzņēmuma vadītājs, kas pirtī bija ieradies kunga dūšā, pārējos iztvaicējis laukā, bet pats uz lāvas aizmidzis tā, ka viņu pamodināja tikai pirtnieks, pēc darba beigām apstaigājot telpas.

Ja Bērzu pirts satuvināja dažādos pilsētas rajonos dzīvojošos, tad apkārtnes ļaudīm nekāda sapazīšanās objekta nevajadzēja. Viņi pazina cits citu ja ne pēc uzvārda, tad pēc izskata noteikti. Vairums bija dzimuši šajās Ganību, Rāmavas, Zāļu, Apšu, Bērzu, Egļu, Ukstiņa, Otaņķu, Klusās, Pupu ielas aplupušajās divstāvu koka mājās un pa vidu tām arī kādā apdrupušā ķieģeļu ēkā, daudziem ģimenes tur mita no paaudzes paaudzē. Tā bija viņu pasaule – mūždien putekļainās, apaļiem akmeņiem bruģētās vai vispār nebruģētās ielas un izmīdītās ietves, pagalmi ar saskaldītās malkas grēdām un allaž izžauto veļu, un cauru dienu pie atvērtajiem logiem dirnošajām sievām, kas modri vēroja visu notiekošo, un sveša cilvēka atkārtota parādīšanās šajā pusē tūlīt kļuva par tēmu pārrunām: pie kā un kāpēc? Ja nācās doties tālāk par tirgus laukumu, tad mēdza teikt: jāiet uz pilsētu. Šeit nebija pilsēta, šī vieta bija viņu pasaule, kur cits par citu zināja vairāk nekā katrs par sevi.

Bet vai vienmēr? Laikam vienmēr tomēr ne. Ka nu jau sen aizsaulē aizgājuši cilvēki no Ganību un Rāmavas ielas stūra mājas savā malkas šķūnītī visus kara gadus bija slēpuši kādu ebreju ģimeni – to uzzināja tikai pēc kara. Bet tikai sešdesmitajos gados padzirdēja, ka kāda sieviete savā dzīvoklī kopš pēckara gadiem slēpusi savu vīru, kas bija iesaukts karot vācu pusē.

Ja nebūtu jāiet uz darbu, tad bez iešanas uz pilsētu tīri labi varēja iztikt nedēļām ilgi. Pārējais nepieciešamais bija turpat uz vietas.

Pēckara gados dažu minūšu gājiena attālumā cits no cita atradās četri pārtikas veikali, pie kuriem rindas pēc cukura sāka stāties jau ap pusnakti, un līdz veikalu atvēršanai cits ģimenes loceklis pakāpeniski nomainīja citu. Tāpat kā pirtī, arī šajās rindās tika pārspriestas visas globālā un vietējā mēroga aktualitātes un valdīja solidaritāte. Tāpēc visu apkārtni tā sabangoja incidents, kad kāda rindāstāvētāja, veikalam no rīta verot durvis, cīņā par labāku pozīciju bija citai iekodusi rokā. Saukt miliciju nevienam nenāca ne prātā, tā būtu svešu spēku iesaistīšana savās lietās, ar kurām galā tika paši.

Pienu gan labprātāk pirka nevis veikalos, bet no tiem, kuri turēja govis. Tās stāvēja pagalmu stallīšos un rītos pievienojās tam baram, kuru lejup pa Rāmavas un tālāk pa Ganību un Salmu ielu dzina uz ganīklām ezermalas pļavās aiz lopkautuves, kuru gan nesauca citādi kā par slaktūzi.

Tāpat kā zaldātu došanos uz pirti, arī govju dzīšanu nevarēja nepamanīt. Lopiņi nāca, putekļu un dažādu lidojošu mošķu mākoņos ietīti, kaklā pakārtajiem zvaniņiem džinkstot kā Ziemassvētku pajūgiem, un varenie māvieni uzrāva no miega labāk par modinātājpulksteni.

Govju turētāji bija vērtē ne jau tikai piena dēļ. Ja gadījās saķert negantu plaušu karsoni, ne jau dakteri sauca, bet gāja pie kaimiņu govs, un tējkarotīte no lopiņa pļeckas, iejaukta karstā pienā, cēla augšā no slimības gultas labāk par visām aptiekas zālēm. Lai spēkus atgūtu ātrāk, gāja pie citiem kaimiņiem aizrunāt veseļojošo kazas pienu.

Uz pilsētu nevajadzēja iet arī pēc sadzīves pakalpojumiem, jo pirms pusgadsimta, kad šī nozare oficiāli vēl darbojās vārgi, visu varēja ērti nokārtot turpat apkārtnē, un tas notika tikai un vienīgi dzīvokļos. Nebija ne izkārtņu, ne uzrakstu ar darba laiku, taču katrs tāpat zināja, kur kādā vajadzībā jāiet. Netika dzirdēts, ka kāds būtu iekritis par nodokļu nemaksāšanu. Bet ne jau tāpēc neiekrita, ka būtu godīgi norēķinājušies ar valsti, bet tā iemesla dēļ, ka šī informācija par pakalpojumiem, kuru zināja katrs tur dzīvojošais, pāri šīs teritorijas robežai netika izplatīta.

Apkārtnē bija savs skroderis, pie kura pašūdināt bikses, un vairākas skroderienes, kuras pielaboja, ja veikalā neizdevās notrāpīt vajadzīgā izmēra apģērba gabalu. Rāmavas ielā turpat pretī skroderim dzīvoja vīrs, kas palīdzēja juridiski pareizi nokārtot dažādus dokumentus, un viņu uzskatīja par advokātu, tā arī īsti nezinot šī vīra īsto profesiju. Ja vajadzēja salabot zobus, gāja uz Otaņķu ielu pie vienmēr labi ģērbta, apaļīga onkuļa sārtiem vaigiem un brillēm zeltītos ietvaros, un vēlāk arī uz Apšu ielu. Ganību ielā viena pretī otrai dzīvoja frizieres. Viena pieņēma tikai mājās, bet otra gāja pati pie klientēm likt ilgviļņus.

Labi ja simts metru attālumā cits no cita dzīvoja trīs kurpnieki, iecienītākais – Apšu ielā, un kamēr ar tiem pārrunāja jaunumus, zole jau bija piesista. Ja bojājums izrādījās nopietnāks, kurpnieks lika atnākt pēc stundas, un meistars bieži vien pat neiznāca no savas dzīvojamās istabas, lai izsniegtu kurpi un saņemtu naudu. Klients pats lielajā apavu kaudzē dzīvoklīša virtuves stūrī sameklēja savu kājās velkamo un iebēra traukā kapeikas. Nesamaksāt vai, pasarg¢ Dievs, paraut līdzi kādu citu, labāku kurpi pat prātā nevarēja ienākt. Un vai tad toreiz labākas par citām vispār bija?

Torti, kliņģeri vai pīrāgus godībām varēja sarunāt pie cara laikos šādas mākas ieguvušas cepējas Ganību ielā turpat aiz Rāmavas ielas stūra. Pasūtītāju netrūka, un, ja pirmā stāva virtuves logs stāvēja vaļā, garāmgājējiem allaž siekalas saskrēja mutē.

Turpat blakus dzīvoja Feldmaņu Ansis, kuru sauca palīgā tad, ja mieru nelika muguras vai kādas citas ķermeņa daļas sāpes. Tas bija fifīgs vīrs, bet, kā saka, ar dzelzs iekšām un tādu pašu tvērienu. Tikko pavasaros jūra bija brīva no ledus, tā gāja peldēties. Ziemā baidīja mājas sievas, rītos pilnīgi pliks nostājies sētā pie ūdens pumpja un gāžot sev virsū citu spaini pēc cita.

Ansis bija slavenās "Sarkanā metalurga" futbola komandas masieris un, kamēr vājiniekam locīja, lauzīja, staipīja, pliķēja muguru, Ansis izstāstīja par pilsētā tik populārajiem futbolistiem visu to, par ko nerakstīja avīzes. Par katru metalurgu spēlētāju viņam bija sacerēta rīme. Cita jiftīga, cita piparota, ka vīri, to izdzirduši, tikai nokrekšķinājās, bet sievas sarka un gaiņājās rokām.

Apkārtnē bija savs traipu ķīmiskais tīrītājs, savs velosipēdu labotājs, savs rotaļlietu izgatavotājs, savs fotogrāfs visādiem gadījumiem, bet, sākoties televīzijas laikmetam – arī tālrādes aparātu meistars. Ja kāds arī kaut ko nezināja, to varēja uzzināt, ejot pēc ūdens. Jo ūdens pumpji tūlīt aiz pirts un veikaliem bija trešais apkārtni vienojošais objekts.

Ūdensvads šā rajona dzīvokļos bija liela greznība, tāpat kā ūdenssūkņi pagalmos, un pēc ūdens jeb, kā teica – uz pumpu – bija jāiet uz kādu no četru ielu stūriem, tikai ne vienmēr zināja, kurš no šiem četriem sūkņiem darbojas. Arī šīs vietas veica izziņu biroja un informācijas avota funkcijas.

Reti, un tomēr gadījās arī tā, ka sarunās iekarsušie vīri pārcēlās tās turpināt pie kāda tuvāk dzīvojoša mājās, pa ceļam paķerot šo to no veikala vai pirts bufetes, un tad ūdensnesējs pārradās mājās vēlā tumsā. Bet ar pilniem spaiņiem.

Uz bibliotēku pilsētā no šā rajona nevajadzēja iet, jo dažam labam bija saglabājušās kaudzēm grāmatas no pirmskara laikiem, un zināja, kurš negrib tās laist laukā no rokām, bet kurš labprāt dod lasīt, un no cita pie cita ceļoja gan Hermaņa Zūdermaņa "Kopotie raksti" un "Pasaules vēsture" greznos sējumos, gan Arvīda Vanaga un Mārtiņa Kraujas dēkas franču leģionā Āfrikā, Lipa Tuliāna piedzīvojumi un Fantomasa avantūras apbružātos vākos un bez tiem.

Apkārtnei bija savi spekulanti un ballīšu puikas rorenēs un porgās kaučuka zolēm, savi Dieva vārdu sludinātāji un arī savi dzērāji, kurus atšķīra pēc dziesmām, ar kādām uz lūpām līkloču ceļš tos veda mājup un ne vienmēr aizveda līdz tām. No tiem neviens gan nebijās, tāpat kā nebijās no zagļiem, un jebkuram bija zināms, ka dzīvokļu atslēgas stāv noliktas zem kājdeķīšiem pie durvīm.

Bija pašiem savs mācītājs ar visu māju, kuru tā arī sauca – mācītājmāja, un šīs mājas katra jauna iemītnieka parādīšanās bija notikums visa reģiona mērogā.

Vēl labu laiku pēc kara nebija īpaši omulīgi iet garām mācītājmājai, jo blakus tai šķūnītī, ne šķūnītī, nojumē, ne nojumē, stāvēja līķu rati. Laiku pa laikam pa durvīm, ne durvīm, vārtiem, ne vārtiem, it kā klusi, it kā spokaini izslīdēja melnais katafalks ar jumtu, divu zirgu vilkts. Zirgiem uz acīm bija melnas klapes, uz bukas sēdošais kučieris bija tērpies melnā, un tad zināja, ka tūlīt sāks dimdēt Annas baznīcas zvans.

Bija arī savs mākslinieks – Vilis Viduks, kas, vingrinot roku, pretī molbertam nosēdināja katru, kas vēlējās sevi iemūžināt uz audekla. Vienu laiku bija arī savs rakstnieks – Egons Līvs, tikai vēl bez Hemingveja bārdas. Bija savi sporta spīdekļi, bet viņu spožumu apkārtējie tā īsti neapzinājās, jo tie taču bija pašu cilvēki, kurus redzēja caurām dienām darām to, ko darīja katrs – ejam uz veikalu un tirgu, stiepjam malku un ūdeni, un tā kopš mazām dienām.

Ganību ielā pretējās mājās mita divi Latvijas izlases basketbolisti, abi Padomju savienības čempioni un Eiropas kausa ieguvēji, – Dzintra Ķiepe-Baka un Gundars Muižnieks. Bērzu ielā blakus mājās dzīvoja divi Latvijas čempioni – bokseris Alfrēds Deģis un basketbolists Raimonds Demme, kā arī divi "Zvejnieka" meistarkomandas futbolisti – Jānis Ziņģis un Kārlis Grundmanis. No viņiem pāri sētai Ganību ielā mita planierisma pamatlicējs Liepājā Edvīns Vilnis. Taču apkārtnes puikām un vīriem lielāka autoritāte bija Bērzu ielā dzīvojošais Voldemārs Ziņģis, futbola aprindās saukts par Gešu.

Nezinātājiem pat prātā nevarēja ienākt, ka šis klusais, smaidošais vīrs ir viens no trīsdesmito gadu leģendārās "Olimpijas" komandas balstiem un pēckara gadu Liepājas sporta lepnuma – metalurgu komandas – kapteinis, kuram piecpadsmit gadu garumā katru nedēļu uzgavilējuši tūkstošiem skatītāju un kuru sajūsminātie futbola cienītāji pēc lielām uzvarām nonesuši no laukuma uz rokām.

Taču apkārtnē šādu nezinātāju diez vai bija, un, jo tuvāk Gešs nāca Bērzu ielai, jo biežāk viņam vajadzēja apstāties. Pretimnācēji parasti viņam klapēja pa plecu un vedināja iet atzīmēt uzvaru, bet bija arī reizes, kad rādīja dūres. Abas uzmanības parādīšanas izpausmes Gešs uztvēra bez emocijām, rāmi smaidīdams, un garākās sarunās ielaidās tikai tad, kad pats bija jautrā omā.

Tolaik sabiedrībā nebija pārāk daudz sfēru vai nozaru, kur sevi izpaust, viena no nedaudzajām bija sports, un pati apkārtne izrādījās sportam labvēlīga.

Reta bija tāda māja, kurā kādam nebūtu sava laiva, vienalga, ar burām vai airiem uz priekšu virzāma. Vēl neaizsērējušo ezeru varēja ar roku aizsniegt, un vasaras vakaros, bet sevišķi svētdienās tas kā putenis plīvoja baltajās jahtu burās. Vienā no piecdesmito gadu beigu svētdienām tās visas gulēja ezera viļņos, jo pēkšņi uznākušajam negantajam pūtienam neviens nebija sagatavojies, un interesants bija skats, kad visa ezera platumā vīri brida pa ūdeni līdz jostas vietai un vilka laivas krastā.

Kad ziemā ezers aizsala, katras ieliņas galā uzradās savs hokeja laukums un katram laukumam bija sava stabila komanda. Kuri komandās neiekļuva, varēja izslidoties visā ezera plašumā, un ledusjahtu burātāji neņēma ļaunā, ja kāds slidotājs, gribēdams izjust vēju svilpojam gar ausīm, pieķērās viņu braucamajiem.

Tā kā eglītes tirgū sāka pārdot tikai dažas dienas pirms Jaungada, tad Ziemassvētku vakaram pēc tām ar slidām un slēpēm pie kājām pucēja pāri ezeram. Lai vakara tumsā būtu drošāk ieturēt virzienu, varēja turēties līdzās mietiem iezīmētajam ceļam pāri ezeram, pa kuru laucinieki no tās puses ar pajūgiem brauca uz pilsētu.

Ja negribējās iet līdz ezeram, slidošanai varēja izmantot ledu, kas pārklāja rudenī applūdušos dārziņus starp Ganību, Zāļu, Zirņu un Otaņķu ielām, un šo vietu nez kāpēc dēvēja par Kaķezeru. Paši sniegā izšķūrēja apli un mērojās spēkiem ātrumā, laiku fiksējot ar modinātājpulksteni. Bet lielākā cieņā bija hokejs. Ar skaudību skatījās uz to, kam bija sporta veikalā blakus pakārtajam milicim par 30 rubļiem vecajā naudā pirkta īsta nūja. Taču tādu bija maz, un apaļo apavu krēma bundžiņu vai no koka izdrāzto ripu pa ledu dzenāja pašu sanaglotiem leņķiem. Laukumus mēdza iekārtot Zirņu ielas malā vai tūlīt aiz Otaņķu ielas mājām, tikai vajadzēja jau pirms aizsalšanas noskatīties, vai vasarā starp dārziņiem nav izrakts kāds grāvis. Ja to neizdarīja, tad varēja gadīties, ka pirmais ledus neiztur cīņas karstumu un abu komandu spēlētāji attopas līdz jostas vietai ūdenī.

Un tomēr ar lielāku nepacietību gaidīja pavasaros nožūstam zemi. Tad par sporta laukumiem pārtapa pagalmi un ielas. Pagalmos vairāk spēlēja basketbolu, no mucu stīpām darinātie grozi bija vai pie katra šķūnīša sienas. Retāki jau bija pagalmi ar vietām lodes grūšanai, tāllēkšanai, augstlēkšanai vai barjerskrējienam. Salasījušies par Arvīda Meņģa uzvarām soļošanas trasēs, puikas dažkārt sevi iedomāja par soļotājiem, gājējus iztēlojās par sāncenšiem, savā starpā iepriekš vienojoties, cik cilvēkus līdz tirgus laukumam un atpakaļ būs jāapsteidz, lai sevi uzskatītu par uzvarētājiem, un vicoja vaļā turp un atpakaļ.

Arī futbola sezonas atklāja sētās, bet sporta spēļu karalim parasti ātri vien nācās pārcelties uz ielu, jo pēc neprecīziem sitieniem dubļainā bumba trāpīja izžautajos palagos vai džinkstēdams izbira kāds logs. Iet uz slaktūža pļavām vai pludmali nozīmēja atstāt savu teritoriju, un tas arī likās pārāk tāls gājiens, gluži vai kā ekskursija, un nekādas vainas nebija ielas bruģim.

Tagad pat prātā nevarētu ienākt nolikt improvizētus futbola vārtus Ganību ielas vidū pie E.Veidenbauma ielas stūra, taču četrdesmito un piecdesmito gadu mijā tā bija ierasta lieta, un ne jau šajā vietā vien. Jo nemaz tik bieži negadījās, kad uzbrucēja izrāvienu vienatnē pret vārtsargu pārtrauca automašīnu pīpināšana un šofera dūres vicināšana. Mašīnu bija tik maz, ka spēles varēja aizvadīt netraucēti.

Pagājušā gadsimta vidū šī rajona rāmo mieru pāršķēla divi traģiski notikumi, kas iebrāzās Bērzu pirts apkārtnē, pievēršot tai visas pilsētas uzmanību.

Kad Otrā pasaules kara pēdējā rudenī Liepāju sāka neganti bombardēt, gandrīz katras mājas sētā vai dārzā vīri raka patvertnes. Baisi gan bija sēdēt zem plānās dēļu kārtas, apbērtas ar zemi, un klausīties, kā arvien tuvāk ducina bumbvedēji, arvien skaļāk tos pārmāc flaku ārdīšanās, tad nodārd viens sprādziens, otrs, trešais, un tu nezini, kāda aina pavērsies un kurā pusē liesmos ugunsgrēki, kad trauksmes sirēna nogaudos uzlidojuma beigas un varēs līst laukā no patvertnes. Jā, baisi tas bija, no bumbas tieša trāpījuma šīs patvertnes arī nepasargātu, un tomēr kaut kādu drošības ilūziju radīja.

Uzlidojumi visbiežāk notika skaidrās naktīs, tāpēc ļaudis pirms gulētiešanas mēdza vērties debesīs. Ja tās klāja mākoņi, bija cerība izgulēties. Ja nē – gulēt gāja ar visām drēbēm mugurā.

Kaut arī šajā rajonā nebija neviena bombardēšanas vērta objekta, pāris bumbas tomēr nokrita. Viena ietriecās ietvē līdzās namam Ganību ielā netālu no Rāmavas ielas stūra, nobrāžot mājai sienu un logam palodzi, taču nesprāga. Nākamajā rītā apkārtni aplenca, bumbu izraka un ezera malā uzspridzināja.

Taču citu vakaru uzlidojums beidzās traģiski. Nomaldījusies bumba sagrāva mūra namu Bērzu un Zāļu ielas stūrī, kur otrā stāva dzīvokļa iemītnieki un ciemiņi bija ignorējuši trauksmes sirēnu, nevēlēdamies pārtraukt vakariņošanu. Tas bija šaušalīgs skats, kas pavērās nākamajā dienā – pieticīgi klāts galds un pie tā sakņupuši stāvi, bet citam no drupām tikai galva un izstiepta roka laukā.

Otra traģēdija notika pēc desmit gadiem – 1954.gada pavasarī, 4.aprīlī.

Tolaik reaktīvie iznīcinātāji virs ezermalas rajona pacēlās un nolaidās, gandrīz vai skarot skursteņus, un tajos brīžos logiem drebēja rūtis un plauktos šķindēja trauki. Pie šīs svelpjošās dārdoņas bija tā pierasts, ka tajās dienās un naktīs, kad lidojumi nenotika, šķita kaut kā pietrūkstam.

Taču aprīļa sākumā pulksten vienos naktī no sestdienas uz svētdienu ļaudis no pirmā miega uzrāva varens grāviens. Šur tur šķindēdamas izbira logu rūtis un uz grīdas kopā ar stikla lauskām mētājās izņurcīti metāla gabali. Kaut kas brīkšķēja, krakšķēja, plīkšķēja, un cauri visam skanēja izmisīgi palīgā saucieni.

Tur, kur starp Ganību un Bērzu ielu bija slējusies divstāvu māja, tagad drupu vidū pacēlās tikai liesmu apņemts brandmūris. Bet blakus tam Bērzu ielā divi nami dega sprakšķēdami. Pa logiem laukā lidoja mantas un lēca cilvēki ar to vien mugurā, ar ko bija devušies pie miera. Dzirksteles no šī šaušalīgā ugunskura vērpetēm lidoja uz visām pusēm, apkārtējo māju iedzīvotāji steigā saiņoja, viņuprāt, vērtīgāko un nesa pagalmā, bet tur stāvēja vīri, katram gadījumam paķēruši spaiņus ar ūdeni.

Kas tev toreiz teiks, kāpēc reaktīvais iznīcinātājs paceļoties bija pazaudējis vienu spārnu šaipus ezeram, un spārns gulēja kādas mājas dārzā, izlauzījis jāņogu krūmus. Otrs spārns pēc eksplozijas bija lidojis no avārijas vietas pāri veselam kvartālam un vāļojās uz šķūnīša jumta Apšu un Klusās ielas stūrī, izcirtis pamatīgu robu blakusmājas otrajā stāvā.

Pazaudējusi vienu spārnu jau ezermalā, lidmašīna bija brāzusies pāri dārziņiem Veidenbauma ielas galā, norāvusi plāksni virs dārzniecības žoga Ganību ielas malā, izšāvusies cauri nama vārtiem ielas pretējā pusē, kā ar izkapti nopļāvusi augļu kociņus dārzā un ietriekusies sētas mājā, kas sabruka vienā mirklī līdzīgi kāršu namiņam, aprokot cilvēkus, tā arī nepaspējušus pamosties.

Kādu laiku par šo traģēdiju vēl runāja, taču pamazām tā aizmirsās, un dzīve Bērzu pirts apkārtnē turpināja savu rāmo, miegaino plūdumu.

Nāca citas pārmaiņas. Uz šo rajonu pārcēlās ugunsdzēsēji, savas dzīvojamās mājas cēla Metalurgs, blakus tām vēra vaļā lielveikalu un kafejnīcu, un sākās cits posms. Ne labāks, ne sliktāks, bet – cits. Slēdza romantisko Bērzu pirti, un tikai šī noplukusī ēka ar aizsistajiem logiem stāv kā bijušā atgādinājums.