Kurzemes Vārds

12:29 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kad āmuri ar pastalām tiekas jeb Neliels ieskats mīksti cietajā kultūras laukā

Edgars Džiguns

Kopš brīža, kad Latvija atguva neatkarību, gandrīz vai visās dzīves jomās vērojamas lielākas un mazākas revolūcijas. Līdz ar komunistisko ideju bojāeju uzvaras gājienu sācis Rietumu civilizācijās līdz ar tvaika mašīnas izgudrošanu par labu atzītais kapitālisms. Un kultūras sfēra, kā izrādās, nav nekāds izņēmums. Vismaz uz papīra jau sen ir pierādīta teorija, ka arī mākslai un garīgajām vērtībām mūsdienīgā sabiedrībā ir jāattīstās pēc brīvā tirgus un konkurences principiem. Liepāja ir viena no tām pilsētām Latvijā, kuras vārds vienmēr saistījies ar mūziku, teātri, gleznām, dzejoļiem un citiem kultūras dzīves jēdzieniem, kuri ilgu laiku netika uzskatīti par produktiem, pēc kuriem var būt pieprasījums vai arī nebūt.

Pirms gandrīz diviem gadiem Liepājas dome pasūtīja un kompānija "Remix MM" ar eksliepājnieku Aivaru Hermani priekšgalā izstrādāja Liepājas kultūras vadības un finansēšanas programmu. Kādas izmaiņas tā viesusi kultūras dzīvē, kā tā ir uztverta, kāpēc tāda bija nepieciešama?

Dzintara pilsētas kultūras aptuvenais status quo

Kā uzskata viens otrs ar izklaides industriju saistītais, tad daudzējādā ziņā tieši ar Pilsētas domes atbalstu Liepājā ir ļoti daudz dažādu sarīkojumu un šovu, jo sevišķi vasarā. Neatradīsies daudz cilvēku, kuri apgalvos, ka šogad pilsētniekiem ir trūcis koncertu, festivālu, modes skašu, izstāžu, atrakciju, aizraujošu ar izklaidi saistītu sporta pasākumu un citu brīvā laika kavēkļu. Koncertdārzs "Pūt, vējiņi!" un "Liepājas dzintars", teātris un izrāde "Kaupēn, mans mīļais!", Simfoniskais orķestris un Pianisma zvaigžņu festivāls, rallijs "Kurzeme" – tie ir tikai paši atpazīstamākie kultūras produkti. Pilsētā darbojas neskaitāmi dažādu novirzienu amatiermākslas kolektīvi – kori, dejotāji, audēji, tēlnieki, koklētāji, tautas un leļļu teātra spēlētāji utt. Ir pieejami muzeji un bibliotēkas. Joprojām ir vecie un iemirdzas arvien jauni mūziķi un grupas, vēl nav aizmirstas agrāko laiku personības, kas turpina uzturēt Liepājas vārdu ārpasaulē.

Līdz šim nevienam tā arī īsta skaidrība par visu kopumā nav radusies. Visa kā ir daudz. Jautājums: vai ir pienācīgā kvalitātē, vai par daudz netiek akcentēta kvantitāte?

Koncepcijas būtība

Kultūras vadības un finansēšanas programmas misija jau ir ietverta koncepcijas nosaukumā. Vadīt – tātad sakārtot un pārzināti virzīt pretī gaišajai nākotnei. Finansēt – tātad rast iespējas piesaistīt kultūrai vairāk naudas, gan samazinot izdevumus, gan palielinot ienākumus.

Liepājai domātā kultūras koncepcija ir balstīta uz nacionālo programmu "Kultūra", ko izstrādājuši dažādu nozaru zinātnieki, valsts ierēdņi un kultūras darbinieki, pamatojoties uz veselu virkni sociāli ekonomisko pētījumu. Šī programma uzskatāma par Latvijas kultūras attīstības pamatdokumentu. Kā jau visas kārtīgas programmas, tā pauž, ka kultūra ir saglabājama, attīstāma, dažādojama utt. saskaņā ar progresīvākajiem, mūsdienu Eiropā pieņemtajiem principiem. To caurstrāvo divas pamatidejas: pāreja no administratīvās uz tirgus ekonomiku un taustāmā jeb cietā produkta (ēkas, inventārs, aprīkojums) atdalīšana no gaistošā jeb mīkstā produkta (izrāžu producēšana, pasākumu rīkošana, māksliniecisku vērtību radīšana u.c.).

Liepājas domes izpilddirektora vietnieks kultūras, izglītības un sporta jautājumos Valdis Skujiņš: «Galvenais mērķis bija ēku apsaimniekošanas atdalīšana no tā satura, kas tur notiek iekšā. Respektīvi panākt situāciju, kad katrs nodarbojas ar savām lietām. Tas bija viens no galvenajiem principiem. Pirms programmas izstrādes astoņi cilvēki no Liepājas kultūras darbiniekiem bija aizbraukuši uz Vāciju, un tur tā ideja ir tāda – cilvēkus, kuri nodarbojas ar izrādēm, neinteresē, kas notiek ar teātra jumtu.»

Ne vienmēr divi letiņi nodibina partiju

Par galveno pasludinātajai sadalīšanas idejai ir gan atbalstītāji, gan pretinieki. Vieni uzskata: jā, tā ir atbalstāma ideja, jo tikai atsevišķi fenomenāli cilvēki vienlīdz labi var radīt mākslu, paralēli labojot skatuves dēļus un tekošus jumtus. Otri savukārt ir pārliecināti, ka kultūra pēc savas būtības nav atdalāma no ēku saimniecības, aprīkojuma un citiem nepieciešamajiem materiālajiem resursiem, jo tas viss ir vajadzīgs, lai iestudētu kaut vai vismazāko lugu. Latviešu biedrības nams un Sporta un Kultūras pils ir pašvaldības kultūras objekti, kuros šis modelis tiek praktizēts. Gan vienā, gan otrā vietā namus apsaimnieko pašvaldības SIA, izīrējot telpas un sniedzot tehniskos pakalpojumus ar nolūku gūt peļņu. Trešais ir Liepājas Leļļu teātris.

SIA "Liepājas Sporta un kultūras pils" direktore, SIA "Liepājas Latviešu biedrības nams" valdes locekle Dace Grundmane: «Katram projektam ir savas labās un sliktās puses. Ir skaidrs, ka kultūras darbiniekam, kas mācījies Kultūras akadēmijā vai Konservatorijā, nav jānodarbojas ar celtniecības jautājumiem, ar remontdarbiem. Līdz ar to cietā produkta apsaimniekotājam nav jābūt kultūras darbiniekam, tas ir ekonomists, jurists, tas var būt celtnieks. Mīkstais produkts paliek kultūras darbinieka ziņā, kurš pārzina šo situāciju, strādā ar pašdarbību, tautas lietišķo mākslu, rīko dažādus pasākumus utt. Ļoti reti gadās cilvēki, kuri ir kompetenti gan kultūrā, gan notekcauruļu jautājumos. Tā ir šā modeļa pozitīvā puse.

Vājais punkts visā ir tas, ka kultūras pasākums ir tik specifisks produkts, ka neiztiek bez tehniskajām lietām – starmešiem, skaņas un bez mēģinājumu telpām ar specifisko aprīkojumu ne tikai pasākumu, bet arī pārējās darbības laikā. Līdz ar to bieži rodas konfliktsituācija: kam tad pieder šis specifiskais aprīkojums, vai tas pieder tam, kurš apsaimnieko cieto produktu, vai tam, kurš tur mīksto?

Tas nav nerisināms jautājums, bet abām pusēm ir jāgrib to risināt. Situācija var būt pavisam vienkārša. Apsaimniekotājs nosaka cenu un šo aparatūru izīrē pašdarbības kolektīviem. Pretrunas rodas tāpēc, ka mīkstā produkta veidotājam nav budžetā paredzēti līdzekļi šiem mērķiem. Viņam tas viss it kā nāk par velti, bet pasaulē taču par velti nenāk nekas. Ir lietas, kuras maksā tik, cik tās maksā: apskaņošana, gaismošana un galdnieks, kas izgatavo dekorācijas. Ja būtu paredzēti līdzekļi šīm lietām, tad mīkstā produkta veidotājs pat varētu izvēlēties, kuras kompānijas pakalpojumus izmantot. Šis modelis ir dzīvotspējīgs tikai tas ir jāattīsta tālāk.»

Abās ēkās darbojas tautas mākslas kolektīvi, kurus dome ir noteikusi par apgrūtinājumu minētajiem uzņēmumiem. Abu namu īpašnieks ir pašvaldība, tātad tie ir publisko tiesību subjekti, citiem vārdiem sakot, atrodas pilsētas iedzīvotāju tiešā interešu lokā.

Tautas mākslas un kultūras centra direktore Simona Rolava: «Cietā produkta apsaimniekotāji neredz mīkstā produkta vajadzības, tāpēc tautas mākslas kolektīvi ir atkarīgi no piedāvātajām iespējām un labvēlības. Nama apsaimniekotāja rīcībā ir aparatūra, māja un cilvēki – tehniskie darbinieki. Bet, piemēram, Tautas teātrim ir aktieri un režisors, tas arī viss. Teorētiski jau var iedomāties, ka aktieri paši ar savām prasmīgajām rociņām izgatavos dekorācijas, kāds vēl atnesīs no mājām magnetofonu, vēl kāds, kurš nepiedalās izrādē, darbosies kā skaņu režisors.

Atdalot amatiermākslu no ēkas apsaimniekotāja, tika mainīts štata saraksts, izslēdzot no tā tehniskos darbiniekus, arī tehniskais aprīkojums pārgāja SIA rīcībā. Pašdarbības kolektīviem tas viss tagad ir jāīrē. Kur te ir loģika? Vai nebūtu lētāk, ja, teiksim, skaņu aparatūra tiktu piešķirta Tautas mākslas un kultūras centram, pašdarbības kolektīvu vajadzībām un viens štata darbinieks to apkalpotu. Man šķiet, ka mēs neesam kaut ko līdz galam sapratuši. Tautas mākslas un kultūras centrs joprojām ir pašvaldības iestāde. Vai nebūtu vienkāršāk to reorganizēt, veicot grozījumus nolikumā, piešķirot pilnvaras administrēt budžeta līdzekļus?»

Šobrīd situācija ir tāda, ka pašvaldība turpina finansēt amatiermākslu, maksājot algas kolektīvu vadītājiem, diriģentiem un pasniedzējiem. Paralēli šim finansējumam Pilsētas dome iedala līdzekļus projektu finansēšanai un ne visai skaidrā formā (vismaz tā tas ir LBN, jo joprojām starp nama apsaimniekotājiem un Tautas mākslas un kultūras centru nepastāv līgumattiecības), piešķir pašdarbniekiem telpas mēģinājumiem. Kā paskaidroja Valdis Skujiņš, tad problēma ir tāda, ka nevar pateikt, vai, kaut ko mainot, situācija uzlabosies.

«Es domāju, ka arī nākamajā gadā vismaz no deputātu puses pozīcija nemainīsies. Iniciatīvai ir jānāk no apakšas. Cita lieta, ja parādīsies kolektīvi, kuri apvienosies (paredzēts, ka šī organizācija varētu saukties Amatiermākslas birojs) un teiks: mēs paši gribam apsaimniekot domes piešķirto naudu, tad, es domāju, ka arī deputātiem nebūs pretenziju un visa nauda, turklāt nesadalīta nonāk Amatiermākslas biroja rīcībā,» prognozē V.Skujiņš.

Nenāc, draugs, pretī man liedagā tavos un manējos vējiņos

Koncertdārzs "Pūt, vējiņi", kas tika likvidēts kā pašvaldības uzņēmums (tādu uzņēmējdarbības formu nepieļauj jaunais Komerclikums) arī pārdzīvo līdzīgu mīkstā produkta atdalījumu no cietā, tikai pēc cita principa: pašvaldības īpašuma nodošana privāto tiesību subjekta rīcībā, balstoties uz koncesijas līgumu. Šim variantam būtu jāstrādā klasiskā privātās uzņēmējdarbības formā, proti, privāts uzņēmums uz zināmiem noteikumiem izmanto pašvaldības īpašumu, lai gūtu peļņu.

Valdis Skujiņš: «Koncesijas likums kaut kā neiedzīvojās. Kluba "Pablo" vadītāji bija gatavi pārņemt estrādes apsaimniekošanu, bet tikai pēc tam, kad viņi bija pieteikušies, tika konstatēts reālais stāvoklis. Izrādījās, ka estrāde nolietojusies vairāk nekā par 50 procentiem. Tolaik arhitekta Andra Kokina birojs aprēķināja, ka ir jāiegulda vismaz 300 000 latu, lai sakārtotu koncertdārzu "Pūt, vējiņI!". Pašvaldība pirmajā brīdī reaģēja un teica: estrāde ir par 50 procentiem nolietojusies, pēc 15 gadiem atdodiet tādā pašā stāvoklī atpakaļ. Bet kas notiks, ja estrāde desmitajā apsaimniekošanas gadā sabruks? Bija totāla kļūda, ka neaizgāja pats process, bet neviens tolaik nevarēja pateikt, kā tam ir jānotiek. Mēs atklājām, ka esam rīkojušies nepareizi. Tagad nākamā gada budžetā tiks atvēlēta zināma summa estrādes "Pūt, vējiņi!" pārbūves priekšprojektam.»

Jāatzīmē, ka savulaik arhitekts Agris Padēlis-Līns bija izstrādājis estrādes pārbūves projektu, kas tā arī netika realizēts, jo mainījās domes nostāja attiecībā uz koncertdārza "Pūt, vējiņi!" nodošanu apsaimniekošanā privātstruktūrai. Sākotnēji bija paredzēts nodot arī daļu koncertdārza blakusteritorijas, bet vēlāk tika mainīta nostāja un piedāvāts tikai žogam iekšpusē esošais. Jebkurā gadījumā katra jauna iniciatīva ir apsveicama, un apsveicama ir arī estrādes īpašnieku, tātad Pilsētas domes, sapratne par to, ka īpašuma apsaimniekošana un tā sakārtošana ir divas dažādas lietas, turklāt apsaimniekotājs (šajā situācijā pavisam noteikti) neieguldīs simtiem tūkstošu latu, jo, lai tos atpelnītu tuvāko simt gadu laikā, ir jānotiek kaut kam cilvēka prātam neaptveramam.

Runājot par koncertdārza «Pūt, vējiņi!» iespējamo likteni, versijas ir vairākas. Viena no tām ir nerīkot nakts pasākumus (ieskaitot festivālu "Liepājas dzintars"), tādējādi padarot parku nakts stundās par kluso zonu. Papildinot šo versiju, jāmin dzirdētā nostāja, ka estrādes "Pūt, vējiņi!" radītā trokšņa un cilvēku aktīvās nakts darbības dēļ pie parka nedzīvo pietiekami daudz turīgo pilsētas iedzīvotāju, tāpēc parks neattīstoties. Vēl samērā nesen tika uzcelti divi lepni nami iepretim bijušajai 13.skolai. Vēl varam atcerēties nesenā pagātnē uzbangojušās kaislības ap veco slimnīcu, kuras vietā dažs labs saskatīja tīri labu vietu, lai būvētu dzīvojamo platību. Kā vēl vienu ideju var minēt Daces Grundmanes teikto, ka "īstenībā estrāde "Pūt, vējiņi!" prasās pēc buldozera, tā tiktu sakārtots laukums, kurā nepieciešamības gadījumā varētu uzbūvēt skatuvi, lai rīkotu koncertu". Pilsētas izklaides industrijas uzņēmēji, piemēram, brāļi Mediņi, ar festivālu "Mēs liepājnieki" un pludmales svētkiem ir uzskatāmi parādījuši, ka nebūt nav nepieciešama kaut kāda tur būve, lai sarīkotu svētkus.

Protams, vairums liepājnieku pateiks: "Koncertdārzu "Pūt, vējiņi!" nograut?! Nē! Tas taču ir pilsētas simbols!" Jā, varbūt arī ir, tikai tad diez vai vajadzētu šo rokenrola katedrāli izmantot kā noliktavu apkārt notiekošo festivālu vajadzībām. No juridiskā viedokļa koncertdārzā jau otro vasaru, pamatojoties uz noslēgto īres līgumu, saimnieko SIA "Argolats" – tas pats uzņēmums, kam pieder slavenais Liepājas brends "Pablo".

Viens no mūzikas kluba «Pablo» direktoriem Raivo Mediņš: «Pagājušajā vasarā ar Pilsētas domi noslēdzām īres līgumu par koncertdārza "Pūt, vējiņi!" izmantošanu. Strādājot izrādījās, ka tas ir pārāk nolietojies. Arī šogad tika noslēgts īres līgums, kas ir spēkā līdz 15.septembrim. Ir skaidrs, ka koncertdārzā ir jāiegulda pamatīgi līdzekļi, lai to pārbūvētu vai vietā celtu kaut ko citu. Tādā stāvoklī, kādā estrāde ir šobrīd, tā pastāvēt nevar. Tas ir tikai laika jautājums, līdz kāda institūcija aizliegs tur rīkot pasākumus. Tiekoties ar arhitektiem Uģi Kauguru un Andri Kokinu, kā arī ar izpilddirektora vietnieku Valdi Skujiņu, ir radušās dažādas idejas. Šobrīd jautājums par estrādes "Pūt, vējiņi!" apsaimniekošanu ir atklāts. Nekādas kategoriskas nostājas ne no mūsu, ne no domes puses nav. Kad pašvaldība paudīs savu nostāju, tad arī domāsim par turpmāko darbu. Drīzumā ir paredzēta tikšanās ar pilsētas galvu Uldi Sesku, kuras laikā paudīsim SIA "Argolats" idejas par koncertdārza "Pūt, vējiņi!" turpmāko likteni.»

Sākumā bija doma

Kultūras vadības un finansēšanas programma paredzēja, ka tiks izveidota pašvaldības dibināta kultūras menedžmenta grupa pēc firmas "Remix MM" modeļa, kura apsaimniekos Liepājas domes naudu, kas paredzēta pilsētas mēroga izklaides pasākumu rīkošanai.

Valdis Skujiņš: «Godīgi sakot, šī sadaļa netika tādā veidā realizēta, jo 2000.gada beigās parādījās, ka mums Liepājā ir viena tāda vienība, kas var lieliski taisīt šos te pasākumus, un tas ir "Pablo". Starp citu, tam nedaudz konkurē "Rietumu radio", kas gan attiecībā uz pašvaldību patlaban ir mazāk saistīts, bija arī cerība, ka "Laumas" klubs kaut ko darīs, es personīgi cerēju, ka arī TV "Dzintare" bez konkursa "Mis un misters Liepāja" rīkos vēl ko. Pašreiz ir noticis tā, ka mēģina izklaides industriju tomēr vairāk vai mazāk uzlikt uz privātiem pleciem. Pašvaldība par saviem ir nosaukusi divus pasākumus – pilsētas svētkus un "Liepājas dzintaru". Ja attiecībā uz "Liepājas dzintaru" izdevies ieviest konkursu, tad pilsētas svētkos tas nav izdevies. Šis birojs nav izveidojies. Šogad šos svētkus organizēja pašvaldība, un tas ir pilnīgi nepareizi, jo domei ir jāpārrauga, jākoordinē, jāatbild. Bet situācija izveidojās tāda, ka tika dots uzdevums, kas bija jārealizē. Ir doma rīkot projektu konkursu katrai pilsētas svētku dienai – vienu dienu ar konkrētu tēmu realizē viena kompānija, otru cita, utt. Es domāju, ka nākamgad tas noteikti notiks. Šobrīd rodas iespaids, ka, sākot jau ar Liepājas 375.dzimšanas dienu, kad Olita Augustovska bija orgkomitejas priekšsēdētāja, Pilsētas dome pārvēršas par kultūras namu. Tāds iespaids rodas, un tas nav pareizi, bet šajā brīdī Kultūras nodaļa ir izpildījusi deputātu uzdevumu, un tālāk ir jānodrošina šī projekta pēctecība, ar to ir jānodarbojas tām kultūras menedžmenta firmām, kas ir pilsētā."

Faktiskā situācija ir tāda, ka vienu no diviem par pilsētas pasākumiem pasludinātiem notikumiem – pilsētas svētkus rīko domes struktūra, kurai būtu jārūpējas par kultūras stratēģiju (piemēram, kultūras vadības un finansēšanas programmas ieviešana praktiskajā dzīvē), savukārt uz otro pēdējos divus gadus tiek rīkots konkurss (naudas izteiksmē Ls 10 000 + Ls 4000 – konkursa balvu fonds), bet īsti konkurences apstākļi joprojām nav radušies. Konkursā par "Liepājas dzintara – 2002" organizēšanu pieteicās viens (?!) pretendents – firma "Remix MM". Pilsētas domes izpilddirektora vietnieks V.Skujiņš pauž pārliecību, ka nākamajā gadā tas tiks atrisināts un konkursā piedalīsies vairākas kompānijas. Viņš minēja tādus iespējamos organizētājus (personīgajā skatījumā) kā klubs "Pablo", "Rietumu radio", Simona Rolava, ja viņa izveidotu komandu, un Kristaps Štobis, ja viņam pievienotos vēl daži spējīgi un aktīvi cilvēki. Pārējie pasākumi tiek atbalstīti kā atsevišķi projekti, piešķirot naudu no jau minētajiem kultūras projektu finansēšanas līdzekļiem.

Viņiem koncepcija vēl nav trāpījusi

Kā vienu no sakārtotākajām iestādēm var minēt Liepājas teātri, kas gan labi izskatās, gan piedāvā iedzīvotāju vidū labas atsauksmes pelnošus kultūras produktus – stila ziņā dažādas izrādes. Lai arī pēdējā laikā tur virmo dažādas kaislības ap darbinieku un darba devēju attiecībām, nevar noliegt, ka pilsēta var lepoties ar profesionālu teātri, kuru valstī nemaz nav tik daudz. Kultūras vadības un finansēšanas programma rekomendē arī teātra transformēšanu par privātbiznesu. To, vai tas ir reāli un vai ir vajadzīgs, acīmredzot rādīs laiks.

Teātra mākslinieciskais vadītājs Juris Bartkevičs: «Attiecībā uz teātri perspektīvā bija nostādne, ka teātrim ir jābūt projektu teātrim. Tas varbūt ir stipri, stipri priekšlaicīgi. Prakse un saprāts un plānošana un visa mākslinieciskā konjunktūra Latvijā nevedina uz tādu gājienu. Patlaban es uzskatu, ka tas ir kaitīgi. Šobrīd attīstības programma māksliniecisko darbību neietekmē.»

Visvienkāršākajā situācijā ir Liepājas Simfoniskais orķestris, kura pastāvēšana ir atkarīga faktiski tikai no viena jautājuma: pilsēta maksās vai nemaksās? Nav daudz pasaulē pilsētu ar 100 000 iedzīvotāju, kuras var lepoties ar profesionālu orķestri. Par orķestra aktualitāti numur viens var nosaukt savas mājvietas trūkumu.

Liepājas simfoniskā orķestra direktore Vija Feldmane: «Kultūras vadības un finansēšanas programma mūs faktiski neiespaido, jo orķestris nevar pastāvēt bez valsts un pašvaldības finansējuma nekādos apstākļos. Pasaulē ir atsevišķi projektu orķestri, kuriem parasti līdzās darbojas draugu klubi, kuru biedri galvenokārt ir miljonāri. Liepājas Simfoniskais orķestris saņem naudu gan no valsts, gan pašvaldības, gan piedalās dažādu projektu īstenošanā. Nejūtam draudus, ka pilsēta varētu izlemt atteikties atbalstīt orķestri. Ja sākumā bija jāpierāda orķestra profesionalitāte, tad tagad tā ir pierādīta. Cilvēki atbalsta mūs, un mūs atzīst arī citviet Latvijā un pasaulē.»

Cerīgākais jaunums attiecībā uz orķestra mājvietu ir fakts, ka nodibināts fonds koncertzāles atbalstam.

Starp citu, kultūras attīstības un finansēšanas programmā ir minētas arī tādas iestādes kā Centrālā zinātniskā bibliotēka un Vēstures un mākslas muzejs. Centrālā zinātniskā bibliotēka tiek vērtēta kā viena no labākajām valstī pēc lasītāju skaita. Bibliotēkā ir internets, tā pilda savu pamatfunkciju – piedāvā patērētājam fiksētās informācijas noteiktu daudzumu. Bet muzejs, ja tā var izteikties, ir un paliek muzejs. Tam ir sava noteikta vieta pilsētas kultūras ainā, bet statistika rāda, ka ir bezjēdzīgi veicināt menedžmenta aktivitātes muzejā, jo, piemēram, rīkoto izstāžu skaits nepalielina apmeklētāju daudzumu.

Diplomātija sit augstu vilni

Iespējams, ka viss būtu citādi, ja Pilsētas domes deputāti saņemtos un ar izteikti praktisku piesitienu paustu politisko gribu attiecībā uz kultūras attīstību Liepājā. Citiem vārdiem sakot, nevis vajadzētu augt un attīstīties, bet – orķestris ir vajadzīgs, un pilsēta par to maksās, un tā mājvieta ir (?), biedrības nams ir paredzēts šāda (?) satura pasākumiem, remontam nauda tiks atvēlēta tik (?), koris (?) prezentēs liepājnieku dziedāt prasmi nākamajā gadā, bet tautas deju ansamblis "Kā māku, tā lecu" lai uztur sevi pats, pilsēta nodrošina tikai telpas.

Uz jautājumu, vai pašvaldība ir noformulējusi un pateikusi, kas būs koncertdārzā "Pūt,vējiņi!", kas – Latviešu biedrības namā, ko darīt ar Simfonisko orķestri, V.Skujiņš atbildēja: "Nē. Un droši vien arī nepateiks. Bet ir paustas idejas, kā tas varētu būt. Pašreiz, piemēram, varu pateikt, ka LBN nebūs diskotēku, būs lielas balles, lieli pasākumi un atsevišķas teātra izrādes un koncerti. Estrāde "Pūt, vējiņi!" – bez diskotēkām, tā jāpārbūvē par koncertestrādi, kurā skatītāji skatās koncertus, sēžot krēslos. Nenotiek nakts pasākumi. Pēc koncerta naktsdzīve tiks virzīta uz Liepājas klubiem. Jā, šobrīd viņu ir maz, bet, ja mēs pasludinām tādu lietu, ka naktīs estrādē "Pūt, vējiņi!" nekas nenotiek, tad būs arī klubi. Tie cilvēki, kuri gribētu darboties šajā biznesā, apgalvo, ka ir ļoti neinteresanti strādāt vasarā, jo visi tā vai tā ejot uz estrādi "Pūt, vējiņi!" Bet varētu būt arī citādi.»

Tikai ne atkal un ne zilā vakarā...

Tas bija tikai neliels ieskicējums kolorītajai kopainai Liepājas kultūrā. Neizskatās, ka tuvākajā laikā kādam taps pavisam skaidrs, ko darīt, kā darīt un kāpēc darīt? Atliek vienīgi piekrist vienai šā raksta tapšanas laikā dzirdētajai hipotēzei: "Ir jānotiek kaut kam dramatiskam, lai sakārtotu kultūras plašumus."

Pretrunīgākais ir tas, ka dzīve pilsētas kultūrā attīstās ļoti atšķirīgi. Ja kādam šovasar pietrūcis izklaides pasākumu, tad visticamāk viņš vai nu nav liepājnieks, vai arī nejaudā līdz šejienei atbraukt. Taču nāks ziema, atkal būs jāatgriežas zem jumtiem. Visneapskaužamākajā situācijā atrodas tā dēvētie tradicionālās jeb tautas mākslas kolektīvi.

Nav nemaz iespējams kā citādi atrisināt problēmas kā vien, savstarpēji kontaktējoties un strādājot, jo Liepājai līdz Ņujorkai vēl tālu. Pilsētā ir par maz vietu neargumentētām ambīcijām un tukšu plānu kalšanai. Beidzot ir nevis jāplāno remontēt skatuves, bet gan jāņem āmurs un jāsāk tas darīt.