Kurzemes Vārds

01:14 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ikdienas piezīmes

Dažādi saprotamais

Kirils Bobrovs

Pirms mēnešiem diviem satiku pazīstamo ostas uzņēmēju Sergeju Govorovu. Tieši tajās dienās sākās celtniecības darbi laukumā pie ostas 51. un 52. piestātnes sadalošā mola dienvidu pusē. Painteresējos, kas tad tur taps. "Nekas," viņš atbildēja. "Uzcelsim tikai žogu, lai norobežotu teritoriju. Bet rakstīt par to nevajadzētu." – "Kādēļ gan?" – "Tādēļ, ka Kalpaka ielas tuvējo māju iedzīvotāji var sākt protestēt. Labāk tālāk no grēka?"

Kāds gan tur grēks, ja ostas teritorija jau sen iezīmēta stingrām līnijām, ja viss notiek likumīgi. Un jo vairāk oficiālas informācijas, jo mierīgāk. Bet iznāca tieši otrādi – sliktāk. Vietējie iedzīvotāji pilnīgi nepamatoti sāk izplatīt baumas, ka dzīvojamo māju tiešā tuvumā sāk gatavot vietu slāpekļa pārkraušanai. Vai tiešām tā taisnība? Blēņas. Un es nekādi nespēju pārliecināt savus kaimiņus, ka Ventspili mums vienalga nepārspēt. Vārdu sakot, man neesot informācijas, jo tā esot slepena. Bet izraktās zemes bēršana tieši jūrā ir svarīga ekoloģiska problēma, un tā būs jārisina mūsu mazbērniem.

Žogus kāpās cēla arī admirālis Gorškovs, taču tos parasti vētras izgāza.

* * *

Uz ielas divi cilvēki, vīrs un sieva, pienāca klāt un vaicāja, ko lai dara, ja pilsētas transportā pusaudži nedod vecīšiem sēdvietu. Jā, tik tiešām nedod, un ne jau viens vien. Tā ir aktuāla problēma. Bet vai šo pusaudžu vecāki dod vietu vecākiem cilvēkiem? Varbūt neesam pamanījuši, kā izzudušas atšķirības starp paaudzēm, kā nenormālais kļuvis par normālu? Vai mēs lasām ētikas klasiku? Varbūt televīzija kaut ko dvēselisku rāda starp reklāmām? Varbūt kādā skolā klases stundā pārrunāja to, ka autobusos un tramvajos jādod vieta pieaugušajiem? Diez vai – un tikai tādu secinājumu var izdarīt.

Gribu izcelt vēl vienu aspektu: raustīt sēdošos skolēnus aiz apkakles, kaunināt viņus visiem dzirdot, iesaistīties dusmīgās diskusijās nekad nav bijis labākais variants vēlamā rezultāta sasniegšanai, un šādas tikumības mācības vienmēr izraisījušas negatīvu reakciju, pretošanos, rupjības izpausmes. Kultūrai jaunajā cilvēkā jāpiedzimst, tā jāiznēsā, bērnu rīcībai jābūt apzinātai – bet tas ir process. Sarunu biedri, runājot par šo tēmu, sūrojās, ka zviedru autobusos nav mikrofona, un šoferi pat aizmirsuši noteikumus, ka jānosauc pieturas. Nebūtu šīs bezmikrofonu Eiropas, tad šoferi dažreiz varētu ar savu balsi aizstāvēt morālās vērtības.

* * *

Saņēmām vēstuli ar lielu virsrakstu "Mēs jautājam – amatpersonas atbild". Uzreiz skaidrs, ka redakcijai jāatrod persona, kas atbilstu visām vaicātāju prasībām. Runa ir par to, ka Pašvaldības policijai bija nosūtīta sūdzība, atsaucoties uz to, atbrauca policisti, kuru izteikumi bija diezgan asi, sak, rakstītāju nav ko ņemt vērā tādēļ, ka viņa esot bijusi trakomājā. Bet patiesībā viņa tur nemaz nav bijusi. "Nevienu sekundi!" kā sacīts vēstulē. Tas taču apvainojums! Un, lūk, pirmais jautājums amatpersonai: "Vai tas nav cilvēktiesību pārkāpums?" "Kādu sodu var uzlikt policija par nepatiesu liecību?" Un: "Ja es tik tiešām būtu ārstējusies Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, vai tādēļ nebūtu jāizskata mana sūdzība?"

Rakstītajam var noticēt, un šādi jautājumi tik tiešām var rasties. Vienīgi redakcija nevar atļauties uzdot policijas priekšniekam jautājumus par faktiem, kas notikuši nezin kad, nezin kur un nezin ar ko. Atbilde ir atbilde, bet konkrēti jānoskaidro un vainīgie jāsoda, iespējams, jāatvainojas par notikušo. Bez darbības vietas un laika norādīšanas priekšniecība var vienkārši nenoticēt rakstītajam. Bet autors, kā izskatās, baidās kontaktēties ar policiju. Anonīmie rakstītāji vienmēr no kaut kā baidās, varbūt viņi joprojām dzīvo sociālismā.

* * *

Vārds kritika no žurnālistu valodas ir pagaisis, mēs nevienu nekritizējam. Mēs vienkārši rakstām par dažādām negācijām, un, ja kāda amatpersona pozitīvi reaģē uz izlasīto, arī tad jāsaka paldies. Varētu šķist, ka to var veicināt elementārā loģika un veselais saprāts. Taču bieži vien daudz ko sabojā humors. Jo humoru, kā zināms, ne jau katrs saprot. Šo rindu autors reiz pārmeta domes Ekonomiskās analīzes sektora vadītājai Līvijai Raģei, sak, viņa neesot precīzi aprēķinājusi tarifus sadzīves atkritumu izvešanai pēdējā to paaugstināšanas reizē, tiem vajadzētu būt vēl augstākiem. Taču šo neparasto humoru nesaprata ne domes izpilddirektora vietnieks Andris Bražis, ne Pašvaldības īpašuma apsaimniekošanas nodaļas vadītājs Aivars Kaņķa, ne namu pārvaldēs un firmās, kam jārūpējas par atkritumu izvešanu.

Protams, ar to nebija iespējams sasmīdināt arī Valsts sanitārās inspekcijas Kontroles un uzraudzības nodaļas vadītāju Guntu Purmali. Kaut gan tieši ar viņu viss arī sākās. Reiz telefona sarunā viņa solīja kontrolēt kārtību gružu konteineru atrašanās vietās dzīvojamo namu kvartālos. Tiesa, kopš tā laika situācija mazliet uzlabojusies. Bet svētdienās, kad atkritumus neved un konteineru saturs gāžas pāri malām, veidojas antisanitāri apstākļi. Vai tad jārīko reidi? Ja kaut kas nav skaidrs, kādēļ uzreiz jāsāk spriest par tarifiem, un tieši tas arī ir pats dīvainākais: ja jau es maksāju par atkritumu izvešanu, tad man ir tiesības pieprasīt, lai tie nemētātos zem logiem, kur rotaļājas bērni.