Kurzemes Vārds

12:52 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

No viena grāvja otrā. Kā parasti

Sarmīte Pelcmane

Jā, tāda tendence tagad pie mums kļuvusi par tradīciju. Un pilnīgi nesaprotami, kāpēc dažkārt lielām lietām mēs pievēršam tik maz uzmanības, bet uzsēžamies uz kaut kādiem sīkumiem un tad ar visu sparu stūrējam tai otrā grāvja pusē taisni iekšā.

Šādas pārdomas rodas, vērojot, kāda trakulīga ažiotāža šobrīd, pirmsvēlēšanu laikā, izveidojusies ap tā saukto slēpto reklāmu. Tikko LTV jaunais ģenerāldirektors Gravas kungs piespriedis 100 latu lielu sodu producentiem, kas savos raidījumos ļāvuši piedalīties vēlēšanu kandidātiem. Jo, lūk, kādas šausmas, Inguna Rībena, kas ir «Jaunā laika» kandidāte, gatavojusi kaut kādu ēdienu raidījumā "Pikantā mīkla", bet šās pašas partijas kandidāte Ausma Kantāne – turpina piedalīties raidījumā "Mini mani!". Bet centrālie laikraksti jau apvelta cits citu ar pārmetumiem, kurā ziņā kāds deputāta vārds pieminēts.

Hiperbolizētā kauja pret slēpto reklāmu, šķiet, aizgājusi jau galīgi šķērsām, un nupat jau notiek cīņa cīņas pēc. Jo par vēlētāju jābūt ļoti sliktās domās, lai uzskatītu, ka, kandidātam uzcepot kādu pankūku televīzijas raidījumā, viņš ar to iegūs vairāk balsu. Bet Kantānes variants vispār ir smieklīgs – viņa "Mini mani!" raidījumā piedalās jau daudzus gadus, un šķiet, ka, ar aizsietām acīm minot, kāds personāžs ieradies televīzijā, diezin vai spēj veikt politisko aģitāciju.

Kā ironiski izteikušies firmas "Delfi" diskusiju foruma dalībnieki, ja jau bez maksāšanas nedrīkst nekur minēt nevienu kandidāta vārdu, tad jau nevar arī klausīties kandidātu Raimonda Paula vai Imanta Kalniņa mūziku, jo sanāk netiešā reklāma. Bet kāds asprātis piebildis, ka arī papīra lati uz šo laiku būtu jāaizliedz, jo tur taču figurē "Jaunā laika" līdera, bijušā Latvijas bankas prezidenta Einara Repšes paraksts. Un ko lai dara ar vēl daudziem citiem kandidātiem, kuri ieņem tik augstus populārus amatus, ka viņu vārdiem vai ik dienas būtu jāizskan ēterā vai tie jāieraksta avīzēs? Izlikties, ka viņu vispār nav? Tā teikt, pirms vēlēšanām izveidot aizliegto personu sarakstu?

Ja skatās pēc būtības, tad tikpat centīgi, kā uzraugošās institūcijas tagad meklē slēptās reklāmas, varētu meklēt arī antireklāmas. Šajā kompromatu ziedu laikā negatīvā aspektā regulāri parādās daudzu kandidātu vārdi. Un droši vien slēpti apmaksāta antireklāma iedarbojas daudz spēcīgāk nekā sižets, kurā kāda kandidāte gatavo salātus.

Arī no Liepājas uz Saeimu pretendējošo kandidātu sarakstā netrūkst cilvēku, kuri ir pietiekami nozīmīgi, lai viņus šad tad minētu ziņās. Kaut vai Liepājas pašvaldības deputāts Jānis Imants Birzkops vai arī Arodbiedrību centra priekšsēdētājs Jānis Neimanis, vai arī Liepājas Rajona padomes priekšsēdētājs Modris Ekšteins, vai Dunalkas Pagasta padomes priekšsēdētājs Andrejs Radzevičs utt. Vai izlikties, ka šo cilvēku vairs nav? Tas būtu muļķīgi, jo katrs no viņiem aktīvi darbojas kādā sfērā, un neinformēt par notikumiem, kuros viņi iesaistīti, nozīmētu atstāt novārtā attiecīgās jomas aktualitātes kopumā. Vai varbūt šajās informācijās kandidāta vārds būtu jāaizvieto ar zīmi X?

Cita lieta, ka laikrakstiem un citiem saziņas līdzekļiem uzmanīgāk jāskatās, kad deputātu kandidāti mēģina iegūt papildu publicitāti ar dažādiem paziņojumiem, vēstulēm un tamlīdzīgām aktivitātēm. Jo nav noslēpums, ka pirmsvēlēšanu laikā daudzi pretendenti mēģina uzņemties līdera lomu dažādās protesta akcijās. Bet saprātīgs vēlētājs jau tomēr redz, vai šis cilvēks par to cīnījies visu laiku, vai arī sācis izrādīt negaidītu interesi tikai pēdējo liktenīgo priekšvēlēšanu mēnešu laikā.

Žēl, ka neesam tik turīga valsts kā, piemēram, Norvēģija, kur partiju apmaksātās reklāmas vispār ir aizliegtas. Žurnālisti atspoguļo visu, ko kandidāti dara, vēlēšanu laikā velta vairākas lappuses avīzēs vai stundas raidlaikos, kur ļauj izteikties gan kandidātiem, gan potenciālajiem vēlētājiem, labvēļiem un nelabvēļiem, uzskatot, ka tikai visa veida viedokļu krustugunīs dzimst taisnība un, galvenais, lai vēlētājs iegūtu visplašāko informāciju, kas viņam ļautu izlemt par savu balsojumu. Bet Norvēģija ir Norvēģija, tā ir tik bagāta, ka var finansēt partijas no budžeta un radīt tām maksimāli līdzvērtīgus starta apstākļus. Toties Latvijā, kur partijas barojas no ziedotājiem un labvēļiem, jau pati sistēma rada priekšnoteikumus slēptiem darījumiem. Te vienīgi varētu vēlēties, lai sabiedrība nepievērstu tik lielu izmanību sīkumiem, piemēram, kāda kandidāta piedalīšanos izklaides raidījumos u.tml., bet nopietnāk sekotu līdzi svarīgākām lietām. Vērtētu, ko kandidāti reāli paveikuši savas līdzšinējās darbības laikā, bet, ja tie kandidē atkārtoti, tad paskatītos, kā realizējuši savus iepriekšējos solījumus.