Kurzemes Vārds

17:28 Otrdiena, 16. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

ŠĀS NEDĒĻAS NORISES

Politisko netīrumu straumes pieņemas spēkā

ANDŽILS REMESS

Vai vasaras pēdējā mēneša pēdējā nedēļā laiks turpinās mūs karsēt kā līdz šim, vai arī apžēlosies par izkaltušo zemi – to lai prognozē sinoptiķi, taču droši var teikt, ka politisko norišu termometra dzīvsudraba stabiņš kāps arvien augstāk, un tā būs līdz oktobra sākumam, līdz Saeimas vēlēšanām, kuras jau šonedēļ liks palikt ēnā pasaules mēroga aktualitātēm – karošanai, kā arī plūdiem Eiropā un Ķīnā.

Kā rāda sociologu izdarītās aptaujas, ja Saeimas vēlēšanas notiktu tagad, tad parlamentā iekļūtu piecas partijas – "Jaunais laiks", "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", Tautas partija, "Latvijas ceļš", "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK, taču bez lielām bažām kļūdīties var paredzēt, ka tām pievienosies arī Jura Bojāra vadītie sociāldemokrāti, kuru atbalstītāju skaits šobrīd neaizsniedz nepieciešamo, jo samazinājās pēc tam, kad izgāzās viena no pirmsvēlēšanu kampaņas sastāvdaļām – parakstu vākšana jaunās Satversmes projektam.

Cita lieta, vai šo politisko spēku skaitliskā pārstāvniecība Saeimā atbildīs aptaujās redzamajam, un visdrīzāk, ka ne. Un ne jau tāpēc neatbildīs, ka cilvēki kautrētos vai uzskatītu par sliktu toni atzīt savas simpātijas kādai partijai, kā tas savulaik bija attiecībā uz Zīgeristu partiju vai "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā". Iemesli ir citi.

Pirmkārt, pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām pilnā sparā griezīsies politiskās reklāmas karuselis, bet tas būtiski iespaidos svārstīgos vēlētājus, gan rodot piekritējus kādam politiskajam spēkam, gan atbaidot no citas partijas apnicīgās un uzmācīgās reklāmas dēļ.

Otrkārt, cilvēki nopietnāk pievērsīs uzmanību partijām, kas nebūt nenozīmē to, ka viņi sāktu lasīt partiju programmas vai ņemt par pilnu visus solījumus, un tomēr diez vai dos priekšroku kādam vēlēšanu sarakstam tikai tāpēc vien, ka tajā ir spilgts līderis, aiz kura, ja ne gluži tukšums, tad pelēcība gan. Tā liek domāt "Jaunā laika" popularitātes samazināšanās, kaut gan tās līderis Einārs Repše kotējas augstu.

Treškārt, vēlētāju izvēli iespaidos gan kompromati, kas kā dubļu straume sāks gāzties arvien netīrāki, gan cita veida jezgas.

Viena no tādām sākusies ap sociāldemokrātu Jāni Ādamsonu. Viņa politiskā darbība var simpatizēt vai izraisīt antipātijas, taču jāsliecas piekrist tiem, kuri uzskata, ka Ādamsons kļuvis par upuri politisko rēķinu kārtošanai. Maz ticams, ka viņam tiesiskā ceļā izdosies atjaunot savu vārdu vēlēšanu sarakstā, un šķiet, ka Ādamsona politiskā karjera beigusies. Var jau izteikt nožēlu, ka Latvijas politika zaudējusi cilvēku, kas ar pilnu krūti meties atmaskot nebūšanas, taču jāatzīst arī tas, ka viņš to darīja ne visai nopietni, varbūt arī kādu politisku spēku izmantots, taču tā arī apstājoties pusceļā.

Ja tiesībsargājošās instances ierosinās lietu pret nacionālboļševiku, kas dziesmu festivāla laikā Jūrmalā meta ar torti Raimondam Paulam, tad varētu aktualizēties jautājums ne tik daudz par politisko simpātiju vai antipātiju izteikšanas formu, kā par šīs organizācijas būtību un tās biedru domāšanas līmeni. Jo katrā ziņā ļoti bērnišķīgi izklausījās nacionālboļševiku publiskā taisnošanās, ka viņi tā rīkojušies protestā pret Paula politisko izvēli, lūk, viņš iestājies partijā, kura šiem nepatīkot. Ja tādā veidā sāktu izteikt attieksmi pret visu politiķu darbību, tad konditorejas izstrādājumu firmu darbiniekiem rastos pārslodze, jo tortu vairs nepietiktu, un nacionālboļševiku skaidrojums, kā arī solījums tā vairs nedarīt liek aizdomāties nevis par šīs organizācijas politisko virzību, kurai var piekrist vai nepiekrist, kuru var atbalstīt vai noraidīt, bet tieši par tās biedru primitīvo domāšanu.

Savdabīgu metodi gaisa jaukšanai pirmsvēlēšanu jau tā sakarsētajā atmosfērā likuši lietā kreisie politiskie spēki. Kad daži Latvijas politiķi rosināja Maskavas mēru Juriju Lužkovu pirms vizītes Rīgā atvainoties par mūsu valstij izteiktajiem apvainojumiem, sacēlās brēka – lūk, Latvijā pie varas esošie negribot ļaut Lužkovam iebraukt valstī. Kad valstiskās institūcijas paskaidroja, ka nekādu šķēršļu šai vizītei nevar būt, sacēlās jauna brēka – diez vai Lužkovs vispār braukšot uz Rīgu, viņš esot noguris (?!) no šeit saceltās histērijas (?!), un šo vizīti nacionāļi izmantošot pret Krieviju vērstas vēl lielākas histērijas sacelšanai.

Tas ir kaut kas līdzīgs Latvijā iznākošās tās preses rīcībai, kura darbojas pēc principa, jo sliktāk, jo labāk. Šajā presē publicēts kādas ASV ebreju organizācijas paziņojums un intervija ar vienu no tās it kā vadītājiem, ka organizācija uzskatot Latviju par necienīgu uzņemšanai NATO un tas esot arī paziņots ASV vadītājiem. Taču drīz vien izrādījās, ka šī organizācija, gluži pretēji, atbalsta Latvijas izvēlēto ceļu uz NATO, un intervētais cilvēks, kas nebūt nav kāds no šīs organizācijas vadītājiem, šādu paziņojumu izplatījis personīgi.

Ne jau tāpēc to rakstu, lai spriestu, vai šeit minētie gadījumi ir tikai žurnālistu neprofesionalitāte, vai arī mēģinājums vienā gadījumā noskaņot Latvijas sabiedrības vienu daļu pret mūsu valsts varas iestādēm, bet otrā gadījumā citu sabiedrības daļu pret ebrejiem. Ar to tikai gribu atgādināt, ka, tuvojoties Saeimas vēlēšanām un Latvijas uzaicināšanai NATO, šādu un līdzīgu aplamību kļūs arvien vairāk, tāpēc arī ne viss būtu jāņem par pilnu. Jā, ar to jārēķinās, tikai skumji kļūst, ka tas notiek tik zemā līmenī, uzskatot sabiedrības locekļus par galīgiem auniem.

Tā kā plūdi Eiropā noplok un tagad sākušās ikdienišķas rūpes – to seku likvidēšana, pasaulē uzmanības centrā atkal izvirzīsies karošana vai vismaz ieroču žvadzināšana.

Kaut arī Izraēla un palestīnieši vienojušies par drošības plānu, ko uzskata par pirmo soli pretī miera sarunām, miera tuvošanos Tuvajos Austrumos vēl nejutīs ilgi. Ja Izraēla piekrita izvest savu karaspēku no palestīniešu apdzīvotajām teritorijām un ja palestīniešu vadītājus tas apmierināja, tad iebilda palestīniešu radikālie grupējumi, paziņojot, ka jebkurā gadījumā turpinās terora aktus.

Acīmredzot sarunu ceļā konfliktu atrisināt nevar, un vairāki politiskie spēki Telavivā uzskata, ka reālākais risinājums būtu ASV karš pret Irāku, jo līdz ar to palestīniešu teroristi zaudētu Sadama Huseina režīma atbalstu.

Vašingtona arvien uzstājīgāk pārliecina par nepieciešamību izdarīt triecienu Irākai, liekot galdā jaunus pierādījumus par Bagdādes režīma noziedzīgo darbību, kas ļauj savā teritorijā ne tikai uzturēties Osama bin Ladena teroristu organizācijas kaujiniekiem, bet arī tiem izmēģināt ķīmiskos ieročus.

ASV jau esot izvēlējušās Irākā objektus triecieniem, piloti trenējoties, bruņutehniku nogādājot reģionā, taču amerikāņiem radies jauns šķērslis starptautiskā atbalsta gūšanai sākt militārās operācijas. Krievija gatavojas parakstīt ļoti vērienīgu, 40 miljardus dolāru vērtu sadarbības līgumu ar Irāku, un te nu ASV būs jāizvēlas: vai nesākt karu un tādējādi ļaut iedragāt savu prestižu, vai sākt un līdz ar to sabojāt attiecības ar Krieviju, kas jau tā vairs nav ne tuvu tik saulainas kā pagājušajā rudenī. Izvēle nav vienkārša, jo iespējams, ka ar karu pret Irāku amerikāņi iecerējuši sākt plašāka mēroga militārās operācijas šajā reģionā.

Arī Krievija ir grūtas izšķiršanās priekšā, jo skaidrs, ka pretošanās Čečenijā turpināsies un pēc apmēram 200 tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nogalināšanas čečeni nesamierināsies ar palikšanu Krievijas pakļautībā, taču turpināt karu ir riskanti tāpēc, ka tas Krievijā kļūst arvien nepopulārāks. Šis jautājums saasinājās pēc čečenu notriektā Krievijas militārā helikoptera, kad bojā gāja 115 cilvēku, un valsts ir nogurusi no kara, kurā dzīvību zaudējuši jau vairāk karavīru nekā tas bija Afganistānas kara laikā.

Tāpēc diez vai ir pamats Tbilisi vadītāju bažām, ka Krievija, lai saglabātu savu militāro klātbūtni Dienvidkaukāzā, izšķirtos iebrukt Gruzijas teritorijā ar ieganstu likvidēt čečenu kaujiniekus, kuri tur slēpjas ap 7 tūkstošu čečenu bēgļu vidū.

Droši vien turpināsies abu valstu savstarpēji pārmetumi, Krievijai pārmetot Gruzijai, ka tā netiek galā ar čečenu kaujiniekiem, bet Gruzijai pārmetot Krievijai par tās teritorijas bombardēšanu, ko Maskava gan noliedz. Iespējams, šis incidents gūs turpinājumu un vēl vairāk saasinās abu valstu attiecības, var atskanēt arī kāds šāviens, taču karadarbību starp Krieviju un Gruziju grūti iedomāties.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Mežus turpina postīt ugunsgrēki, laukus – sausums.

Baltijas un Ziemeļvalstu premjerministru sanāksme Rīgā.

Atklāj līdz šim vērienīgāko krāpšanu ar norēķinu kartēm un arī cigarešu lielāko kontrabandu.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Sociāldemokrātu Jāni Ādamsonu ar tiesas lēmumu svītro no Saeimas vēlēšanu kandidātu saraksta.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Turpinās plūdi Eiropā un Ķīnā, sāk likvidēt to sekas.

Nogāžoties Krievijas militārajam helikopteram Čečenijā, bojā iet 115 cilvēku.

Bagdādes režīma pretinieki ieņem Irākas vēstniecību Berlīnē.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze vaino Krieviju agresijā un liek saprast, ka var atbildēt ar spēku.