Kurzemes Vārds

17:03 Otrdiena, 16. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

"Vairs neesmu tā neizlēmīgā meitene!"

Daina Meistere

Vizītkarte

PĀRSLA IVANOVA

nākusi no Dunalkas un vēl aizvien uzskata sevi par piederīgu šai vietai,

augustā uzsākusi jaunu darbu – ir rajona Izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības speciāliste,

divus gadus strādāja privātā mācību iestādē – Katoļu pamatskolā, no tiem pēdējo gadu – par direktori.

Ir studentes Jogitas un vidusskolnieces Līgas mamma.

Gatavojas beigt Daugavpils Pedagoģiskās universitātes maģistrantūru, lai iegūtu pedagoģijas teorijas un vēstures maģistres grādu.

PĀRSLAS IVANOVAS vārds Liepājā izskanēja tad, kad viņa sāka mācīt mūsu pilsētas pedagogiem atbalsta sniegšanas māku. Viņa ir daudz strādājusi, lai iepazītu sevi un pēc tam arī visu cilvēku būtību ar mērķi palīdzēt. Viņas atzinums skan: nevar palīdzēt otram, ja viņš pats to nevēlas, un tikai ar paša spēkiem var izdarīt daudz. Reiz sen, vēl skolas gados, Pārsla izlasīja F.Dostojevska rindas un pieņēma tās par savas dzīves vadmotīvu: "Cilvēks ir noslēpums, un tas ir jāatklāj, un, ja tu šai atklāšanai esi ziedojis visu dzīvi, nesaki, ka esi velti zaudējis laiku. Es izdibinu šo noslēpumu, jo gribu būt cilvēks."

Jūs reiz teicāt, ka gribējāt kļūt par bibliotekāri un veltīt visu dzīvi grāmatām, jo bijāt liela sapņotāja.

– Bet liktenis izrīkojās tā, kā tam tobrīd vajadzēja. Pēc Dunalkas vidusskolas beigšanas nācu uz Liepājas Pedagoģisko institūtu ar domu studēt par bibliotekāri. Iznāca tā, ka man pietrūka puspunkta, lai tiktu ieskaitīta studentu pulkā, un tieši togad kā par spīti bija tā, ka neuzņēma nevienu kandidātu. Tā es paliku ārpus svītras un atgriezos mājās. Vajadzēja sākt strādāt. Meklēju darbu. Dunalkā tieši vajadzēja pirmās klases skolotāju, sākumā, kad meklēju un tur apjautājos, mani vēl negribēja pieņemt, bet pēc kāda laika piezvanīja direktore un aicināja strādāt. Laikam jau tā izlēma, zinot, ka pati biju tāda kārtīga skolniece. Tā bezmaz pati pret savu gribu nokļuvu izglītības sistēmā.

Tad nu turpinājāt to, kur dzīve nolika, tas ir, izmācījāties par skolotāju?

– Augstāko pedagoģisko izglītību ieguvu, studējot neklātienē. Bet visu savu nemierīgo garu liku lietā, strādājot Dunalkā. Sākumā biju mazāko klašu skolotāja, vēlāk jau – mācību pārzine, tad vēl četrus gadus vadīju rajona Sākumskolas skolotāju metodisko apvienību. Līdz 2000.gadam, kad nonācu Liepājā.

Katrs cilvēks nāk no savas ģimenes.

– Bērnībā biju liela lasītāja, varētu teikt, grāmatu tārps. Vienu lielu sava apzinātā mūža daļu esmu dzīvojusi sapņu un fantāziju pasaulē, lasot par čigāniem, indiāņiem un citiem piedzīvojumiem. Man ir divi vecāki brāļi, jāteic, visi esam tendēti uz pedagoģiju. Vienmēr esmu analizējusi, no kurienes mums tas. Mani vecāki ir dārzkopji un arī lieli bitenieki. Esmu augusi tikpat kā siltumnīcas stādiņš, starp puķēm, kuras auga siltumnīcā. Mūsu tētis bija liels stāstnieks, viņš mani ar savām fantāzijām ievadīja tādā kā nerealitātes pasaulē, kad jau grūti atšķirt, kur beidzas pasaka un kur sākas īstenība. Man līdzi nāk viens stāsts. Kad uzdevu tētim tradicionālo jautājumu, kur es rados, viņš uzbūra tādu ainu. Esot braucis čigānu zirga pajūgs, un tam izkritis vīstoklītis. Tur bijis mazs meitēns, kuru viņš pacēlis un pieņēmis. Vēl ilgi ticēju, ka esmu nākusi no čigāniem, un fantazēju par čigāniem un to, kā es atrodu viņus. Lai gan kaut kas no čigānu nemiera gara manī ir. Kad tētis saka, vai tu nevarētu reiz būt mierīga un netriekties apkārt pa pasauli, tad viņam atbildu: ko tu gribi, es taču esmu no čigānu ratu pakaļas izkritusi!

Kur un uz kurieni jūs braucat?

– Tās nav tālas zemes un ekskursijas. Tā ir vēlme visu laiku būt kustībā, mācīties, pilnveidot sevi. Tie ir dažādi kursi, semināri, metodiskais darbs. Un tas viss saistīts ar braukšanu. Manī notika liels lūzums tad, kad meitiņas beidza pamatskolu. Varbūt tā bija pirmsčetrdesmitgadnieces krīze. Līdz tam laikam es dzīvoju tādā kā fantāziju pasaulē. Bet tad no mūžīgās sapņotājas un neizlēmīgās meitenes kļuvu par tādu cilvēku, kas spēj patstāvīgi spriest un pieņemt lēmumus. Kā man patīk pieņemt lēmumus!

Kad sākāt strādāt skolā, jums bija knapi astoņpadsmit gadu un piedevām vēl tas bija pavisam cita jomā, nekā iecerēts? Vai ienākšana pedagoģijā bija saistīta ar sevis pārvarēšanu vai laušanu?

– Tiešām nebiju domājusi dzīvi saistīt ar pedagoģiju un vismazāk jau ar jaunāko klašu skolēniem. Bērnībā augu tikai zēnu vidū, un biju pašu puika puiku barā. Bet es visu laiku kaut ko meklēju. Kā toreiz, pusaudžu gados, izlasīju Dostojevska vārdus, tā arī visu dzīvi izzinu to cilvēka noslēpumu. Man ir grūti pieņemt tādu ikdienas rutinētu darbu, man jāmeklē jaunas idejas, ko realizēt. Cilvēki ir teikuši, ka esmu tā, kas vienmēr izdomā sev darbus. Tas bija vēl astoņdesmitajos gados, nu jau jāsaka, ka pagājušajā gadsimtā, kad secināju, ka mazos bērnus striktā atzīmju likšana tikai traumē.

Tas taču ir krietni ātrāk, nekā šo metodi ieviesa mūsu valsts izglītības iestādēs! Un arī tad tā sastapa tik daudz diskusiju un arī klaju pretestību. Kā jūs pie tās nonācāt?

– Caur savu dzīves uzskatu un filozofiju. Es vienkārši skatījos uz bērniem, uz tiem, kuriem Dieviņš nebija devis tās gaišās galvas. Redzēju, kas ar viņiem notiek, jo, lai kā viņi centās, vairāk par neapmierinošu atzīmi nopelnīt nevarēja. Līdz ar to šiem mazajiem pavisam zuda motivācija un jebkāda vēlme censties, jo vienalga nekas nemainījās. Arī vēl šodien daudzi apstrīd šo bezatzīmju sistēmu, tad varat iedomāties, kas man bija par gandarījumu, kad to pieņēma valstī. Man bija prieks, ka vienā laikā šo sistēmu uzsāka arī Bēnes vidusskola. Savu ieceri varēju sākt īstenot, jo tajā laikā sastapu Dunalkas pamatskolas vadītāju atbalstu. Bija arī vēl liels darbs ar vecākiem, lai viņiem izskaidrotu eksperimenta būtību un saņemtu viņu akceptu šai idejai. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība. Tie bija fantastiski vecāki, kā viņi dzīvoja līdzi savu bērnu mācībām! Jau vēlāk pie mums brauca no citām skolām pārstāvji, arī no Liepājas izglītības iestādēm nāca skatīties atklātās stundas. Toreiz vēl ar pārsteigumu brīnījās, ko var izdarīt vienā nelielā lauku skolā. Pēc tam atkal izskanēja, ka to var ieviest tikai tur, kur vienā klasē mācās maz bērnu, ka to nevar izdarīt lielā pilsētas skolā, jo bezatzīmju sistēma prasa arī citas mācību metodes. Tā arī ir, es jau toreiz izmainīju tradicionālo mācību stundu.

Tātad sapratāt, ka esat īstā vietā?

– Pieņēmu savu dzīvi tādu, kā ir. Pedagoģijā ir daudz vietas filozofijai, un to arī pieņēmu.

Jums ir divas lielas meitas. Tātad agri atradāt savu mīlestību?

– Arī tā man bija liela mācību stunda. No kuras pāri palikusi mana lielākā bagātība un vērtība – manas meitas. Man ir liels prieks par viņām. Jogita iestājās Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, studēs pirmsskolas pedagoģiju un logopēdiju. Viņas mērķis ir ne tik daudz būt par skolotāju, cik palīdzēt bērniem psiholoģiski. Līgai ir septiņpadsmit gadu, viņa vēl ir skolniece. Jaunībā es dzīvoju ar to Kristīnes ideālu, ka labais uzvar. Tāpēc droši vien ar tādiem puišiem kā Edgars man arī bija darīšana, iespējams, viņi ir meklējuši pie manis atbalstu... Bet īstajā dzīvē ar ideālismu vien nepietiek. Esmu atraitne ar desmit gadu stāžu. Un tagad jau atceras tikai labāko no tā laika. Turklāt viena pagale nekad nedeg. Kā tas būtu turpinājies, nezinu, arī veselība tolaik man bija iedragāta. Un es sāku savu meklējumu ceļu. Par to daudz negribu runāt, bet varu teikt vienu: ka cilvēks pats sev var daudz palīdzēt. Esmu apmeklējusi psihoterapijas nodarbības. Četrus gadus apmeklēju izglītojošu atbalsta grupu skolotājiem, kuras mērķis bija iemācīties labāk izprast skolēnus un viņu vecākus. Daudz ko esmu apguvusi arī pašmācības ceļā.

Vai jums ir ieteikumi tiem, kas ir neapmierināti ar savu iekšējo pasauli, bet pretojas pieņemt palīdzību no citiem, kaut arī viņi būtu speciālisti?

– Uz garīgo sakārtotību katram pašam savs ceļš jāatrod. Nevienam to nevar pierādīt, ne arī īpaši piedāvāt. Dažs tā arī visu dzīvi nomokās, esot nesaskaņā ar sevi. Es uzskatu, ka dzīvē nav nejaušību, viss, kam jānotiek un kas notiek, ir likumsakarīgi. Arī tie cilvēki, kuri jāsatiek un kurus satiek, ir tie, kas tobrīd vajadzīgi, kaut arī sākumā tā var nešķist. Kādreiz tā ir, ka ienāk prātā doma. Tā gadiem ilgi gulējusi, bet, kad pienāk īstais laiks, viss notiek, viss atrisinās, un tu nokļūsti tajā vietā un tajās aprindās, kur vajadzīgs.

Kam jūs ticat? Vai liktenim? Varbūt esat fatāliste?

– Augstākajam spēkam – noteikti. To varētu nosaukt par Dievu, par Augstāko saprātu. Varētu arī teikt, ka esmu atradusi Dievu, kas ir vienlīdzīgs ar likteni, ar Kosmosu. Es lasu zintnieku un dziednieku darbus, un pārliecinos, ka tik daudz kas ir zinātniski pierādīts no viņu gudrībām. Par garīgo, par emocionālo pasauli. Esmu bijusi ar garīgumu saistīta jau no bērnības, bet uzskatu, ka man nevienam nekas nav jāuzspiež vai jāpārliecina par savu viedokli. Es mierīgi varu sarunāties ar citādas pārliecības cilvēkiem.

Jūs Dunalkā jau bijāt iedzīvojusies, veiksmīgi virzījusi savu karjeras augšupeju, radusi ideju piepildījumu. Cik saprotu, nebija nekādu šķēršļu, lai īstenotu jaunas ieceres. Kāpēc pieņēmāt aicinājumu nākt strādāt uz Liepāju?

– Atkal jārunā par to, ka cilvēku kāds spēks virza un noliek tajā vietā, kurā viņam jānonāk. Biju sākusi apzināt un pētīt savas dzimtas ciltskoku, sāku interesēties par saviem tuviniekiem, jo paaudzes taču ir savstarpēji saistītas. To māca gan latviskā dzīvesziņa, gan Bībeles gudrības, ka senču grēki mēdz piemeklēt nākamās paaudzes un arī labie darbi atmaksājas. Vietumis ir runa par ceturto paaudzi, citos rakstos var atrast ziņas par septīto paaudzi, kurai jāizpērk savu senču nodarījumi. Tad vēl viens notikums – tas atgadījās vienā no psiholoģiskās grupas nodarbībam. Es grupai piekritu strādāt ar savu ciltskoku. Man uzdeva jautājumu, ar kuru no saviem senčiem esmu visciešāk saistīta. Iznāca, ka, septītajā paaudzē atskatoties, viens no maniem radiniekiem ir bijis muižā vagars. Smējos, ka man arī iznāk strādāt kā tādam vagaram. Bet mani visciešāk uzrunāja vecvecmāmiņa Trīne, kura, izrādījās, bijusi ļoti katoļticīga. Viņa dzīvojusi Gudeniekos, bet devusies ar kājām uz Liepāju, lai apmeklētu baznīcu. Vēl pavisam nejauši atklājās, ka viņas meita, mana vecmāmiņa, savā laikā mācījusies Katoļu ģimnāzijā tepat, Liepājā. Vēl saglabājusies fotogrāfija no tiem laikiem. Uzklausot stāstījumus, cik fanātiski manas ģimenes sievietes ir bijušas pievērsušās ticībai, kā arī uzzinot viņu rakstura īpašības, sajutu kopību ar vecvecmāmiņu un viņas ideālismu. Un atkal patiesi notika brīnums. Nepagāja ilgs laiks, kad man piedāvāja darbu Katoļu pamatskolā. Domāju, ja tas būtu noticis kaut gadu iepriekš, es varbūt būtu ilgāk lēmusi, kas zina, vai par labu Liepājai, bet tas atkal bija liktenis.

Vienu gadu jūs pavadījāt Katoļu pamatskolas direktores amatā. Kāds tas bija, ko deva jums vai ko atstāja sirdī, dvēselē?

– Tā bija atbildība, atbildība, atbildība. Vispirms jau jāņem vērā, ka tā ir privātā mācību iestāde. Un tai ir zināmas atšķirības no valsts vispārizglītojošās skolas. Jo tur tā atbildība ir dubultīga. Privātā mācību iestādē uz direktores pleciem ir visa finansiālā puse, līdz ar to jādomā, kā dabūt naudu, kādus projektus virzīt. Mums ir ļoti cieša sadarbība ar bērnu vecākiem, viņu ģimenēm, tās ir pilnīgi citas attiecības. Bet jāatzīst, ka šis gads man deva milzīgu pieredzi. Un vēl manī iekrita viena sēkliņa – proti, doma par savu privātskolu, tur – skaistajā Karostas pusē. Doma par tādu vides veselības skoliņu, kurā augtu un zaļotu garīgās vērtības. Jo ir divdesmit pirmais gadsimts, un tas ir garīguma gadsimts. Taču tas ir sapnis. Iespējams, ka dzīve atkal noliks mani īstajā brīdī īstajā laikā, lai to realizētu.

Ticība jūsos kaut ko mainīja vai papildināja?

– Vairāk par likteni uzskatu cilvēkus, kurus esmu sastapusi. No tā brīža, kad apzinājos savu piederību senčiem un pēctecības nozīmi, iznācis tikties ar daudziem – gan Katoļu pamatskolā, gan ārpus tās. Un interesanti, ka tie visi ir bijuši katoļi. Esmu domājusi, kā tas var būt, ka satiek tos, kuri it kā nolikti tavā dzīves ceļā. Tad es Lieldienās kristījos un kristīju savus bērnus. Es esmu nemiera gars. Un es nekad neapgalvošu, ka katoļu ticība vai cita konfesija ir vienīgā un pareizā visā pasaulē. Garīgo mācību ir ļoti daudz, un esmu iepazinusi gan Rietumu, gan Austrumu ticības mācības. Uzskatu, ka Dievs visiem pasaules cilvēkiem ir viens. Es šobrīd neredzu atšķirības būtībā, jo viss ir vērsts uz to, lai cilvēks pilnvērtīgāk nodzīvotu savu dzīvi. Jo cilvēki ir tie, kuri veido savu dzīvi, daudzas labas lietas tieši cilvēki ar savu izturēšanos un attieksmi sabojā.

Tagad jūs esat jauna darba priekšvakarā, kas ir solis uz citu pusi. Jūs stāstījāt, ka vecāki saudzēja un loloja puķes un dzīvo radību, jūs saudzēsiet bērnus un sargāsiet viņu tiesību ievērošanu.

– Saprotu, ka ar šo savu lēmumu, ar šo soli pāriet darbā par rajona Izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības speciālisti esmu nodarījusi kādam slikti. Bija cilvēki, kuri šo manu lēmumu neatbalstīja, pat dusmojās, bet citi – pieņēma un mani apsveica. Un tagad jādomā, kāpēc tas tā. Jāteic, ka beidzot esmu iemācījusies paklausīt sev un respektēt savus mērķus un savus sapņus. Mana jaunā darba vieta ir pāris solīšus tuvāk tam, ko es pati vēlos darīt. Tur mani gaida darbs ar ģimenēm. Lielākoties tiek runāts par nelabvēlīgām ģimenēm. Bet bieži vien par tādām pieņemts dēvēt tās, kurās negācijas ir acīm redzamas. Taču ir reizes, kad daudz smagāk cieš tie bērni, kuru ģimenēs no ārpuses it kā viss ir kārtībā, bet savstarpējās attiecībās valda psiholoģiskas problēmas. Viņi pārdzīvo, nezina, kur rast atbildi vai palīdzību. Taču nevar jau arī nevienam par vari bāzties virsū ar savām zināšanām. Jā, un tad, kad es pieņēmu šo lēmumu, mani pārņēma tāds sirdsmiers.

Kas ir tieši tas, ko jūs vēlētos darīt?

– Mazliet jāatskatās atpakaļ par atbalsta grupām. Jo tā ir lieta, ko es gribu darīt. Tas sākās tā. Kad es vēl biju Dunalkā, mums no Rīgas Ģimeņu centra brauca divi speciālisti un vadīja ģimeņu terapijas nodarbības. Nodarbībās piedalījās gan skolotāji, gan vecāki. Mācījāmies vienu gadu, un šajā laikā cilvēkos notika pārmaiņas. Vajadzēja izšķirties, vai viņi vēlas nodarbības turpināt un saņemt šo atbalstu. Tad nāca piedāvājums tiem, kuri jūt sirds aicinājumu, strādāt ar ģimenēm, ar cilvēka garu un emocionālo veselību, turpināt šo darbu jau pašu spēkiem. Rīgā bija veidota radošā darbnīca tiem, kuri vēlas strādāt radoši, ieguldīt savu laiku un sirdi. Tā es divus gadus braucu uz Rīgu, uz Ģimenes centru. Mēs izstrādājām nodarbības, mainījāmies pieredzē, pārrunājām idejas, kā strādāt šajās atbalsta grupās. Kādi fantastiski cilvēki tur bija – no daudzbērnu ģimenēm, sieviešu klubiem. Tie ir cilvēki, kuri spēj pulcināt ap sevi, kuriem rūp garīgā veselība. Jo ne visiem ir iespēja un varēšana iet pie psihoterapteita.

Un jūs sākāt vadīt šīs atbalsta grupas. Cik zinu, arī Liepājā?

– Pirmajā gadā vadīju savā skoliņā vecāku atbalsta grupu. Tad strādāju ar pilsētas skolu sociālajiem pedagogiem, tad aizņemtības dēļ nespēju šo darbu turpināt. Bet tagad esam vienojušies ar sociālajiem pedagogiem, ka mēs šo darbu turpināsim. Viņiem ir nepieciešamas tās zināšanas, ko dod atbalsta grupa, jo sociālie pedagogi strādā ar ģimenēm, ar dažāda veida savstarpējiem sarežģījumiem, un tāpēc pašam vajag bagātināties, gūt garīgo un emocionālo spēku. Pagājušajā gadā man bija divas grupas, viena no tām bija Grobiņas sākumskolā, otrā – daudzbērnu ģimeņu asociācijas "Dēkla" vecāki. Ļoti jauka grupa, fantastiski cilvēki, īsta parauggrupa tam, ka notiek pašpalīdzība. Protams, es dodu tos piesitienus, tās aktivitātes, bet pašiem aktīvi jādarbojas līdzi. Jo kas ir atbalsta sniegšana? To var formulēt tādējādi, ka tā ir vērsta uz cilvēka pašpalīdzības veicināšanu. Man jau iekrāta zināma pieredze, izveidots lekciju cikls skolotājiem un arī vecākiem par savu vajadzību un vērtību apzināšanos. Ar šo ciklu esmu apbraukājusi bezmaz visu Latviju, strādājot gan skolās, gan kursos interešu grupās.

Jūsu tētis smējās par to tieksmi ceļot, visur braukt, varbūt ir kāda vieta, kur gribas būt?

Parasti jau braukāšana saistīta ar kursiem, ar zināšanu apguvi. Skolas laikā kā aktīvu skolnieci mani aizsūtīja uz Arteku. Jau toreiz daudz braukāju. Vēlāk manu skolēnu vecāki izvirzīja tādam kolosālam projektam – Sorosa fonda «Latvija» projektam "Pārmaiņas izglītībā". Tā ietvaros simt Latvijas skolotājiem bija iespējas piedalīties mācībās, kas saistījās ar sevis iepazīšanu. Tur notika pārmaiņas arī manī pašā, es apguvu māku sevi mainīt. Kad vēl dzīvoju Dunalkā, biju tik slimīga, bet pratu tā pārkārtot savu iekšējo uztveri un arī ārējo dzīves veidu, ka spēju atveseļoties miesīgi un atspirgt garīgi. Gāju peldēties vēl tad, kad jau bija vēli rudens vakari un rīti. Cik tas ir fantastiski, pašā rīta agrumā, kad saule aust, iet ūdenī. Tātad tā nav vieta, kur gribas būt, tā ir saskaņa, iekšējā sakārtotība, un tad var pieņemt vietu, kurā esi, par labāko un īsto.

Vai jūs vēl aizvien turpināt būt grāmatu tārps?

– Neesmu vairs tā meitene, kura meklē grāmatas par piedzīvojumiem, es tagad rakstītajā atrodu apliecinājumu savām izjūtām un savai dzīves filozofijai. Nesen izlasīju grāmatā "Delfīns" rindas, kas sasaucas ar manu šā brīža situāciju, kura prasījusi izšķirties. Autors raksta: "Kas ir lēmuma pieņemšana, tā ir sevis apliecināšana. Veids kā dzīvei piešķirt nozīmi, veids, ka paust to, kāds tu esi un kāds tu vēlies būt."

Jūs esat iemācījusies uztvert notiekošā likumsakarības?

– Mēs dzīvojam vai nu ar sirdi, vai prātu. Un tās pareizās durvis ir tur, kur tu esi lēmis ar sirdi, nevis ar prātu. Bet tas ir jāmācās!