Kurzemes Vārds

06:46 Pirmdiena, 22. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma

Problēmbērni. Ja par viņiem nerunā skaļi, vai tāpēc viņu nav?

Līvija Leine, Kristīne Pastore, Daina Meistere

Par problēmbērniem parasti izvairās runāt. Taču noliegt viņu esamību arī nevar. Tie ir bērni, kuriem ir dažādas pakāpes garīgās un fiziskās attīstības traucējumi. Kas ar viņiem notiek Liepājā? Kas viņiem palīdz, kas atbalsta vecākus? Kā par viņiem rūpējas valsts un pašvaldības sociālās palīdzības iestādes? Vai viņiem ir iespējas saņemt savām spējām un attīstībai piemērotu izglītību?

Finansiālais atbalsts

– Cik tieši Liepājā ir bērnu, kuriem ir attīstības traucējumi, mums ziņu nav, – sacīja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Liepājas filiāles direktors Visvaldis Gūtmanis. – Šīs ziņas ir konfidenciālas. Arī Darba ekspertīzes ārstu komisijas slēdzienos Sociālās apdrošināšanas aģentūrai vairs netiek norādīta diagnoze. Šādus bērnus jāapzina un rūpe par tiem jāuzņemas sociālās palīdzības iestādēm vai arī sabiedriskajām organizācijām, kas veidotas tieši ar tādu mērķi.

Valsts katram slimajam bērnam vai, kā tas skan oficiāli, invalīdam kopš bērnības piešķir 35 latus lielu sociālās nodrošināšanas pabalstu. Tā ir summa, ko saņem zīdainis (jaunākais bērns, kam jau ir atzīta invaliditāte un kam piešķirts pabalsts, ir pusgadiņu vecs), un to pašu saņem arī pieaudzis cilvēks, ja invaliditāte saglabājas. Ar to arī Sociālās apdrošināšanas aģentūras funkcijas beidzas. Kā ar 35 latiem bērnam un vēl jo vairāk pieaugušam cilvēkam ar speciālām vajadzībām mūsdienu cenu (zāles, komunālie pakalpojumi, speciālie aprīkojumi un ietaises, par ēšanu un apģērbšanos nemaz nerunājot) pasaulē izdzīvot, ir jautājums, ko pat nav vērts apspriest. Tā nolemj invalīdus dzīvošanai rokrokā ar izmisumu. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām dažas partijas savos aģitācijas pasākumos drosmīgi solīja šo sociālās nodrošināšanas pabalstu palielināt vismaz līdz minimālās algas apmēram. Taču tas joprojām palicis tikai idejas līmenī. Pašlaik sociālās nodrošināšanas pabalstu Liepājā saņem 200 invalīdu kopš bērnības līdz 16 gadu vecumam un 234 – pēc 16 gadu vecuma.

Filiāles pensiju inspektore Marika Vītola gan informēja, ka no šā gada 1.jūlija Latvijas valsts paspērusi solīti pretim tiem invalīdiem no bērnības, kuri zaudējuši kādu no vecākiem. Un Liepājā tādu ir diezgan daudz. Tagad šiem cilvēkiem ir tiesības saņemt gan sociālās nodrošināšanas pabalstu, gan apgādnieka zaudējuma pensiju līdz tai dienai, līdz kurai tiek noteikta invaliditātes grupa.

Kā palīdz pilsētas iestādes

Pilsētas domes Sociālās palīdzības centra galvenās speciālistes Selgas Plūmes ikdiena saistīta tieši ar ģimenēm, kurās aug bērni invalīdi. Arī tie, kuri par invalīdiem atzīti garīgās attīstības traucējumu dēļ. Viņa atzīst, ka līdz septiņu gadu vecumam par šiem bērniem lielākoties rūpējas tikai vecāki. Parasti šajās ģimenēs māte nestrādā, jo Liepājā nav specializētas pirmsskolas iestādes, kas darbotos ar šādiem bērniņiem. Selga Plūme uzskata, ka šāds bērnudārzs Liepājā būtu vajadzīgs. Vienu brīdi šādus bērnus pie sevis uzņēma bērnudārzs "Delfīns", bet tad direktore pateica, ka viņa tādus bērnus savā dārziņā negrib redzēt. Pagaidām vienīgā iespēja Liepājā ir bērnu ievietot bērnu bāreņu aprūpes centrā "Liepāja".

Taču Selgas Plūmes vairāku gadu prakses laikā bijuši tikai divi gadījumi, kad vecāki izšķīrušies par šādu soli. Un abos gadījumos bērna veselības traucējumi bijuši tik smagi, ka pati sociālā darbiniece bijusi gatava to ieteikt vecākiem.

Kad bērns sasniedzis skolā iešanas, parasti – septiņu gadu vecumu, viņš sāk mācīties Speciālajā internātskolā. Tie, kuriem ir vissmagākie (C pakāpes) garīgās attīstības traucējumi, šajā skolā mācās – pareizāk, uzturas – līdz 21 gada vecumam. Pēc tam daļai no viņiem iespējams dabūt vietu Pilsētas domes Centrā bērniem un jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kur ar viņiem turpina strādāt, lai kaut cik integrētu sabiedrībā, attīstītu viņu iemaņas tiktāl, lai viņi spētu sevi apkopt un paši paēst, veikt pašus vienkāršākos darbiņus.

Liepājas bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, uzskata Selga Plūme, ir laimīgi tāpēc, ka gandrīz visi dzīvo tādās ģimenēs, kur par viņiem patiesi rūpējas un viņus mīl. "Es noliecu galvu viņu vecāku – šo gaišo cilvēku priekšā," sacīja Selga Plūme. Taču piebilst, ka viņa dažkārt šos vecākus nesaprot. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka viņu bērni ir tiesīgi saņemt aprūpi mājās. Tas ir, valsts ir gatava par bērna invalīda kopšanu un aprūpi maksāt aprūpes dienesta darbiniekam. Selga Plūme to ir piedāvājusi savu bērnu vecākiem. Mammas atsakot. Negrib ielaist mājās svešu cilvēku.

Nekādu vērā ņemamu materiālu atbalstu Sociālās palīdzības centrs tām nevar atļauties sniegt. Centram no pašvaldības budžeta atvēlēto līdzekļu ietvaros bērniem invalīdiem, neatkarīgi no tā, kāds ir viņa invaliditātes cēlonis, tiek nelielas dāvanas Lieldienās, viņi ir iekļauti to cilvēku skaitā, kuriem tiek pircēja kartes akcijas "Skolas soma" ietvaros, vienīgi Ziemassvētkos šo bērnu vecākiem tiek pasniegta naudas dāvana – 10 latu. Zināms atspaids ģimenei, kurā aug bērns invalīds ir arī tas, ka to dzīvokļos bez maksas ierīko ūdensskaitītājus, tām nav jāmaksā par izziņu par dzīvesvietu (forma C-22), nav jāmaksā par vietu bērnudārzā, pareizāk sakot, maksa ir simboliska – 1 lats mēnesī, kas tiek nosaukta par saimniecības naudu. Četrdesmit bērniem apmaksā rehabilitācijas pasākumu kursu: 20 šādu pakalpojumu var saņemt bērnu bāreņu aprūpes centrā "Liepāja", 20 – sabiedriskās organizācijas "Kurzemes akcijas "Saulesstars"" Interdisciplinārā bērnu attīstības centrā.

Palīdz arī ārzemnieki

Lai palīdzētu bērniem invalīdiem, Sociālās palīdzības centram ir sadarbība arī ar citām institūcijām, sabiedriskajām organizācijām. Arī no ārzemēm. Piemēram, ar Vācijas kristīgo fondu. Palīdzības sniedzējs konkrētam bērnam ir kāds bagāts vai citādi labdarībā ieinteresēts Vācijā dzīvojošs cilvēks. Šāds sponsors savam aizbilstamajam ik mēnesi sūta ap 12 latiem, dzimšanas dienā summu dubultojot. Taču sponsorēšanu var pārtraukt, ja labdaris nesaņem ziņas no sava sponsorējamā – kaut elementāru pateicības vēstuli. Tā diemžēl Liepājā arī ir gadījies. Otrs veids, kā palīdz daudzbērnu ģimenēm, arī tām, kurās ir bērni invalīdi, ir ASV sponsoru stipendija 50 latu apmērā. To saņem bērni, kas studē augstākajās mācību iestādēs.

Taču mūsu problēmbērnu ģimenes kā vienu tā otru palīdzības veidu meklē ļoti maz. Iespējams, ka vecākiem traucē tas, ka anketā sponsori prasa atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Piemēram, par to, tic vai netic Dievam, kurā draudzē vecāki iesaistījušies, kāds ir bērna veselības stāvoklis. "Daļa ģimeņu Liepājā uzskata," sacīja Selga Plūme, "ka šādā veidā saņemt palīdzību ir kaut kas šausmīgs. Pasaules prakse gan rāda, ka tas ir ļoti populārs palīdzības saņemšanas veids." Daļai vecāku izpildīt anketu kavē tas, ka viņi nav uzdrošinājušies savam bērnam pateikt, ka viņš ir invalīds. Liepājā ir daudz bērnu invalīdu, kas paši par to nemaz nezina. Vecāki uzskata, un turklāt reizēm pamatoti, ka bērni skolās ir nežēlīgi un var apsmiet to, kuram ir problēmas ar sirsniņu, nierēm, vai kuram ir, piemēram, leikēmija.

Kāpēc invaliditāte jāpagarina?

Selga Plūme zina arī stāstīt, ka bērnu invalīdu vecāki ir neapmierināti ar pašreizējo veselības aizsardzības sistēmu, kas prasa bērnam ik pēc gada vai diviem atkārtoti iet uz Darba ekspertīzes ārstu komisiju un atjaunot invaliditāti. Kā skaidroja Jaunliepājas Primārās veselības aprūpes centra galvenā ārste Anita Liepa, nu jau trīs gadus ir mainījusies agrākā kārtība un invaliditāti bērniem līdz 16 gadu vecumam piešķir, pamatojoties uz ģimenes ārsta slēdzienu. Protams, ģimenes ārsts tomēr vienpersoniski to neizlemj, tas notiek, konsultējoties ar speciālistiem un veicot dažādus izmeklējumus. Tas, uz cik ilgu laiku piešķir invaliditāti, ir atkarīgs no slimības smaguma pakāpes. Ir gadījumi, kad smagu diagnožu gadījumā, piemēram, pie ģenētiskām izmaiņām, pie kurām pieder arī Dauna sindroms, piešķir invaliditāti līdz 16 gadu vecuma sasniegšanai. Taču to piešķir arī uz noteiktu laiku. Tas ir gadījumā, ja paredzama kāda ārstēšana, piemēram, operācija, pēc kuras varētu uzlaboties veselības stāvoklis. Bērniem un jauniešiem līdz 16 gadu vecumam uz DEĀK nav jāiet. Taču tur ir jādodas tiem slimniekiem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu, lai atjaunotu invaliditāti. Šīs komisijas speciālisti slimnieka veselības stāvokli izvērtē ļoti detalizēti un dažkārt pieprasa veikt vēl papildu izmeklēšanu. Arī šī komisija tik tiešām ne vienmēr piešķir invaliditātes grupu uz mūžu, jo daudzos gadījumos iespējama veselības uzlabošanās. Taču, kā saka speciālisti, par to nevajadzētu uztraukties, jo pie ļoti smagi slimiem un guļošiem slimniekiem komisija dodas arī uz mājām – to paredz noteikumi. DEĀK pārstāvji, kas izvērtē psihoneiroloģiski slimo cilvēku veselības stāvokli, Liepājā ierodas vienu reizi mēnesī. Ja kāds šo dienu nokavē, diemžēl ir jāgaida atkal mēnesis, taču, kā atzīst speciālisti, tādi ir noteikumi, un tie ir jāievēro, nevienam ārstam nav tiesību tos mainīt pēc sava prāta.

Lielākā problēma – nauda

Vairāki ģimenes ārsti un arī citi speciālisti atzina, ka lielāko problēmu šādu bērnu ārstēšanā radot nauda, jo dažādās specifiskās procedūras un citas ārstnieciskās manipulācijas un vajadzības nav ietvertas bāzes aprūpes programmā un tāpēc par tām ir jāmaksā vecākiem pašiem. Taču nevienam nav noslēpums, ka ir maz cilvēku, kas to visu regulāri spēj apmaksāt. Kā atzina bērnu ārste Aija Kauliņa, dažbrīd pat tiem bērniem, kam piešķirta invaliditāte un līdz ar to arī pienākas pensija, ir labāka situācija nekā tiem, kam grupas nav, jo par šo naudu iespējams vismaz kaut ko izdarīt. Lielas problēmas ir arī ar medikamentiem, jo bez maksas tie pienākas tikai atbilstoši diagnozei, taču lielākajai daļai bērnu ir vajadzīgi vēl dažādi citi medikamenti, kas nepienākas ar atlaidēm un dārgi maksā. Arī tos lielākā daļa vecāku nespēj nopirkt.

Kā sacīja mediķi, tā nav tikai Liepājas, bet gan visas valsts problēma, kas būtu jārisina steidzami. Kā uzskata speciālisti, ir jābūt stingrai valsts politikai attiecībā uz bērniem, kas sirgst ar dažāda veida traucējumiem – garīgiem, fiziskiem vai sociāliem. Ir jāatrod iespēja, kā viņiem nepieciešamo aprūpi iekļaut valsts apmaksātajā programmā.

Trūkst informācijas un koordinācijas

Lielākajai daļai problēmbērnu visciešākā sadarbība ir ar saviem ģimenes ārstiem. Viņi, cik spēj, dara paši, kā arī sadarbojas ar speciālistiem – neirologiem, acu ārstiem, ausu, kakla un deguna ārstiem, ķirurgiem, ortopēdiem un citiem. Izmeklējumus un manipulācijas, ko nav iespējams izdarīt tepat, veic dažādās Rīgas klīnikās. Tomēr, kā atzīst liela daļa mediķu, valstī trūkst vienotas informācijas sistēmas un koordinācijas sarežģītos gadījumos. Vecākiem nav kam prasīt padomu, kur meklēt ārstēšanās iespējas ārzemēs, ja tā nav iespējama mūsu valstī, nemaz nerunājot par iespēju no īpašiem fondiem saņemt materiālu palīdzību šādām vajadzībām. Cik ģimenes ārsti un speciālisti zina, tik informācijas arī vecākiem sniedz, bet bieži vien ar to nepietiek.

Otra nopietna problēma ir tas, ka nav specializētu reģionālo centru. Taču tas ir ciešā saistībā ar naudas trūkumu, jo, vecākiem šajos centros strādājošo speciālistu darbs būtu jāapmaksā pašiem. Mūsu pilsēta gan šajā ziņā ir solīti pavirzījusies uz priekšu. Pirms sešiem gadiem izveidoja sabiedrisku organizāciju "Kurzemes akcija "Saules stars"", kuras paspārnē jau trīs gadus darbojas Interdisciplinārais bērnu attīstības centrs.

"Saules stars" ir dibināts ar mērķi palīdzēt bērniem ar dažādiem traucējumiem gan ārstēties, gan arī iegūt informāciju par ārstēšanās iespējām citās valstīs (šobrīd visaktīvākā ir sadarbība ar Vācijas klīnikām), gan naudas līdzekļu piesaistīšana dažādiem palīdzības projektiem (lielākais līdz šim ir naudas ziedojumu vākšana mazā liepājnieka Laura Bārbala ārstēšanai Vācijā). Otrs darbības veids ir izglītojošais darbs gan ar studentiem, speciālistiem un vecākiem, gan jaunu ārstniecības metožu ieviešana ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā.

Bērnu Interdisciplinārās attīstības centrā darbs ar bērniem – gan tādiem, kam ir dažādas problēmas, gan arī ar pilnīgi veseliem – norit pēc vācu parauga. Komandā strādā mediķi, fizioterapeiti, logopēdi, dažādi pedagogi un vecāki. Kā saka Aija Kauliņa, bez vecāku atbalsta nav iespējams bērnam palīdzēt, jo speciālists ik brīdi nespēj būt klāt, galvenais darbs tomēr jāpaveic vecākiem, strādājot ar bērniņu laikā starp nākamo vizīti pie speciālista. Pērn pasaules latviešu ārstu kongresā mūsu pilsētā esošais centrs saņēma augstu novērtējumu kā novitāte Latvijas bērnu veselības uzlabošanā.

Šā centra vadītāja Aija Kauliņa problēmbērnu ārstēšanā kā ļoti veiksmīgu min sadarbību ar Sociālās palīdzības centru un Pilsētas domi. Ik gadus 20 problēmbērniem piešķir naudu kompleksai ārstniecības programmai centrā, jau otro gadu notika vasaras rehabilitācijas kurss 20 bērniem – to apmaksāja no pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem un sponsoru ziedojumiem. Ik gadus papildus tam ar pašvaldības atbalstu vēl atsevišķi vairākiem bērniem ir iespējams saņemt palīdzību centrā. Tomēr ar to ir par maz, jo palīdzība ir vajadzīga daudz vairāk bērniem. Pārējiem tas notiek par maksu. A.Kauliņa gan saka: cenas ir zem pašizmaksas, starpību sedz no "Saules staram" saziedotajiem līdzekļiem, tomēr ļoti daudziem vecākiem iznāk atteikties no palīdzības, jo viņi nespēj to samaksāt. Tieši tāpēc, kā uzskata daktere, ir svarīgi panākt, lai problēmbērniem šāda veida ārstēšanu apmaksātu valsts. Par to, lai tā notiktu, ir vienoti jācīnās gan mediķiem, kas šo palīdzību sniedz, gan slimo bērnu vecākiem, arī daudziem citiem.

Vecāku atbalsta grupas var būt liels spēks

Nenoliedzami, ka situācijā, kad ģimenē ir bērns ar attīstības traucējumiem, visgrūtāk klājas vecākiem. Viņiem ir jāpārvar ne tikai materiālas problēmas, bet jābūt arī garīgi stipriem, jo nereti jāsaņem nievājoša, nosodoša un nesaprotoša attieksme gan no sabiedrības, gan arī nereti no mediķiem (kāda mamma neslēpa sarūgtinājumu, kad pēc dzemdībām, kurās pasaulē nāca mazulītis ar ļoti smagām attīstības problēmām, ārste mammai pajautājusi: ko tad jūs gaidījāt no savas vecās olšūnas?).

Ikviens droši vien kaut vai reizi būs dzirdējis par dažādām atbalsta grupām, kurās pulcējas slimnieku piederīgie. Pie mums Latvijā šī kustība pagaidām vēl ir tikai pašā sākumā, un, kā atzīst speciālisti, tā ir grūti iekustināma. Ne jau tāpēc, ka nebūtu vajadzīgs atbalsts, bet tāpēc, ka lielākā daļa vecāku, kam ir slimi bērni, ir dziļā depresijā un tik ļoti aizņemti ar savu grūto ikdienu, ka nerod ne laiku, ne spēku, lai tiktos ar citiem līdzīgiem cilvēkiem. Tomēr, kā atzīst A.Kauliņa, centrā ir mēģinājumi pulcēt viņus laikā, kamēr notiek nodarbības viņu bērniem, un izrādās, ka šīs tikšanās daudziem palīdz. Uz tām aicināti arī speciālisti, kas izglīto vecākus. Sākot ar septembri, ir doma šo darbu paplašināt.

To, ka šādas pašpalīdzības un informācijas apmaiņas grupas ir vajadzīgas, atzīst arī ģimenes ārsti un citi speciālisti, gan ar vienu piebildi: tās ir jāorganizē un to darbība jākoordinē nevis mediķiem, bet pašiem vecākiem un citiem piederīgajiem, jo mākslīgi radīt neko nav iespējams. A.Kauliņai ir lielisks piemērs, kad uz tikšanos ar kādu ģimeni ieradās cita ģimene no Ventspils. Abās bija bērni ar līdzīgam problēmām. Vienam tā diagnosticēta tikai nupat, kamēr otrā ģimenē jau notiek veiksmīga ārstēšana. Šī tikšanās un informācijas apmaiņa deva spēku cīnīties, redzot, ka tas nav bezmērķīgi.

Speciālisti saka: šīm slimnieku piederīgo atbalsta organizācijām var būt arī liels spēks, lai ietekmētu pat likumdošanu. Daudzviet pasaulē to dara onkoloģiski slimo cilvēku piederīgie, ir zināmas stipras psihiski slimo cilvēku piederīgo atbalsta grupas un citas. Arī Lietuvā slimnieku piederīgie darbojoties daudz aktīvāk, nekā pie mums. A.Kauliņa ir pārliecināta, ka tieši vecāku vienotais spēks būtu svarīgs, lai piespiestu likumdevējus palielināt problēmbērnu ārstēšanai valsts atvēlētos līdzekļus. Tas varētu būt viens no pirmajiem soļiem, kāpēc šādu bērnu vecākiem vajadzētu veidot savas atbalsta grupas.

Ir cita veida gandarījums

– Mūsu pilsētā ir iestādes un nevalstiskās un citas organizācijas, kas strādā ar bērniem un pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām, arī ar garīgās attīstības invalīdiem, – uzskata Speciālās internātskolas direktors Atis Brikmanis. – Bet problēma ir tāda, ka pašvaldības līmenī nepastāv un nav izveidota vienota sistēma, kas visu šo darbību aptvertu un koordinētu.

Speciālajā internātskolā mācās 240 skolēnu ar dažāda līmeņa garīgās attīstības traucējumiem, no tiem kādi piecpadsmit ir visslimākie, kuri attiecas uz smago (C) līmeni. Tie ir gan pilsētas, gan Liepājas rajona bērni. Jāatzīmē, ka garīgās attīstības traucējumus iedala četros līmeņos: viegli, vidēji smagi, smagi un vēl smagi ar vairākiem attīstības traucējumiem.

– Katram attīstības līmenim ir izstrādāta atbilstoša izglītības programma, – teica Atis Brikmanis. – Un katram ir savas problēmas. Vieglas garīgās attīstības traucējumu gadījumā bērnam vairāk raksturīgi uzvedības traucējumi un grūtības ar uzmanības koncentrēšanu. Var būt, ka viņam ir grūtības kādā atsevišķā mācību priekšmetā, piemēram, viņš raksta un lasa, bet viņam neveicas ar matemātiku, vai ir citas attīstības aiztures, viņi arī nav garīgie invalīdi. Protams, var būt cita rakstura slimības, kas rada invaliditāti.

– Mums izveidojusies laba sadarbība ar ģimenes ārstiem, ar neirologiem, neiropatologiem un citiem speciālistiem, – teica Speciālās internātskolas direktora vietniece Kaiva Žimante. Šī sadarbība nodrošina to, lai šie bērni būtu apzināti un ietu skolā. Starp audzēkņiem ir gan zēni un meitenes, kuri nāk no ģimenēm, ir bērnu un bāreņu aprūpes centra "Liepāja" iemītnieki. Tieši Liepāja bija viena no pirmajām pilsētām valstī, kurā uzsāka šo C līmeņa bērnu apmācību. Līdz tam valdīja uzskats, ka tik slimiem bērniem skolā nav vietas. Liepājas speciālie pedagogi šo uzskatu lauza, un nu jau divpadsmito gadu bērni iet skolā.

Pirmā ar šiem bērniem sāka strādāt skolotāja Janīna Ponomarjova, kas izveidoja pirmās grupas krievu valodā runājošajiem. Tagad šajās klasēs strādā piecpadsmit pedagogu. Viņu uzkrātā pieredze un izstrādātā mācību metodika tiek izplatīta un ieviesta arī citās Latvijas speciālajās mācību iestādēs.

– Mums jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem. Un ne tikai pret saviem audzēkņiem, bet arī pret šo bērnu vecākiem. Galvenais, ka nekad nesakām vecākiem neko sliktu par viņa bērnu, – sacīja Janīna Ponomarjova. Pirmo gadu pedagogi gāja pie šīm ģimenēm mājās, runāja ar vecākiem, pārliecināja, ka viņi var droši vest savu dēlu vai meitu uz skolu, ka tur ar viņiem darbosies speciālisti un mazais varēs justies droši. Speciālie pedagogi zina, ka nekad viņu audzēknis nebūs to bērnu vidū, kuri plūc laurus dažādos konkursos un iegūst labas vietas mācību priekšmetu olimpiādēs, viņi zina, ka nevarēs satikt uz ielas savu bijušo audzēkni un priecāties par viņa sekmēm augstskolā. Viņiem prieku sagādā kaut vai tas, ka gadus trīspadsmit vecs bērns prot uzrakstīt un salasīt savu vārdu vai sasiet kurpju saites. Zinot katra bērna attīstības līmeni, ar viņu strādā pēc individuālas programmas.

– Mums ir cita veida gandarījumi, – teica K.Žimante. – Jā, mēs tiešām priecājamies, kaut vai par to, ja mūsējais ar zīmēm māk parādīt, ka viņam vajag uz tualeti. Arī tas ir solis uz priekšu bērna attīstībā.

Kaiva Žimante un viņas kolēģi uzsver, ka izglītības iegūšanas ziņā bērni ar īpašām vajadzībām nav apieti, viņiem ir iespējas pēc savām spējām apgūt zināšanas un iemaņas, atrasties bērnu vidū. Skolā viņi mācās deviņus gadus, vēl var turpināt mācību ciklu aroda apmācības klasēs, pēc savām spējām apgūt tā saucamo darba terapiju. Sarežģītāk ir ar integrācijas jautājumiem. Protams, ka viņi nekad nevarēs iet skolā kopā ar citiem bērniem (tas attiecas uz C līmeņa slimajiem), bet viņiem ar skolas palīdzību ir jāmācās dzīvot sabiedrībā.

«Mēs vismaz esam cilvēkos!»

– Iespēja mācīties Speciālajā skolā ir tikai un vienīgi apsveicama. Tur manam dēlam nodrošināta gan individuāla pieeja zināšanu un prasmju apguvē, gan vide, kurā viņš tiekas ar sev līdzīgiem un citiem cilvēkiem. Mans bērns nevar mācīties kopā ar parastiem bērniem, jo visu uztver pārāk lēni. Tāpēc svarīga ir individuālā pieeja, kuru šajā skolā var nodrošināt, jo klasēs ir maz bērnu, – teica Kārļa mamma. Viņa uzsvēra vēl vienu plusu, proti, bērns ir pieskatīts (Kārlis nevar mājās dzīvot viens, bez uzraudzības), un līdz ar to mamma var strādāt.

Taņas mamma sacīja, ka iespēja mācīties Speciālajā skolā ir visa viņas meitiņas dzīve. Tā ir tikšanās ar vienaudžiem, izraušanās no mājas četrām sienām, kurās viņa vada savas dienas, tā ir bezmaz kā otra ģimene. Jo iet laukā, sētā un spēlēties ar citiem bērniem Taņa nevar.

– Jo nekā cita taču mums nav – ne kino, ne teātri, – turpināja Taņas mamma. – Tāpat žēl, ka vasarās nav skolas, un mums jāsēž visu dienu mājās. Taņa nevar vien sagaidīt, kad atsāksies mācības un varēs tikties ar saviem draugiem. Arī tas viņai ļoti patīk, ka tur ir citi bērni.

Viņa uzsvēra, ka līdz ar to, ka meita sāka mācīties skolā, arī mammai atgriezās interese par dzīvi, dzīvesprieks, viņa varēja sākt strādāt. Jo saprata, ka nav viena ar savu slimo bērnu, un guva atbalstu kā no pedagogiem, tā no citiem vecākiem, savas nelaimes biedriem.

Arī Gunta mamma teica: "Mēs esam vismaz cilvēkos!" un sacīja lielu paldies Speciālās internātskolas pedagogiem: "Viņi nevar mums iedot veselību, bet var iedot māku komunicēties." Gunta mamma ar savu bērnu sākumā dzīvoja nelielā pilsētiņā, bet tur nebija iespēju ne mācīties, ne arī kaut kur aiziet.

– Tagad mēs ejam uz tirgu, arī uz teātri, un neviens nebrīnās par tādu bērnu, – viņa sacīja. Vēl Gunta mamma pastāstīja, ka nupat jau šiem īpašajiem bērniem skolas telpās paliek par šauru. Jo viņu nekļūst mazāk, skolēnu skaits palielinās, tāpēc būtu labi, ja atrastu vēl papildu vietu mācībām un nodarbībām C līmeņa skolēniem.

Tas prasa papildu finansējumu

Priecājoties, ka viņu bērni var mācīties skolā, mammas sacīja, ka būtu bijis labi, ja pastāvētu arī pirmsskolas izglītības iestādes mazajiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Tas būtiski atvieglotu ģimenes, dodot vecākiem laiku strādāt un atgūt enerģiju un spēkus, kurus pastiprināti prasa slimā bērna aprūpe.

Izglītības pārvaldes speciāliste pirmsskolas izglītības jautājumos Austra Gūtmane informēja, ka pilsētā strādā trīs bērnudārzi mazajiem ar speciālām vajadzībām, divi no tiem ir paredzēti bērniem ar runas traucējumiem (latviešu un krievu valodā), viens – zēniem un meitenēm, kuriem bijusi saskare ar tuberkulozi pašiem vai arī ģimenē. Vēl ir atsevišķa grupiņa bērniem ar redzes traucējumiem.

– Izglītības pārvaldē izveidota pedagoģiski medicīniska komisija, kurā ietilpst speciālisti, un tad sadarbībā ar bērna ģimenes ārstu tiek noteikts, vai mazajam vajadzīga speciāla apmācība, – turpināja A.Gūtmane. – Kristīgā sākumskolā pirmsskolas iestādē veiksmīgi realizē bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem integrāciju, bet atsevišķu bērnudārzu vai specializētu grupiņu bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem mūsu pilsētā nav. Tas arī prasītu noteiktu finansējumu, jo tam nepieciešamas gan attiecīgas telpas, gan speciālo izglītību ieguvuši pedagogi.

Pirmsskolas izglītības iestādes "Delfīns" vadītāja Melita Kauliņa paskaidroja, ka problēma – mācīt vai nemācīt bērnus ar īpašām vajadzībām – viņu bērnudārzā nav atkarīga no vadītājas personiskā lēmuma. Tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad sadarbībā ar Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, kurā mācās speciālie pedagogi, bērnudārzā "Delfīns" izveidoja grupiņu slimiem bērniem. To apmeklēja mazuļi gan ar fizisku, gan garīgu invaliditāti. Pamazām šajā grupiņā sāka nākt arī bērniņi, kuriem mājās bija slikti sociālie apstākļi. Bet parasta bērnudārza bāze neatbilst prasībām, kādas nepieciešamas cilvēkam ar īpašām vajadzībām. Ar laiku slimie bērni atrada vietu Kristīgās sākumskolas pirmsskolas izglītības iestādē, kas šobrīd veiksmīgi veic bērnu ar īpašām vajadzībām integrāciju.

– Pie mums nevar mācīties bērni ne jau tāpēc, ka es to negribētu, – uzsvēra M.Kauliņa, – bet tādēļ, ka nav ne materiālu iespēju, ne speciāli izglītotu štata darbinieku, ne tehniskās iespējas, kā mēbeles un cita aprīkojuma, kāds vajadzīgs bērniem ar īpašām vajadzībām.