Kurzemes Vārds

06:36 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Ielu bērni vēlas iet skolā

Iveta Pūķe, Bērnu patversmes vadītāja

Tieši jauno mācību gadu uzsākot, aktualizējas jautājums par ielu bērniem. Nav jau tā, ka viņu nebūtu visu vasaru, bet tieši, sākoties skolai, pieaugušie sajūt pastiprinātu atbildību un tāpēc pievērš uzmanību šim jautājumam. Jo, neapšaubāmi, ir svarīgi, lai cilvēkbērns iet skolā, iegūst zināšanas un izaug derīgs sabiedrībai. Vasarā izskanēja diskusijas par to, kas īsti ir šie ielu bērni. Varbūt ka nav nemaz lieki definēt un precizēt, kurus zēnus un meitenes ierindot šajā kategorijā, jo – ja cilvēks vēlas palīdzēt, tad viņam ir jābūt skaidrībā par to, kam tieši viņš palīdz un kāda konkrēti palīdzība vai atbalsts ir nepieciešams. Strādājot Bērnu patversmē, kas ir vieta, kurā patvērumu rod zēni un meitenes, kam radušās problēmas savās mājās, esmu novērojusi, ka šādu bērnu nekļūst mazāk. Manuprāt, viņu skaits pat pieaug. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka sabiedrība un attiecīgās institūcijas aizvien vairāk pievērš uzmanību bērniem, kuriem trūkst pieaugušo uzmanības. Manā skatījumā – klaiņošanas pamatā ir apstāklis, ka bērns ir kļuvis lieks paša ģimenē, ka viņam trūkst tā pozitīvā atbalsta un prasības, ko cilvēks meklē savos tuviniekos. Ielu bērniem nav pieaugušo, kas viņus kontrolē un kam viņi uzticas. Viņi meklē draugus un palīdzību un, būdami uz ielas, atrod to sev līdzīgo vidū. Arī starp tiem pieaugušajiem, kuru vide ir iela, un viņi, saprotams, nespēj sniegt bērnam vajadzīgo atbalstu.

Pēc savas pieredzes redzu, ka arī par klaiņotājiem dēvētie bērni, vēlas mācīties un iet skolā. Šoruden man bija gadījums, kad atnāca pie mums nu jau bijusī patversmes iemītniece un lūdza, lai mēs viņu sapošam skolai. Apģērbām, iedevām vajadzīgo mācību uzsākšanai, arī ziedus, ko pasniegt skolotājai. Es pavadīju meiteni uz skolu. Un pārliecinājos, cik svarīgi, ka mazais cilvēks jūt pieaugušo, vislabāk – vecāku – atbalstu un ieinteresētību viņa gaitās. Arī tad, kad tā nebūt vairs nav pirmā klase. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka bērns ar savu nepakļāvīgo uzvedību demonstrē, cik ļoti viņam nepieciešama uzmanība.

Vēl viens svarīgs apstāklis. Tā ir sadarbība – skolas un ģimenes vai arī – tās iestādes, kurā skolēns dzīvo. Mums ir laba sadarbība ar tām skolām, kurās mācās patversmes bērni. Klašu audzinātāji mums ziņo, ja viņš nav bijis skolā, meklējam iemeslus, kāpēc tas tā. Ja bērns jūt, ka par viņu ir interese, ka kādam patiesi rūp viņa liktenis, viņš pats kļūst labāks.