Kurzemes Vārds

05:38 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Spēkpilnā artērija no ostas līdz pilsētas centram

Sarmīte Pelcmane

Graudu iela ir viena no tām, kuras senais nosaukums jau pats rāda, cik svarīga tā bijusi Liepājas attīstībā. Kā spēkpilna artērija tā savulaik savienoja ostu un pilsētas centru, pa to nemitīgi virzījās kravas uz ostu un no tās. Ostas galā veidojās sava darbīgā pasaule, tas bija rajons, kas kopumā barojās no ostas vistiešākajā veidā, taču, virzoties tuvāk pilsētas centram, iela kļuva arvien prestižāka. Arī vēlākos laikos, mainoties dažādām varām un valdībām, iela saglabāja savu svarīgumu. Ja kādreiz tajā risinājās saimnieciskā darbība, tad padomju un pēc tam Atmodas laikā – arī dažādi politiski svarīgi notikumi, bet šobrīd tā atkal kļuvusi par baņķieru, tirgotāju un kafejnīcu Meku. Vismaz tajā daļā, kas tuvāk pilsētas centram. Otrajā – ostas galā – Graudu iela gan, kopš tai tika aizšķērsota izeja uz ostu, sākusi nīkuļot un ar īpašām aktivitātēm neizceļas.

Sāls un labība

Graudu ielas pirmsākumi meklējami, vēl pirms Liepāja bija ieguvusi pilsētas tiesības. 16.gadsimta pirmajā pusē, kad Līvas upes ieteka pavirzījās uz dienvidiem, tur izveidojās pēc kārtas otrā osta. Pārvietojoties ostai, uz dienvidiem pārcēlās arī ciems, kuram kopš 1560.gada oficiāli var lietot pierasto nosaukumu Liepāja, jo šajā gadā pirmoreiz parādās vietas vāciskais nosaukums Libawe (tā savā grāmatā "Liepāja no baroka līdz klasicismam" atzīmējis Imants Lancmanis). Otrā osta atradās starp tagadējām Ausekļa un Vītolu ielām, tās atliekas, proti, Balasta dīķis, aizbērts 1882.gadā. K.Valdemāra un Graudu iela aptver šo rajonu, saglabājot kādreizējo ostas konfigurāciju. Raksturīgi arī abu ielu senie nosaukumi – Sāls un Graudu iela. Tie gan radušies tikai 18.gadsimtā, taču atgādina daudz senākus laikus, kad caur šo ostu tika vesta dzīvē tik nepieciešamā sāls un arī Kurzemes galvenā eksportprece – labība. Apskatot Liepājas 1797.gada plānu, ir redzams tukšs zemes gabals rajonā starp tagadējo Ludviķa, Vītolu un Graudu ielu. Tur atradušās muitnīcas un noliktavas, bet no ostas uz ziemeļiem – jūrmalas soģa rezidence. Un kopumā tas viss līdz pat 18.gadsimta sākumam veidoja Liepājas saimnieciskās dzīves centru. Daudzas ielas joprojām satek šajā sen neesošajā centrā, bet F.Brīvzemnieka un Stendera ielas izliekums savukārt atbilst senās Graudu un Sāls ielas lokam ap kādreizējo ostu.

1697.gadā sāka būvēt jauno ostu, precīzāk sakot, kanālu, kas savienoja jūru ar ezeru, un Graudu iela sava ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, sākoties tieši no ostas un virzoties līdz pat pilsētas centram, kļuva par vienu no svarīgākajām saimnieciskās dzīves artērijām. Protams sākumā iela tika saukta par Kornštrāsi (vācu val.), pēc tam par Zernovaju (krievu val.), bet savu latvisko nosaukumu tā ieguva tikai pagājušā gadsimta sākumā. Taču, laikam ritot un varām mainoties, tai vēlreiz bija jāmaina nosaukums, proti, padomju gados jāpieņem Kārļa Marksa vārds, un šā komunisma idejas tēva vārda piešķiršana, jādomā, nozīmēja ielai lielu godu. Seno Graudu ielas nosaukumu iela atguva tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Ielai savi svētki

Tāpat kā savas izveidošanās sākumā, tagadējā Graudu iela arī turpmākajos gadsimtos paturēja savu nozīmīgo lomu pilsētas kontekstā un nav zaudējusi to joprojām. Šobrīd ielu var uzskatīt par Liepājas darījumu centru, nozīmīgāko ielu aiz Lielās ielas. Jo kurā ielā vēl Liepājā atrodas triju banku filiāles un tik daudz tirdzniecības vietu? Patiesību sakot, Graudu ielas posmā no centra līdz Kūrmājas prospektam ēku pirmajos stāvos vispār vairs nav dzīvokļu, tikai iestādes, firmas, organizācijas. Mazliet dzīvojamā platība saglabāta prestižo ēku augšējos stāvos vai pat jumtistabiņās. Toties ielā ir pārtikas veikali, grāmatnīca, apavu un apģērbu veikali, kancelejas preču tirdzniecības vietas, kafejnīcas, mēbeļu tirgotava, spēļu zāles utt.

Pēdējo gadu laikā Graudu ielas nozīmību izcēla arī tas, ka tās iemītnieki bija iedibinājuši ielai speciālas godības, kas saucās Graudu ielas svētki. Iesākumā Liepājai tas bija kas pavisam neparasts, kad svētkus svin vesela iela. Un svētki tiešām bija jauki, tirgotāji un iestāžu darbinieki iznāca uz ielas pie klientiem, ielā notika atrakcijas, koncerti, svinīgi pasākumi. Kā parasti, tie sākās ar to, ka cauri ielai izbrauca pajūgs, no kura tika kaisīti graudi uz ielas bruģa, it kā piesaucot auglību šai vietai. Šie svētki notika četrus gadus, aktīvākie Graudu ielas iemītnieki bija pat noorganizējuši savu ielas atbalsta fondu, lielākā iniciatīva te nāca no Graudu ielā darbojošās televīzijas "Dzintare" un "Līvānu stikla" vadītājas Vēsmas Cibules. Diemžēl šogad svētki nenotika, tradīcija tika lauzta vai nu tāpēc, ka Liepājā tiešām šovasar netrūka šāda veida sarīkojumu, vai arī svētku organizatori zaudējuši cīņas sparu un pārliecību.

Toties pēc Graudu ielas parauga savus svētkus sākušas organizēt arī citas ielas, piemēram, Ausekļa iela, kas to mēģina darīt ar dziļi intelektuālu un muzikālu pieskaņu, jo šajā ielā taču atrodas Liepājas 1.vidusskola, arī Liepājas Mūzikas vidusskola. Bet Graudu ielas aktivitātes šobrīd tā kā apsīkušas. Iespējams, tāpēc, ka šajā ielā koncentrējušās tiešām izteikti lietišķas iestādes un veikali. Varbūt tomēr pietrūkst radošās dzirksts? Tādas, kā bija kādreiz.

Zudusī godība

Tagad var tikai nožēlot, ka Graudu iela zaudējusi pagājušā gadsimta sākumā tik slaveno Bonica kafejnīcu Graudu un tagadējās K.Valdemāra ielas stūrī, kur šobrīd ir lētu apģērbu tirdziņš, saukts par "Kosmosu". Taču kādreiz te bija ekskluzīva, smalka tipa kafejnīca ar interesantu izliektu veidolu, ar savām slavenajām ruma kūkām un marcipāna figūrām, palmām iekšpusē un izciliem zofā, stūra dīvāniem, kur vācu madāmas varēja pasēdēt, atšāvušas mazo pirkstiņu no tasītes, un iemalkot smaržīgu Vīnes kafiju. Turpat blakus bija Dirberga kafejnīca (kur tagad otra ieeja "Kosmosā"), kas mazliet vēlāk tika piebūvēta klāt. Padomju laikos tur bija ikdienišķa kulinārija, bet iepriekšējā laikā izcila kafejnīca Berči projektētā mājā. Šobrīd pilnīgi aizmirsta tā sētas romantika Bonica kafejnīcai. Tagadējā tehnikuma sētā joprojām atrodas Bonica dzīvojamā māja – ēka ar ļoti skaistu mansarda izbūvi, tagad tas ir ļoti nolaists, neviena neizmantots, bet tur būtu iespējams veidot tādu romantisku stūrīti.

Tolaik iecienītā Bonica kafejnīca gan bija domāta maksātspējīgiem pilsoņiem. Bet pie ostas gandrīz pusē māju turēja kādu šeņķi prastākai publikai. Turpat bija arī viesnīcas, piermēram Kronštates viesnīca Jūras ielā, meitu māja Jūras ielā. Viss, kā pienākas rajonam, kas barojas no ostas.

Ak, jā, pēckara gados Bonica kafejnīcas vietā izveidojās ēdnīca "Kosmoss", īsta ēstuve padomju garā ar maizi pildītām kotletēm, biezām miltu mērcēm un nenovāktu trauku kaudzēm uz galdiņiem.

Raibais pūlis

Līdz 1914.gadam, kad tagadējās Kurzemes Apgabaltiesas ēkā darbojās Krievu-Austrumāzijas kuģniecības sabiedrība, šis stūris bija ārkārtīgi aktīvs. Tur drūzmējās emigranti, notika reģistrēšanās reisiem, apdrošināšana, pasu pārbaude. Apgabaltiesai 1919.gadā piebūvēja otru korpusu. No tā iznāca kuģniecības sabiedrības algoti cilvēki, viņi nesa tādus kā krāģus uz muguras, augšā ar krītu uzrakstīts plakāts, kur paziņots, kad kurš kuģis aties no Liepājas Ziemas ostas piestātnēm. Tā bija tāda staigājošā reklāma. Dažreiz viņi arī paklaigāja. Nogāja pa Graudu ielu, tad pa Lielo ielu, kur pulcējās cilvēki. Tur bija ļoti raiba publika, galvenokārt emigranti – poļi, ebreji, ungāri, rumāņi, čigāni. Un pat ķīnieši, korejieši ar bizītēm, par kuriem baumoja, ka viņi ēdot suņu gaļu. Droši vien tā arī bija, tāpat kā joprojām tajā pasaules daļā tiek audzētas speciālas suņu šķirnes pārtikai. Bet toreiz vācu konservatīvajās aprindās tas bija milzīgs notikums. Tie arī izceļoja kā migranti uz ASV vai uz Brazīliju.

Bet, protams, līdz Pirmajam pasaules karam, kad sākās kara ostas celtniecība, Graudu ielu lielākoties piepildīja krievu garnizona administrācija. Grāmatveikali bija pilni ar virsniekiem, kas izvēlējās grāmatas, jo pašā Krievijā bija ierobežojumi ar preses izdevumu iegādi, mūzikas veikali bija vairāki, arī kafejnīcas. Jo krievu ierēdņiem, īpaši virsniekiem, bija ļoti lielas, labas algas. Tad bija pieņemts, ka virsnieki atvaļinājumā vispirms izstaigāja vienu Graudu ielas malu pa saviem kabakiem, un otrā atvaļinājuma reizē (ja viņus atlaida, ja iepriekšējās brīvdienās nebija piedzērušies līdz pilnīgai nemaņai un viņus nebija savākusi militārā patruļa) varēja izstaigāt otru Graudu ielas pusi. Ceļojumu uzdzīvotāji sākuši no Graudu ielas centra pusē, kur cenas lielākas, un virzījušies uz ostu, kur cenas pakāpeniski saruka.

Kino laiki

Graudu iela vienmēr bijusi tāda kā sacensību un izrādīšanās vieta. Piemēram, savulaik divi namīpašnieki – Fišers un Stefans sacentās, kurš pirmais savā mājā iebūvēs kinozāli. Uzvarēja Kārlis Stefans, savā mājā Graudu ielā 27 uzbūvējot kinoteātri, kas tika nosaukts par «Palasu». Bet tūlīt pēc tam jau arī Fišers sasniedza kāroto un izveidoja kinozāli ielas pretējā pusē, vēl tagad Fišera mājas pagalmā saglabājies kinoteātra korpuss. Interesanti, kad Kārlis Stefans gatavojās savu kinoteātri būvēt, diezgan ilgi Būvkomisija šo projektu neapstiprināja, par argumentu minot tikai vienu lietu – kā tas būs, kad pie kinozāles drūzmēsies prasta publika un traucēs smalko aprindu ļaudis, kas tie vakaros gribēs doties pastaigāties uz promenādi. Galvenā Liepājas sabiedrības krējuma eksponēšanās vieta bija Kūrmājas prospekts, bet uz to smalkā publika virzījās tieši pa Graudu ielu. Zemākas kategorijas pūlis varēja te tikai traucēt. Kaut arī projektu labu laiku novilcināja, tomēr galu galā Stefans izcīnīja tiesības iekārtot kinozāli. Un tad jau viss bija labi, jo kinoteātris izveidojās par ļoti augstvērtīgu izklaides vietu – rādot mēmās filmas, turpat pie ekrāna bija ierīkota skatuvīte, kur varēja spēlēt pavadījumu, bet filmu starplaikos uzstāties iluzionisti, ugunsrijēji, dziedātāji utt.

Padomju gados, ievērojot ideoloģijas nostādnes, abi kinoteātri ieguva jaunus nosaukumus – "Sarkanā bāka" un "Uzvara". Kinoteātris "Uzvara" gan ilgi nepastāvēja, bet "Sarkanā bāka" darbojās vēl Atmodas sākumā. Taču, ja kādreiz pie kinoteātra stāvēja rindas un ļaudis gribēja noskatīties jaunākās filmas, tad, sākoties videoērai, publisko kinozāļu slava norietēja. Arī "Sarkanā bāka" kļuva arvien vientuļāka. Var jau būt, ka ar laiku cilvēkiem atgrieztos interese par lielo kino, taču "Sarkanajai bākai" nebija lemts to sagaidīt. Pilsētas vecās valdes laikā, kad parādi komandēja Teodors Eniņš, Graudu ielas 27.nams visai mīklainos apstākļos tika atdots Rajona padomei, kuru tolaik vadīja Juris Aizezers, bet pēc laika Aizezera kungs pamanījās kaut kādā mistiskā veidā namu no Rajona padomes pārpirkt. Tagad nama apakšējā stāvā darbojas veikali "Palass" un "Apeks", kuri gan ir ļoti jauki un preču pārpilni, tomēr ikreiz, tajos ieejot, pārņem nostaļģija, atceroties kinoteātra ziedu laikus. Kad tie darbojās, Graudu ielas šajā galā virmoja tāda kā radoša mākslinieciska aura, pulcējās kinomīļi, bet tagad ielā valda uzsvērts lietišķums. Protams, nevar jau zināt, kā «Palasam» klātos, ja tas tagad būtu kinoteātris, jo zinām jau, kā iztukšojās kinoteātri un tie bija jāslēdz. Tomēr to, ka Liepājai vajadzīgs kāds kinoteātris, apliecina tas, ka šobrīd tiek spriests par tāda ierīkošanu Latviešu biedrības namā, patiesību sakot, jau sākušies priekšdarbi tā ierīkošanai.

Politiskās aktivitātes

Apskatot Graudu ielu, protams, nevar neatminēties, ka savulaik tā bija svarīga iela arī politiskajā ziņā. Kad septiņdesmitajos gados Graudu ielā 50 uzcēla tā saukto sarkano jeb Partijas māju, bet otrpus ielai 45.namā darbojās Komjaunatnes komiteja, ļaudis sāka ar bijību pārvietoties pa šo posmu. Un kā nu ne – ja kāds uzņēmuma vadītājs bija ko nogrēkojies, vislielākais bieds bija tikt izsauktam uz Partijas māju. Cik drebošu soļu nav staigāts pa šo namu kāpnēm, dodoties sniegt paskaidrojumus tapsētajos kabinetos mītošajiem komunistiskajiem kungiem. Jāteic gan, ka, vārdos nosodot buržuāzisko greznību, lamājot kapitālistiskos rīkļurāvējus un cildinot ļeņiniskās idejas par ļaužu vienlīdzību, partijas un komjaunatnes līderi paši nemaz tik pieticīgi nebija. Vēl tagad klīst aculiecinieku nostāsti par greznajiem banketiem partijas mājā vai lielo bagātību tās kafejnīcā, kur nekad netrūka ne kafijas, ne cepešu, kaut arī pārējā pilsētā to visu nevarēja ne ar uguni sameklēt. Abas svarīgās mājas bija aprīkotas ar plašām patvertnēm, lai kungiem būtu kur patverties ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, un interesanti, ka šīs pazemes valstības bija savstarpēji savienotas, kaut kur zem Graudu ielas seguma joprojām saglabājušās ejas no vienas patvertnes uz otru. Acīmredzot partijas un komjaunatnes līderiem bija domāts nelaimes gadījumā tikties, apspriesties un no pazemes turpināt vadīt pilsētas dzīvi.

Žēl, ka tagad plašās patvertņu telpas ir tik pamestas, piedrazotas un aizmirstas. Ja negatavojamies karam, tad tās varbūt varētu izmantot izklaides industrijai – ierīkot sporta zāles, kafejnīcas vai kazino. Graudu ielā 45, pirms sāka saimniekot komjaunieši, savulaik arī atradies liels kazino, ko bija ierīkojis nama īpašnieks Liperts. Tagad lielo grezno namu, kas labu laiku stāvēja tukšs, ir nopircis būvuzņēmējs Ivars Kesenfelds un restaurē to tāpat, kā jau sakārtojis vairākus namus Liepājā. Jaunais īpašnieks domā izīrēt prestižas telpas firmām un organizācijām.

Bet Sarkanās mājas vietā kādreiz atradās «Hamburgas viesnīca» ar skaisto Hamburgas dārzu iekšpusē. Tas bija ļoti populārs, tur no viesnīcas iznesto palmu paēnā uzstājās dažādi viesmākslinieki, notika visādi tingeltangeļi. Pašā viesnīcā kādā otrā stāva numuriņā esot kādu laiku dzīvojis lielais dzejnieks Rainis, varbūt sacerējis kādu dzejas vārsmu vai varbūt pārdomājis sociāldemokrātiskās idejas.

Atmodas sākumā, kaut arī vislielākās kaislības risinājās Ļeņina pieminekļa pakājē, tomēr arī sirmā Graudu iela, kurā patvērumu bija raduši partijas funkcionāri, dabūja šo to pieredzēt. Piemēram, kā, atsaucoties pa radio izskanējušajam aicinājumam, cilvēki no visas pilsētas traucās uz Partijas māju, lai to ielenktu un neļautu partijniekiem izvest dokumentus un noslēpt galus. Cilvēki apņēmības pilni apjoza ēku, mašīnu piebrauktuvju vietās sameta malku, lai neļautu izbraukt transportam. Taču partijnieki nebija slinkojuši iepriekš un lielākā daļa dokumentu jau bija izvesta vai sagriezta papīra dzirnavās.

Kā tikt līdz ostai?

Šobrīd politiskajām kaislībām Graudu ielā vairs nav vietas, puse no tās, kā jau teikts, izveidojusies par izteiktu darījumu centru. Un iepriecina tas, ka šajā daļā tā arī vizuāli sakārtota. Vairums lielo, līdz Pirmajam pasaules karam celto ēku restaurēts un lepojas ar krāšņām jūgendstila fasādēm. Acīm redzot, īpašnieki nebaidās ieguldīt lielus līdzekļus ēku atjaunošanā, zinot, ka klientu šajā ielā netrūks un varēs atpelnīt.

Bēdīgākā stāvoklī ir senākie nami, ne tikai ostas galā, bet arī ielas prestižā posma pašā vidū nīkuļo kāds namiņš. Tā ir vērtīgākā koka apbūves ēka Graudu un Vītolu ielas stūrī. Izskatās, ka šī namiņa dienas ir skaitītas. Bet vecākais bijušo laiku liecinieks ir nams Graudu un Jūrnieku ielas stūrī, tas rāda, kāda apbūve te bijusi 18.gadsimta vidū – ar augsto cokolu, ar paku kokiem un mansarda izbūvi. Diemžēl arī šis vērtīgais nams ir apdraudēts, tam izgruvis stūris.

Kopš 50.gados tika slēgta pieeja Liepājas ostai, arī Graudu iela šajā galā sāka nīkuļot. Te nenotiek nekādas aktivitātes, cilvēki vienkārši dzīvo – cits vecākos namos, cits padomju laika tā sauktajās hruščovenēs. Un kam gan te notikt, ja ielas dabiskā virzība uz ostu atduras pret mūri?

Savulaik, kad aktīvi darbojās Graudu ielas fonds, kurā apvienojušies šajā ielā darbojošies uzņēmēji, tas nosūtīja vēstuli ar daudziem parakstiem Pilsētas domei un SEZ vadītājiem, lūdzot atkal atvērt izeju uz ostu un kanālmalu, atjaunot Vecliepājas ostas rajona vēsturisko izskatu. Toreiz šis lūgums palika bez atbildes, taču tagad Būvvalde ir atbalstījusi ideju par ielu atvēršanu pie ostas un promenādes veidošanu gar krastmalu. Šis process jau ir sācies, tomēr Graudu iela vēl nav sagaidījusi savu laiku. Bet varbūt tomēr kādreiz tas notiks, un tad jaunas vēsmas uzvējos arī ielas ostas galā.