Kurzemes Vārds

12:48 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

ŠĀS NEDĒĻAS NORISES

Pār Bagdādi plešas draudīga debess

ANDŽILS REMESS

Šajā nedēļā, kad vasaras aiziešanu redzam ne tikai kalendārā, bet jau izjūtam uz savas ādas, mūsu uzmanību no pasaules mēroga norisēm arvien vairāk piesaistīs ASV gatavotais militārais trieciens Irākai, bet no pašu valstī notiekošā tāpat arvien vairāk jutīsim Saeimas vēlēšanu tuvošanos.

Mūsu valsts ārpolitikā šonedēļ nekādiem jauniem vai spilgtiem akcentiem nevajadzētu pavīdēt. Viesodamās ASV un uzstājoties ANO Ģenerālajā asamblejā, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga gan atgādināja šīspasaules varenajiem par Latviju, taču divpusējas sarunas nerisināja ar pārāk ietekmīgiem valstsvīriem. Un izčākstēja arī Krievijas iecere ieskrambāt mūsu valsts prestižu, prasot atjaunot Eiropas padomes pārraudzību pār Latviju sakarā ar minoritāšu tiesību it kā neievērošanu mūsu valstī.

Varbūt šis Krievijas diplomātijas neizdevies manevrs paliktu nepamanīts, ja tikai Latvijai nelojālā prese pirms tam nebūtu to pacēlusi tādos augstumos, Parīzē notiekošās sanāksmes priekšvakarā rakstot par Latvijai tuvojošos x stundu un gaidāmo Eiropas uzbrukumu mūsu valstij, lūk, Latvijas politiķi daudz dotu, lai šāda sanāksme vispār nenotiktu, jo nākšoties sarkt pasaules priekšā par Krievijas tautiešu kliedzošu diskriminēšanu.

Manuprāt, gluži pretēji, Latvijas politiķiem bija jābūt ieinteresētiem, lai šī sanāksme notiktu un starptautisku apstiprinājumu kārtējo reizi gūtu tas, ka mūsu valstī nenotiek nekas tāds, kas prasītu kaut kādu uzraudzību vai pārraudzību sakarā ar minoritātēm. Tāpēc arī likumsakarīgi, ka sanāksme uzskatīja par nevajadzīgu pat sākt izskatīt Krievijas priekšlikumu.

Spriežot pēc visa, šis Maskavas rosinājums vairāk bija domāts Latvijas kreiso politisko spēku atbalstam pirms Saeimas vēlēšanām, jo izrādās, ka šie spēki pēc panākuma pašvaldību vēlēšanās Rīgā bija dzīvojuši tādās pašās ilūzijās kā Einārs Repše pēc savas paziņošanas pirms gada par ienākšanu politikā.

Pilnīgi iespējams, ka "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" gūs vēlētāju lielāko atbalstu dažos Latvijas reģionos, tāpat droši vien "Jaunais laiks" uzvarēs vēlēšanās kopumā, un tomēr acīmredzama ir tendence visvairāk augt Tautas partijas piekritēju skaitam. Tikai diez vai tas ir tāpēc, ka sabiedrība šajā partijā saskatītu Latvijas izārstētāju no visām nelaimēm, un jāšaubās, ka vēlētāju lielu daļu ietekmētu Andra Šķēles partijas reklāmas kampaņa. Drīzāk tas izskaidrojams ar to, ka mazpārliecinoši ir Tautas partijas galvenie konkurenti. Ja sociāldemokrātus visvairāk iegāza neprasme izmantot pašvaldību vēlēšanās Rīgā gūto uzvaru, tad "Jaunajam laikam" pagaidām nav izdevies pārliecināt ar kaut ko citu, kā tikai ar to, ka tas ir jauns politisks spēks. Tāpēc arī nav nekas pārsteidzošs, ka abām šīm partijām priekšvēlēšanu maratonā visai strauji tuvojas Zaļo un Zemnieku savienība.

Taču pats neizprotamākais visā priekšvēlēšanu procesā ir tas, ka vēl joprojām nav parādījušies nopietni kompromitējoši materiāli. Tiesa, ir bijuši sīki dūrieni, piemēram, Jāņa Ādamsona svītrošana no sociāldemokrātu saraksta, nodoms ierosināt krimināllietu pret Eināru Repši par valsts noslēpumu izpaušanu vai arī izteiktās aizdomas, ka ne jau "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" pati finansējusi pasaules futbola čempionāta translāciju, ar ko tā tik ļoti lepojās. Tas nav vērā ņemams un nemazinās šo partiju piekritēju skaitu, tāpat kā to nepalielinās arī kāda kreisās orientācijas partijas kandidāta odiozais mēģinājums savu popularitāti veicināt ar draudiem. Ar draudiem saukt pie atbildības visus politiķus, kuri apmānījuši nepilsoņus, un ar draudiem, ka pret citādi nekā viņš domājošajiem varētu ierunāties Pārdaugavas pieminekļa sarkanarmiešu karavīru tēlu bronzas automāti. Ar klaju draudēšanu neko nepanākt, tāpat kā ar solīšanu, un kā viens, tā otrs var tikai atbaidīt. Jo sabiedrība tik bieži vīlusies solījumos, ka tiem vairs netic, bet draudēšana liek domāt, ka cilvēkam nopietnu argumentu nav.

Ir jārēķinās ar to, ka vēlētāju izvēli noteiks galvenokārt tautība, un, ja krieviski runājošie priekšroku dos lielākoties "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", vienalga, kā politiskie sāncenši mēģinās to kompromitēt, tā latviešu balsis sadalīsies starp daudzām partijām. Un visu izšķirs tas, cik katra no šīm sabiedrības daļām aktīvi piedalīsies vēlēšanās.

Iespējams, ka tuvākajā laikā saasināsies stāvoklis Tuvajos Austrumos, jo drīz apritēs divi gadi kopš palestīniešu sāktās sacelšanās, taču šķiet, ka virsroku pār vardarbību vismaz uz laiku gūs diplomātiski risinājumi. Tiesa, Palestīnas pašpārvaldes jaunas valdības veidošana šīs nedēļas laikā ir tikai taktisks gājiens, kas neko būtiski nemainīs, toties jaunu pavērsienu var radīt ANO atzinums, ka mēģinājums konfliktu noregulēt pakāpeniski neko nav devis, tāpēc nepieciešams sasaukt miera konferenci un uzreizi lemt par Palestīnas valsts izveidošanu.

Pagaidām gan ANO ir citas rūpes, un iespējams, ka jau šonedēļ Drošības padome izstrādās rezolūciju, no kuras var būt atkarīgs, kad ASV sāks karu pret Irāku.

Kaut arī Savienotās Valstis ir apņēmības pilnas gāzt Sadama Huseina režīmu vienas pašas, kaut arī tās arvien vairāk koncentrē militāros spēkus Persijas līča reģionā, tomēr skaidrs, ka bez ANO piekrišanas militārā operācija nesāksies. Savā runā ANO Ģenerālajā asamblejā ASV prezidents Džordžs Bušs gan nelika galdā gaidītos konkrētos pierādījumus par Irākas gatavotajiem masu iznīcināšanas ieročiem, tomēr Vašingtonai izdevies pārliecināt ANO Drošības padomi izstrādāt tādu rezolūciju, kas ļautu sākt karu ar starptautisku atbalstu, jo arī ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans pieļāva iespēju vērsties pret Bagdādi ar militāru spēku. Savienotajām Valstīm pavērsies brīvas rokas uzbrukumam, ja ANO Drošības padomes rezolūcijā būs noteikts termiņš, līdz kuram Irākai jāielaiž savā teritorijā starptautiskie ieroču kontrolieri, jo Irāka jau likusi saprast, ka bez priekšnoteikumiem to nedarīs. Un arī nekāda nozīme nebūtu šādai kontrolei, jo naivi iedomāties, ka irākieši ļaus ieskatīties savos labi noslēptajos militārajos objektos.

Rietumeiropas valstis brīdina Vašingtonu nepārsteigties, jo gāzt Bagdādes režīmu var, kaut arī Sadamam Huseinam ir tādas patvertnes, kas iztur visjaudīgāko bumbu triecienus. Tikai - ko darīt tālāk, kad režīms būs gāzts? Jo bez šī reģiona valstu līdzdalības kaut ko mainīt būs grūti, bet arābu valstis vēl pagaidām ir noraidošas. Varbūt arī tāpēc, ka baidās no Irākas rīcībā esošajām raķetēm, kuras var aizsniegt kaimiņus, un skaidrs, ka ASV uzbrukuma gadījumā Bagdāde nesaudzēs ne tikai Kuveitu, Saūda Arābiju, Izraēlu, Irānu vai Turciju. Tāpat jārēķinās ar to, ka šāds uzbrukums aktivizēs starptautisko teroristu organizācijas, jo Sadamam Huseinam ir vai vismaz ir bijusi saistība ar Osamu bin Ladenu, un, ja tiešām Irāka mēneša laikā var tikt pie kodolieročiem, tad tie var nonākt arī teroristu rīcībā.

Ja Savienotajām Valstīm jau izdevies pārliecināt ANO par nepieciešamību stingrāk vērsties pret Irākas režīmu, tad nākamais solis ir iegūt sabiedrotos Eiropā, un pēc Lielbritānijas, kura apliecinājusi savu līdzdalību militārās operācijās, to pieļauj arī Spānija un Itālija. Un tomēr pats galvenais ir panākt, lai pret to neiebilst Krievija. Tāpēc arī tuvāko pāris nedēļu laikā augstas ASV amatpersonas dosies uz Maskavu, un sarunas vēl sarežģītākas būs tāpēc, ka Krievija izmantos situāciju, lai atgūtu savu lomu Dienvidkaukāzā.

ASV amatpersonas noliedz, ka Vašingtona būtu piekritusi Krievijas iebrukumam Gruzijas teritorijā, par to pretī saņemot Maskavas piekrišanu amerikāņu uzbrukumam Irākai, arī ASV valdība un Eiropas savienība brīdinājusi Krieviju nelietot spēku pret Gruziju. Taču Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojums bija agresīvs: ja Gruzija netiks galā ar tās teritorijā esošajiem čečenu kaujiniekiem, Krievija to darīs pati, un tik draudīgs ultimāts vēl nebija izskanējis ne pret vienu Krievijas kaimiņu.

Nav šaubu, ka tas ir tikai iegansts, lai nostiprinātu savu militāro klātbūtni Kaukāzā, jo, ja Krievija ar savu karaspēku jau gadiem netiek galā ar čečeniem, tad grūti to prasīt no Gruzijas, kurai karaspēka faktiski nav nemaz. Un galu galā ne jau Gruzijas kalnos noslēpušies pārsimts čečenu kaujinieku ietekmē Čečenijas kara gaitu un neļauj Krievijai uzvarēt šajā kampaņā.

Un tomēr grūti iedomāties, ka Krievija izmantotu pasaules uzmanības pievēršanu ASV uzbrukumam Irākai un tā aizsegā tiešām iebruktu Gruzijā. Drīzāk šie draudi ir spiediens, lai Gruzija būtu paklausīga Maskavai. Tā domāt liek arī Krievijas parlamenta lēmums aicināt valdību noteikt ekonomiskas sankcijas pret Gruziju, bet tas nu nekādi nav saistāms ar čečenu kaujinieku likvidēšanu. Taču to nu gan Krievija panākusi, ka veicinājusi neuzticību pret sevi pasaulē un vēl vairāk attālinājusi Gruziju, jo tās parlaments pieņēmis lēmumu lūgt savu valsti uzņemt NATO. Maz ticams, ka Tbilisi atkāpsies no šī lēmuma, kaut arī abu valstu prezidentiem oktobrī Kišiņevā paredzētajās sarunās izdotos novērst bruņotu konfliktu, kurš militārā ziņā Krievijai nebūtu riskants, jo pretējai pusei nav ar ko aizsargāties.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Partijas kāpina ar vēlēšanām saistītās aktivitātes.
Neizdodas vēl viens mēģinājums izraudzīties Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju.
Viesojoties ASV, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzrunā ANO Ģenerālo asambleju.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Jānim Ādamsonam kandidēt vēlēšanās liedz Augstākās tiesas Senāta spriedums.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

ANO atbalsta saukt pie atbildības Irāku.
Pasaule piemin 2001.gada 11.septembra terora upurus.
Krievija draud uzbrukt Gruzijai.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
ASV prezidents Džordžs Bušs cenšas panākt tādu ANO Drošības padomes rezolūciju, kas ļautu ASV veikt militāras operācijas Irākā.