Kurzemes Vārds

16:07 Svētdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Vēstures skolotāju skolotāja Ārija

Vizītkarte

Ārija Kolosova,

vienīgā vēstures doktore Liepājas Pedagoģijas akadēmijā,
LPA Sociālo zinātņu un vadības katedras docente,
beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti,
studējusi aspirantūrā,
interesējusies par vēstures vēsturi – historiogrāfiju,
viņas uzdevums – mācīt nākamos vēstures skolotājus,
vēstures un sociālo zinību skolotāju studiju programmas direktore,
ir divu dēlu – Emīla un Elvisa mamma.

Ir cilvēki, kuri allaž uzsvēruši, ka ir ļoti interesanti dzīvot pārmaiņu laikā. Interesanti – jā, bet vai – viegli? Īpaši jau cilvēkiem, kuru uzdevums ir izvērtēt vēstures notikumus, tātad – vēsturniekiem. Ārija Kolosova ir viena no viņiem. Viņa gan pati saka, ka ir laimējies, jo īstā darba dzīve – Liepājas Pedagoģijas akadēmijas pasniedzēja – sākās līdz ar Atmodu, ar to laiku, kad par notikušo sāka runāt atklāti. Un vairs nebija jāmāca partijas vēsture, toties pasniedzējiem atbildība bija pavisam cita. Jo vajadzēja palīdzēt veidot vēstures skolotājiem izpratni par tiem vēsturiskiem notikumiem, kas līdz šim bija noklusēti. Mainoties vēstures mācīšanai, bija jāmainās skolotājiem. Savukārt tieši Ārijas Kolosovas uzdevums ir ne tikai pašai izprast mūsdienīgās mācīšanas metodes, bet arī – mācīt šos jaunos vēstures skolotājus.

Par patiesību – caur puķēm

Kāpēc vēsture bija tā, ar kuru nolēmāt saistīt dzīvi? Ar ko tieši šī zinātne bija pievilcīga?

– Tas nebija apzināti. Varētu pat teikt, ka studēt vēsturi es izvēlējos nejauši. Kā jau tas mēdz būt ar skolēniem, kuriem visi mācību priekšmeti padodas vienlīdz labi. Vairāk patika humanitārie priekšmeti – literatūra un vēsture. Un vēl – gribējās izbaudīt patstāvību, būt prom no mājām, tātad – studēt Rīgā. Tas arī noteica izvēli. Kad tagad satiekos ar savu vēstures skolotāju no 6.vidusskolas Intu Tanbergu, viņa ļoti lepojas, ka bijusī skolniece izvēlējusies šo priekšmetu un ka tagad strādāju par vēstures skolotāju skolotāju.

Vēstures skolotāji bija tie, kuri vissmagāk izjuta pārmaiņas. Kā tas ietekmēja tieši jūs?

– Kāpēc es uzsveru to 1987.gadu? Tāpēc, ka tas ir laiks, kad Latvijā sākās Atmoda. Man laimējās tieši ar to, ka iznāca strādāt laikā, kad notika vēstures pārvērtēšana. Grūti spriest, kā būtu bijis, ja man būtu jāmāca tā vēsture, ko apguva pirms tam. Lai arī studiju laiks pagāja padomju laikā, toreiz es daudz ko uzzināju un izpratu. Universitātē mūsu vēstures fakultātē bija pasniedzēji, kuri mācēja informāciju pasniegt alegoriski, tā – caur puķēm. Varbūt mazliet savādi skan, bet mums arī zinātnisko komunismu lasīja tā, ka vēl tagad noder apgūtās notikumu savstarpējās sakarības. Tāpēc domāju, ka no studijām lielākais ieguvums man bija universitātes gaisotne, pasniedzēji, kuri arī tajos laikos spēja tik daudz pateikt un informēt, arī studiju biedri. Es ļoti lepojos ar saviem kursabiedriem, kuri ir daudz ko sasnieguši. Citi darbojas politikā, citi – arī pedagoģiskajā darbā – ir pasniedzēji augstskolās un skolotāji skolās.

Pēta vēsturi vēsturē

Atgriezāties atpakaļ Liepājā...

– Zināju, ka es atgriezīšos Liepājā. Laikam Rīgā biju realizējusi savas vēlmes pēc patstāvības. Bet, esot prom, sapratu, ka esmu liela Liepājas patriote, ka negribu dzīvot kādā citā pilsētā. Domāju, ka tam galvenais iemesls ir – jūra.

Iegūtā izglītība taču ļāva izvēlēties – nebija tā, kā ar pedagoģiju saistītu augstskolu beidzot, kur nākotnes izredzes ir skaidrākas par skaidru – darbs skolā.

– Man sākumā bija doma, ka iešu strādāt 10.vidusskolā. Jo mums, vēsturniekiem, bija arī pedagoģiskā praksē. Vēl esot universitātē, uzzināju, ka no Liepājas Pedagoģiskā institūta interesējušies universitātē par iespējamiem jaunajiem kadriem... Un uzzinājuši, ka te mācās meitene no Liepājas, kas varētu atgriezties savā pilsētā.

– Interesējās par tieši par vēsturniekiem?

– Toreiz jau vēl institūtā bija jāmācās PSKP vēsture. Jāatzīstas, es negribēju iet uz augstskolu, lai to mācītu. Nebiju ne partijas biedre, ne mani tas interesēja. Iznāca tā, ka pēc studijām man uzreiz piedāvāja mācīties tālāk aspirantūrā. Arī pati vēl gribēju turpināt izglītoties. Varētu teikt, ka tās ir pretrunas, bet te izpaudās tā laika pazīme. Es arī saviem studentiem tagad stāstu, ka toreiz daudzi izmantoja savā labā gan iestāšanos partijā, gan tās vēstures pētīšanu. Vajadzēja iet uz kompromisu, un to arī darīja. Atceros, ka ar mani tolaik runāja fakultātes dekāns un diezgan atklāti pateica, ko man prasīs studijas, ko – iespējamais darbs Liepājā, institūtā. Pēc ilgām pārdomām piekritu aspirantūrai. Tas nebija viegli, jo, neesot partijā, man bija liegta pieeja arhīviem, kas saistīti ar partijas vēsturi. Bet bez tā atkal nevarēja rakstīt par tolaik piedāvātajām pētnieciskajām tēmām. Ar mani universitātē runāja katedras vadītājs Vitolds Rajevskis. Interesanta personība, no viņa daudz ko mācījos. Viņš iedrošināja – nekas – atradīsim tev piemērotu tēmu. Viņš ieteica specializēties historiogrāfijā – tā ir vēstures vēsture. Esmu viņam pateicīga par to. Ja būtu rakstījusi par partijas vēsturi – tas būtu velti nosists laiks. Zinu, ka mani kolēģi toreiz tās disertācijas uztaisīja tā, uz ātru roku, un pēc tam darbs vairs nebija nekur liekams. Man paveicās. Jo tas, ko izpētīju, noder šodienas darbā ar studentiem, ar skolēniem un vēl citur, kur mani aicina kā jau vēsturnieci.

Kas tas bija, kas vēl šodien ir tikpat aktuāls kā tajā laikā?

– Mana tēma bija – latviešu revolucionāro darbinieku biogrāfiju izpēte padomju vēsturnieku darbos. Tas bija interesants process – pētīju, kā padomju laikā izprata to, kas ir revolucionārs, kādi bija tie standarta noteikumi, pēc kuriem to noteica, kā vērtēja viņu darbību un veikumu. Interesanti bija saskarties ar žurnālistu traktējumu. Secināju, ka tā laika presē sastopamos rakstus viņi vienkārši bieži vien pārrakstīja no grāmatām. Tāpēc cilvēki, personības, palika kā tādas pelēkas klišejas, bez dzīvīguma, tikai ar tajā laikā pieņemtām domām un dzīves gājumu, kas bija izrediģēts pēc vajadzības.

Prieks, ka izdevās nosargāt

Bet nāca Atmodas laiks. Ko atzīstat par raksturīgāko no tā laika publikācijām?

– Man arī tagad kā historiogrāfam ir interesanti lasīt intervijas ar cilvēkiem žurnālos, arī mūsu laikrakstā, vērot, kā mainās cilvēku biogrāfiju un dzīves gājuma apraksti tagad, jaunā situācijā. 1989. gadā aizstāvēju doktora disertāciju. Atmodas laika sākumā parādījās pirmie raksti par personībām citā aspektā – ka neviens cilvēks nav tikai balts vai tikai melns. Tajā laikā šoks bija, kad parādījās raksti par Ļeņina, Staļina dzīvi, kas parādīja viņu dzīves gājumu tumšos punktus. Lai gan atkal aizgāja otrajā grāvī – rakstīja tikai par to slikto. Kaut vai revolucionāri, ka viņu darbi un uzskati bijuši viena vienīga kļūda un nodarījuši tikai ļaunu. Tātad atkal stereotipi, runājot ar studentiem, mēģināju tos lauzt. Runājām par Kārli Ulmani – arī viņš ir bijis revolucionārs 1905.gadā, ka nav tikai tā, ka revolucionārs ir cilvēks, kas gājis ar sarkaniem karogiem un veicis represijas pret citādāk domājošiem.

Jūs runājat par 1905.gada revolūcijas uztveri un izvērtēšanu?

– Jā, un esmu lepna, ka mums Liepājā vēl aizvien ir 1905.gada iela, ir Jēkaba Dubelšteina iela. Deviņdesmitajos gados, kad sākās ielu pārdevēšana, lūdza vēsturnieku konsultāciju. Mēs ar Gunāru Silakaktiņu bijām tie, kas iestājās, ka ir vārdi, kas neprasa nomaiņu. Mēs toreiz panācām, ka tās palika. Un es esmu lepna par to. Jo tajā laikā, kad strādāju pie disertācijas, man radās iespēja iepazīties arī ar trimdas latviešu publikācijām. Tiku specfondā, lasīju Ulda Ģērmaņa, arī Bruno Kalniņa rakstus. Tur bija arī par 1905.gadu rakstīts, ka tā bija tāda latviska revolūcija, pret pārkrievošanos, pret to, ka zeme piederēja vāciešiem. Man prieks, ka Liepājā palika gan ielas nosaukums, gan piemiņas plāksne pie stacijas. Nevar nevienu cilvēku un darbību analizēt atrauti no viņa laika, tikai no mūsdienu skatījuma. Notiek arī tā, ka ir cilvēki, kuri ir novērtēti savā laikā, un ir tādi, kuru darbību novērtē tikai pēcteči.

Un tomēr jūs nokļuvāt tur, kam sākumā pretojāties, proti – Liepājas Pedagoģijas akadēmijā.

– Sāku strādāt pēc aspirantūras, bet mans aktīvais darbs sākās 1987.gadā, kad jau abi mani dēli bija paaugušies. Tūlīt pēc studijām apprecējos, laulība gan nebija veiksmīga, tagad esam šķīrušies. Pavisam īsu periodu gan iznāca institūtā mācīt PSKP vēsturi, bet tad jau gatavojos doties dekrēta atvaļinājumā. Taču varu teikt, ka jebkurš darbs un notikums ir, kā saka vēsturnieki, sava laika avots un var dot informāciju. Tā, piemēram, Ļeņina darbi, kurus toreiz iznāca daudz studēt. Nevar noliegt, ka viņš ir bijis revolūcijas teorētiķis un paudis savus uzskatus par dažādiem revolucionāriem procesiem. Un ir lietas, ko var mācīties. Piemēram, sāka streikot skolotāji, mediķi, bet nebija pieredzes, kā to dara. Mēs, vēsturnieki, smējāmies, ka jau toreiz Ļeņins mācīja, kā tas jādara, ka ir ekonomiskie, politiskie, un ir nozaru streiki un vispārējie streiki. Tāpēc gan skolotājiem, gan mediķiem jāformulē idejas, jāsaprot, ko vēlas panākt.

Ko mācāt šodienas studentiem?

– Gan pasaules, gan Latvijas vēsturi, sākot no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Akadēmijā esmu vienīgā vēsturniece pamata darbā. Citi pilsētas vēsturnieki māca atsevišķus speciālos kursus. Deviņdesmito gadu sākumā, kad vecās nostādnes mainījās, mums bija jāmeklē iespējas, kur varēsim sevi apliecināt. Sākām domāt par to, kā palīdzēt skolotājiem vēstures mācīšanā, arī par vēstures skolotāju sagatavošanu mūsu augstskolā. Jo situācija bija tāda, ka notika vēstures pārvērtēšana, un skolotājiem tas bija grūts laiks, jo viņi pārdzīvoja, ka mācījuši tā saukto nepareizo vēsturi. Daļa no viņiem aizgāja no skolas, sāka pietrūkt šā priekšmeta skolotāju, sevišķi jau pamatskolas klasēs. Tad izstrādājām studiju programmu sākumskolas skolotāju specialitātes studentiem, kas deva viņiem iespēju apgūt papildu kvalifikāciju – vēstures skolotājs pamatskolā. Tas bija 1992. un 1993.gadā. Mainīties mūs piespieda pati dzīve, jo no skolām zvanīja uz augstskolu un lūdza vēstures speciālistus. Tas bija lielā mērā uz entuziasmu balstīts darbs – studenti bija no dažādām grupām, nebija viegli atrast laiku, kad sanākt kopā. Nezinājām pat, vai viņi aizies strādāt uz skolām. Izveidojām arī neklātienes grupu. Pa visiem šiem gadiem Kurzemes reģionā mēs esam vienīgie, kas māca vēstures skolotājus. Prieks, ka mūsu pilsētas un rajona skolās strādā jau mūsu mācītie vēsturnieki.

Direktore, kas atbild par studentu

Kas jums patīk darbā ar studentiem?

– Izstrādājot šo studiju programmu, man pašai bija jāmainās, daudz kas jāapgūst no jauna. Ne tikai tas jaunais, kas ir vēsturē. Man bija jākļūst par pedagogu. Jo, veidojot šo kursu, bija jāizstrādā metodika, kā mācīt vēsturi pa jaunam. Pirms tam šis priekšmets prasīja iekalt faktus un gadskaitļus, tagad – vēsture ir tā, kas māca skolēnus domāt. 1996.gadā sāku sadarboties ar Latvijas Vēstures skolotāju asociāciju, piedalījos tās rīkotos kursos. Izvēlējos arī pati strādāt skolā. Un vēl līdz šim es vienu dienu nedēļā esmu skolotāja Nīcas vidusskolā. Jo es domāju – kā es varu mācīt citiem, kā jāmāca skolēni, ja pati skolā neesmu strādājusi. Pēc laika uzzināju, ka citur pasaulē tas ir ļoti moderni. Tiekoties ar vienu Kanādas lektori, kas strādā skolotāju kvalifikācijas kursos, viņa stāstīja, ka tāds modelis ir atzīts par ļoti labu arī pie viņiem – ka pasniedzējs strādā skolā par skolotāju. Vēl lasu studentiem teorētisko kursu. Mums radās doma par jaunā mācību priekšmeta – sociālo zinību – skolotāju sagatavošanu. Sākām ar neklātniekiem – tie bija lauku skolotāji, arī tādi, kuriem vēl nebija augstākās izglītības. Tie bija cilvēki, no kuriem arī es kā pasniedzēja varēju mācīties. Tagad viņi jau ir piektā kursā. un varu teikt, ka studijas viņiem dzīvi ir izmainījušas – viņi atraduši darbu, viņiem ir augusi pašapziņa.

Ko jums prasa studiju programmas direktores amats?

– Pedagoga darbs ir tas, kas man patīk. Esmu kļuvusi par vēstures un sociālo zinību skolotāju studiju programmas direktori. Ir tā, ka jūtu atbildību par šo programmu, par studentiem, kas tajā mācās. Man pat ir teikuši, ka studiju programmas direktore – tā ir mamma. Patiesībā tas ir cilvēks, kurš atbild ne tikai par studiju saturu, bet kura pienākums būt lietas kursā par visu jauno un par to informēt programmā iesaistītos – kā mācībspēkus, tā studentus. Mans uzdevums ir palīdzēt pirmkursniekiem adaptēties, iejusties augstskolā, pierast pie prasībām. Tas ir jauns amats, savā ziņā – arī administratīvs, jo jāgādā, lai neklātnieki zinātu, kad ir sesijas, jānoskaidro, vai viņiem nav kādas problēmas. Studenti arī nāk un jautā, interesējas, kad kādas neskaidrības. Man arī jārūpējas, lai būtu cilvēki, kuri strādā mūsu programmā.

Jūs visa esat darbā? Vai bez tā vēl paliek laika kam citam?

– Tādu brīvo brīžu tiešām pietrūkst. Mani dēli saka: "Mamma, tu esi darbaholiķe!" Bet varbūt vienkārši pašlaik man ir tāds posms dzīvē, kad daudz jāizdara. Tā kā vecāki vienmēr ir mācījuši, ka svarīgi paveikt sev uzticēto, tad arī nevaru neko atstāt puspadarītu. laikam vēl neesmu iemācījusies pateikt nē, arī tad, kad man jau kļūst par daudz tā darāmā. 1.kursa studentiem lasu kursu "Ievads vēstures zinātnē". Tur arī uzdodam jautājumu: "Kur paliek laiks?" Runājam par to, ka cilvēkam jābūt noteicējam par savu laiku. Tas man vēl jāmācās. Vajadzētu jau vēl turpināt savu zinātnisko darbu. Ja esi docents – jābūt vēl publikācijām, bet tās jau nevar tapt bez nekā. Ir jāveic liels izpētes darbs, lai ir bāze, uz kuras tapt pētījumam. Te palīdz piedalīšanās mūsu katedras rīkotajās starptautiskajās konferencēs "Sabiedrība un kultūra". Darbojos sagatavošanas darba grupā, kā arī pati uzstājos ar lekcijām. Turpinu savus historiogrāfes pētījumus. Esmu specializējusies Latvijas vēsturē un pētu padomju perioda vēstures faktus un avotus, kā arī to interpretāciju. Mana pēdējā uzstāšanās bija par mūsdienu valsts svētkiem un atceres dienām. Konferences materiālus pēc tam apkopo grāmatiņā.

Kur rodat spēku un atbalstu?

– Savā ģimenē, jo mēs esam četri bērni saviem vecākiem. Un mūsu stiprums ir tas, ka turamies kopā, ka balstām cits citu. Interesanti, ka pirmos bērnības gadus es pavadīju Lietuvā, Sventājā, Tur esmu dzimusi, bet vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Liepāju. To arī uzskatu par savu pilsētu. Man daudz palīdzēja mana mamma, pieskatot bērnus, kad viņi bija mazāki. Tagad mani dēli ir lieli, Emīlam tūlīt būs astoņpadsmit, Elvisam ir sešpadsmit gadu. Audzinot ir jādomā, kas ģimenē svarīgs. Mums tā ir savstarpējā uzticēšanās, jo nevaru būt klāt katram viņu solim. Jāteic, ka mēs labi saprotamies. Man gribētos, lai mani dēli iegūst labu izglītību, bet apzinos šīs problēmas smagumu. Kaut vai tas, ka studijas augstskolā aizvien vairāk ir maksas. Katru vasaru cenšos izbrīvēt laiku, lai mēs visi kopā ceļotu. Kad bija mazāki, tad mēs braucām uz Rīgu, uz zooloģisko dārzu, vēlāk jau bija garāki ceļojumi, esam bijuši Polijā, Ungārijā. Šovasar es biju ekskursijā uz Horvātiju. Man daudz nozīmē katedras kolēģu atbalsts un sapratne, tas, ka esam domubiedri. Pati esmu piesardzīga un konservatīva pēc rakstura, man vajag, lai pamudina un pārliecina. Tā, kā to prot mani kolēģi.