Kurzemes Vārds

07:57 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Atbrauc, draugs, pretī man liedagā!

Sarmīte Pujēna

Tā ir runga ar diviem galiem – mēdz sacīt gadījumos, kad īsti nav skaidrs, vai tas ir labi, vai slikti. Jeb, kad no vienas puses ir tā, bet no otras – pavisam citādi.

Tieši tādas pārdomas manī raisīja vērojumi tavas un manējās Liepājas liedagā aizvadītajā vasarā. Pārdomas nav sevišķi priecīgas, tās varētu raksturot arī neoficiālās, bet nemirstīgās Liepājas himnas vārdiem: "aijaijā, aijaijā, liedagā..." Tikai rezignētākā intonācijā, nekā Imanta Kalniņa dziesmā.

Šķiet, ka liela daļa liepājnieku atzinīgi novērtējuši aktivitātes pludmalē, no kurām masveidīgākā bija tā sauktā bīčpārtija (latviski to varētu tulkot arī kā pludmales viesības). Pa starpu bija arī smilšu futbola, pludmales basketbola un tamlīdzīgas, manuprāt, vispiemērotākās aktivitātes nelielai pilsētas pludmalei. Jau pēc aktīvās peldsezonas (vismaz Liepājas pašvaldības izpratnē, citur Latvijā peldsezona beigsies 30.septembrī) beigām bija vēl viens ievērojams notikums – vindsērfinga sacensības. Varētu domāt, kur vēl atrast kaut ko piemērotāku pludmalei? Jūra, vējš, viļņi un dēlis ar buru, kas veikli slīd pa ūdens virsmu (dažreiz arī zem). Bet, lai dēļi, buras un tie, kuri tās vada, varētu nokļūt pludmalē, ir vajadzīgs autotransports. Abas dienas – sestdien un svētdien – pirms un pēc sacensībām sportistiem bija dotas trīs stundas, lai vispirms savu bagāžu atgādātu pludmalē un pēc tam arī aizvestu prom. Svētdien ap pulksten sešiem soļoju gar jūras malu, kad man pretī drāzās mašīnas cita pēc citas. Nepaguvu pat saskaitīt – astoņas, deviņas vai desmit. Izskatījās vareni. Sajūta arī noteikti fantastiska – tā raļļot gar pašu ūdeni! Nedaudzie svētdienas pastaigu mīļotāji steidzīgi rāvās pie malas, bet tie, kuri ar pretimbraucošo automašīnu saskrējās Pērkones ielas galā pie izejas no jūrmalas, pat bija spiesti lekt uz buldozera sastumtajām smilšu kaudzēm vienā vai otrā ceļa pusē.

Vērojot šos skatus, atcerējos, ka arī pirms, pēc un bīčpārtijas laikā notika tieši tāda pati satiksme – no Pērkones ielas gala virzienā uz Glābšanas staciju un atpakaļ. Toreiz gan nekādas atļaujas šādai braukāšanai netika izsniegtas, tā bija braucēju pašdarbība. Vējdēļu sacensību dalībnieki gan tika speciāli novirzīti uz Pērkones ielas galu, jo citādi pie Glābšanas stacijas būtu vajadzējis dot atļauju stāvēt tik daudzām mašīnām, ka gājējiem tur vietas vairs neatliktu.

Bez šiem īpašajiem gadījumiem ir vēl citi – ikdienišķie. Pa pludmali brauc gan tie, kuri citādi nevar, piemēram, gružu vācēji, smilšu sijājamā mašīna, kas tīra pludmali, traktori un ekskavatori, kas tīra izejas uz jūru, paretam arī policija, ātrā palīdzība utt., gan tie, kam neviens nav atļāvis to darīt – vienkārši nekauņas, arī piedzīvojumu un asu izjūtu meklētāji, turklāt gan uz četriem, bet pēdējā laika jo īpaši – arī uz diviem riteņiem. Dienvidrietumu pludmale ir sevišķi iecienīta. Komunālās pārvaldes darbiniekiem atliek tikai ar žēlumu noskatīties uz rezultātiem un rēķināt, cik atkal izmaksās motociklistu, skūteristu u.tml. braucēju salauztie koka celiņi.

Ja šovasar liepājnieki bija satraukušies par velosipēdistu aktivitātēm pludmalē, tad, manuprāt, autobraucēju biežā parādīšanās pilsētas jūrmalā nav mazāk satraucoša. Varbūt aģentūras "Ap sauli" cilvēkiem, kas sākuši veidot pasaules pludmaļu muzeju, jau tagad ir vērts ielikt savā ekspozīcijā arī kādu sauju Liepājas baltā liedaga smilšu, jo kas zina, kādas tās izskatīsies pēc dažiem gadiem, ja satiksmes intensitāte pludmalē turpinās palielināties tādos pašos tempos.