Kurzemes Vārds

08:47 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dzīvesceļš

Veiksminieks, kurš četrkārt dzīvi sācis no nulles

Pēteris Jaunzems

Vizītkarte

Voldemārs Jēkabsons. Gaviezes pagasta zemkopis.
Plašā apkārtnē pazīstams kā atslēdznieku un virpošanas darbu meistars.
Apveltīts ar izgudrotāja un konstruktora talantu.
Astoņus mūža gadus pavadījis izsūtījumā Sibīrijā. Rets gadījums: izsūtījumā pat izpelnījies godu piedalīties Vissavienības lauksaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā.
Kopā ar sievu Ritu sagaida savu zelta kāzu gadu. Abi izaudzinājuši dēlu Ojāru un meitu Mirdzu, kas arī kļuvuši par krietniem zemniekiem.
Kompānijas cilvēks, azartisks atgadījumu stāstītājs un joku plēsējs.
Vaļasprieks – medības.
Lasītāja izklaidei divi Voldemāra pastāstiņi

Anekdote, kas liecina par stāstītāja humora izjūtu

Pirms daudziem gadiem angļu virsniekiem par pavāru strādājis prasmīgs ķīnietis. Cepis, vārījis, sutinājis. Viss, ko viņš gatavojis, iznācis neparasti garšīgs. Tomēr angļi aizvien centušies kaut kā izāzēt savu kulināru. Viņu kaitinājuši, raustījuši aiz vienīgās bizes, apsmējuši vietā un nevietā. Reiz pat ķīnietim čībās sabāzuši naģes.

Tomēr beigās virsnieki nosprieduši, ka tā neklājas rīkoties. Viņi snieguši pavāram roku un mudinājuši salīgt mieru. Taču ķīnietis tikai raustījis plecus un teicis, ka neuzticas angļu solījumiem. Lai tomēr noslēgtu savstarpējās saskaņas līgumu, virsnieki devuši savu oficiera goda vārdu. "Nu, tā ir pavisam cita lieta," atzinis pavārs. "Ja jūs dodat oficiera goda vārdu, tad es savukārt apņemos jūsu rīta kafijā vairs nečurāt."

Mednieka piedzīvojums, kas liecina par attapību

Reiz dzinuši mastu. Voldemārs stāvējis pie stigas. Viņš toreiz bijis pārliecināts, ka lielie zvēri uz malu nenāk. Tāpēc, izdzirdot biezoknī brīkšķus, gaidījis parādāmies sev priekšā ne vairāk kā kādu stirnu vai prāvāku zaķi. Arī bise bijusi pielādēta ar skrošu šāviņu. Taču pēkšņi piecpadsmit soļu attālumā viņam priekšā izdrāzies sirms meža kuilis. Ko nu! Tikai sekundes simtdaļu mednieks sajutis apjukumu. Tad plājis virsū. Kas ir, ir! No abiem stobriem. Kuilis apgāzies uz sāniem. Šāvējs, ilgi nedomājot, nometis zemē plinti un cimdus un kā liels celms uzkritis savam medījumam virsū, saķerot turklāt vēl ar abām rokām meža valdnieku aiz pakaļējās kājas.

Netālu stāvošie kolēģi, tādu risinājumu redzot, neesot varējuši novaldīt smieklus. "Ko rēcat kā negudri, nāciet žiglāk man palīgā," viņiem uzsaucis Voldemārs. Taču drīz kļuvis skaidrs, ka nekāda palīdzība nav vajadzīga. Kuilis gulējis beigts. Skrotis, no tuva attāluma šaujot, to bija ķērušas pierē gluži kā lode.

– Atskatoties uz noieto ceļu, varu teikt, ka man tas ir bijis gan kāpumiem, gan straujiem kritumiem bagāts. Ja visu pieredzēto uzrakstītu, tur iznāktu grāmata. Vairākkārt esmu skatījies nāvei acīs. Uzskatu, ka vismaz reizes četras savu dzīvi esmu bijis spiests atsākt no nulles. Pirmais tāds gadījums bija, kad man palika trīs gadiņi. No bērnu triekas nomira māsiņa. Biju tik satriekts no šī zaudējuma, ka vēl šodien atceros savus pārdzīvojumus. To nevar izstāstīt.

Saprotu.

–Likās, viss ir zudis. Vēlāk māte pastāstīja, ka es no kreņķiem patstāvīgi noģērbies un iekritis gultā. Toreiz ar vecākiem dzīvojām Liepājā. Drīz pienāca skolas gadi. Vispirms gāju Raiņa pamatskolā, bet vēlāk mūs ar klasesbiedriem pārcēla uz 28.janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu. Jūs zināt, kāpēc tāds nosaukums?

Jā. Protams.

–Toreiz Kārlis Ulmanis bija tautai aicinājis ziedot savām skolām. Ziemas pagāja mācoties, bet vasaras pavadīju uz laukiem Durbes pusē. Tur bija mājas mātes tēvam. Tās sauca par "Mazprāmjiem". Es brīnījos, kāpēc tāds nosaukums, tuvumā taču nebija ne ezera, ne jūras. Vienīgi Vārtājas upe netālu locījās pa pļavām. Vēlāk, kad opaps nomira, "Mazprāmji" kļuva par mūsu dzīves vietu. Tādēļ māte izšķīrās ar tēvu. Viņš strādāja Tosmarē par galdnieku un negribēja braukt projām no pilsētas. Man toreiz bija desmit gadu un pašam vajadzēja zināt, ko es ēdīšu un ko vilkšu mugurā. Mātei bija jātiek galā ar saimniecību. Viņa nevarēja atlicināt laiku mums ar brāļuku. Kad paaugāmies, cik spēdami, viņai palīdzējām. Tā pienāca kara gadi. Atceros, ka vienbrīd frontes līnija gāja tieši pāri "Mazprāmju" pagalmam.

Vai tas bija jau kara beigās?

– Jā. Vienā pusē atradās vācieši, otrā – krievi. Taisnā līnijā viņus šķīra kāds kilometrs. Kad sākās uzbrukumi, mūs izdzina no mājām. Bija marts. Klīdām, meklējot, kur apmesties. Līdz aizbraucām uz Dzērvi. Visa iedzīve bija sakrauta ratos, tiem piesietas sekoja divas gotiņas. Lopiem nebija ko ēst. Kad kādās mājās palūdzu salmus, saimniece raidīja prom. Man, puikam, pat asaras no aizvainojuma nobira. Nebijām taču vainīgi, ka esam izdzīti no mājām. Tomēr visi cilvēki nebija vienādi. Netrūka arī atsaucīgu siržu.

Vai tā ir otrā reize, kad jums bija jāsāk viss no sākuma?

–Tā rēķinu. Nezinājām taču, vai būs lemts atgriezties. Kapitulācijas dienu sagaidījām Kalvenē. Tur mums dzīvoja attāli radi. 9.maijs man gandrīz kļuva liktenīgs. Tajā dienā jau no rīta biju devies saimniekam palīdzēt linu sējā. Atradāmies uz klaja lauka, kad ieraudzīju tuvojamies krievu lidmašīnu. Tā lidoja ļoti zemu un pēkšņi sāka šaut uz mums ar ložmetēju. Kā tās lodes netrāpīja, tas ir brīnums, ko nespēju izskaidrot vēl šodien. Ar to nepietika. Ieraudzījis, ka esam palikuši neskarti, lidotājs apgrieza savu lidaparātu, lidoja atpakaļ un nobēra pār mums vēl vienu šāvienu kārtu. Taču arī tie aizsvilpa garām. Tad, vēl atrodoties izbīlī no notiekošā, ieraudzīju, kā virs mājas, kurā dzīvojām, tiek izsviesta bumba. Likās, tā uzkritīs tieši uz jumta. Taču, izraujot zemē milzīgu bedri, bumba uzsprāga metrus piecdesmit aiz mājas.

Tātad arī māja palika neskarta?

– Tai izbira logi, un apstājās visi pulksteņi. Vēlāk tos saimniekus, pie kuriem dzīvojām, tik un tā izveda. Stāstīja, ka nākusi meklētāju ķēde. Bet mēs ar māti tajā laikā jau bijām atgriezušies savās mājās. Arī tās bija pilnas ar krievu kareivjiem. Mums nācās pārgulēt stallī. Vakariņās māte izvārīja zupu, bet nebija karošu, ar ko to strēbt. Tad es uz akmens tās izklapēju no raķešu čaulītēm. Tā mēs atsākām. Spriedām, ka jādzīvo būs arī turpmāk, tāpēc jāmēģina kaut ko iesēt tīrumos. Zemes apstrādāšanas inventārs bija izvazāts. Pēc ilgākas meklēšanas kaimiņos atradu mūsu arklu. Ratos glabājās pūrs miežu un auzas. Kaut gan maijs jau bija pāri pusei, tās kaisījām zemē. 21.jūnijā iestādījām arī kartupeļus. Neparasts ir stāsts par to, kā bijām saglabājuši tiem sēklu.

Nu, nu!

– Jau teicu, ka, frontei tuvojoties, mūsu mājā ienāca vācieši. Tādēļ, pirms izdzīšanas no "Mazprāmjiem", kādu brīdi dzīvojām cūku stallī. Apcirknī mums vēl glabājās kartupeļi. Izlēmām, ka tie jānoslēpj drošā vietā. Kaut gan vācieši grozījās visapkārt, kūts betona grīdā izkalām caurumu, bet zem tā izrakām dziļu bedri. To piebērām ar kartupeļiem, nomaskējām ar mēsliem un aizbērām ciet. Lai gan stallī kādu laiku vāciešiem bija stāvējuši zirgi un kareivji tos kopa, nevienam mūsu slēptuvi nebija izdevies atrast. Šodien liekas, kas tur liels – maišelis kartupeļu. Taču toreiz dzīves atsākšanai tas izrādījās zelta vērts.

Attapība un izveicība vienmēr paglābusi ļaudis no posta un bezizejas.

– Taisnība gan. Reizēm tās pašas izdzīvošanas dēļ gadījās nonākt visai traģikomiskās situācijās. Vienu tādu gadījumu jums tūdaļ pastāstīšu. Arī tas notika laikā, kad mitinājāmies tajā stallī. Sarunājām, ka derētu nokaut vienu suķi. Tik un tā kara beigas tiem še, aizgaldā, nesagaidīt. Tad jau labāk, lai krīt no savu kopēju rokas. Taču vienojāmies, ka tas darbiņš ir jānostrādā pa kluso, lai vācieši neko nesadzird. Citādi tie var pieprasīt visu gaļu sev. Māsīcas vīrs piekrita būt par sitēju. Taču, kad nācās šo pienākumu izpildīt, aizsita garām un iezvēla ar vāli ruksim tieši pa degunu. Tas iekviecās nebalsī, izmetās pa staļļa durvīm un aizdiedza pa lauku. Bet mēs jozām tam pa tīrumu pakaļ. Vācieši stāvēja sētsvidū un smējās, vēderus turēdami. Viņiem tā likās visīstākā brīvdabas izrāde. Turklāt bez maksas. Beigu beigās brālēns ruksi panāca, saķēra aiz ausīm un iespieda starp ceļgaliem. Tomēr sitējs vēlreiz nolaida garām mērķim, šoreiz iebelžot pašam turētājam pa muguru. Kad pēc šādiem piedzīvojumiem puscūcis tomēr tika pievārēts, bijām pārliecināti, ka to mums atņems. Tomēr tā vis nenotika. Laikam jau zaldāti rēķināja, ka par joku dzīšanu to esam godam nopelnījuši.

Tā gan. Karavīri humoru prot novērtēt.

– Pēc kara es uzsāku nodarboties ar zirgu pakavu kalšanu. Pirmoreiz šo darbu biju darījis vienpadsmit gadu vecumā. Tagad jau uzskatīju sevi par lielu aroda pratēju. Pie staļļa iekārtoju pat nelielu darbnīciņu. Apkārtnē citu kalēju nebija, tāpēc pieprasījuma netrūka. Pie manis veda kumeļus no visa novada. Par kāju maksāja desmit rubļus. Pamazām varēju sagādāt instrumentus un iepraktizēties sarežģītākos darbos. Vajadzība pēc tādiem radās drīz. Rudenī apkārt pa mājām braukāja labības kūlējs Fricis Siliņš no Aisteres.

Ar slaveno "Imantas" kuļmašīnu?

–Ar to pašu. Es viņam piepalīdzēju mašīnas remontā. Par to mums labību viņš izkūla bez maksas. Taču Frici Siliņu toruden piemeklēja nelaime. Strādājot kaimiņu mājās, tam ierāva mašīnā un saskādēja labo roku. Viņu aizgādāja uz Liepāju. Taču ārsti tūlīt nebija rīkojušies, tāpēc plaukstu nācās noņemt. Skaidrs, ka strādātājs toruden Siliņu Fricis vairs nebija, un viņa pienākumus pagastā lika uzņemties man. Kādās trīs mājās es jau to biju darījis. Kaut arī tik labi, kā gribētos, tehniku nepārzināju, piedāvājumam tomēr piekritu.

Cik jums tad jau bija gadu?

– Astoņpadsmit. Toruden Durbes apkārtnē es labību zemniekiem apkūlu.

Braukājot no mājas uz māju?

– Jā. Gāja jau jautri. Tajā laikā sāka organizēt kolhozus. Tāpēc cilvēki bija neziņā par rītdienu. To centās remdēt glāzēs. Kurā mājā iebraucu, tur, vēl nesākuši kult, jau svinēja apkūlības.

Ko tad dzēra?

– Pamatā alu. Īstu miezīti. Taču netrūka arī paštaisītā. Tolaik to sauca par dzimtenīti. "Koņos", kur arī toruden man gadījās pabūt, dzīvoja kāds vecpuisis. Tas bija pazīstams kā liels kāršu spēlmanis. Viņš uz kārtīm bija nospēlējis pat savas mājas. Taču daudz par to nenoskuma. Mīlēja sacīt, ka katrai laimei pa pēdām tūdaļ sekojot arī nelaime. To pamatoja ar personīgu piedzīvojumu. Reiz esot iegājis paciemoties pie kaimiņa, bet tur plāna vidū viņa priekšā stāvējis gluži kails sievišķis. Kamēr šis gudrojis, kas šādā situācijā viņam būtu jādara, pa durvīm kāds nācis un visu idilli iztraucējis. Tā, redz! Arī pie viņa ierados, lai izkultu labību. Turpat uz vietas ar vīriem, kas bija atnākuši piedalīties talkā, tika sarīkotas derības par to, cik maisu graudu izbirs no panta. Vēlāk izrādījās, ka izbira par diviem vairāk. Tad tos divus tūdaļ iesvieda ratos un aizveda uz veikalu, kur apmainīja pret kasti šņabja.

Nu varēja dzīrot tālāk?

– Protams. Un tā līdz pat sezonas beigām. Pēc tam mani paņēma kolhozā "Zaļā zeme" par kalēju. Tomēr pastrādāt šinī amatā neiznāca ilgi, jo pienāca marts un visai latviešu tautai pati melnākā diena. Agri no rīta izdzirdējām suņus rejam un drīz arī uzstājīgu bungāšanos pie ārdurvīm. Kas ir?! Lai ceļoties augšā! Istabā ienāca vairāki karavīri ar automātiem un divi virsnieki. To vienu – kapteini Bērziņu – es pazinu, tas bija liepājnieks. Otrs pēc činas bija majors. Viņi deva 15 minūtes laika, lai ar māti žigli sapošamies prombraukšanai. Paskaidroja tikai to, ka tiekam izsūtīti uz Padomju savienības vidieni.

Un vairāk neko?

– Nē. Turklāt es taču jau skaitījos kolhoznieks. Ko var pagūt paņemt stundas ceturksnī? Naudas mums bija tikai seši rubļi. Pieliekamajā karājās kāds gaļas gabals un kukulis maizes. Paķērām tos, jo mudināja jau doties ceļā. Ieskrēju stallī atvadīties no zirgiem. Bija žēl no tiem šķirties. Taču kareivji domāja, ka esmu pamucis. Tie ieskrēja ar šaujamajiem mani meklēt.

Kā murgā!

–Kad gājām garām smēdītei, majors pavaicāja, kas man tur atrodas. Kad paskaidroju, viņš strauji iemetās iekšā, paķēra maisu un sasvieda tanī daudzus instrumentus. Pēc tam atdeva visu man, lai turot, gan tā manta vēl noderēšot. Paldies viņam! Es taču, pateicoties instrumentiem, Sibīrijā ne tikai izdzīvoju, bet kļuvu par visu atzītu meistaru. Varēju dzelzs gabalā izurbt caurumu, varēju tapām uzgriezt vītnes un paveikt citus darbus... Mašīna bija pilna ar izmisušiem cilvēkiem. Tāpēc mūs līdz Tores stacijai aizveda ar zirgiem. Tur nokļuvām vēlā pievakarē. Vagoni bija pārpildīti. Mūs izvietoja kopā ar gaviezniekiem un liepājniekiem. Tur pirmoreiz satikos ar Ritu. Tad vēl nezinājām, bet vēlāk izrādījās, ka mums ir lemts iet vienu dzīves ceļu. Esot Sibīrijā, mēs apprecējāmies, bet toreiz viņa kopā ar draudzenēm bija paņemta no skolas sola. Ar to, kas skolēnam mugurā, plānā kletiņā un zeķītēs, bet, kad nonācām galapieturā, tur valdīja 25 grādu sals. Meitenes drīz vien apsaldēja kājas, no tām lobījās āda. Es savulaik zobojos, ka toreiz bija laipna apkalpošana. Vecīšus, kas paši nevarēja iekāpt vagonos, tur iesvieda kā pelavu maisus.

Tas ir briesmīgi.

– Un tā mēs braucām, cauri visai Krievzemei. Bez maizes un dzeramā ūdens. Vilcienu apstādināja tikai ceturtajā dienā, kad bijām jau pie Urāliem. Tad mūs pirmo reizi izlaida ārā, lai varam ieskriet krūmos. Līdz tam dabiskās vajadzības nācās kārtot turpat vagonā. Beigās aizveda 120 kilometru aiz Omskas. Tur ir tāda stacija – Kalačinska. Ar bijušo Pilsētas domes deputāti Ilgu Pagājevu mēs nonācām vienā sādžā. To sauca par Ļubimovku. Līdz tai uz tādām kā traktora ragavām pa dziļu sniegu bijām braukuši vēl vienu dienu un nakti. Brīžiem traktori buksēja, tad mēs, jaunie, kāpām no ragavām nost un skrējām tām blakus. Ritu nometināja Barkejevkā.

Vai kaut kur turpat kaimiņos?

– Jā. Kaimiņos. Sibīrijā simt kilometru neskaitās liels attālums. Mūs sagaidīja vietējie iedzīvotāji. Tiem bija iestāstīts, ka esam zvēri. Redzēdami, ka nevienam uzbrukt netaisāmies, bērni skrēja pie vecākiem un par to pārsteigti ziņoja:"Mamm, mamm, viņi nekož!" Un tomēr varu teikt, ka man atkal kārtējo reizi laimējās. Tāpēc, ka nonācu sovhozā.

Vai tad tur darba apstākļi bija labāki nekā kolhozā?

– Jā. Sākumā visi dzīvojām kopā zemnīcās. Tās bija pilnīgi ieputinātas sniegā. Tikai pienākot klāt, varēja pamanīt ieeju. Jau otrā rītā sūtīja pie darba. Uzzinājuši, ka protu kalēja arodu, mani norīkoja uz smēdi. To ļoti nosacīti varēja saukt par darbnīcu. Viens veseris, nekur vēl neredzētas plēšas, sienu vietā žagaru pinums, kas nostiprināts ar govju mēsliem. Te man lieti noderēja līdzatvestie instrumenti. Izremontēju ecēšas, kultivatoru, sējmašīnu. Inženieris par to bija ļoti apmierināts. Taču, kad pienāca algas diena, jutos vīlies. Man bija aprēķināti tikai 8 rubļi. Kā ar tādu naudu lai divatā ar māti iztiekam? Dzīvojām pilnīgā badā. Jutāmies laimīgi, ja dabūjām kādu sauju graudu. Kaut gan mūs brīdināja, ka tie esot kodināti un, tādus ēdot, varot saindēties, neviens šajos vārdos neklausījās. Tagad, nereti atceroties tos laikus, ar Ritu brīnāmies: cik pārsteidzoši maz tomēr ir vajadzīgs, lai cilvēks neaiziet bojā!

Tā ir. Jūs ar savu dzīvi to esat pierādījuši.

– Ja rokās patrāpījās gabaliņš lopbarības rauša, tā bija vesela bagātība. Šodien neviena kūka nav tik garšīga, kāds mums likās sojas pupiņu rausis. Ja vēl dabūjām uzcept zāli, tad bija svētki mājās! Vasarā kļuva vieglāk. Tad es jau strādāju uz traktora. Aiz sevis tas vilka piecas zirgu pļaujmašīnas. Uz katras no tām bija nosēdināts kāds puika vai vecītis. Kā jūnijā sākām, tā vālējām līdz oktobrim. 30 hektāru dienā. Sezonā nopļāvu 3000 hektāru. Un pat tad nespējām savākt visu sienu, kas bija nepieciešams.

Tagad, pat ar modernu tehniku strādājot, tādu daudzumu grūti pieveikt! Jūs tur drīz vien apliecinājāt, kas esat par strādātājiem?

–Es domāju gan. Kad no visa sovhoza vajadzēja izraudzīt cilvēku, ko deleģēt uz Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādi Maskavā, izvēlējās mani. Tajā laikā jau skaitījos daudzu racionalizācijas priekšlikumu autors, pelnīju labu naudu. Direktors, izvadīdams mani ceļā, ieteica izmantot šo gadījumu, lai apmeklētu dzimteni. Es teicu, ka neesmu tā sariktējies. "Nē, nē, tu katrā ziņā aizbrauc!" viņš piekodināja. Tad es ieskrēju mājā un, drošs paliek drošs, paķēru no atvilktnes vēl tūkstoti rubļu. Jāsaka, ka ar izstādes dalībniekiem apgājās gluži vai kā ar jēlām olām. Jau vilcienā mūs visādi lutināja, pusdienas, brokastis un vakariņas pienesa klāt, pat čemodāni pašiem stacijās nebija jānes. Arī Maskavā attieksme bija līdzīga, dzīvojām lepnā viesnīcā, ēdām restorānos. Nedēļu iepazināmies ar izstādi. Man vairāk interesēja mašīnbūves paviljons, kurā pavadīju veselu dienu.

Vai arī uz Latviju riskējāt aizbraukt?

– Aizbraucu gan. Tiku līdz Liepājai. Tur man tante ar onkuli un brāļuks dzīvoja. Viņš netika izvests, jo tajā dienā, kad mūs ar māti paņēma, bija atbraucis uz pilsētu saņemt šofera tiesības. Tā – izglābās. Tagad bija ļoti pārsteigts, ieraugot mani ienākam pa durvīm.

Domāju gan!

–Abi kopā devāmies uz Bernātiem, lai apciemotu tēvu un palīdzētu viņam vākt jūras mēslus. Aizbraucām. Sākām strādāt. Skatos, tēvs neliekas par mani ne zinis. Tātad nepazīst vairs savu dēlu! Par to nebrīnījos, mēs nebijām redzējušies, kopš 1940.gada. Kad stādījos priekšā, tad gan bija pārsteigts. Kopā nodzīvojām nedēļu, tad devos atceļā. Tiklīdz tiku Maskavā un varēju likt lietā savu ceļazīmi, atkal izjutu milzīgu pretimnākšanu. Kad sasniedzu Kalačinsku, ticiet vai neticiet, bet sajutos, ka esmu atgriezies mājās. Sovhoza direktors, uzzinājis, ka esmu bijis Latvijā, lika apmaksāt man visus komandējuma izdevumus.

Ak, pat tik lepni!

– Jā, direktors mums nebija slikts. Saprotošs. Es daudziem esmu teicis, ka sibīrieši ir krietni cilvēki. Sirsnīgi. Viņiem nepiemita skaudība, ar kādu daždien sirgstam mēs, latvieši. Arī tik pakļāvīgi varai kā mēs, viņi nav. Sibīrijā, neraugoties uz partijnieku aizliegumiem, atzīmēja gan pareizticīgo, gan mūsu Ziemassvētkus. Tāpat bija arī Lieldienu svinēšanu.

Kad un kā atgriezāties mājās?

– Tas notika 1957.gadā. Un atkal visu nācās sākt pilnīgi no nulles. Darbu šeit nedeva, ja pasē nebija zīmoga par pierakstu, bet tos, kas nekur nestrādāja, nepierakstīja. Apburtais loks. Apejot kontroles posteņus, biju atbraucis aprunāties ar Liepājas milicijas priekšnieku. Bet tas atbildēja bez aplinkiem: "Es nevaicāšu, kā jūs sauc, bet neko palīdzēt nevaru!"

Kā tad tomēr nokārtojāt savu dzīvi?

–To izdevās izdarīt, pateicoties Mašīnu traktoru stacijas inženierim Ādolfam Viducim. Šis vīrs saprata trimdiniekus, jo nebija dzīves lutināts un arī viņa vecāki bija izsūtīti uz Krasnojarskas novadu. Pateicoties Ādolfam Viducim, es atkal kļuvu pilntiesīgs šejienietis. Strādāju un saņēmu prēmijas. Mans labdaris joprojām dzīvo Grobiņā un, jubileju reizēs es vienmēr cenšos viņu apciemot.

Bet nu jau būs pagājuši desmit gadu, kopš esat Gaviezes zemnieks?

– Mēs ar Ritu esam pensionāri. Galvenais saimniekotājs šeit, zemnieku saimniecībā "Lejnieki", ir dēls Ojārs. Meita Mirdza ar dēlu darbojas uz zemes, kas piederēja Ritas tēvam, kurš palika uz mūžiem Vorkutā.

Vai medībās aizvien vēl ejat?

– Pavisam reti. Dīvaini, bet, kopš esmu ticis pensijā, man paliek vēl mazāk brīva laika, nekā bija strādājot. Kādreiz sezonā nošāvu ap simts pīļu, bet šogad vēl ne reizi neesmu līdz ūdeņiem izgājis.

Vai, savu zemi apstrādājot, gandarījumu izjūtat lielāku?

– Grūti pasacīt. Protams, sava zeme ir sava zeme. Taču man dzīvē pats galvenais vienmēr ir bijis un paliek – darba prieks. Ja tas ir tevī, tad arī dzīvei ir jēga.