Kurzemes Vārds

12:28 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Lejasdanču kaprīzo bumbierkoku gūstā

Pēteris Jaunzems

Par lauksaimniekiem Dagmāra un Rihards Kokini kļuva, pateicoties mantojumam. Tas esot noticis deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad divu rīdzinieku īpašumā nonāca Durbes novada "Lejasdanču" mājas, bet pāris vasaru vēlāk arī zeme pie tām un vairāk nekā desmit hektāru liels augļudārzs, kurš iegādāts par pajām un kuru galvenokārt aizņem dažādu šķirņu bumbierkoki.

Fanātiska aizraušanās

"Zināšanu, kā ar bumbieriem apieties, mums toreiz nebija ne vienam ne otram," vaļsirdīgi atzīstas saimniece. Bijusi tikai liela vēlēšanās strādāt. Dagmāra pēc profesijas esot mediķe. Ilgus gadus nostrādājusi Rīgā par rentgenoloģi. Tas laiks galvenokārt aizvadīts pie samērā nemodernas aparatūras un tumšā istabā. "Jūs sapratīsit, ka, nonākusi svaigā gaisā un saules pielietā dārzā, es sajutos kā septītajās debesīs," saka Dagmāra Kokina. Arī Rihardam pārorientēšanās bijusi nozīmīga. No pieredzes bagāta jurista viņš tapis par aizrautīgu augļkopi.

Būtiski ir tas, ka savai jaunajai nodarbei abi pensionāri pievērsušies ar sirdi un dvēseli. Dagmāra pat lēš, ka viņi to darot fanātiski. Tāpēc, ka pilnībā nonākuši dārza varā. Nekas cits tiem vairs dzīvē neliekoties svarīgāks. Televizoru skatīties neesot vaļas, daiļliteratūras sējumus nomainījušas grāmatas par augļkopību. 1995.gadā "Lejasdanču" īpašniece pat iestājusies Bulduru Dārzkopības tehnikuma neklātienē, ko pabeigusi pēc diviem gadiem. Savukārt Rihards ievēlēts Latvijas Augļkopēju asociācijas valdes sastāvā. Atpakaļceļa viņi vairs neredzot.

Arī dārzs prasa ārstēšanu

Kokinu pāris jau ilgāku laiku sadarbojoties ar Dobeles augļkopības selekcijas un izmēģinājumu staciju. Tur ar bumbierēm strādā Māris Blukmanis. "Viņa aprūpē ir 513 šo augļukoku šķirņu," pavēstīja Rihards Kokins. Kāda bagātība! Tur esot bumbieri katrai gaumei un spējot apmierināt pat visizsmalcinātākā gardēža prasības. "Lejasdanči", protams, ar tādu daudzumu palepoties nevarot, taču arī viņi iespēju robežās cenšoties bagātināt savu dārzu, iepotējot kolhozu gados stādīto koku vainagos aizvien jaunas šķirnes, un tagad jau to skaits sniedzoties otrajā desmitā. Šogad pirmo reizi sākusi ražot arī Ķīnas "Tembolī" bumbiere, kam ir ieapaļi, saldi un kraukšķīgi, gluži kā vislabākās melones augļi.

Pamazām stādot klāt arī jaunus kociņus. Tas esot nepieciešams ne tikai tāpēc, lai padižotos ar šķirņu daudzveidību, bet gan tādēļ, ka to dažādība paver iespēju pagarināt augļu ienākšanās laiku un galotnēs mazāk ziedus apskādējot arī salnas. "Tiklīdz ienākas kāda šķirne, tirgus ir pilns ar to. Tāpēc, lai konkurētu, svarīga ir kvalitāte. Bet to var nodrošinot, tikai izkopjot dārzu," stāstīja saimniece. Viņas devīze esot, ka tirgū ir jābūt maksimāli godīgam. Tādu attieksmi mācījusi māte, kas pēc profesijas esot tirgotāja. Dagmāra teica, ka Pētertirgū, atšķirībā no galvaspilsētā vērotā, starp vietējiem zemniekiem nenovīdība neesot raksturīga. Te valdot brālība un savstarpēja izpalīdzība.

Bulduros Dagmārai teikts, ka "Kurzemes sviesta" bumbieri ir kraupja izturīga šķirne. Tomēr, kad pārņēmuši savu dārzu, redzējuši, ka tā tas nemaz nav. Bez kopšanas palikušie un apstākļu novārdzinātie koki nespējuši pretoties kaitei. "Te ir jānodarbojas ar vistīrāko ārstēšanu," teica Dagmāra. "Tāpēc varu uzskatīt, ka turpinu savu mūža darbu, tikai pacienti tagad man ir citi."

Dārzs daudz prasa atpakaļ

Ražas laikā viņi strādājot gandrīz bez miega stundām. Pa dienu kopīgi ar kaimiņos dzīvojošajiem Genovefu un Aivaru Pločiem novācot augļus. Naktī ceļoties, lai tos pāršķirotu, bet no rīta jau abi ar vīru esot tirgū. Ražu pārdodot paši, jo bumbierus starpnieki pretī ņemot ļoti nelabprāt. Tāpēc, ka nav iespējams pateikt, kas tiem notiek iekšpusē. No ārpuses augļi var būt glīti un izskatīgi, bet serdē nereti tiem jau iemeties puvums. Savulaik bumbierus mēģinājuši vest arī uz Rīgu un Vidzemi, kur to piedāvājums ir mazāks, taču parēķinot noskaidrojies, ka transports noēd visus ienākumus. Rihards Kokins uzskata, ka daudzi pircēji tirgu nemaz neapmeklē, bet iztiek ar piedāvājumu, ko sniedz lielveikali. Tur tirgo divas vai trīs bumbieru šķirnes, kas atvestas no Rietumeiropas valstīm, un pircēji, kas tās ir ielāgojuši, citas nemaz nepazīst. Ar ķīmiju apstrādāti, šie augļi ilgi uzglabājami. Riska – nekāda. "Eiropas savienība veido standartizētus cilvēkus," uzskata Rihards Kokins. Tādi paši daudz nedomā, bet izvēlas to, ko reklāma viņiem piedāvā. Lielveikalu apgādājošās firmas vietējo ražotāju piedāvājumus strupi noraidot. "Mums jūsu audzējums nav vajadzīgs, tūlīt saņemsim vagonu no Polijas," viņiem atteikuši.

Kas ir, tas ir – bumbieru lielākā problēma neapstrīdami ir to bojāšanās. Tāpēc jau tie arī cenas ziņā ir dārgāki par āboliem. Pat pasaules labākajos dārzos jārēķinoties ar to, ka zaudējumos nākas norakstīt apmēram 40 procentu no ražas. "Turklāt, jo garšīgāki bumbierei augļi, jo tie kaprīzāki uzglabāšanai. Tas ir gandrīz kā nerakstīts likums," paskaidroja Dagmāra Kokina.

"Lejasdanču" saimniece atcerējās, ka viņas īpašumā nonākušos stādījumus savulaik veidojis dārznieks Āris Ceriņš. Šis speciālists savu darbu pratis, strādājis godam, un viņa veikuma augļi dārzā ir acīm redzami. Tomēr tas nenozīmē, ka jaunie saimnieki var atdusēties uz lauriem. Ja gribot saņemt ražu, augļu koki ir nemitīgi jākopj. Kokini saka, ka dārzā ieguldot visu savu naudiņu. Kad sākām saimniekot, nekā taču mums nebija. Nebija ne miglotāja, ne traktorīša, pat sava spaiņa mums trūka. Tikai pliki koki bija," teica Dagmāra.

Tagad šis tas jau sagādāts, bet ļoti daudz vēl vajadzīgs. Arī "Lejasdanču" mājas ir jāglābj no sabrukšanas. Ilgus gadus te mitinājušies klejotāji, ja bijis nepieciešams izkurināt krāsni, malkai zāģējuši ārā jumta sijas. Bēniņus klājis biezs atkritumu slānis, pagalmu – tāpat. Tas viss tagad jau esot aizvākts un aprakts zemē, lai nemaisoties pa kājām un nebojā skatu. Gādīgas rokas gaida arī pagrabs un stallis, ko viņi cerot izmantot augļu atdzesēšanai. Ja gribot pastāvēt, jādomā par pārstrādi. Kādreiz, kad rajonā stādīja ābeļu, bumbieru un aroniju dārzus, Grobiņas pievārtē darbojās arī konservēšanas cehs. Tagad Liepājai tuvākā pārstrādes ražotne atrodas tikai Bauskā. Turp nogādāt audzējumu, nozīmē to atdot par velti. Tāpēc nepieciešams kaut ko radīt pašiem. Bet visam vajadzīga nauda. "Kad jūtam, ka tūlīt būsim bankrotā, tad vīrs brauc uz Rīgu un kaut ko tur nopelna," teica Dagmāra. Tā, lūk, dzīvojot. Un jūtoties ļoti apmierināti.