Kurzemes Vārds

13:19 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Tuberkuloze – valsts nabadzības apliecība

ANDRIS KRISTONS, Tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts

Televīzijas ziņās izskanējusi vēsts, ka Liepājā līdzās Kuldīgai un Rīgai joprojām ir visnopietnākā situācija valstī sakarā ar tuberkulozi. Manuprāt, ja ar to domāts pateikt, ka situācija ir pasliktinājusies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, tad tā nav taisnība. Kā rāda mūsu statistika, Liepājā šā gada aizvadītajos mēnešos no jauna ir konstatēts par 12 slimniekiem mazāk, nekā šajā pašā laikā pērn. Turklāt ievērojami samazinājusies saslimstība bērnu un jauniešu vidū – no 13 pagājušajā gadā līdz 4 šogad. Rajonā gan šogad saslimušo ir par 3 cilvēkiem vairāk nekā pērn. Manuprāt, dati, pēc kuriem izdarīti secinājumi un norādīts uz mūsu pilsētu kā joprojām bīstamu tuberkulozes ziņā, ir ņemti no pagājušā gada. Taču tajā pašā laikā mums ir iemesls satraukties, ka no 7 šogad mirušajiem tuberkulozes slimniekiem 4 ir miruši pirmajā saslimšanas gadā, jo slimība bijusi galēji smagā formā. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ilgstoši apdraudēja arī apkārtējos, jo visi mirušie bija bez noteiktas dzīvesvietas. Tāpēc es pievienojos apgalvojumam, ka tuberkuloze ir valsts nabadzības apliecība.

Un tieši šo mirušo cilvēku dēļ es tomēr mazliet apšaubu oficiālo statistiku par saslimušajiem. Statistikā ir minēti slimnieki, kas oficiāli reģistrēti, tātad meklējuši ārstu palīdzību. Manuprāt, patiesā situācija ir savādāka. Es atturos minēt, vai patiesais slimnieku skaits ir divas vai vairāk reižu lielāks, tomēr statistika īsti objektīva nav. Un tāpēc es atkārtoju vēlreiz: ikviens cilvēks, ja viņam ir aizdomas, ka varētu būt problēmas ar plaušām, mūsu slimnīcā var meklēt ārstu palīdzību bez ģimenes ārsta norīkojuma.

Tomēr man jāatzīst, ka situācija ir uzlabojusies ar tiem, kas ļaunprātīgi izvairās no ārstēšanās. Tādu šobrīd praktiski nav, tāpēc uzskatu, ka lietderīgi bija tas, ka pirms vairākiem gadiem mēs riskējām un sākām par to skaļi runāt. Skandāls bija, bet tas bija rezultatīvs. Toties ļoti nopietna problēma šobrīd ir tiem slimniekiem, kas agrāk nav kārtīgi un apzinīgi ārstējušies vai no tās izvairījušies un kam šobrīd slimība ir tik smagā formā, ka pret to vairs nav iedarbīgu medikamentu. Bet tā ir problēma visā valstī. Par mūsu priekšrocību es uzskatu šobrīd veiksmīgi izvēlēto ambulatorās ārstēšanas modeli, kad katru ambulatoro slimnieku ikdienas sagaidām slimnīcā, lai izsniegtu viņam zāles un konsultētu. Tas ir devis labus rezultātus. Bet tikai tiem cilvēkiem, kas paši apzinās situācijas nopietnību. Tos, kas to neapzinās, paturam slimnīcā.