Kurzemes Vārds

05:58 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Viena no daudzajām dinastijām metalurgu plašajā saimē

Sarmīte Pelcmane

"Liepājas metalurga" 120 gadu jubilejai veltīto vairāk nekā mēnesi ilgušo pasākumu noslēgumā kā cilvēkus nedēļas centrā, protams, izvēlējāmies uzņēmuma pārstāvjus. Varētu pat teikt, ka metalurgi šoreiz ir ne tikai nedēļas, bet gan visa mēneša centrā. Vienīgā problēma mums radās, meklējot, ko no 2700 cilvēku plašās metalurgu saimes virzīt šā mēneša centrā? Priekšniekus, pirmrindniekus? Nē, šoreiz apzināti izvēlējāmies nevis vadītājus, kuru nopelnus rūpnīcas attīstībā, protams, nevar noliegt, tomēr mums svarīgāk šķita atspoguļot kādu no parastajām metalurgu dinastijām, kuru šajā uzņēmumā netrūkst un uz kurām lielākoties arī turas lielais metalurģijas milzis.

Brāļi Andrejs un Pēteris Dzērves Metalurgā savulaik nokļuvuši pa līdzīgiem ceļiem - vispirms jau tur strādājošo radu ietekmēti. Pirmais no ģimenes rūpnīcā ieradās vecākais brālis Andrejs, kuram 1958.gadā pēc vidusskolas beigšanas neizdevās iekarot augstākās izglītības kalnu Rīgā, toties Liepājas uzņēmumā jau tolaik strādāja vairāki brālēni - Arnis, Mārtiņš, Ģedimins, Zigurds. Tā nu jaunais cilvēks, atgriezies no Rīgas, atrada savu vietu lielajā metalurģijas uzņēmumā. Kā tagad atceras Andrejs, jau tajos laikos Metalurgā nemaz neesot bijis tik viegli iekļūt, viņš savu vietu izcīnījis, pateicoties brālēna Arņa aizliktajam labajam vārdam. Par to, ka izvēle bijusi pareiza, liecina fakts, ka Andrejs te strādā joprojām.

Arī vidējais brālis Pēteris, pārnākot no dienesta padomju armijā, acīmredzot vecākā brāļa ietekmēts, 1966.gadā nolēma izmēģināt spēkus Metalurgā.

Un, kā tagad abi atzīst, arī jaunāko brāli Viesturu tieši viņi ievilkuši šajā uzņēmumā. Tā nu rūpnīcā savulaik strādāja visi trīs brāļi, diemžēl jaunākais Viesturs jau 42 gadu vecumā aizgāja mūžībā, ar sirdi negaidīti nokrita tajā pašā Metalurgā, savā darba vietā. Šobrīd uzņēmumā turpina strādāt viņa dēls, kā arī vidējā brāļa Pētera dēls. Tādēļ Dzērves noteikti ir pelnījuši metalurgu dinastijas titulu, tāpat kā ļoti daudzas citas ģimenes šajā uzņēmumā.

Kas liek vienas ģimenes pārstāvjiem, kuri sākuši darbu Metalurgā, turpināt šo tradīciju paaudžu paaudzēm? Galu galā darbs šajā uzņēmumā nepavisam nav viegls, ne velti metalurgi joprojām ir tās profesijas pārstāvji, kuriem kaitīgo apstākļu dēļ pienākas iet ātrāk pensijā.

Brāļi uzskata, ka tā ir stabilitāte un drošība, ko strādājošajiem sniedz Liepājas lielākais uzņēmums. Cik darbavietās šajos laikos neizmaksā algas un ir daudz citu problēmu? Bet Metalurgā, gods kam gods, vienmēr algas bijušas laikā, atzīst brāļi. Abi šobrīd jau ir pensijā, tomēr turpina darbu uzņēmumā. Pensijas jau ir, tomēr kāds papildu lats arī neskādē, saka brāļi.

Bet vai tiešām tikai naudas dēļ viņi joprojām te strādā. Varbūt labāk vajadzētu atpūsties, sauļoties, atpūtināt kaulus?

Nē, nē, Andrejs un Pēteris iesaucas kā vienā balsī: gribas cilvēkos, gribas būt noderīgam, darīt to, ko vislabāk proti. Ko nu tā gulēs mājās? Turklāt, satiekot sava gadagājuma ļaudis, kuri jau ilgāku laiku atpūšas pensijā, abi arvien secinājuši, ka pensionētajiem vienaudžiem ir pārāk daudz laika prātot par kaitēm, nelaimēm, slimībām, bet, ja ir patīkams darbs un, galvenais, jauks kolektīvs apkārt, tad arī cilvēks ilgāk turas. Ar pārējiem strādājošiem tik daudz kas kopā pārdzīvots, tik daudz kas kopējs, kā lai bez viņiem iztiek? Kopības izjūta ar kolēģiem, sirsnīgās attiecības, tās ļoti daudz ko nozīmē abu brāļu dzīvē.

Un vēl arī lepnums par savu lielo uzņēmumu. Ikreiz iebraucot Liepājā, jāpaskatās uz saviem skursteņiem - aha, ja tie kūp, viss kārtībā. Un arī, kur kādreiz pie Metalurga pārbrauktuves bija Ļeņina galva, tagad jau no tālienes dižojas rūpnīcas logo, pa gabalu jau ieraugāms, un uzreiz esot sajūta, ka metalurgi atgriežas mājās, pie savējiem. Skaistākais brīdis, darbojoties Metalurgā, abiem brāļiem arvien esot bijusi kausējuma izliešana, daudzus gadus strādājot martencehā, viņi, ja bijis laiks, arvien devušies vēlreiz un vēlreiz lūkoties uz šo krāšņo brīnumu, kad izkausētais metāls žilbinošā strūklā izšaujas no krāsnīm. Pēc metalurgu domām, otra tik skaista skata vispār pasaulē neesot!

Protams, darbs Metalurgā nekad nav bijis viegls. Kā stāsta Andrejs, īpaši jau sākumā, kad jauno cilvēku nepieradušie organismi pretojās maiņu darbam. Tagad, pēc daudziem gadiem, gan vairs neesot problēmu, var strādāt gan brīvdienās, gan svētku dienās, gan naktīs. Tāds ritms ir iegājies. Vissmagākie darba apstākļi, šķiet, ir pašā Metalurga sirdī - martencehā, kur abi brāļi savulaik nostrādājuši krietnu laiku, tikai tagad, jau esot pensijā, vairs nevar to turēt, tāpēc Andrejs nu ir sūkņu stacijas operators, bet Pēteris strādā enerģētiskajā cehā. Tomēr abi vēl joprojām atceras skarbo rūdījumu martenā. Savulaik, kad atbraukuši radi no Kanādas un, tā kā toreiz bija vieglāka iekļūšana rūpnīcā, aizvesti iepazīties ar martencehu, viņi bijuši neizpratnē: kā jūs te ciešat strādāt, kā varat to izturēt? Protams, ka šausmīgi grūti, piekrīt brāļi, bet vajag.

Abi ar līdzjūtību vērojuši, kā šogad klājies "puikām pie krāsnīm", bija taču tāds karstums. Bet nekas, jāiztur. Andrejs gan prāto, ka viņa jaunības laikā cilvēki bijuši izturīgākai. Tie līdzgaitnieki, ar kuriem savulaik sākts kopā Metalurgā strādāt, daudzi turas joprojām, bet tagad jaunie ļoti bieži pastrādā kādu mēnesi un prom - te par karstu, te maiņu darbs, te nakts maiņas utt. "Nezinu, kā to izskaidrot," domā Andrejs, "vai nu jaunatne tagad vairāk izlaidusies un, kā saka, vairs netur to brūķi. Bet varbūt mums savulaik bija citāda attieksme pret darbu."

Andrejam un Pēterim Dzērvēm, kuri jau vairākus desmitus gadu strādā Metalurgā, ir iespēja salīdzināt, kā tas bija pirms desmitiem gadu, kā tas ir šobrīd. Kā abi atzīst, tehnoloģiskais process neatšķiras, kāds tas pildceltnis braukāja padomju laikos, tāds ir arī tagad. Pašu ražošanas procesu neietekmē valsts vara, politika vai pat uzņēmuma pārtapšana no visas tautas īpašuma par privātfirmu. Taču cilvēku attiecībās gan abi manījuši pārmaiņas. Šķietot, kādreiz tās tomēr bijušas sirsnīgākas, notikuši kopēji saieti pa cehiem, gan uz Metalurga 80 gadu, gan 100 gadu jubileju, tagad svētku svinēšana domāta vairāk tā kā vadošajiem slāņiem.

Taču arī citādākā ziņā vērojamas atšķirības pa šiem gadiem. Andrejs vēl tagad atceras, kāds liels notikums padomju laikos Metalurgā bijis, kad uz svētkiem reizi gadā cilvēkiem tika radīta iespēja iegādāties zilos putniņus. Kā visi skrējuši, stāvējuši rindās, uztraukušies. Kas galu galā bija zilie putniņi? Nu taču kādā gaļas kombinātā nokautās zilganās vistiņas, kas toreizējos bada laikos bija liels retums.

Dzērvju dinastija ir plaša, un šajā ģimenē joprojām ir populāras kopējas saiešanas. Tikko septembrī kopīgi nosvinēta brāļu mammas 90 gadu jubileja. Kā redzams, nav daudz mazāk kā pašam uzņēmumam. Kā smej Andrejs, viņu ģimenē senči noteikti ir ilgdzīvotāji. Lai šai ģimenei veicas arī turpmāk, tāpat kā panākumus novēlam visai plašajai "Liepājas metalurga" saimei!