Kurzemes Vārds

19:29 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Mana Māsa

Jana, kas dzird noklusēto

Sarmīte Pujēna

Gunta Šnipke un Jana Rūce jeb, kā viņu pazīst plašāka publika, – Jana Egle, ir pusmāsas. Arī Jana ir dzimusi Šnipke. Pirms neilga laika klajā nāca grāmata, kas no citām atšķiras ar ārkārtīgi maigu, gaišpelēkos pustoņos ieturētu apvāku – Janas Egles un Irinas Tīres kopdarbs "Dzirdēt noklusēto". Grāmatā apvienota Janas dzeja un Irinas fotogrāfijas, attēlam papildinot vārdu un otrādi. Skaidru ziņu nav, vai grāmata jau atrodama veikalu plauktos, ja ir, tad to nevar nepamanīt. Ja nav, tad agri vai vēlu tas notiks, un lasītāji gribēs kaut ko vairāk uzzināt par JANU EGLI. Šoreiz – tas, ko par Janu pastāstīja viņas māsa Gunta Šnipke.

– Mums ir viens tēvs un katrai sava mamma. Viens tēvs, vārdā Edvīns, kurš arī raksta dzejoļus. Jana ir dzimusi un augusi Rucavā, pabeigusi tur skolu un pēc tam mācījusies Pedagoģijas akadēmijā, kas tolaik droši vien saucās institūts. Pēc profesijas viņa, tautas valodā runājot, ir bērnudārza audzinātāja. Strādā par bērnudārza vadītāju. Vispār viņa pēc augstskolas dzīvoja un strādāja Embūtē. Vispirms bērnudārzā, tad – par bibliotēkas vadītāju. Starp citu, Jana savā Embūtē rīkoja arī Dzejas dienu pasākumus, un vienreiz arī es tur esmu bijusi – kā dzejniece. Tēvs aicināja, un mēs braucām pie manas pusmāsas, bet es atceros, ka klausītāju netrūka, tātad arī tiem cilvēkiem tas bija vajadzīgs. Tā bija viena no jaukākajām publikām. Piemēram, mamma ar mazu, mazu bērniņu, kuriem būtu jāsēž mājās, bet mammai tomēr bija svarīgi atnākt. Ar visu mazo bērniņu.

Kāpēc es to stāstu, runājot par Janu? Tāpēc, ka tādā mazā pilsētiņā bibliotekāram ir diezgan liela nozīme, un man toreiz palika iespaids, ka Jana visu dara no sirds, ar lielu atbildības izjūtu, lai cik šie vārdi skanētu tukši vai muļķīgi. Bet tā ir taisnība. Pedagogi jau vispār ir tādi cilvēki – vai nu viņi ir šajā darbā ar sirdi un dvēseli, vai viņu tur vispār nav. Jana ik pa laikam nemitējās apgalvot, ka nu tikai viņa domāšot par sevi un tik ārkārtīgi daudz nestrādāšot. Bet patiesībā viņa strādā ļoti sirsnīgi. Un tas jau neizslēdz to otru pusi – viņa nav gluži tāda, kas par sevi nemaz nedomā. Jana atceras gan tīri sievišķīgi sevi kādā brīdī palutināt, gan savu dvēseli bagātināt. Cita lieta, ka sievietei ar pedagoga darbu un diviem bērniem – Jana ir šķīrusies, audzina dēlu Jāni un meitu Lieni, nav viegli sevi palutināt.

Jana var būt arī dažreiz diezgan šerpa. Pie vajadzības var pateikt diezgan biezu vārdu. Viņai ir savdabīga humora izjūta, kas mums ir abpusēji saprotama. Spēj arī par sevi pasmieties. Ne Jana, ne es, ne arī citi mūsu radi nav no tiem cilvēkiem, ko es saucu par dūdotājiem un bužinātājiem, nav muguriņas glaudītāji. Mēs esam tāda taisnāka tauta. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam neiejūtīgi, gluži otrādi. Janai ir draugi, kas viņai ir ļoti būtiski, kas viņai rūp, pie kuriem viņa turas un kuri turas pie viņas.

Kad Jana sāka rakstīt dzeju, precīzi nevaru pateikt. Zinu tikai, ka viņa to nav darījusi kā es – jau no kādiem mazpadsmit gadiem, bet pieaugušā vecumā. "Dzirdēt noklusēto" ir Janas pirmā grāmata. Tā kā tagad jaunākajai māsai ir iznākusi grāmata un vecākajai arī tikai viena ir, man steidzīgi kaut kas jādara lietas labā! (Sakot šos vārdus, Gunta garšīgi smejas.) Grāmata ir ļoti skaista. Pārsteigums man tas nebija, jo pirms iznākšanas biju redzējusi darba maketu. Bažījos tikai, vai drukas kvalitāte būs pietiekami laba, jo mākslas fotogrāfijas, sevišķi tādas, kādas ir Irinai Tīrei, to prasa. Viņa, šķiet, par izdevumu nav absolūtā ekstāzē, bet es, kā vērotāja no malas, nekādu lielu vainu neredzu. Tas ir tāpat kā ar dzejas drukas kļūdu – es to redzu, man viņa sāp, bet cits pat nepamana.

Nezinu, kā citi, bet es uz Janas dzejoļiem skatos arī tā drusciņ personīgi – vai tur ir kāda līdzība ar manējiem vai nav. Pirmā acu uzmetienā liekas, ka tie ir pilnīgi dažādi. Ieskatoties dziļāk, ir tomēr diezgan līdzīga dzīves uztvere, tikai izteikta dažādā poētikā. Jana pieder tai īsto sieviešu – dzejnieču kārtai. Kā Elksne un tamlīdzīgi. Viņas dzeja ir ļoti ļoti sievišķīga. Manējā it kā tāda nav. Bet, kad ielasās, nekas tur nav tāds, kas man būtu svešs izjūtās. Vai arī šis pašironiskais pavērsiens, kas piemīt mums abām, lai arī dzejā parādās atšķirīgi.

Manuprāt, būtiski ir tas, ka Jana ne tikai raksta dzejoļus, bet arī dzied. Laikam pašmācības ceļā viņa iemācījusies spiest taustiņus, ļoti ilgu laiku pat bijusi kāzu muzikante. Janai ir ļoti kupls, biezs otrais alts, un arī es esmu korī dziedājusi altos. Bet tikai tāpēc, ka nebija dziedātāju, patiesībā es vīteroju augšas. Reiz mums ar Janu bija kopīgs pasākums – literāra pēcpusdiena zinātniskajā bibliotēkā, kurā mēs abas lasījām dzejoļus un pa starpām dziedājām. Divbalsīgi. Mēģinājām lai, labu laiku pirms tam. Mūsu kopīgā vecmāmiņa, mana tēva māte, bija liela dziedātāja. Dziedāja viņa nepārtraukti – ēst vārīdama un pie vērpjamā ratiņa sēdēdama. Ar Janu gan viņa bijusi pavisam mazā kontaktā, jo, lai cik dīvaini tas būtu, bet pēc manu vecāku šķiršanās viņa palika dzīvot pie bijušās vedeklas – manas mammas. Vispār mums ar Janu no tēva puses rados ir diezgan daudz pedagogu un muzikantu. Atnākusi uz Liepāju, Jana sāka dziedāt korī "Aija", un ar kori izbraukājusi daudzas zemes. Pēdējā laikā varbūt viņai ar kordziedāšanu iznācis mazāk nodarboties.

Par to, ka man ir pusmāsa, es uzzināja tad, kad viņa piedzima. Man pret to nebija un nav arī tagad kaut kāda īpaša attieksme. Viņa vienkārši ir. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija apmēram pieci gadi. Tēvs apprecējās otrreiz, un tajā laulībā kā pirmā piedzima Jana, vēl man ir arī pusbrālis. Bet viņš nedzejo nemaz. Bērnībā mēs maz tikāmies, jaunībā – varētu teikt, ka netikāmies. Kad Jana no Embūtes pārcēlās uz Liepāju, tad arī sākām vairāk kontaktēties. Un tas nemaz nav tik sen – apmēram pirms pieciem gadiem. Toreiz Liepājā bija izsludināts konkurss uz bērnudārza vadītāja vietu, un Jana uzvarēja šajā konkursā. Tad Jana vēl bija diezgan bikla attiecībā uz savas dzejas publiskošanu. Pagāja zināms laiks, līdz viņa saņēma dūšu pateikt, ka Rūce ir Egle jeb arī otrādi.

Mūsu tēvs tagad ir pensijā, bet arī viņš ir beidzis pedagoģisko augstskolu un strādājis pedagoga darbu. Lielākoties gan viņš ir bijis direktors vai mācību daļas vadītājs tajās skolās, kur viņš strādāja. Tēvs kādu laiku ir strādājis arī laikrakstā "Komunists" un bijis, nezinu kuras, vienas rūpnīcas avīzes redaktors. Jaunībā īsu brīdi viņš pat bija kolhoza priekšsēdētājs. Janas mamma ir pirmsskolas pedagogs, un acīmredzot tam bija nozīme arī Janas profesijas izvēlē.

Šad tad mēs tiekamies – cik atļauj laiks. Un cik saskan raksturi. Es teiktu, ka tie mums saskan diezgan labi. Padzeram kafiju vai ko citu. Jana ir izteikta alusmīle. Man dažādos periodos stipro un mazāk stipro dzērienu klāstā ir bijuši dažādi favorīti. Samērā nesen iemīļoju vīnu, bet alu gan nekad neesmu mīļojusi.

Vai mums vēl kādreiz ar Janu varētu sanākt kāds kopīgs pasākums? Nu, šobrīd es esmu tā, kuras dēļ nekas nesanāk, jo esmu pārāk aizņemta. Bet domāju, ka mēs abas labprāt kaut ko kopīgu saveidotu, un, tā kā mūsu labākie gadi vēl nav pagājuši, tad es teiktu, ka mums vēl viss priekšā.