Kurzemes Vārds

00:40 Sestdiena, 26. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Manas fotogrāfijas

Kā smilšu grauds var sabojāt Itāliju

Daiga Mikuļska

Ja Pilsētas domes priekšsēdētāja vietniekam Tālivaldim Deklauam pajautātu, ko viņš noteikti gribētu izdarīt, ja būtu daudz, daudz brīva laika, Deklaua kungs atbildētu: "Izstaigāt Liepāju no viena gala līdz otram ar fotoaparātu rokās un fotografēt, fotografēt... Namus, ielas, parkus, visu interesanto." Fotogrāfēšana esot tuva un pazīstama jau kopš bērnības, jo arī tēvs ar to aizrāvies. Vēl joprojām mājās glabājoties viņa taisītās bildes, kurās skatāmas sen Liepājā no zemes virsas pazudušas celtnes un citas interesantas lietas.

Kad tagadējais domes priekšsēdētāja vietnieks sācis fotografēt? Laikam jau par pašu pirmo fotoaparātu varot dēvēt speciāli apstrādātu sērkociņu kastīti. To, puika būdams, gatavojis kopā ar kaimiņmājas draugu. Tā, lai tajā gaisma nokļūtu tikai pa mazu caurumiņu. Sērkociņa kastītes iekšpusē bija piestiprināts fotofilmiņas fragments. Pēc tam, to attīstot, iznākušas fotogrāfijas, kur šo to no bildētā varēts pat atpazīt. Vēlāk, kad jaunais cilvēks kļuvis par fizikas skolotāju, zinājis, ka arī slavenais Ņūtons izmēģinājis ko līdzīgu. Deklaus smej: "Bet mēs, puikas, arī to izdomājām!"

Tad, mācoties vidusskolā, ticis pie paša pirmā fotoaparāta "Komsomoļec". Pēc tad bija "Smena", "Kijev", "Zorkij", "Zenit", šobrīd "Canon". Vecie fotoaparāti joprojām mājās glabājoties un esot kaujas gatavībā. "Kas tad tagad par problēmām!" Deklaua kungs prāto. "Aiznes tik fotografēto filmiņu uz darbnīcu, un bildes gatavas. Agrāk, kad visu darīja mājās paši, filmiņu attīstīšana, bilžu kopēšana tumšā telpā aiz aizklātiem logiem gandrīz cauru nakti, tad gan tas vienmēr bija notikums. Tas ir kas līdzīgs tam, kad galdnieks, dēli ēvelējot, redz skaidas krītam un pats jūt koka smaržu. Tagad tikai retais bildes taisa mājās."

Fotoalbumu esot daudz, un daudz fotogrāfiju salikts vienkārši tāpat, kastēs. "Kad vairs nestrādāšu, man droši vien vajadzēs kādu gadu, lai tās visas kārtīgi sašķirotu," prātīgi spriež Deklaus. Bija arī diapozitīvu laiks ar savu šarmu. "Tik dzidras debesis, kādas ir uz Kamčatkā fotografētajiem diapozitīviem, man nav nācies redzēt nekur citur!" piebilst runātājs.

Dodoties kādā ceļojumā, parasti līdzi ņemot krietni daudz filmiņu. Dienā izfotografējot vismaz vienu. Pēc tam, kad bildes uztaisītas, tās tiek izšķirotas, pāri paliekot apmēram 200 labākās. Pērnvasar nesanācis gluži, kā domāts, jo Itālijas ceļojumā visas fotogrāfijas izrotājis kāds svešķermenis. Izrādās, staigājot pa Gardas ezera smilšaino pludmali, objektīvam pieķēries viens vienīgs smilšu grauds, kas tad arī tur pavadījis visu ceļojuma laiku. "Un vai visās bildēs tas trāpījis nepiemērotā vietā, sabojājot manus dabasskatus," ne jau dusmīgi pukojas stāstītājs. Fotoalbumos daudz bilžu, kurās ne tikai tuvinieki, radi, bet arī ģimenes melnā mīlule un uzticamais sargs ņūflaundlendieša sugas sunene Skārleta. Protams, kā nu bez tās jaukās vietas ezera krastā, ko parasti dēvē vienkārši par laivu būdu. Un Deklaua kungs neslēpj: "Man ir divas lielas aizraušanās – ūdeņi un fotografēšana. Bildei vēl tāds labums. Lai arī cik sen tā taisīta, paskaties uz to un atceries. Ne tikai fiksētās vietas, cilvēkus, bet tolaik, tieši tajā brīdī valdošo noskaņojumu."