Kurzemes Vārds

17:05 Pirmdiena, 28. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

"Tu varēsi, ja gribi!"

Līvija Leine

Kad runas ir par mūsdienu jaunajiem ļaudīm, par viņu uzskatiem, dzīves vērtību skalu, nereti dzird visai nievājošus vārdus: viņiem patīk tikai nauda, diskotēkas, alkohols, narkotikas, izlaidība, vardarbība, viņi ir savtīgi, nenovīdīgi, egoistiski... To dzirdot, gribas visai skaļi un strikti iebilst: nu, nav tā! Nav! Arī jauno vidū ir daudzi brīnišķīgi cilvēki, kas prot skaisti dzīvot. Un ne tikai sev. Arī citiem. Viena no šādiem jaunajiem – Krusta baznīcas Diakonijas centra Svētdienas skolas skolotāja MARUTA KLEINOVSKA.

MARUTA KLEINOVSKA

Dzimusi 1974.gada 29.oktobrī.

Dzimtā puse – Priekule. Arī senči no leišmales, vecmāmiņa – no Vaiņodes, māte – no Gramzdas.

Mācījusies Priekules vidusskolā, 49.profesionāli tehniskajā vidusskolā, pašlaik studē Liepājas Pedagoģijas akadēmijas 4.kursā. Būs pamatskolas skolotāja un logopēde, ar tiesībām strādāt speciālajā skolā

Strādājusi par pavāri un sociālo darbinieci. Ir Krusta draudzes Diakonijas centra Svētdienas skolas skolotāja.

Kas jūs vilināja mācīties tieši par tādu skolotāju, kas var strādāt speciālajā skolā?

– Tas ir mans aicinājums. No sākuma bija iecere mācīties par sociālo darbinieci. Bet iestājeksāmenos pietrūka dažu punktu. Taču, uzskatu, tas ir Dieva pirksts, kas ar mani notika.

No kurienes jums tieksme būt par sociālo darbinieci?

– Iespējams, tā ir veidojusies neapzināti. Pirmais impulss varētu būt no bērnības. Mana māsīca ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Agrā bērnībā viņai tika iedoti pārāk stipri medikamenti, tāpēc aizkavējās fiziskā un garīgā attīstība. Man viņas bija un joprojām ir ļoti žēl, vēl tagad domāju, kā palīdzēt, kā atvieglot viņas dzīvi. Otrs impulss – noteikti no Kristīgā bērnudārza, kur savulaik strādāju par pavāri. Tur trešajā grupiņā, tagad laikam to sauc par Cerību grupiņu, auga bērni ar īpašām vajadzībām. Man saskare ar viņiem nāca kā blieziens. Dievs mani uzrunāja, es sapratu, ka man jābūt tai, kas viņiem palīdz augt un kļūt par drošiem, pašpaļāvīgiem, nepazemotiem cilvēkiem. Bet, lai to darītu, vajadzēja mācīties. Taču iestāties augstskolā bez vidusskolas zināšanām ir pagrūti. Tāpēc iestājos vakarskolā.

Kur jūs apguvāt pavāra iemaņas? Vecmāmiņas skola bērnības dienās?

– Interese radās nepieciešamības dēļ. Mamma strādāja maiņās. Bieži vien viņas pa dienu mājās nebija, bet ēst gribējās. Brālis bija jaunāks par mani. Vajadzēja man kaut ko vārīt. Kad beidzu Priekulē devīto klasi, pavāra amats skaitījās ienesīgs. Vismaz paēdis biji. Mamma arī uz to mudināja. Iestājos 49.arodvidusskolā, dabūju diplomu. Bet jau tolaik zināju, ka ilgi šo darbu nedarīšu. Es mācījos vēl padomijas laikā, un tas, ko tur mācīja, šodien vairs neder. Kad strādāju krogā, daudz ko vajadzēja no jauna apgūt.

Kurā krogā jūs esat strādājusi?

– "Fejā". No sākuma biju pavāra palīdze, pēc tam jau pastāvīgi.

Tas nav pārāk grūts darbs?

– Nebija grūts. Padomju laikā cilāt tos lielos katlus bija daudz grūtāk. Jā, protams, smagi ir visu laiku būt kājās, ir liela psiholoģiskā slodze, sevišķi tad, ja jāstrādā naktīs, kā tas bija "Fejā". Bet man patika. Sevišķi gatavot saldos ēdienus. Tas ir mans hobijs.

Un tad tā pēkšņi visu to pametāt?

– Kad vēl strādāju "Fejā", sāku braukāt uz Priekuli, uz vakarskolu, un pamazām no tās profesijas atraisījos.

Vai tad 49.skolā vidusskolas kursa nebija?

– Bija. Bet vai tad toreiz domājām, ka tās zināšanas kādreiz būs vajadzīgas? Tas ir tāpat, kā toreiz izturējāmies pret angļu valodu: "Kam tā? Var taču visur tikt ar krievu valodu vien!" Priekuli izvēlējos tāpēc, ka tur visi bija pazīstami, jutos drošāk, pazinu pasniedzējus. Īpaši viegli strādāt "Fejā" un mācīties nebija, bet, ja grib, var visu. Kad stājos akadēmijā, iestājeksāmenus nokārtoju ļoti labi. Es zinu, ka par vakarskolām mēdz sacīt: tur jau nekā nav, jaunieši tikai loderē un saņem pēc tam papīru, bet zināšanu viņiem nav. Ja tu pats mācies un zini, ko tev vajag, problēmu ar zināšanām nav.

Kā jūs nokļuvāt Krusta draudzē?

– Savā laikā meklēju, kur Liepājā varētu strādāt ar Svētdienas skolas bērniem. Es jau to biju darījusi Priekulē, Vaiņodē, Gramzdā. Un vēl es meklēju draudzi: maziņu, klusu. Laikam jau tāpēc, ka esmu nākusi no Priekules, kur arī ir klusi cilvēki. Liepājā nonākusi, aizgāju uz Svētās Annas draudzi. Taču tur mazliet pievīlos. Nē, ne jau mācītāja dēļ. Tieši Agris Iesalnieks mani kristīja un iesvētīja. Pašā draudzē nebija tās sirsnības, pie kuras biju pieradusi. Vismaz es to nesajutu. Krusta draudzē man palīdzēja ieiet Diakonijas centra vadītāja Inta Putniņa. Es jau pirms tam biju viņu iepazinusi. Kad sāku, Svētdienas skola tur bija pajukusi, tagad to apmeklē vairāki desmiti bērnu.

Tā uzreiz sākāt un izdevās?

– Nē. Mācību gada sākumā šķiet, ka viss ir kārtībā, bērnu daudz, visi čakli nāk uz nodarbībām. Bet atnāk un paiet Ziemassvētki ar paciņu un dāvanu laiku, un – bērni pazūd.

Tā tas notiek katru gadu?

– Šogad par laimi – ne. Šogad mums pat ir bērnu vairāk nekā pērn. Strādājam citā virzienā, ar citiem paņēmieniem, varbūt tāpēc.

Jūs esat arī tā, kas veidoja bērnu invalīdu vasaras nometnes?

– Jā. Tā ir mana sirdslieta. Pirmo reizi tādu nometni organizējām 2000.gadā, kopā ar Intu uzņēmāmies arī vadīt. Tā bija mazliet avantūra. Man vēl nebija vajadzīgo teorētisko zināšanu, tikko biju sākusi studēt. Bet izdevās. Cilvēki bija apmierināti. Arī pati jutu gandarījumu. Lai arī pēc tam bija pamatīgs garīgs nogurums. Stress bija diezgan liels. Mums bija 10 bērnu ar īpašām vajadzībām, bet kopā 50. Palīdzēja arī studentes un Krusta baznīcas cilvēki. Bet tajā laikā bija arī vieglāk visu noorganizēt: viss vēl nebija tik dārgs kā šodien. Tur iepazinos arī ar Inetu Bori, bijušo Dienas centra jauniešiem ar īpašām vajadzībām vadītāju. Viņa mums palīdzēja nometnē. Kādu laiku arī šajā centrā strādāju.

Kāpēc tikai kādu laiku?

– Tā iznāca. Es gan negribētu par to runāt. Jo ir lietas, kas mani tur neapmierina. Tāpēc turēšos pie teiciena, ka klusēšana ir zelts. Svarīgākais ir tas, ka cilvēkiem tur patīk, ka viņi ir apmierināti.

Jūs no centra aizgājāt reizē ar Inetu?

– Jā. Tajā reizē man tas ļoti sāpēja. Bet nu jau tas mazliet pārsāpējis. Tagad zinu, ka no kļūdām ir jāmācās.

Ko jūs tur darījāt?

– Mācīju kristīgo ētiku: vadīju nelielus dievkalpojumus, runājām par kristīgajām vērtībām, par morāles normām sadzīvē, piemēram, par zagšanu. Arī tādas lietas šiem cilvēkiem nav svešas. Dziedājām garīgas dziesmas. No sākuma vadīju arī galda kultūras nodarbības, mācīju jauniešiem šo to gatavot. Bet sanitārā inspekcija to aizliedza.

Bet viņiem taču būtu ļoti nepieciešams iemācīties kaut ko sev pagatavot, traukus nomazgāt, galda piederumus lietot.

– Nu, protams. Ļoti vajadzīgs. Un viņi visu, ko mācīju, uztvēra ļoti atvērti, daudzi patiešām iemācījās tās elementārākās lietas, ko parasti zina jau bērni, bet viņiem tas bija jaunums, panākums. Piemēram, gatavot vienkāršu ēdienus, dažādus salātus, cept pankūkas. Galvenais temats, ko analizējām kopā, bija, kā pagatavot ēdienu, no tā, kas mājās ir, vai, kā mēdz sacīt, kā to darīt tad, ja mājās nekā nav. Nav noslēpums, ka šo cilvēku ienākumi ir niecīgi. Ierādīju, kā var sajaukt dārzeņus ar augļiem, izmantot jebkurus netradicionālus produktu kokteiļus. Viņiem patika.

Žēl, protams, bija to visu pārtraukt. Ceru, ka vismaz tagadējie Dienas centra vadītāji saņems dūšu un šādas nodarbības atjaunos. Kādu laiku vēl turpināju tur tīri teorētiski mācīt, kas ir galda kultūra, bet tam vairs nebija atdeves, šiem cilvēkiem grūti uztvert tīru teoriju.

Kā jums izdevās ar viņiem saprasties?

– Man ļoti patika. Viņi ir ļoti sirsnīgi un mīļi, ja vien pret viņiem labi izturas. Tas man Dieva dots aicinājums. Es pat nezinu, kas mani vairāk aicina: bērni ar īpašām vajadzībām vai arī pieaugušie. Sākumā man bija viņu žēl. Bet man ļoti atmiņā vienas mūsu pasniedzējas vārdi. Viņa mums, studentiem, sacīja: "Neiedomājaties, ka jūs strādāsit aiz līdzjūtības. Tad jūs neko nevarēsit veikt kvalitatīvi vai varbūt pat vispār nevarēsit strādāt."

Kā to saprast?

– Darbs aiz žēluma nav produktīvs. Man ir žēl, protams, visu cilvēku. Žēl klaidonīšu. Žēl veco cilvēku. Žēl to ar īpašām vajadzībām. Bet es arī apzinos, ka es viena pati visiem palīdzēt nevaru. Es cenšos vispirms palīdzēt ar to, ka cilvēkos mēģinu atmodināt drosmi kaut ko darīt pašiem. Teiksim, tu nevari lasīt, bet tu taču vari zīmēt, vari labi dejot, dziedāt, spēlēt teātri vai ko citu. Un tas ir produktīvi, tas aiziet. Ar to, ka raudāsi līdzi, nekas līdzēts nebūs. Piemēram, ja jūs būtu redzējusi, kā dejo Solvita, viena no Dienas centra jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem apmeklētājām. Es nekad tā nevarētu. Gurnu dejas viņa izpilda ne sliktāk par austrumu profesionālēm. Tas ir fantastiski.

Vispirms vajag profesionāli novērtēt, ko katrs var, un tajā virzienā palīdzēt?

– Jā. Pagājušajā vasarā mums nometnē bija puisītis Mareks, kas pārvietojās tikai ratiņkrēslā. Kājām nespēj ne soli. Kad nometnes noslēguma dievkalpojumā viņš mūsu baznīcā dziedāja, es raudāju. Nevis aiz žēluma, aiz skaistuma. Kādam viņam dzirde! Cik viņš dzidri, tīri dzied! Skaists bija arī tas brīdis, kad cilvēki ratiņkrēslos dziedāja draudzei. Tas citiem lika daudz ko pārdomāt, pārvērtēt savu attieksmi.

Un vēl – ļoti svarīgi, lai cilvēki, kuriem ir īpašas vajadzības, apjaustu un izjustu, ka arī viņi paši var ko dot, dāvināt citiem. Nebūt tikai tie, kam pienākas kaut ko saņemt no citiem. Tas ļoti attīsta pašlepnumu, pašpaļāvību: arī es varu. To mācu arī Svētdienas skolas bērniem. Tāpēc arī uz Ziemassvētkiem paši savām rokām sarūpējām dāvanas Tuberkulozes slimnīcas bērniem. Paši gatavoja, paši sanesa, atdevām viņiem arī daļu no grāmatām, kas bija Svētdienas skolas bibliotēkā.

Vai šie bērni un arī lielie cilvēki ar īpašām vajadzībām neieslīgst sevis žēlošanā?

– Tas ir atkarīgs no tā, kā pret viņiem izturas viņu vecāki, kā viņi ir audzināti. Ja ir mācīts: tev pienākas, viņš tā arī izturēsies pret dzīvi. Ja mācīs arī dot, attieksme mainīsies, un šim cilvēkam pašam būs vieglāk. Es pati ļoti apbrīnoju Natašu. Meitenei neklausa rokas. Taču viņa iemanījusies strādāt ar datoru. Tam viņa izmanto pie pieres piestiprinātu puļķi. Un ir izveidojusi pat savu mājaslapu, ar kuras starpniecību sapazīstina cilvēkus, kas jūtas savstarpēji vientuļi.

Bet vai jums tomēr negribas tomēr tos īpašos bērnus vairāk pažēlot? Dot?

– Ir jau tā. Taču es mēģinu kaut kā tomēr viņu domāšanu ievirzīt citādi. Diakonijai ir iespējas šos cilvēkus nodrošināt ar lietotu apģērbu, arī citām mantām. Pārtikas mums nav. Raugos, lai viens visu laiku neprasītu dod un dod!, kaut arī pašam mājās skapis jau drēbēm pilns. Ir ļoti uzmanīgi ar viņiem jādarbojas, jāprot izšķirt, cik katram palīdzība patiešām ir vajadzīga. Arī ar pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām par to runājam. Viņiem atklāti saku: mums nav jābūt tikai patērētājiem, bet arī devējiem. Un viņi saprot. Viens otrs no cilvēkiem ar kustību traucējumiem garīgā ziņā ir ļoti augsti attīstīts. Ievērojami pārāks par vidusmēra veselajiem. Protams, daļa no cilvēkiem, kuriem nav iespējams ikdienā iziet no mājām, ir depresīvi. Bet, kad pirms Ziemassvētkiem gatavojāmies loterijai, kurā bija katram jāieliek kāda paša gatavota lietiņa, atsaucība bija liela. Cilvēki pat nāca pie manis uz mājām un jautāja: es te notamborēju, vai drīkstu to ziedot? Atbildēju: galvenais, ko tava sirds saka, vai tu patiešām to gribi ziedot. Pirms tam, atzīšos, mazliet šaubījos, vai šī iecere izdosies. Taču dāvanas loterijai bija sagatavojuši pilnīgi visi.

Šajā svinēšanas reizē arī mazliet padiskutējām, kas aizvadītajā gadā katra dzīvē bijis labs vai slikts. Ļoti patika tā sieviete, kas brauc pie mums uz Diakonijas centru no Otaņķiem. Ratiņkrēslā, bet gaišs un starojošs cilvēks. Viņa teica: "Šovasar bija ļoti karsts, bet man bija labi, es taču varēju paslēpties zem ābeles, man taču nekas nebija jādara." Tā ir liela prasme, liela Dieva dāvana – prast priecāties par to, kas tev dots, negrauzt sevi un citus ar savām nelaimēm. Bija arī tādi, kas sūdzējās, ka tas nav bijis labi un šitas. Un tad citi tam sacīja: "Bet pagaidi, tu taču darīji arī to, un tas bija labi. Tu taču kopā ar mums Vasaras skolā piedalījies!" – "Jā," saīgušais atplauka, "tas bija jauki."

Kad vasarā biju pie jums, redzēju, ka Diakonijas centra organizētā Vasaras skola šiem cilvēkiem patiešām patīk. Kā jums izdevās to noorganizēt? Tas bija grūts darbs?

– Palīdzēja invalīdu klubs "Draugs" un biedrība "Kristīne". Viņi apzināja cilvēkus, kas vēlētos šādā pasākumā piedalīties. Un nebija jau tikai ratiņnieki, bija arī cilvēki ar kustību traucējumiem, kas pārvietojās paši. Tā kā daudz uz rokām nēsāt viņus nevajadzēja. Vai bija grūti, nezinu. Nogurusi biju, bet patīkami nogurusi. Tās nedēļas laikā daudz paspējām izdarīt. Mēģinājām, kaut ko veikt pašu rokām, piemēram, veidot no plastikas.

Ko jūs viņiem gribējāt ar šo skolu pateikt? Vienas nodarbības laikā jau taču neviens nekļūst pat skulptoru.

– Pats galvenais šajā pirmajā reizē bija izvest viņus sabiedrībā, laukā no viņu dzīvokļiem. Lai viņi izjustu, ka viņi nav vieni, lai izjustu, kas ir kopība. Taču viņi arī diezgan daudz iemācījās. Ar viņiem darbojās psihoterapeits, kas stāstīja par psihodrāmu, bija friziera konsultācijas, bija stiliste, bija kosmetoloģe, bija mākslas terapijas nodarbības mūzikas pavadījumā. Tie bija pašizpausmes meklējumi. Sākums, kas lika saprast, ka līdz ar Vasaras skolas pēdējo dienu negribam beigt. Inta Putniņa ļoti viņus iedrošināja, mudināja ticēt, ka viņi var vairāk, nekā paši par sevi zina. Daļa no cilvēkiem ir arī mazliet kūtra. Ja viņus nepabīdīs, viņi neko neuzsāks darīt. Viņos jārada ticība saviem spēkiem.

Mums bija arī svētbrīži. Arī par to no sākuma baidījos. Ne visi šie cilvēki bija ticīgi. Bet nu esmu pārliecināta, ka Dievs ir daudzus no viņiem uzrunājis. Vienu meiteni no Vasaras skolas dalībniekiem jau kristīja un iesvētīja. Vēl viena meitene ratiņos gatavojas iesvētībām.

Un nemaz tik mazsvarīgi nebija tas, ka šie cilvēki varēja pie mums pa dienu kaut ko ieēst. Neviens no viņiem nav bagāts. Es nemācētu iztikt ar viņu pensiju, ar trīsdesmit pieciem latiem mēnesī.

Cik liela jūsu stipendija?

– Astoņi lati. Ja nepalīdzētu draugs, arī es nezinātu, kā iztikt. Ir ļoti grūti strādāt un mācīties. Sesijas un lekcijas ne vienmēr var koordinēt ar darbu. Uz lekciju apmeklējumu akadēmijā tomēr ļoti skatās. Vieglāk ir tikai mācīties. Man jau pietiek ar to, ka man ir Svētdienas skola. Arī tām jāgatavojas. Pagājušajā gadā beidzu arī Svētdienas skolas skolotāju kursus. Ar tiem īsti apmierināta neesmu, bet vismaz papīrs ir iegūts.

Kā jūs pati tikāt līdz baznīcai?

– Līdz divpadsmit gadu vecumam par kristietību nekā nezināju. Taču kristietības saknes dzimtā bija. Kad pašai radās interese, sāku iet baptistu baznīcas Svētdienas skolā. Šī konfesija nebija mans mērķis, bet tas bija tuvu pie mājām, un turp arī ar brāli gājām. Kad nāca padsmit gadu, sākām abi iet pie baptistiem uz jauniešu vakariem. Taču vecāmamma bija luterāne. Viņai, kā jau vecam cilvēkam, bija citi stereotipi, cita domāšana, un viņa bija ļoti neapmierināta ar to, ko darīju, un lika iet uz luterāņu baznīcu. Galveno jau biju sasniegusi. Biju pie Dieva atgriezusies. Paklausīju. Faktiski mani turp aicināja, lai palīdzētu viņu Svētdienas skolai. Uz to mani iedrošināja jaunais mācītājs Jānis Pauļiks, kas toreiz darbojās Priekulē un Gramzdā. Viņš arī man deva pamatzināšanas, kādam jābūt Svētdienas skolas skolotājam. Kad no Priekules aizgāju, kādu laiku strādāju Vaiņodes luterāņu baznīcas Svētdienas skolā. Kad pārnācu uz Liepāju, kādu dienu gāju pa Jūrmalas ielu garām vecajai diakonijas ēkai, sastapu Intu Putniņu, viņa prasīja, vai negribu pamēģināt. Tā kā tā bija mana sirdslieta, piekritu. Es arī neslēpu, ka mani interesē cilvēki ar īpašām vajadzībām. Šo lauciņu arī kopju, būdama Krusta draudzes valdes locekle.

Kas ir tie bērni, kas nāk uz Svētdienas skolu?

– Dažādi bērni. No sākuma mums nebija bērnu ar īpašām vajadzībām. Tad parādījās Mareks. Lielākā daļa bērnu nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Bagātu vecāku bērni pie mums nenāk. Bet iespējams, ka viņi sevi apliecina citādā veidā, citā vietā.

No nelabvēlīgām, tas ir – no dzērāju ģimenēm?

– Manā uztverē nelabvēlīga ģimene jau ir arī tā, kurā valda trūkums, kura savu bērnus nevar nodrošināt ar visu nepieciešamo. Tādi esam arī mēs, studenti. Akadēmija jau nāk mums pretim, cik var, bet arī tās līdzekļi ir ierobežoti. Bet jācer, ka kaut kas mainīsies.

Kā bērni uztvēra to, ka Mareks ir viņu vidū?

– No sākuma bija ļoti atturīgi. Tad sarada. Galvenais ir pārvarēt aizspriedumus. Vēlāk jau sadraudzējās, pieņēma kā sev līdzīgu. Tas bija fantastiski. Bija gan savas grūtības, man pašai bija Mareks jānes, lai viņš tiktu pie altāra.

Bet tādu Mareku Liepājā ir daudz. Ko viņi dara?

– Daži apmeklē Kristīgo sākumskolu pie Ingas Kulmanes. Bet arī saprotu, ka vecākiem šādu bērnu atvest uz Svētdienas skolu ir problemātiski. Marekam es pati gāju pakaļ un vedu mājās. Grūti bija, bet tas bija svētīgs darbs. Grūti jau ir pa mūsu robainajām ietvēm izbraukt ar ratiņkrēslu, sevišķi ziemā – pa kupenām, ledu vai sniega putru. Reizēm biju ar viņu nomocījusies līdz nemaņai. Tāpēc jau tos ratiņniekus uz mūsu ielām neredz. Tas ir bēdīgi. Par to esam runājuši arī invalīdu organizāciju sadarbības tīkla sanāksmēs.

Invalīdu sadarbības tīkls arī kaut ko reālu var izdarīt vai tikai pavaimanāt?

– Esam daudz izdarījuši. Kaut vai tie paši skaņas luksofori. Protams, Ventspilī lielās, ka tur tagad ir modernāki, bet mums bija pašiem pirmajiem. Tas bija nepieciešams. Un arī liepājnieki pie tiem pieraduši. Kad kopā ar Māri Ceiruli bijām Vācijā, jautājām, kur viņiem ir tie čivinošie luksofori. Tur nebija – ne Bonnā, ne Ķelnē, ne Zīgenē. Toties tur ielās bija redzami ļoti daudz cilvēku ratiņkrēslos.

Tur ir labāka vides pieejamība?

– Kā kurā vietā. Vecās mājās tāpat ir kāpnes. Bonnā jautājām par to, par speciālajām iestādēm. Viņi daudz ko var atrisināt tāpēc, ka ir lielākas finansiālās iespējas. Bet arī mēs ceram, ka ar laiku varēsim savus bērnus ar īpašām vajadzībām integrēt vispārizglītojošajās skolās. Ka būs šie speciālie pedagogi. Ka bērniem nebūs jāiztiek tikai ar mājskolotāju.

Liels darbs invalīdu organizāciju sadarbības tīkla nopelns ir tās uzbrauktuves, kas izbūvētas pie dažām iestādēm. Arī mūsu baznīcā tagad var iebraukt ar ratiņiem. Cilvēki var tikt uz dievkalpojumiem, konfirmandu apmācībām. Viņi vairs nejūtas šķirti no citiem draudzes locekļiem.

Jācer, ka būs izdevušās sarunas ar Pedagoģijas akadēmiju, un arī tur varēs mācīties cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Kas šodien invalīdiem vairāk vajadzīgs – materiālā vai psiholoģiskā palīdzība?

– Kā viens tā otrs. Lielākā daļa tomēr saņem minimālo pensiju. Un nezinu, kā viņi spēj nomaksāt par dzīvokli, paēst un vēl apmeklēt kādu kultūras pasākumu. Un vēl viņiem vajadzīgi medikamenti. Bet ne visi šie cilvēki ir depresīvi. Viņi ir gaiši. Viņi grib būt vajadzīgi. Domājam, kā noorganizēt viņiem ratiņdeju kursus, bet tam ir vajadzīga nauda. Lai dabūtu sertifikātu, ka drīkstu organizēt vasaras nometni bērniem, arī vajadzīgi 45 lati kursiem. Ne man, ne draudzei tādas naudas nav.

Pēc gada jūs beigsit akadēmiju? Ko darīsit pēc tam?

– Noteikti strādāšu kādā speciālā iestādē, nezinu šodien, vai ar pieaugušajiem, vai bērniem. Bet gribu darīt kaut ko reālu. Iespējams, ka papildināšu savas zināšanas kristīgajā ētikā. Jūtu, ka ar to, ko zinu, man nepietiek.

Vai jums ir kāds lielāks sapnis?

– Sapņu ir daudz. Bet saprotu, ka tie visi var atdurties pret finansiālajām iespējām. Labprāt gribētu sarakstīt pavārgrāmatu vieglajā valodā, ko varētu lasīt cilvēki ar dažādām problēmām, kurā būtu piktogrammas, fotogrāfijas un mazliet teksta. Tāda ir ļoti nepieciešama. Ļoti gribētu, lai mūsu valstī nebūtu bērnu namu. Ļoti ceru, ka Šleseru pāris un citi tagadējie deputāti par to domās. Gribētu, lai visur un vienmēr būtu vienlīdzība starp invalīdu un parastu cilvēku. Lai ļaudīs būtu vairāk sapratnes un mīlestības, lai būtu laiks uzklausīt otru un tam palīdzēt. Man ir liels sapnis izveidot ciematu cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tādu, kāds ir Valmierā. Kur viņi varētu dzīvot, sev audzēt dārzeņus, kopt lopiņus, uzturēt sevi. Justies brīviem un laimīgiem. Tādā es noteikti gribētu redzēt savu māsīcu.

Ko Liepājā vajadzētu darīt, lai palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

– Vispirms radīt piemērotas darba vietas. Ļoti gribētu cerēt, ka Liepājas uzņēmēji būs atsaucīgi. Ja cilvēks ir pieslēgts pie ratiņkrēsla, viņš tāpēc nav nespējīgs. Un vēl – izglītības sistēmai jāpanāk pretim šiem cilvēkiem. Daudzi no viņiem ir tik ļoti spējīgi, ka varētu apgūt vidusskolas kursu paātrinātā tempā, divas klases vai kursus vienā gadā. Un vēl – rast iespējas paaugstināt viņu pensijas. Lai šie cilvēki varētu ne tikai kaut kā izdzīvot, bet būt iztikuši, turklāt ar lielo burtu Iztikuši.

Kā jūs atpūšaties. Tādai lietai kā diskotēka vai citām izklaidēm arī ir vieta jūsu dzīvē?

– Šad tad uz diskotēkām aizeju. Paklausos koncertus, mūziku, kas manam vecumam piemērota. Bet tas nenotiek pārāk bieži. Mums abiem ar draugu ir aizraušanās – ceļot pa Latviju. Tālākiem ceļiem mums, atklāti sakot, naudas pagaidām nav. Bet arī citiem iesaku to darīt. Latvijā ir tik brīnišķīgas, tik skaistas vietas! Tikai tās ir jāatklāj, jāprot redzēt. Pagājušajā vasarā bijām Jaunpilī, Jaunmoku pilī, Šķēdes muižā, Āraišu ezerpilī, Turaidā, Pedvālē, Pokaiņos.

Kā kristiete uztver Pokaiņus?

– Man patīk viss, kas saistīts ar dabu. Tas, ko Dievs devis. Un, ja kāds tur saskata kādas zīmes, kādu mistiku, ja kādam tas palīdz atgūt veselību vai sirdsmieru, lai tas tā notiek. Tāpat ir ar avotūdeni. Jo viss taču ir Dieva radīts