Kurzemes Vārds

13:13 Sestdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kursai 750

Ejam kuršos, ejam līvos...

Olafs Gūtmanis

Ielūkojoties 13.gadsimteņa kartē un lasot 4.aprīlī 1253. gadā izdotā Ziemeļkurzemes dalīšanas dokumenta kopiju, kas arī ir par pamatu šīs vēsturiskās jubilejas atzīmēšanai, gribas piedalīties seno notikumu apzināšanā, kaut vai ar iztēles līdzdalību, mēģinot atšifrēt toreizējo īstenību, pētot pieejamos izziņas materiālus. Taču to ir tik maz un tie ir tik skopi, ka jāļauj vaļu iztēlei, lai gūtu kaut aptuvenu priekšstatu par to, kāda tolaik izskatījās Lejaskurzeme, kāds tad bija Līvas ciems, no kura izauga Liepājas pilsēta.

Senās Kursas vizuālā ainava

Vispirms cenšos radīt redzes priekšstatu ­ kāda tad izskatījās Kuršu piemare, atkāpjoties turpat vai līdz gadu tūkstotim senatnē? Redzu to ūdeņiem bagātu. Jūra, kas laikā, kad aestu ciltis pēc romiešu vēsturnieku liecībām vēl apdzīvoja šo apkaimi, bija bangojusi pāri Nīcas polderiem, skalojusies pāri Liepājas un Tosmares ezeriem, pie Medzes un Kapsēdes atdūrusies pret senkrastu. Par to liecina uzraktās, reiz uzskalotās vētras strīpas, tālu zemes iekšienē atrastais dzintars. Arī uz Putnu kalves Liepājas ezerā. Tad jūra pakāpeniski atkāpusies, ieplakās atstādama aiz sevis jomas līdzīgas Kuršu jomai, līdz tās pārvērtās ezeros. Veselā virknē ezeru gar mūsu tagadējo piekrasti: Medzes, Tosmares, Liepājas, Meķu, Papes un arī, kur tagad Nidas kūdras purvs.

Tāda ūdenssistēma, ko piepildīja bagātās Līvas, Bārtas, Toseles, Ālandes, Ķīšupe un citas upes, bija arī laikā, kad notika zemju un ūdeņu dalīšana. Manā priekšstatā, un es līdz šim neesmu atradis rakstos ticama skaidrojuma, ir šaubas par Līvas un Bārtas upju vienlaicīgu pastāvēšanu. Divas upes līdztekus taču nevarēja tecēt?! Līvas upes gultne daudzmaz iezīmējas. No grīvas puses (tā un Līvas ciems varēja atrasties, kur Vecie kapi), dodoties pa straumi augšup, nonāca Līvas laukumā, kur manā bērnībā vēl rēgojās resns pālis, pie kura reiz kuģi sieti, tad iepretī Centrālajiem kapiem abas vecās dūņainās Līvas upes palienas, Pērkones kanāla vieta un, iespējams, senā venternieku taka, kas cauri grāvim (tas vietumis atgādina upīti) aizved līdz Maiļu ragam un tam cauri vēl tālāk līdz Melnezeram un Reiņu stūrim. Kādreiz Tosele, tagad vien grāvim līdzīga vecupe, iztecēja no Meķu ezera. Pa Ālandi kuģoja līdz Grobiņai, pa Tebru līdz Aizputei. Kādreiz, kur, domājams, Līvas upe pagriezās uz jūras pusi (pie Pērkones kanāla), bijusi dižākā sala Liepājas ezerā, saukta par Pērkona galvu (kalvu). Liepājas jeb Gaužu, tāpat kā Dovzares (Papes) ezers bijuši svēti, un uz Pērkona galvas atradies upurakmens.

Šī toreizējā ainava ar plašajiem ūdeņiem raksturīga Kuršu piemarei, manuprāt, allaž jāņem vērā, kad gribam attēlot vidi, kādā atradās Līvu ciems. Cik plata bija zemes strēmele starp ezeru un jūru, kā Līvas upes līkumi to sadalīja, kādas kalves, osas, kāpas un pauguri veidojās tiešā jūras tuvumā? Puslīdz drošas ziņas ir vien par Zībenbergu (Septiņkalni), kas slējusies starp tagadējo Jūrmalciemu un Mietragu. Fr.Zālīša 1935.gadā izdotajā vēstures grāmatā pamatskolām, no kuras esmu mācījies arī es, teikts, ka 13. gs. sākumā Latvija bijusi it kā viens vienīgs mežs. Tādēļ šis apzīmējums ­ mežs ­ esot palicis vienskaitlī, kamēr ­ lauki (uz laukiem dzīvot) ­ daudzskaitlī. Mežā bijušas arī atsevišķas lapkoku birzis. Tad nu var iedomāties, ka ap Līvas ciemu augusi liepu birzs, jo kā gan citādi tieši liepas iesakņojušās šaizemē. Pirms gadsimta bija vēl dažas ļoti vecas liecinieces, kas var apstiprināt šo pieņēmumu. Ne vien ozolu svētbirzīs (arī pie atsevišķiem kokiem), pie svētavotiem un uz upurakmeņiem ziedi nesti, bet arī pie elku liepām un liepu svētbirzīs.

Par upurakmeņiem mūsu apkaimē droši zināms vien par to, kas stāvējis pie Saulesdruvām, saskaldīts šķembās un ar tām bruģēta Liepājas ­ Grobiņas šoseja. Iespējamie upurakmeņi varētu būt dižākais Latvijā pie Kapsēdes un tas, kas slējās no Melnezera dziļumiem, pirms to saspridzināja. Tas, kurš it kā atradies uz salas, ko sauca par Pērkona galvu, varētu būt iegrimis dūņās, jo šī kādreiz Liepājas ezera lielākā sala tikpat kā pazudusi, aizaugot doņiem un niedrēm, kļūstot par muklāju.

Svētie ezeri un upurvietas

1823. gada "Latviešu Avīžu" 12. numurā, kā to citējis Ā.Pāvils rakstā "Liepājas izcelšanās" (1979.17.02.), teikts: "Liepāja. Jau ittin vecos laikos, ka Lībeeši tannī veetā dzīvoja, kur tagad Leepaja stāv, viņņeem bija sādže ar ostu, ko Līva nosauce. Pēcāki, Latveeši no Leišu zemmes atnāce, tad to viddu ap Leepaju itt īpaši saveem paganu deevekļeem svētīja, Leepaja ezeru par svētu ezeru nosauce, un gar vissu jūrmalu līdz uppei pulka paganu prestereem likke mājot. No ittin vecām grāmatām arri protams, ka tannī vidū virspreesteris, ko Krīve sauce, esot valdījis. Kamēr Vāceeši Kurzemi, preekš gan drīz sešeem simteem gaddeem, ar karru uzvinneja un valdīšanu uzņeme [..]"

Pēc šīm ziņām var spriest, ka Līvas ciems un tā tuvākā apkaime, un jo sevišķi svētais Liepājas, toreiz par Gaužu ezeru sauktais, jo tajā gulbji žēli sasaukušies, bijusi aktīva kulta vieta, kurp nākuši svētceļnieki ziedus nest no citiem senās Kursas apvidiem.

Vācijā dzīvojošais nīcenieks Jānis Cukura kungs, ar kuru sarakstījos, kad tapa grāmata "Jūrmalciems", atsaucoties uz Vācijas arhīvos nokopētiem materiāliem, atsūtīja plašu analītisku rakstu "Senie Kūrsas novadi" (pie tā vēl atgriezīšos), kurā starp citu teikts: "No sen seniem laikiem dabas reliģijas centri un upurēšanas vietas atradās ūdeņu, tas ir, upju, ezeru un purvu tuvumā. Svešiniekam un vietas nepazinējam bija grūti atrast šīs svētās vietas. Uz to norāda un to apliecina jaunākie Viduseiropas un Austrumeiropas arheoloģiskie izrakumi. Nešaubīgi Papes ezers ir vēsturiski pieminēts kā "stagnum sanctum" ­ "svētais ezers". Svētupe jeb Šventaja varēja būt arī "Dovzares"* dienvidu robeža, kuras šķērsotājs negribot varēja samaksāt ar savu dzīvību."

" [..] starp Papes ezeru un Liepājas ezeru bija Mēķes (Meķu ­ O.G.) ezers ar purvainiem apvidiem, kas svešiniekam nedeva iespēju nokļūt "Dovzarē". Vienkāršam ceļa gājējam vai svētceļniekam, nākot no Bārtas, šodienas Nīcā pavērās divi virzieni. Pa kreisi Kaņiere, Pēkongals un Papes ezers, bet pa labi, Grobiņas virzienā Bates bijušais upuru akmens (tas, ko sašķēla šķembās ­ O.g.) un Pērkona kalva (Pērkona galva ­ O.G.). Kā Krūtes kalvai un citām mazām saliņām Liepājas ezerā varēja būt arī sava nozīme. Pamatojoties uz 13. gs. pieminētiem vietas nosaukumiem un vēl šodien saglabājušamies vietu vārdiem, ir jāpieņem, ka "Dovzare" bija svarīga vieta kuršu dabas reliģijā. Vai nu tur ceļinieks devās, lai atrastu taisnību (pieņemams, pie Krīva), vai arī ziedot vai dot kādam vai kādai dabas dievībai savu upuri."

Tagad grūti pateikt, kurš ezers bijis svētāks ­ Liepājas vai Papes (Gaužu vai Dovzares), kāds tiem sakars ar seno svētvietu Rāmavu, kā nākuši un gājuši svētceļnieki?

Pie Papes ezera nepārprotama svētvieta ir kalve Brušvitos, uz kuras vairāki lieli akmeņi, spēcīgs strāvojums no zemes un lielie akmeņi mežā un kuitos pa ceļam no Nīcas gar Kalnišķiem uz Papi. Un varbūt svētceļnieki nāca gar jūras kranti? Tikai to gājēju un nācēju bijis gauži maz, jo, kad bīskaps ar ordeni gribējuši dalīt Dienvidkursu (kā 1253.g. sadalīja Ziemeļkursu, šajā dalījumā ietilpinot arī mūspuses zemes), esot izrādījies, ka šie apgabali tik neapdzīvoti, ka nebijis vērts tinti smērēt.

Tā kā nav nekādu šaubu, ka kurši, kūrši vai kūri, kā nu katrs vēsturnieks mūsu tālīnos senčus nosauc, bijuši drosmīgi un prasmīgi jūras braucēji, tad var domāt, ka daudz ticis laivots arī pa iekšzemes ūdeņiem, jo tie ­ mūsu apkaimes ezeri un upes ­ savā starpā bija savienoti, un šāds ceļošanas veids bija daudz ērtāks.

Priekšstati par izcelsmi

Rakstā "Pirms 740 gadiem" Aina Zeme, atsaucoties uz vēstures faktiem, vēsta, ka "pirmās ziņas par kuršiem sniedzis garīdznieks Rimberts 9.gadsimtā. Būdams Hamburgas­Brēmenes arhibīskapa amatā, viņš vadīja kristīgo misiju Dānijā un Skandināvijā. Ap. 875. gadu Rimberts uzrakstīja Svētā Anskara dzīves aprakstu "Vita santci Anacarii" (Anskars bija katoļu misijas vadītājs Skandināvijā), kurā sniedz vērtīgas ziņas par Baltijas zemēm, dāņu iebrukumu Kursā 853. gadā, vēlāk zviedru karaļa Olava vadītā karaspēka iebrukumu un uzkundzēšanos kuršiem. Vēstures avoti un arheoloģiskie izrakumi Grobiņas senpilsētā apliecina, ka tur vairākus gadsimtus pastāvējusi skandināvu kolonija."

1908. gadā izdotās Konverzacijas vārdnīcas otrajā sējumā teikts: "Kūri, kurši (curones, kuren, korpeb..), somu cilts, no kuras "Kurzeme" dabūjusi savu vārdu. Kūri, kas, kā liekas, bija ar latviešu ciltīm stipri sajaukušies, 13. gs. apdzīvoja visu Kurzemes rietumu daļu [..] Latviešu Indriķis vēl maz pazīst zemes rietumos Rīgai. Viņš tikai zin stāstīt, ka kūriem bijis sakars ar sāmsaliešiem, ka viņi bijuši bīstami jūras laupītāji, kas apdraudējuši Zviedrijas piekrasti un pat Dāniju, ka viņi padzinuši ventus, kas aizbēguši uz Vidzemi, ka viņi kopā ar lībiešiem 1210. gadā uzbrukuši Rīgai.

Par kuršu sirojumiem vēstīts skandināvu sāgās. Tas ir visai plašs materiālu klāsts, uz kura Fricis Rūmnieks un Andrejs Migla uzbūvēja romānu "Kuršu vikingi". Nav vajadzības atkārtoties. Gribu vien iztēlē atsaukt kādu miermīlīgu vēstures epizodi, par kuru savā grāmatā "Dzintara kalnā" raksta Vaira Vīķe-Freiberga un kuru varētu attiecināt uz 13. gadsimtu. Pētot un klasificējot tautas dziesmas, radies priekšstats, ka kuršu jeb lībiešu bāleliņi braukuši precībās uz "ķencbergiešu" zemi, uz senprūšiem bagātas līgavas lūkoties. Kā jau zināms, Sembijas pussalā, ko tolaik vēl apdzīvoja vēlāk vāciešu izskaustie senprūši, bagātīgi ievāca no jūras izskaloto dzintaru, kam toreiz bija liela vērtība.

Uzvelk baltu zēģelīti,
Pašmāsiņu darinātu,
Lai laiviņa viegli tek
Uz tām prūšu meitiņām.

Ķencberģietes pūru loka
Trejādām saulītēm.
Gan no zelta, gan sudraba,
Gan no zvīļa zītariņa.

To meitiņu, to es ņemšu,
Kas pūriņu pielocīja,
Kas pūriņu pielocīja,
Baltiem putu gabaliem.

Panāksnieki pēdas dzina,
Pār jūriņu irdamies.
Kur, prūsieti, tu sadzīsi
Mūs' bāliņa vedumiņa!

Launadzītis, ceļa vējš,
Tas atpūta Piemarē,
Tas atpūta Piemarē
Līdz ar visu līgaviņu.

Jau laiviņa iepeldēja
Līvas upes aizvēnī.
Novelk baltu zēģelīti,
Šai zemēi pārnākdams.

Tā ir tikai viena variācija, ko dzejā esmu izmēģinājies rakstīt par aizlaikiem. Nodarbina kāda doma, kāds iztēles pārdrošs ekskurss, ieurbjoties līdz pašai dziļākajai saknei dzimtaskokā.

Jau pieminētā ulmaņlaiku skolas grāmatā, kur rakstīts par senlatviešu nodarbošanos, izlasīju: "Ļoti iemīļota senlatviešu nodarbošanās bija dravniecība. Viņi uzmeklēja mežos piemērotus kokus, visbiežāk ozolus, kuros bitēm izcirta jeb "izdēja dores". Pēc tam viņi šos kokus "nolīdzināja", t.i., nocirta galotni (lai vējš kokus nenolauztu) un ar sevišķām rakstu zīmēm apzīmēja kokus par savu īpašumu. Rudenim tuvojoties, senlatvieši devās pie savām bitēm pēc medus. Kokos viņi uzkāpa ar īpašas kāpjamās ietaises jeb dzeiņa palīdzību. Tautas dziesmās senlatvieši dēvēja biti par "zelta nesējiņu": medus un vaski (ko daudz izlietāja kristīgās baznīcas svecēm) bija prece, ko ārzemju tirgotāji stipri pieprasīja."

Mans vectēvs (no mātes puses) Jēkabs Bite atcerējās no sava vectēva un ar viņa starpniecību vēl tālīnāku senču stāstīto, ka Bišu dzimta kopš ļoti seniem laikiem apdzīvojusi mežus starp Apriķiem, Adzi un Vilgali, nodarbojusies ar dravniecību, bet vēlāk, kad tapusi muiža, kļuvuši arī par tās īpašumu mežsargiem. Kādreiz, ieejot mežā pie Adzes, uzgāju vēl ļoti senus bišu kokus ar tikko apjaušamām īpašuma zīmēm. Kā bērnu mani galvenokārt interesēja vectēva stāsti par lāčiem, ar kuriem dravnieki bijuši naidā. Taču kāda dīvaina apjausma nodarbina iztēli, ka viena dzimtaskoka sakne varētu iesniegties vēl tajos laikos. Un Adze kā vietas nosaukums pieminēta arī Ziemeļkursas dalīšanas dokumentā.

* * *

Jānis Cukura kungs raksta "Senie Kūrsas novadi" ievadā saka: "Kūrsas novadi, kurus vēlos šeit apskatīt, nav nekādi jauni sensacionāli atklājumi, bet gan sen jau vēsturniekiem pazīstami. Un kā tas bieži ir dzīvē, ko nedzird, uz skolas solas sola sēžot, tas ir jāpalasa avīžu slejās. Kūrsas jaunatnei ir jāsāk no jauna domāt par senču pagātni un jāmēģina atrast sentēvu iemītās takas. Vēsturiskās saknes, kuras komunistu varas laikā tika bez žēlastības saraustītas un saplosītas, ir jāsāk atjaunot. Jāsāk no jauna nostiprināt pārtrūkušās saites ar ģimeni, saimi un novadu. Tādam cilvēkam, kurš nezin savu izcelšanos, var nākties dzirdēt piezīmi, kā to mēdza teikt Liepājā un Nīcā, ka tas ir izkritis rucauniekam no ratu pakaļas."

Kareivīgie senči

Kā, cenšoties jo precīzi atšifrēt vietvārdus, kas minēti 1253. gada nolīgumā, raksta Cukura kungs, tas sagādā vislielākās grūtības. Viņš šim sarežģītajam jautājumam piegājis no vairākām pusēm, savam divpadsmit lappušu garajam rakstam izmantojot astoņas references un avotus iz Vācijā pieejamiem arhīviem. Par Duvzari, Dovsari, Dowzaren, Dovzaren, Duizari, kurā ietilpis arī Līvas ciems, vien tik daudz valodniecisku versiju. Kā savā rakstā "Anno 1253." laikrakstā "Ļeņina Ceļš" (02.07.1982.) pauž tolaik V.Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskā institūta vecākais pasniedzējs Arnolds Bērzs, "Liepājas rajona teritoriju skar 1253. gada 4. aprīļa līgums. No tā redzams, ka tagadējā Liepājas rajona teritorijā gandrīz pilnīgi ietilpa kuršu zemes Piemare un Duvzare, bet Aizputes pusē iegāja daļa no Bandavas zemes. No Bandavas šīs daļas bīskaps ieguva Embūti, Kalti (Kalši pie Vaiņodes), Bātu, Elkuzemi, Asīti, Tāšu Paduri, Dzeldi, Lēni, Nodegas, Kalveni un Aizputi, bet Livonijas ordenis ­ Cildu ciemu un Lažu, kā arī Sepenes ezeru.

Dalot Piemari, bīskapam tika: Bārta, Pērkonkalve, Dunalka, Dzintare, Saliena, Saka (pirmoreiz dokumentos gan pieminēta 1230. gadā), Ulmale, Iesanga, Ordeņa daļā nonāca Durbe, Vārtāja, Tadaiķi, Ūsaiķi, Iļģi, Gavieze, Vārve, Padone, Okte, Ievade (Īvande? ­ O.G.), Dzērve, Bojas, Droga, Krote, Apriķi, Dupļi, Grobiņa, Merķe (Vecpils), Stroķi, Tāši, Aistere, Vērgale, Rīva (arī pirmo reizi minēta 1230. gadā), Medze un "ciems, kas saucas Līva"."

Šos ekskursus minētā dokumenta ģeogrāfiskā un valodnieciskā izzināšanā varētu vēl turpināt, aplūkojot dažādu vēsturnieku skatījumā, citējot viņu komentārus, taču, domāju, ka šajā rakstā ir pietiekami, lai radītu priekšstatu, cik svarīgs un būtisks fakts ir 1253.gadā sastādītais un publicētais dokuments, pamatu pamats mūsu ieskatam senvēsturē.

Vēl vienā aspektā gribas atskatīties uz mūsu senčiem ­ kuršiem un līviem. Tā ir viņu brīvības mīlestība un ilgstošā cīņa ar svešzemju iebrucējiem, līdz nācās piekāpties pārspēkam. Kopš skandināvu vikingu iebrukumiem Kursā, ķēniņa no Ezertuves zemes Lamekina slēgtā līguma (1230.) ar Alnas mūsu Balduīnu par kristīgās ticības pieņemšanu, uzbrukuma Rīgai (1210.g.), kurši vairākkārt uz laiku ­ pēc Saules un Durbes kaujām ­ spējuši atbrīvoties no vācu jūga. Kad parakstīja 1253. gada dokumentu, kurši tika saukti par "Vredecuren" ­ miera kurši. Viņiem it kā piešķīra mantojuma tiesības uz druvām, zvejas vietām, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, tomēr ar tiesību priekšrocībām tiem, kuru pārvaldīšanā visi šie īpašumi atradās.

Dažus vēsturniekus dzird sakām, ka atskats uz mūsu senatni tolaik ir Kurzemes okupācijas vēsture. Tomēr var arī uzskatīt, ka tā bija vairākus gadsimtus ilga cīņa par brīvību, par tiesībām uz savu pirmdzimteni. Lai kā sapinušās mūsu dzimtaskoku saknes un zarotnes, kamēr esam kļuvuši par latviešiem, mums ir pamats lepoties ar saviem priekštečiem kuršiem un līviem.

Ejam kuršos, ejam līvos
Gadsimteņiem atpakaļ.
Kā tu dzīvo Līvas ciemā,
Vējš kur smilšu dzirnas maļ?

Kā tev zvejojas tai upē,
Kas uz jūru rimti plūst?
Vēl par kursi, vēl par līvu
Jūras krantē jāpagūst.

Jāsagaida dzintarvētra,
Kad no prūšu zemes nāk
Tāda varenspraiga elpa,
Ka šeit, mūsu jūrmalā,

Dzalkstī nosveķis; par rotām
Saules akmens top un top.
Vēl šai krantē līvi dziedam,
Kurši dziedam jāsastop,

It kā pašu brāļi, māsas
Cauri gadusimteņiem.
Liepas saknes ielaidušas
Dziļi mūsu dzimtenē.

Tikai smilts aizvien tā pati
Jūrmalā un pūstās klīst.
Kas tur priekšā pačukstēja:
Liiv, liiv, liiv?

Kas to seno dziesmu sāka:
Pūt, vējiņi? ­ Mēs jau te,
Mēs jau ilgi šaivietāi,
Piemariešu Piemarē.

Ejam kuršos, ejam līvos,
Vai tad grūti soli spert,
Kad tik plaši atdarītus
Gasimteņi gadus ver?