Kurzemes Vārds

07:42 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ceļos, eju, strādāju, kalpoju

Līvija Leine

PĒTERIS AGLONIETIS
Dzimis 1965.gada 6.novembrī Daugavpils Višķu ciematā.
Ir trešais bērns astoņu bērnu ģimenē.
Mācījies Špoģu vidusskolā, Katoļu teoloģijas seminārā.
Dienējis padomju armijā.
Ir Liepājas Sv.Dominika klostera priekšnieks.
Par sevi sāk stāstīt garīdzniekam neierasti – par armiju.

– Mani kā neuzticīgo valsts pilsoni – studēju taču Katoļu seminārā – sūtīja dienēt kopā ar noziedzniekiem, darba bataljonā. Kopā ar čečeniem, kazahiem, uzbekiem. Daudzi no viņiem bija izvēlējušies labāk dienēt armijā, nekā iet cietumā. Šāda alternatīva viņiem bija piedāvāta. Man – uzspiesta ar varu. Bet Dievs mani sargāja. Sagadījās, ka naktī, kad karaspēka daļā izraisījās slaktiņš, pulkvedis lika visu nakti viņam gatavot konspektus. Tas mani pasargāja no iesaistīšanās fiziskās cīņās starp čečeniem un uzbekiem – kazahiem.

Kāpēc viņi cīnījās? Ko dalīja?

– Bija viens otram apnikuši. Čečeni visu dienesta laiku citus izkomandēja. Uzbeku un kazahu puiši no viņiem baidījās. Tikai dažas dienas pirms demobilizācijas viņi nolēma čečeniem parādīt, kurš uz ko ir spējīgs. Pēc tam daudzi bija sadurti, pārsistām galvām, lauztiem locekļiem, bet beigts, paldies Dievam, nebija neviens.

Kas tie bija par konspektiem, kas jums bija jāraksta?

– No grāmatas piezīmju burtnīcās bija jāpārraksta fragmenti no zinātniskā komunisma un ateisma grāmatām. Pulkvedim vajadzēja parādīt tos Maskavā, it kā viņš ir mācījies. Man bija labs rokraksts. Tā rakstot, pagāja vairākas naktis. Bet tā nakts, kad visi kāvās, bija visgarākā, jo dabūju rakstīt līdz pat četriem rītā.

Armijā man bija daudz piedzīvojumu. Biju ļoti aktīvs. Vietējā kultūras namā uzstājos un vietējām meičām mācīju latviešu tautas dejas. Vietējie puiši un vīri tur pārmērīgi dzēra, bet kultūras pasākumiem notikt vajadzēja, tāpēc no armijas daļas izsauca korejiešus un latviešu puišus. Mēs gatavojām priekšnesumus, lai svinētu tā laika svētkus Pat teātri spēlējām.

Jūs jau tad bijāt pabeidzis teoloģijas semināru?

– Nē. Mani izsauca no semināra. Kad atgriezos no armijas, studijas turpināju. Tur mācoties, slepeni iestājos Sprediķotāju ordenī. Pēc tam uz diviem gadiem devos uz Poliju, uz Krakovu, ieguvu teoloģijas maģistra grādu. Mans diplomdarbs bija par to, kā garīdzniekam gan baznīcā, gan sabiedrībā gādāt par ģimeni, par ģimenes vajadzībām. Kad atgriezos, sāku strādāt.

Kur bija pirmā darbavieta?

– Talsos. Biju draudzes prāvests. Tur pavadīju pusi nedēļas, otru pusi Rīgas Katoļu ģimnāzijā mācīju kristīgo ētiku. Tad mani pārcēla uz Rīgu, biju Rīgas Svētās Jēnas Katrīnas klostera priekšnieks. Tajā laikā sāku strādāt arī par armijas Ādažu daļas kapelānu. 1996.gadā mūs, trīs dominikāņu priesterus, jauniesvētītais bīskaps A.Ā.Brumanis uzaicināja palīgā uz Liepāju, sākām kalpot pie Svētā Jāzepa katedrāles. Nu jau septīto gadu esmu Liepājā.

1998.gadā uzbūvēja mūsu Svētā Dominika klosteri. Tur dzīvojam jau četrus gadus. Pašlaik tiek būvēta baznīca.

Jūs no visas kuplās astoņu bērnu ģimenes esat vienīgais garīdznieks. Kas jūs pa šo ceļu aizvirzīja?

– Man apkārt bija labvēlīga vide. Netālu taču atradās Aglonas svētnīca. Mamma no turienes bija nākusi, vecvecāki arī tajā laikā vēl dzīvoja Aglonā. Regulāri turp braucām. Lielajos svētkos aktīvi piedalījāmies, piekalpojām, organizējām dievkalpojumus. Pieņēmām tos cilvēku tūkstošus, kas sabrauca. Liela nozīme bija tam, ka četri manas mammas brāļi ir katoļu priesteri. Viņi bija bieži viesi mūsu mājās. Mamma, savā ģimenē vecākais bērns būdama, viņus praktiski bija uzaudzinājusi. Brauca viņi pie mums arī kā studenti. Tas, ko viņi stāstīja, kā uztvēra pasauli un Dievu, mani ļoti saistīja.

Taču pēdējā laikā no tuvinieku sarunām klausos, ka māmiņa droši vien jau bija iecerējusi mani veltīt Dieva godam. Mūsu ģimenes otrais bērns, mans brālis Jāzeps, piedzima slims, māmiņa un tētis ar viņu dikti mocījās. Un, kad gaidīja trešo, domāja, ja piedzims vesels, lai būtu Dievam veltīts. Pagaidām izskatās, ka tā notiek.

Jūs stāstāt, bet es domāju par jūsu mammu. Kā viņa tika ar jums galā? Un ja viņai vēl bija jāaudzina pašas brāļi?

– Mammas ģimenē bija deviņi bērni, viņa bija vecākā meita. Praktiski – otrā māmiņa brāļiem, māsām. Laikam jau bija pieradusi, pašas bērni viņai nebija par grūtu.

Viņa noteikti par jums priecājas.

– Jā. Bet aicinājumu no Dieva sadzirdēju tieši izlaiduma vakarā. Tieši tad nolēmu, ka mācīšos teoloģiju. Padomju laikā tas bija sarežģīti. Bija jāraksta iesniegums čekai un tad jāgaida: atļaus vai ne. Man atļāva. Es nebiju bijis nekāds superīgais skolēns, komjaunietis nebiju, aktīvists arī ne. Bija jau arī man jāiet uz pārrunām. Daudziem neatļāva iet uz semināru. Īpaši tiem, kuri bija atbraukuši no citām republikām. Viens otrs gaidīja atļauju pat piecus gadus, paralēli, protams, slepeni mācījās. Tagad viņi jau strādā par priesteriem.

Vai Latgalē skolās ticīgajiem bērniem tomēr nebija vieglāk nekā Kurzemē?

– No šāsdienas viedokļa raugoties, es saprotu, ka man neko izdarīt nevarēja tāpēc, ka man bija stipra aizmugure – četri priesteri. Mēģināt atrunāt, iespaidot? Nebija iespējams. Vienu reizi gan pirms izlaiduma nāca pie manis skolas meitenes, pārmeta: kur tu iesi, tas nav pareizi, ir teikts jau simtiem reižu, ka Dieva nav, tā būtu neprātība iet uz garīgo semināru utt. Bet tas bija tik vājš mēģinājums mani iespaidot, ka tam nebija nozīmes. Un galu galā viņa pašas jau arī bija katolietes, tikai nevienam to neteica. Skolotāja lika parunāt ar mani, un viņas paklausīja. Nē, mani nevajāja. Direktoru gan manis dēļ noņēma no amata.

Tāpēc, ka jūs aizgājāt uz garīgo semināru?

– Jā. Tādēļ skandāls liels sacēlās. Bet viņš joprojām strādā Špoģu skolā par skolotāju. Ar draugu, ar kuru biju iepazinies Aglonā un ar kuru kopā stājāmies seminārā, tikāmies slepeni, kristiešiem pulcēties nebija ļauts arī Latgalē. Ja uzzināja, ka jaunieši kaut ko dara baznīcas sakarībā, tad pieaugušos nopietni vajāja. Daudzus vecākus pat no amatiem noņēma. Manam onkulim, draudzes prāvestam, milicija reiz pat lika izkāpt no personīgās mašīnas un vairākus kilometrus iet uz mājām kājām. Tādas sīkas, nepatīkamas spīdzināšanas notika bieži.

Kā viņi to pamatoja?

– Nekā. Viņiem bija rīkojums no augšas tā darīt, un viss. Bija jāatņem mašīna uz dažām dienām, lai viņš netiktu uz kādu ieplānotu tikšanos, kas viņiem šķita bīstama varai. Diemžēl tie cilvēki, kas tā komandēja toreiz, vēl ir dzīvi, un skandāli turpinās. Es runāju par savu onkuli Andreju Aglonieti, Aglonas dekānu, kam arī tagad daudz ko pārmet.

Man likās, ka Aglonietis ir jūsu garīgais pseidonīms.

– Nē, uzvārds. Pieņemts pēc Pirmā pasaules kara. Tā izlēma vectēvs. Iepriekšējais uzvārds bija baltkrievu cilmes – Ļaksa Timinskis.

Tas nozīme – jums ir baltkrievu saknes?

– Jā. Piektajā paaudzē. Vecmāmiņa gan nāk no Kalupes pagasta, no Pūdāniem.

Vēl kāds jūsu brālis kalpo Dievam?

– Mēģināja vairāki, gan brāļi, gan māsas, bija semināros, klosteros. Bet šobrīd esmu viens.

Kāpēc?

– Viņu dzīve izmainījās. Nolēma dzīvot laicīgu dzīvi.

Jūs Liepājā galvenokārt pazīst kā cilvēku, kas ļoti rūpējas par jauniešiem, lai viņi ietu pareizo ceļu.

– Kad nebiju klostera priekšnieks, vairāk strādāju tikai skolās – vidusskolās, arodskolās. Vairāk darbojos ar tiem jauniešiem, kuri dzīvo kopmītnēs. Piedāvāju viņiem vakara tikšanās, dažādas nodarbības. Pilsētas dome mani atbalsta. Bet eju arī stundās, mācu kristietību, piedalos ārpusstundu sarīkojumos, uz kuriem mani uzaicina, izlaidumos, svētbrīžos. Arī Ezerkrasta sākumskolā un Kristīgajā sākumskolā.

Jūs vēl darbojaties jauniešu klubā – "Pagrabiņā" ar jaunlaulātajiem un saderinātajiem? Cilvēki ar jūsu nodarbībām bija ļoti apmierināti. Sacīja, ka tās palīdzot izprast sevi, atbildību Dieva un jaunās ģimenes priekšā.

– Līdz šim tā bija. Turpmāk tiksimies klosterī. Tā kā pats tur saimniekoju, tad piedāvāšu telpas, un jau esam tās iekārtojuši, lai būtu ērti.

Kas jauniešiem visvairāk iet pie sirds?

– Viņiem labprāt patīk kaut kur braukt. Nesen bijām Engurē un Dobeles Kristīgajā skolā. Bija tikšanās ar vienaudžiem, astotajām, devītajām klasēm. Kādas labas lietas no viņiem pamācāmies. Dalāmies tajā, kas mums ir, gūstam jaunas emocijas, izjūtas. Savā ziņā tā ir pieredzes apmaiņa. Caur šiem pasākumiem popularizēju kristīgās vērtības.

Viņi tās pieņem?

– Domāju, ka jā. Īpaši tajos pasākumos, kuros viņi iesaistās ar visu savu būtību. Tās izjūtas un pārdzīvojumi viņos paliks uz visu dzīvi. Es tam ticu un to atzīstu, mācu gan skolotājiem, gan studentiem, gan vecākiem, ka uz visu dzīvi viņos paliks tikai tās lietas, kas būs uz viena viļņa ar viņu gribu, prātu un izjūtām. Tad ir labi trāpīts.

Nesen uz trim dienām bijām aizbraukuši uz Latgali, uz manu mīļo Špoģu vidusskolu, centāmies parādīt, kas pats labākais mūsos ir. Un nu gaidām viņus ciemos pie mums.

Kas tie mēs esam?

– Jauniešu grupa, kas kopā devās svētceļojumos, piedalījās kristīgajās nometnēs un veselu gadu nodarbojās pašaudzināšanas grupā. Jaunieši, kas grib dzīvot dziļāk. Viņiem ir savs līderis. Viss notiek kā jau pie jauniešiem.

Jums izdevies arī kādu īstu delveri nomierināt, atvērt garīgām vērtībām?

– Man neiznāk tik intensīvi strādāt ar vienu cilvēku. Man kaut kā vairāk patīk darboties ar līderiem. Protams, ir viņu vidū arī delveri, jūtu, ka viens otrs pielīp sirdij, bet speciāli neiznāk ar viņiem strādāt. Kad aizbraucam kopā, piemēram, uz Iļģiem, kad redz, kas un kā tur notiek, ko nozīmē mūsu klātbūtne šiem cilvēkiem, jūtu, ka viņos ir pārdzīvojums, ka viņi piedzīvo ko saviļņojošu. Bet necenšos tā sīki prašņāt, kas katrā notiek. Tas būtu audzinātājas un vecāku ziņā. Man iznāk viņu dzīvēs tikai kādas epizodes noorganizēt. Dot impulsu. Es jūtu gan, kad tas tiek uztverts. Man iznāk uzrunāt tik daudz jauniešu, ka ar vienu vienīgu runāt, vienkārši nav kad.

Kāds no jūsu jauniešiem uz garīgo semināru arī ir aizgājis?

– No tiem pēdējiem vēl nav. No pirmajiem – daudzi. Šogad vienu no viņiem, Sergeju, sagaidām mūsu pilsētā un klosterī kā jaunu mācīju. Viņš jau ir diakons un arī mūsu ordeņa biedrs. Viņš piedalījās nometnēs puišiem. No desmit kandidātiem palika tikai divi. Pārējie aizgāja atpakaļ laicīgā dzīvē.

Kas ir pats grūtākais, kas neļauj saglabāt uzticību mērķim?

– Nelabvēlīgā vide. Ir ļoti nozīmīgi, kādā vidē šis cilvēks dzīvo, no kurienes nācis. Kādi cilvēki apkārt. Tas ir tāpat kā ģimenē. Arī māsas no klosteriem raksta un saka, ka tad, ja apkārt visi ir pret to, ko tu gribi darīt vai ir noskaņoti negatīvi, tad ilgi neizturēsi, tad arī pats kritīsi.

Bet uz garīgo semināru taču cilvēki iet ar noteiktu pārliecību.

– Seminārs ir darba vide, tur viss vienkāršāk. Tur puiši cits citu atbalsta. Lielāka nozīme ir tuvākajiem cilvēkiem, skolas draugiem.

Bet jums un jūsu brāļiem ģimene taču bija viena un tā pati.

– Radnieciskā ģimene, jā. Bet viņi bija daudz jaunāki, es jau biju prom no mājām, maz ar viņiem iznāca kopā būt. Viņiem apkārt bija cita draugu vide, tā citādi vērtēja viņu dzīves stilu. Viņi sāka mācīties pārmaiņu laikā. Tika uz ārzemēm, redzēja to kontrastu, kā tur dzīvo, kā te. Laikam tas iedarbojās spēcīgāk. Iespējams, iekšējā dzīve nebija tik sakārtota, lai būtu stipri pret vilinājumiem, nenosargāja savu iekšējo brīvību, pakļāvās kādam netikumam. Man jaunības dienās jau iznāca dzīvot tikai aiz žoga. Vienu gadu vispār bijām ieslēgti vārda tiešā nozīmē.

Kā nosargāt savu iekšējo brīvo pārliecību?

– Var izvairīties no apstākļiem, kuri pavedina, vājina, neiet uz tām vietām, kur var pakrist. Netiekos ar personām, kuras var mani kaut vai sakaitināt, kuru klātbūtne mani padara nemierīgu, nelaimīgu. Lai varētu noturēties, ir jāievēro stingra dienas kārtība. Jābūt plānam, perspektīvai, ko es gribu darīt. Bet pats galvenais – jājūt Dieva aicinājums. Spēcīgu aicinājums. Kad pats burtiski sajūti, ka tas tevi pievelk, mobilizē no rīta celties, lai darbotos Dievam, pārliecībai, ka tas tev neapniks, nebūs grūti.

Kāda ir jūsu – klostera priekšnieka diena?

– Celšanās, lūgšanas, brokastis, paskatāmies ziņas televīzijā, un sākam katrs darīt to, kas darāms. Ja nav jāiet uz skolu, jāvada bēres vai laulības, vai nav kādu speciālu tikšanos, tad dienu pavadu klosterī, rakstu, lasu internetā, kas vēl būtu darāms.

Jūsu klosteris nu nepavisam neatgādina filmās redzētos viduslaiku klosterus, kur mūki visu dienu lūdzas vai dzied savās tumšajās cellēs.

– Mūsu klosteris patiešām ir moderna celtne. Bet rituāla elementi mums ir. Mēs esam kalpojošie brāļi. Ejam arī sabiedrībā. Ja mūsu būtu desmit, astoņi brāļi varētu palikt klosterī, bet divi iet kalpot. Bet esam tikai četri, trīs kalpojošie. Viens ir palīgs, kas vēl studē. Parasti divi kalpo, viens paliek mājās, lūdz par mums.

Svētdienas ļoti noslogotas. Kalpoju misēs Vaiņodē, Priekulē, Bārtā, apkalpoju arī Kalētus. Cilvēku draudzēs nav pārāk daudz, bet, lai visas apbraukātu, laiks paiet. Pirms tam vēl no rīta klosterī vadu dievkalpojumu krievu valodā. Brāļi kalpo Svētā Jāzepa katedrālē, Svētā Meinarda baznīcā. Ja kāds kaut kur aizbrauc, cits citu aizvietojam. Palīdzam bīskapam visur, kur vien vajag.

Kas šodienas cilvēkam visvairāk vajadzīgs? Ko viņi gaida no priestera?

– Cilvēkiem par visu vairāk vajag redzēt, ka kāds ir laimīgs. Viņi cer, ka tad arī paši būs laimīgi. Ka kādam ir cerība. Ka viņš to sludina. Ka viņam ir prieks dzīvot. Ka kāds kļūst arvien brīvāks garā un pieredzē, un viņš ar to dalās ar citiem – ar savu atklāsmi, personīgo pieredzi, ka viņš to var apliecināt. Mums, brāļiem dominikāņiem, tas jādara obligāti.

Kādas ir jūsu atklāsmes?

– Mūsu atklāsme ir, ka varam dzīvot ar to mazumu, kas mums ir. Mēs sevi noskaņojam, ka netieksimies pēc laicīgām bagātībām par katru cenu. Mēs mācīsimies dzīvot ar to minimumu, kas nepieciešams, lai uzturētu dzīvību, un to uztversim kā bagātību. Psiholoģijā to sauc par vājumu. Bet mēs lepojamies, ka ar savu vājumu protam dzīvot. Es dzīvoju ar to, kas man ir. Arī tad, ja man ir slikti, ja man neiet. Bet es tā dzīvoju, jo zinu, ka tas arī ir no Dieva dots. Un šādos mirkļos es nezaudēju cerību. Ceļos, eju, strādāju, kalpoju, dalos, atzīstu savu vājumu.

Ko jūs saucat par vājumu?

– Nesen man bija konflikts ar skolēniem. Biju skarbs pret viņiem. Pārspīlēju. Tā viņi to novērtēja. Vienā momentā parādīju savu stingro nostāju, tā es pats sev to definēju. Bet iespējams, ka tajā pašā laikā tas izskatījās, ka es sevi paaugstinu pār viņiem un viņus pazemoju.

Konflikta sižetu jūs varat izstāstīt?

– Pusaudži jau parasti plēšas savā starpā. Pēdējais konflikts bija skolā, starpbrīdī divas meitenes bija ieslēgušās tualetē, bet bariņš zēnu centās atlauzt tām durvju rokturi. Sacīju: beidziet! Viņi neņēma galvā. Tad paņēmu vienu pie pleca un atvilku no roktura nost. Apvainojās. Bet viss beidzās labi. Reizēm jau šādi konfliktiņi ir vajadzīgi, lai noskaidrotu, kas ir kas, savu un arī jauniešu attieksmi pret lietām. Ceru, ka kaut kas mainīsies pēc šī konflikta arī viņu dzīvēs.

Kā jūs vērtējat mūsu jauniešus kopumā?

– Nupat kā biju uz pēdējo zvanu. Paskatījos uz jauniešiem, kas sēdēja zāles priekšā. Pirmais iespaids: garām! Kas gan tie par jauniešiem, kādas sejas izteiksmes, kā uzvedas, kādi žesti! Bet, kad viņi sāka runāt, kad viņi sāka uzstāties, teikt paldies skolotājiem, vecākiem, biedriem, un darīja to ar prieku, tad attieksme uzreiz mainījās. Es pat apbrīnoju, ka viņi uzdrošinājās pasniegt balvu tiem, kuri visvairāk smēķē, kuri visvairāk ēd, kas slikti mācījušies. Un tas nenotika apkaunojoši. Tur bija viltība, bija gudrība, tā bija palīdzība tiem jauniešiem, kurus "apbalvoja". Patika arī, kā publiski apsprieda – dot vai nedot kādai skolotājai buču uz vaiga. Ceru, ka tas liks ko padomāt arī šai skolotājai, kura, zinu, ikdienā mēdz būt pret bērniem neadekvāti skarba.

Kā visvairāk pietrūkst tagadējā skolā?

– Vietu, kur jauniešiem pulcēties. Ikdienā viņi paslēpjas klasēs, tā vismaz ir 10.vidusskolā. Bet vajadzētu, lai skolā būtu kāda skaista vieta, kur viņi sajustu, ka skola ir otrās mājas, kur viņi justos labi. Tagad starpbrīži, kad viņiem būtu jāatpūšas, paiet stresā. Savulaik, būdams vidusskolnieks, katru starpbrīdi gāju vai nu uz sporta zāli vai uz stadionu. Tur bija stienis, mums tā bija aizraušanās – pievilkties pie stieņa. Gribējās darīt kaut ko praktisku, citādi bija garlaicīgi. Pētījām traktoru, meitenes gāja uz dārziņu skatīties puķes. Tur bija vide, kur palikt. Būtu labi, ja Liepājas skolās būtu vismaz lielākas kafejnīcas.

Un kā jauniešiem pietrūkst pilsētā?

– Velosipēdistu celiņu. Es pats braukāju ar velosipēdu. Velosipēds taču atbilst jauniešu dzīves ritmam. Un vienlaikus – ļoti veselīgi sirdij. Nav noslēpums, ka daudzi basto no fizkultūras. Plāno pilsētā milzīgas, grandiozas lietas, vai tad nevarētu izplānot arī šos celiņus? Vajadzētu tikai Pilsētas domes labo gribu. Varētu sarīkot velosipēdistu sezonas atklāšanas svētkus, sezonas slēgšanas svētkus, padarīt to par tradīciju.

Jums darbošanās ar bērniem ir pienākums vai aicinājums?

– Bez šaubām aicinājums. Priecājos, ka varu būt viņiem noderīgs. Lai gan jau pavisam drīz viņi skatīsies uz kādu jaunāku. Tomēr basketbolā man ir arvien labāki rezultāti.

Jūs ar viņiem kopā arī sportojat?

– Regulāri. Rīt no rīta arī spēlēsim. 48.skolā ir sarunāta zāle. Labprāt spēlētu katru dienu. Spēlējam arī futbolu. Mazi un lieli, visi, kas draudzē.

Jūsu albumā redzēju skaistu foto no Aglonas svētceļojuma. Jūs turp ejat katru gadu kājām?

– Katru gadu. Pats arī organizēju gājienus no Liepājas. Šogad, 3.augustā, gan sāksim iet no Salaspils. Būs arī svētceļojums tieši no Liepājas, bet to vadīs cits priesteris. Būs jauniešiem nometne Jūrkalnē ar Jāņiem pa vidu. Būs jauniešu dienas Madonā no 18. līdz 20. jūlijam. Viņi jau tagad kliegdami, spiegdami jautā, kad varēs pieteikties.

Kas jums pašam ir iešana uz Aglonu? Pavadīt bērnus, lai viņi labi izietu šo ceļu? Vai vēl kas?

– Man – viss. Kulminācija. Svētceļojumu jauniešiem rīkojam pēc īpaša plāna, saskaņā ar Otro Mozus grāmatu, kur runāts par izceļošanu no atkarības, verdzības jūga uz Apsolīto zemi, kur ceram piedzīvot izaugsmi, briedumu. To pauž arī uzraksts uz karoga un krekliņiem. Tā ir iziešana no savām mājām tuksnesī. Tā jāizjūt gan fiziski, gan garīgi.

Kā jūs pats sevī nesat to Apsolīto zemi?

– Man tā ir dzīve garā. Mācos būt kopā ar pārējiem. Mācos mīlēt. Cik esmu spējīgs, tik mīlu. Bet es apzinos: kamēr šī dzīve virs zemes mums ir, tik ilgi mēs to mācāmies. Tāpēc dzīve mums ir kā eksāmens, kā tikšanās, kā pārbaude. Vari ieplānot skaistu pasākumu, bet atnāk viens dzērājs un izjauc. Tas ir pārbaudījums manai spējai mīlēt. Tāpat laiks, ko pavadām Iļģu pansionātā.

Tas noteikti ir smagi.

– Man tas nav smagums. Tur es saskaros ar prieku, ka man uzticas, ar lielu interesi par to, kāds būs kārtējais dievkalpojums. Smagumu iznes sociālie darbinieki, kuri ar Iļģu iemītniekiem strādā. Es to nepiedzīvoju. Esam sadraudzējušies. Nav vairs distances, kas bija sākumā. Esmu gandarīts, ka viņi spēj tur dzīvot un priecāties.

Jūs uzskatāt, ka jāspēj dzīvot un priecāties jebkuros apstākļos?

– Tas ir pozitīvi, ja cilvēks adaptējas tajā vidē, kurā viņš ir. Mūsu, priesteru, uzdevums – palīdzēt to izdarīt tiem, kam tas grūti.

Kā adaptēties vientuļam pensionāram ar 30 latu pensiju, kas skaita santīmus, kas nespēj samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem?

– Tas ir nopietni. Ja viņi visi varētu apvienoties, tas būtu ideāli, būtu vieglāk izdzīvot. Bet, ja nemāk dzīvot kopā ar citiem, tad jācieš. Tas tikai tāpēc, ka katrs grib būt viens pats. Varētu taču vientuļie pensionāri pārdot savus dzīvokļus, pa visiem nopirkt vienu māju vai izīrēt, dzīvot kopā. Tas sanāktu piecas reizes lētāk. Tā ir pasaulē normāla prakse. Trīspadsmitajā gadsimtā klosteri tik strauji veidojās tikai tāpēc, ka nebija citu iespēju izdzīvot. Ticīgie sanāca kopā, visiem viens galds, viena virtuve. Daudz lētāk.

Bet – mana māja, mans skapis, mans puķu pods, mans sunīts, mans kaķītis... Kā to pamest?

– Tas ir mūsu individuālisms, kas mūs sien pie lietām un – nabadzības. Kolektīvisms ir konfrontācija ar individuālo, ar egoistisko.

Dominikāņi ir kolektīvisma aizstāvji?

– Jā. Mēs esam kopienas brāļi. Mēs visu savu naudu liekam vienā makā, vienā klosterī un atsakāmies no visa liekā.

Var sacīt: komunisms?

– Jā, mēs to atbalstām. Ne sociālismu, bet komunismu. Tas tiešām tā ir. Tā ir labāk un drošāk. Mēs esam nodrošinājušies, ka arī vecumdienās mums būs kur palikt, ka dzīvosim pienācīgu dzīvi.

Bet Latvijā taču vēl nav vecu dominikāņu.

– Mēs neesam tikai Latvijā. Mūsu kopiena ir visā pasaulē.

Cik jūsu ir pasaulē?

– Seši tūkstoši.

Vai tas nav ļoti maz?

– Arī citos ordeņos īpaši daudz brāļu nav. Lielākajos ordeņos ir 35–37 tūkstoši, piemēram, jezuīti un salezieši.

Ar ko jūs pievilināja tieši dominikāņi?

– Mācības un kopīgā dzīve. Tā kopējā dzīve ir vēl svarīgāka nekā mācības. Mēs saprotam, ka tikai kopā varam dzīvot, iepazīstot patiesību. Mēs cits citam atklājam patiesību. Jo otrs cilvēks ir situācija, kurā es iepazīstu sevi, iepazīstu Dievu, dzīvi. Pats no sevis es neko daudz neiepazīstu. Tā ir normāla kārtība Dieva valstībā. Dievs pats ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Trīs personas, kas mūžīgi tiekas. Tā ģimene. Ideāla kopiena. Mēs to, protams, nekad neizpratīsim, kā viņi var tik ideāli sadzīvot. Mēs savā starpā, lai kā cenšamies, tomēr piedzīvojam intrigas, nesaprašanos.

Arī klosterī?

– Jā. Mēs neesam ideāli. Mēs cenšamies visu savu dzīvi. Kad nomirsim, ceram, ka problēmu vairs nebūs, ka nevajadzēs ciest. Bet konflikti šajā dzīvē ir laba lieta. Tas parāda, ka nopietni uztveram dzīvi, to, kas notiek nepareizi, slikti. Ja ir konfrontācija, sanākam visi kopā un meklējam izeju. Tā ir tuvākā mīlestība, rūpes par otru cilvēku, par viņa likteni, par kopīgo, Augstāko labumu. Konflikts nav ļaunums. Drīzāk ļaunums ir tad, ja cilvēks sirdī no otra novēršas, neko negrib darīt otra labā. Kristietība paredz iesaistīšanos dzīvē, nevis izvairīšanos no tās, no uzskatu dažādības un to sekām. Nedrīkst, protams, konfliktu speciāli radīt, veidot, kaitināt otru. Bet ļaunais gars to reizēm mēdz veikli izmantot.

Jūs sevī arī jūtat, ka viņš jūs rausta?

– Rausta. Protams. Un tad manī mijas kopā gan aktieris, gan humora cilvēks, un vienā otrā reizē pāršauju pār strīpu. Jo es nezinu, vai otrs cilvēks izturēs manu humora spiedienu.

Man jūs liekaties tik labdabīgs cilvēks, kurš nav spējīgs otram nodarīt pāri.

– Gadās. Piemēram, cilvēks sēd, es pamanu, ka viņš sabužinājis savu frizūru pavisam jocīgā ērkulī, izskatās kā tāds jefiņš. Es pamanu un pavelku uz zoba. Visi paskatās, smejas. Un vēlāk viņš vairs negrib nākt uz tikšanās vakariem. Es, nekā ļauna negribot, esmu tomēr pasmējies par cilvēku.

Tas gan atkarīgs no otra cilvēka humora izpratnes.

– Ar to ļoti jāuzmanās. Kurzemē – ļoti jāuzmanās.

Kāpēc tieši Kurzemē? Latgalē tā nav?

– Tur vieglāk uztver dzīvi. Tikko biju ciemos pie māsas. Tur viena vienīga smiešanās, veselīga jautrība. Te reizēm nezinu, ko un kā teikt jauniešiem. Sēžam, klusums, visiem slikts garastāvoklis. Arī dievkalpojumi reizēm te ir priecīgi, skaļi, reizēm – pieklusināti. Vēroju, kādi cilvēki atnāk, un viņiem jāpielāgojas. Manī ir jābūt indikatoram, kas to izjūt un redz. Mums ļoti sāp, ka ir priesteri, kuri runā stundu un vairāk. Mūsdienu apstākļos tas ir pārpratums. Tas traumē cilvēkus, jauniešus īpaši.

Katoļu draudzēs jau jauniešu netrūkst.

– Nē. Esmu iesaistījies arī ekumēniskajā kristīgajā mācībā, un priecājos, ka arī tur ir jaunieši. Arī no citām konfesijām. Tagad ir tik daudz informācijas, ko viņiem dot, jaunas metodes, sarīkojumi. Kad rīkošu nometni, noteikti piedāvāšu kaut ko stiprāku.

Kas ir stiprāks?

– Lūgšanas. Kā notiek lūgšana. Kā tā tevi paceļ, uzrunā. Vai dziedot. Vai klusumā. Vai kājās stāvot. Vai uz ceļiem. Mūsu vidū ir grupējumi, kas lūdzas brīvi, harizmātiski.

Katoļi arī pieļauj harizmātismu?

– Jā. Katoļu harizmātiskā kustība ir stipra. Es pats tagad vadu divas grupas – latviešu un krievu valodā. Nāk arī luterāņi. Bet tas ir tikai sākums. Vajag, lai cilvēki sanāktu kopā un sajustu cits citu tīri dabiski. Un tad dabiski rodas nepieciešamība darīt kaut ko vairāk, dziļāk.

Pareizticīgie arī iet pie jums?

– Nē. Tiem, šķiet, visgrūtāk integrēties citu kristiešu vidū. Viņiem ir sava atšķirīga izpratne par dzīvi, par Dievu, par reliģiozitāti. Viņiem uz to ir tiesības.

Kā jūs vērtējat jaunās reliģiskās kustības, kas ienāk gan no rietumiem, gan austrumiem?

– Ja kāds tur meklē savu garīgo attīstību, tad ir normāli, ka viņš tur aiziet. Kaut ko jau iemācās. Rod kādu pieredzi. Bet pārmetumu var izteikt tiem, kuri to organizē. Viņi ir līdzīgi Sorosam. Viņiem ir milzīgs kārdinājums izmantot varu, ietekmēt, un tad – sabojāt. Sevi un citus. Jo viņiem nav aizmugures. Viņi ir paši par sevi. Bez aizmugures nevar izturēt ne aicinājumā, nekur. Ja tev nav kādas grupas, cilvēku, kuri par tevi lūdzas no rīta līdz vakaram, kas par tevi nolikuši savas galvas jau sen, pagātnē, lai tu pastāvētu, ticību apliecinājuši, tad apliecinājuma nebūs. Tas ir viltus pravietisms. Var savākt cilvēku grupiņu. Bet nekas neiznāks. Aizmugure ir daba, kas cilvēkam dota no Dieva. Un tad viss seko tālāk. Visam jānotiek dabiskajā līmenī. Nekas mākslīgs nav dabisks.

Andra Gertsona foto

Pēteris Aglonietis savos divos gados vēl nezina, ka būs klostera priekšnieks. Bet tobrīd ļoti lepojies ar to, ka dabūjis pirmās bikses ar kabatām.

Mazliet aizvainots, bet labā spītībā pašpārliecināts kultūras dzīves organizētājs kādā karaspēka daļas ciematā Samārā.

Viena no audzēknēm Ināra Uzoliņa mūža solījuma dienā kopā ar lieciniekiem – tēvu Pēteri un Betānijas māsu klostera māsu.

Viens no Pētera Aglonieša paša fotografētajiem iemīļotākajiem skatiem: svētceļnieku grupa izgaist tālē.

Saderināto un jaunlaulāto skoliņā: mācāmies mīlēt!

Ļaunums ir tad, ja cilvēks sirdī no otra novēršas, neko negrib darīt otra labā.

"Cik esmu spējīgs, tik mīlu."

"Cilvēkiem par visu vairāk vajag redzēt, ka kāds ir laimīgs."