Kurzemes Vārds

06:51 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Mazās nabadzīgās valstiņas lieli miljonāri

Sarmīte Pelcmane

Viņi brauc mersedesos ar tumšiem stikliem, viņi smēķē dārgus cigārus, mielojas ar ikru maizītēm un lieto ekskluzīvus dzērienus, katru viņu soli uzmana muskuļotu vērīgu miesassargu pulciņš, viņu bērni mācās slēgtās augstākā labuma skolās, sievas aiz gara laika niekojas, vadot kādus mākslas salonus un regulāri rīkojot prestižas balles ar dažādu prominenču piedalīšanos utt. Šādi un vēl daudzi citi stereotipi sabiedrībā eksistē par miljonāriem un viņu dzīves stilu, bet mūsu valstī tie lielākoties neatbilst patiesībai, jo ir aizgūti no amerikāņu seriāliem par viņu miljonāru dzīvi. Latvijas miljonāri ir daudz pieticīgāki un kautrīgāki, daži pat vispār neļauj nojaust, ka viņu rīcībā varētu būt tik daudz naudas, un savu situēto stāvokli slēpj visiem iespējamiem līdzekļiem. Tāpēc pie mums jau uzmanības vērts vien ir fakts, kad kāds mēģina šos vietējos miljonārus izskaitļot un izcelt saulītē.

Šogad jau septīto gadu pēc kārtas šo misiju uzņēmies žurnāls "Klubs", kas Latvijas bagātnieku sarakstu veido, pētot turīgo ļaužu ienākumus, īpašumus, ieguldījumus, akcijas utt. Kā atzīst žurnāla veidotāji, saraksts nav pilnīgs, jo ļoti iespējams, ka kaut kur mīt vēl kāds miljonārs, kas ikdienā ne ar ko neliecina par saviem uzkrājumiem.

Tomēr vismaz 250 miljonāru Latvijā atkal ir sameklēti, no tiem gandrīz desmit pārstāv Liepāju. Vai tas pilsētai, kas lieluma ziņā ir trešā valstī, ir daudz vai maz, ir grūti spriest. Bet, kā atzinuši aptaujātie ekonomikas eksperti: viņuprāt, slavējami, ka tādi miljonāri vispār ir, un jo vairāk, jo labāk. Tas liecinot par ekonomikas augšupejošo tendenci, jo miljoni parasti nav naudas paciņas kāda konkrēta personāža kabatā, bet gan līdzekļi, kas ieguldīti ražošanā, bankās utt., tātad strādā cilvēkiem, rada jaunas darba vietas utt.

Taču šajā miljonārus atdzīstošajā labvēlīgajā gaisotnē joprojām saglabājas interese, kā katrs no viņiem pie šīs naudas ticis. Nav jau smuki skaitīt naudu cita cilvēka makā, bet cilvēku ziņkārība ir konstants lielums visos laikos, un tam nepavēlēsi. Jo īpaši Latvijā, kur jo vairāk interesanti šķiet, kā šādā samērā nabadzīgā valstiņā tomēr iespējams sagrābt miljonus un izsisties pasaules mērogā.

Daži no vietējiem miljonāriem ir stāstījuši, ka savu biznesu sākuši ar pašaudzēto puķu pārdošanu vai arī tirgojuši saldējumu uz stūra, kamēr līdzekļu kļuvis arvien vairāk un vairāk un varēts tos ieguldīt rentablos pasākumos. Pasakas ar laimīgām beigām jau patīk visiem, gluži kā par Sniegbaltīti, kas pēc prinča skūpsta pamodās no nāves miega, vai Sarkangalvīti, kura, pateicoties drosmīgajam medniekam, izkļuva no rijīgā vilka vēdera. Bet patiesība diezin vai ir tik skaista, vismaz Latvijā.

Nav jau te daudz ļaužu, kas būtu saņēmuši miljonus mantojumā no bagātā aizokeāna tēvoča, un ir apšaubāms, ka vairums no pašreizējiem miljonāriem tiešām būtu spējuši savu kapitālu iekrāt, pārdodot puķes vai saldējumu. Lai arī cik skumji tas būtu, tomēr sabiedrībā vairāk valda viedoklis, ka vairums miljonāru par tādiem kļuvuši, pirms desmit gadiem izmantojot haosu, kas valdīja, valstij pārejot no vienas iekārtas otrā, kā arī nedaudz vēlāk, zinot spraugas likumos un tās veiksmīgi izmantojot. Lielo valsts uzņēmumu privatizāciju tautā joprojām dēvē par prihvatizāciju, kad šim procesam tuvāk stāvošie izmantoja situāciju un pārņēma grimstošos uzņēmumus savā rīcībā par sviestmaizi. Kur vēl runas par izsaimniekotajiem ārvalstu kredītiem, kā G24 un citiem, kuri bija domāti valsts attīstībai, bet nokļuva dažu personu kabatās, – šīm naudām vēl tagad tiek meklēti gali, kas pazūd Latvijas tā laika amatpersonu virzienā.

Un tagad nav brīnums, ka kāds iepriekšējās valdības pārstāvis kļuvis par 29 miljonu latu vērta vekseļa īpašnieku, ka kāda cita biznesa magnāta pārziņā arī nez no kurienes uzradušies miljoniem latu. Vārdu sakot, naudiņa ir sadalīta, un pēdējās paliekas vēl mēģina dalīt, kā rāda skandāls ar Latvijas Krājbankas privatizāciju.

Neviļus gribas paprātot, kādu attīstības līmeni Latvija būtu sasniegusi, ja tās izaugsmei domātā nauda būtu sasniegusi mērķi. Un ja nebūtu bankrotējusi banka "Baltija", kurā tika uzkrāti milzum daudz Latvijas iedzīvotāju līdzekļi un pēc tam izsaimniekoti. Var būt, ja viss būtu ritējis likumīgi, tagad dzīve valstī būtu daudz labāka.

Vai ir labi, ka mazajā Latvijā pārmaiņu gados radušies tik daudz miljonāru? Turklāt nevar zināt, cik daudz to būtu, uzskaitot vēl visās slepenajās ārzonās dibinātos uzņēmumus un to īpašniekus. Varbūt tomēr nemaz nebūtu tik slikti, ja miljonāru valstī būtu mazāk, toties tie tiešām būtu šo statusu sasnieguši ar nežēlīgu darbu, bet pārējie pašlaik daudzu miljonāru rīcībā esošie līdzekļi būtu nonākuši tautas īpašumā.