Kurzemes Vārds

18:15 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vasaras saulgriežu mistērijām ļaujoties

Indra Imbovica

Pēc vairākiem gadiem Pilsētas dome izšķīrusies par to, lai Līgo svētki, Jāņu ielīgošana tomēr notiktu zaļumā, proti, Jūrmalas parkā, bet nevis uz pilsētas akmeņiem vai asfalta. Tas nebija viegls lēmums. To var saprast, jo iepriekšējā bēdīgā pieredze rādījusi, ka pēc svinētāju masām zaļās zālītes vietā paliek melna, izmīdīta zeme, aplauzti krūmi, izdzerto pudeļu un ēdienu iepakojuma drazu kaudzes.

Latviešu tautasdziesmas un teikas jau kopš aizlaikiem atstājušas liecības nākamajām paaudzēm par lietu kārtību uz zemes un debesīs, kur sava vieta un nozīme ir katrai pļavas smildziņai, katram tārpiņam un putniņam. Latviešu zemniekam savs stūrītis, savs kaktiņš zemes vienmēr bijusi svēta lieta. Tāda attieksme pret dabu un savu senču zemi patiesībā ir bijusi vai katrai tautai.

Man spilgtā atmiņā iespiedušās rindas no kādreiz lasītas Amerikas indiāņu virsaiša vēstules, kura, kā atbilde uz valdības pieprasījumu atpirkt zemi no iedzimtajiem, 19.gadsimta vidū tika nosūtīta uz Vašingtonu. Virsaiša plaši izvērsto atbildi līdz šai dienai uzskata par izcilu apkārtējās vides raksturojumu. Vietvalžu prasībai sekoja virsaiša pretjautājums: "Kā var pirkt vai pārdot debesis? Zemes siltumu? ... Kā gan var dzīvot bez gaisa svaiguma un ūdens mirdzuma?... Katra mirdzoša priedes skuja, katra smilšaina piekrastes pēda, katra miglas daļiņa tumšajos mežos, katrs, pat sīkākais, kukainītis ir nozīmīgi manas tautas atmiņā un pieredzē..."

Bet kā ir tagad? Urbanizācijas tempi pieaug, daba tiek vieglu roku piesārņota, bet tajā pašā laikā cilvēki atkal izmisīgi meklē neskartas dabas stūrīšus, lai veldzētos gaisa svaigumā un atkal atstāj civilizācijas zīmogus. Kā šajā, visādu draņķību un mežonīgu trokšņu piesārņotajā, pasaulē ar vispārēju kurlumu sasirgušajam cilvēkam atgūt spēju sadzirdēt, saklausīt, sajust, saprast dzīvās dabas mistērijas?

Un tad nāk dziesminiece Ilga Reizniece un aicina piedzīvot Jāņus. Vasaras saulgriežu laiks ir tik pārpilns dažādiem rituāliem, ievada tik bagātā zināšanu un notikumu pasaulē, ka, lai to visu aptvertu un spētu saprast, ir daudz jāmācās. Ilga pati uz to gājusi pārdesmit gadus. Varbūt ka mēs arī protam kādu tautasdziesmu, bet vai saprotam vairs tās dziļāko jēgu? Viss nav zudis tik ilgi, kamēr vēl ir kāds, kas to vēlas izzināt, pārņemt. Folkloras kopu kustības uzplaukums, tostarp arī Liepājā, rāda – uguntiņa vēl dzīva. Visatvērtākie ir bērni, viņi visu uzņem ar prieku, bet, kurš būs tas, kas ar viņiem nodarbosies nopietni un mērķtiecīgi?

Vasaras saulgriežos svarīgs ir viss – gan sakopta māja, kas noteikti jāizpušķo ar jāņuzālēm, jo tām ir savs spēks, gan vainagi jāpin, jo tam vismaz divkārša nozīme – tiek veidots aplis, kā noslēgts gadaloks, un pinumā ar savu domu un vēlējumu iepītas pļavas puķes, gan ugunskurs saulrietā jāiekurina, lai degtu līdz saullēktam, tā godinot un palīdzot saulei. Un, protams, daudz līgodziesmas jāskandina, jo kopīgam vārdam un domai ir liels spēks.

Domai liels spēks... Mūsu Dainu tēva Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kalniņa ir pārliecināta, ka svarīgākais Jāņos ir sakopt ne tikai laukus, māju un izpušķot to, bet sakopt savu dvēseli, jo ārējai tīrībai bez iekšējās nebūs jēgas. Tā arī paliks pēc mums tie drazu kalni.