Kurzemes Vārds

09:32 Otrdiena, 17. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Centrālkapi – vieta, kur satiekas pagātne ar tagadni

Kristīne Pastore

Kapi ir ļoti īpaša vieta. Un tikpat īpaša ir kapu kultūra. Liepājā Centrālkapi ir tie, par kuriem ne viens vien liepājnieks saka: gribētu tajos rast pēdējās atdusas vietu. Tie atrodas gandrīz pie pašas pilsētas robežas, un vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tikai retais tur vēlējies apglabāt savus piederīgos – tas taču bija tik tālu. Nu, apmēram tā, kā tagad ir Dienvidu kapi. Tādu īstu piekrišanu liepājnieku vidū Centrālkapi iemantoja tad, kad uzcēla jauno dienvidrietumu dzīvojamo rajonu, jo tad tie vairs nebija tik tālu. Tagad Centrālkapos tikai vairs ar lielām grūtībām ir iespējams atrast kādu brīvu vietiņu jaunam apbedījumam. Turklāt vietai, kur kopš 1929.gada atrodas kapi, 19.gadsimta beigās bijusi ieplānota liela nozīme mūsu pilsētas aizsardzības stratēģijā, kas gan neīstenojusies. Un kapus jau nu tur nekādā gadījumā nebija plānots ierīkot. Kā var kaut ko tādu tik izdevīgā laukumā starp ezeru un jūru? Bet, redz, ka varēja gan.

Kapus veidoja septiņus gadus

Kā liecina vēstures avoti, Centrālkapi iesvētīti 1929.gada augustā pēc tam, kad tie atvērti apbedīšanai pēc septiņu gadu būvēšanas. Kā redzams tālaika fotoattēlos, tukšajā 15,34 hektārus lielajā laukumā nebija neviena koka, izņemot vecās priedes, un uzceltas tikai divas ēkas: kapliča un dzīvojamā māja kapsētas inspektoram. Kapsēta atrodas četru ielu: Klaipēdas, Ganību, Svētes un Vaiņodes, ieskāvumā. Un, starp citu, vēl līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem satiksme, kas tagad virzās pa Klaipēdas ielu, gājusi garām pašiem kapiem, pa ceļu, kur tagad iebrauc vai iet tikai uz kapiem, jo tolaik tā bijusi centrālā iela.

Dienā, kad kapsēta iesvētīta, bijis skaists un saulains laiks, tāpēc uz šo pasākumu pulcējušies vairāki tūkstoši liepājnieku. Starp citu, kapsētas būvēšanas darbus veikuši lielākoties sabiedrisko darbu strādnieki. Varbūt arī tāpēc darbi veikušies tik gausi. Arī tagad Centrālkapos strādā sabiedrisko darbu strādnieki. Tie ir bezdarbnieki, kas ar pašvaldības norīkojumu kapu darbiniekiem palīdz sakopšanas darbos.

Kā, pašķirstot vecās kapu grāmatas, atrod tagadējā Centrālkapu pārzine Māra Nāgelmane, pirmais apbedījums šajos kapos veikts 1929.gada 29.decembrī. Pirmā aizgājēja bijusi Ženija Alksnis. Taisnību sakot, gan pirmā nelaiķe, kas guldīta svētītā zemē, jo jau 1905.gadā tur pēdējo atdusu raduši turpat pakārtie.

Vēl gadu pirms īstās kapu iesvētīšanas – 1928.gada septembrī – "Kurzemes Vārds" ir rakstījis, ka "kapsētā ir atstāta vieta krematorijas būvei, ja tāda ar laiku būtu vajadzīga". Lai gan kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 75 gadi, pagaidām šādas vajadzības nav bijis un, kā uzskata Māra Nāgelmane, tuvākajā laikā diezin vai radīsies. Viņa strādā par kapsētas pārzini 21 gadu un atceras, pēdējos gados ik gadu labi ja desmit urnas ar nelaiķu pelniem apglabā. Turklāt lielākoties tās ir atsūtītas no ārzemēm un tikai pavisam maz pagaidām ir to vietējo cilvēku, kas izvēlas šādu apbedīšanas veidu. Viņasprāt, mūsu pilsēta ir par mazu, un cilvēku uzskati pagaidām vēl pārāk nosvērti uz klasisko apbedīšanu, guldot nelaiķi zemes klēpī, lai rastos pamatota vajadzība pēc krematorijas. Vai tāda kādreiz būs, to viņai esot grūti paredzēt.

Nocietinājumu vietā – kapsēta

Lai gan kapsēta iesvētīta tikai 1929.gadā, teritorija, kur tā atrodas, ir cieši saistīta ar 1905.gada notikumiem. Kā raksta "Kurzemes Vārds", "kapsētas rītu pusē atrodas neliels uzkalniņš ar dažām priedēm, starp kurām ir divas vēsturiskas, viena lieluma priedes. 1905. un 1906.gadā tur izveda no Liepājas cietuma politiski ieslodzītos un pirms gaismas aušanas priedēs uzkāra. Pēc nobendēšanas tos turpat uzkalniņā apbedīja". Kā zina stāstīt vēsturnieks un filozofs Rihards Rubīns, turpat netālu bijusi arī aka, pie kuras no Nīcas puses uz Liepāju atbraukušie veduši dzirdināt savus zirgus. Esot klīdušas baumas, ka pakārtie mesti arī šajā akā. Taču, vai tā ir taisnība, grūti pateikt.

Māra Nāgelmane, izrādot savu pārvaldāmo teritoriju, saka: lai gan vietas apbedīšanai Centrālkapos praktiski vairs nepiešķir, tomēr dažas brīvas vietas vēl var atrast. Tās ir jau pieminētajā uzkalniņā. Starp citu, tādi uzkalniņi gandrīz pašā kapsētas centrā ir veseli divi. Kā zina stāstīt kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Gunārs Silakaktiņš, tie ir mākslīgi veidoti, turklāt ļoti konkrētam un cēlam mērķis – pilsētas aizsardzībai. Vieta, kur šobrīd atrodas kapsēta, bijusi stratēģiski nozīmīga, un tur ap 1890.gadu bijis iecerēts izvietot 18 lielgabalus. To uzdevums būtu vajadzības gadījumā šaut gan pa mērķiem jūrā, gan arī piesegt rajonu, kas pie ezera. Un uzkalniņu rašanās arī ir saistīta ar šo plānoto aizsardzību – tie ir pirmie veidotie uzbērumi, kur novietot lielgabalus. Taču darbs apstājies, kad vēl nebija veikti pat pirmie betona lējumi, kur nostiprināt lielgabalus. Tā arī kalniņi palikuši. Plāni, kā īsti veidot paredzēto aizsardzību, naudas trūkuma dēļ nemitīgi koriģēti, un iespējams, tieši tādēļ darbi arī tā pa īstam nav uzsākti, taču vecajās kartēs ieceres ir redzamas. Kompromiss bijis tāds – izbūvēt dienvidu nocietinājumu tur, kur tagad dāņi gatavojas būvēt savu ūdens atrakciju un izklaides parku, un brīvo laukumu starp ezeru un jūru likt mierā. Vismaz kādu laiku. Tā arī laukums palika mierā līdz brīdim, kad tur ierīkoja kapsētu. Tomēr nē – tāda īsta miera nav vis bijis. Kā zina stāstīt Gunārs Silakaktiņš, turpat netālu esošajā laukumā, kur tagad dižojas četras deviņstāvu mājas un divi nelielie dīķīši pirms tām, ir notikušas mācības artilērijas zirgiem. Un fotogrāfijās, kas tapušas pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, redzams, kā tur aizsargi rīkojuši parādi. Šajās fotogrāfijās jau redzama arī kapliča un kapu inspektora māja.

Ir minējums, ka tie divi dīķīši varētu būt Līvas upes viens posms. "Vai tā ir taisnība, grūti teikt," saka Silakaktiņš. "Taču, kad izbūvēja jauno Klaipēdas šoseju, tai malas šad un tad nobruka – tas nozīmē, ka upes, lai arī ir mirusi, dzīvības elpa joprojām kūsā." Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dīķīši ir paplašināti un padziļināti un no tiem ņemts ūdens turpat blakus esošajai dārzniecībai.

Kapos ienāk vēsture

Kapi ir vieta, kur sastopas pagātne ar tagadni, kur redzamas dažādas vērtību, ierašu un modes tendences. Arī varenība un pieticība. Kapos ienāk arī politika. Centrālkapos ir piemiņas vietas visos režīmos un represijās cietušajiem: gan Otrā pasaules kara laikā bojā gājušajiem, gan padomju režīma represijas pārcietušajiem, gan leģionāriem un arī kritušajiem vācu karavīriem. Tie visi ir politisko iekārtu upuri, un attiecīgajās sēru dienās tur ļaudis pulcējas uz piemiņas un šo notikumu atceres brīžiem. Kā saka M.Nāgelmane, "katrs ar savu sāpi, tāpēc ir labi, ka katram ir kur atnākt".

Pa labi no represēto piemiņas akmens uz pilsētas robežas pusi ir pavisam mazs piemiņas akmentiņš, kurš ir daudz, daudz necilāks par akmeņiem, kas uzstādīti padomju iekārtās represijās cietušajiem un leģionāriem, taču tas nes sev līdzi tikpat nopietnas cilvēciskas traģēdijas, jo cilvēki nekaroja savas gribas dēļ. Tas uzstādīts Otrā pasaules kara laikā vācu karavīriem: gan tiem, kas miruši Liepājā karagūstekņu nometnē, kas atradās Velnciema rajonā un apglabāti Centrālkapos, gan citiem. No nometnes tur it kā apbedīti tikai 12 cilvēki, pārējie apglabāti Ziemeļu kapos pie žoga, taču vēlāk Centrālkapos apglabāti arī karā kritušie vācieši un arī padomju karavīri, kā arī kauju laikā 1941.gadā kritušie neatpazītie liepājnieki, kas atrasti pilsētas ielās. Tie gājuši bojā gan bombardēšanas laikā, gan arī nošauti zogot vai kā citādi. Kā atceras R.Rubīns, vēl 1952.gadā, kad viņš, būdams jaunais skolotājs, vedis skolēnus uz Centrālkapiem, centrālai ejai abās pusēs balojuši parasti bērza koka krusti. Kad viņš nācis pēc gada ar citiem skolēniem, to tur vairs nebijis – viss nolīdzināts un tagad par to vēstī vairs tikai mazais akmens. Kā saka R.Rubīns, tas ir nekrietni pret vēsturi.

Kapsētā viss kā dzīvē

Māra Nāgelmane šo iežogoto teritoriju uzskata par tādu pašu dzīvi, kāda kūsā visapkārt un kurā ir gan savi skumju brīži, gan arī kaislības. Viņa pati te strādāt atnākusi pirms 21 gada. Pirms tam strādājusi rajona laikraksta redakcijā, pēc tam vēl citur. Viņai toreiz, kad atnāca uz kapsētu, bija 34 gadi. Pirmoreiz gan atnākusi, izvadāta pa teritoriju, ievesta kapličā, lai labi visu apskatās, un prom bijusi – nē, te nenākšot. Bet padomājusi un piekritusi. Nekādu baiļu vai citu nepatīkamu izjūtu nebijis. "Mēs visi te tolaik bijām jauni," viņa saka. Nu, protams, sākumā izjūtas tomēr bijušas tādas īpašas. Bet nu tas viss ir garām, un Māras kundze drīzāk priecājas par to, kā šajos gados ir mainījusies dzīve arī attiecībā uz aizgājēju pavadīšanu. Kad viņa sākusi, ne reizi vien gadījies, ka nelaiķis atvests uz kapliču un tur arī atstāts. Viņai tad nācies meklēt piederīgos, lai mirušo ar godu dabūtu zem zemes. Māra īpaši atceras kādu vecīti, kuram nomirusi sieva, taču vecais vīrs bijis tik bēdu sagrauzts, ka viens nespējis nokārtot visas tās formalitātes, kas vajadzīgas, lai varētu dzīvesbiedri apbedīt. Pēdīgi pavisam apjucis sēdējis mājās un nedarījis neko, līdz ieradušies no kapsētas un palīdzējuši visu nokārtot. "Tagad, kad apbedīšanas biroji sniedz savus pakalpojumus, rūpes piederīgajiem ir ļoti atvieglotas," viņa saka.

Kā atceras Māras kundze un arī kapličas pārzine Anna Boka, šajos gados ir pieredzēts arī ne mazums ģimenes ķildu pie aizgājēja zārka. Īpaši palicis atmiņā kāds gadījums, kad nomirusi jauna sieviete, un bēdu sagrauztā māte viņu pēdējā gaitā vēlējusies izvadīt ar mācītāju, kam pilnīgi pretī bijusi otra viņas meita, aizgājējas māsa, un noorganizējusi laicīgas bēres. Bet māte stundas laikā to visu izmainījusi un atnākusi ar mācītāju. Ir pieredzēti arī gadījumi, kad pie aizgājēja vēl neaizbērtā kapa sakaujas mirušā vīrieša pirmā un otrā sieva vai brālis un māsa. Viss kā dzīvē. Vai atkal gadījums, kad strīdi, kurus radinieki risina pat ar avīzes starpniecību, radušies tāpēc, ka vieni radinieki nepiekrīt, ka citi ir apbedīti ģimenes kapavietā. Un nākas gadrīz vai līķi rakt laukā. Vismaz tā vēlējās vieni radi. Tomēr par laimi tik tālu nenonāca. Šie notikumi risinājās pavisam nesen, pirms trīs gadiem.

Un tieši tāpat kā dzīvē, arī kapos un īpaši bēru dienās ir redzamas pašreizējās dzīves materiālie pretstati – līdzās ļoti, ļoti pieticīgām bērēm dižojas tādas, kur nauda nav žēlota nekam. Kapsētas darbinieki gan saka: diemžēl mirušo piecelt pat ar to vairs nav iespējams.

Ja atceramies, tad 1999.gadā divas dienas pirms jaunā gada iestāšanās kāda bēru ceremonija satricināja visu Liepāju. Gara automašīnu kolonna, kuru dažos ceļu posmos drošības apsvērumu dēļ pat nodrošināja policijas klātbūtne, stiepās cauri visai pilsētai un devās uz Centrālkapiem. Tur pēdējā gaitā izvadīja kafejnīcā "Liedags" nošauto Ruslanu Metaļņikovu, kuru uzskatīja par vienu no mūsu pilsētas organizētās noziedzības spices vīriem. Taču pēc kāda laika viņa kaps tika apgānīts un "Kurzemes Vārdā" trekniem burtiem ilgāku laiku bija sludinājumi, kuros par mūsu pilsētas organizētās noziedzības līderi toreiz uzskatītais krusttēvs solīja ievērojamu atlīdzību tam, kurš spēs uzrādīt vainīgo šajos nodarījumos. Vēlāk gan vairs nebija informācijas par to, vai vainīgais atrasts. Klīda vienīgi baumas. Vieni apgalvoja, ka vandalis un arī vīrieša slepkava vairs nav starp dzīvajiem, bet citi bija pārliecināti, ka vainīgajam ir izdevies patverties Krievijas plašumos. Kā īsti bija, to diezin vai izdosies uzzināt.

Runājot par vandalismu kapos, kas gan te tomēr nav bieža parādība, M.Nāgelmane saka: "Tas nav nekas jauns, dažādi izlēcieni ir bijuši visos laikos. Līdz ar Latvijas neatkarību ir nākusi klāt vienā vai otrā politiskajā režīmā cietušo piemiņas vietu, visbiežāk akmeņu, aptraipīšana, jo tas ir veids, kā visvieglāk aizskart citu cilvēku jūtas." Viņa gan piebilst, ka šaubās, vai tas tiek darīts kādu lielu politisku motīvu dēļ. Drīzāk šāda rīcība ir vienkārši nejēdzība, varbūt vēlēšanās būt brīža varonim. Tomēr, lai arī kādu domu vadīti, nelieši to dara, daudziem tas ir ļoti sāpīgi.

Līdzīgas domās ir arī G.Silakaktiņš, šīs izdarības skaidrojot, ka "kapi ir tāda vieta, kur valda nesodāmības apziņa, kas tur ir daudz lielākā mērā, nekā citur, kur mīt dzīvi cilvēki. Kapos nav neviens, kas celsies no kapa un teiks: "Zēni, ko jūs darat?"". R.Rubīns uzskata, ka vispirms tā ir nekulturālības izpausme, kas mēģināta maskēt aiz politiskiem motīviem. "Es nezinu nevienu kulturālu cilvēku, kas ar krāsu podu skrien un aplej piemiņas akmeni." Un viņš piemin kādu tēzi no filozofijas – cilvēka attieksme pret lietām nosaka arī viņa attieksmi pret cilvēkiem plašākā mērogā.

Lai kādi arī būtu kapu apgānītāju un vandaļu motīvi, visi ir vienisprātis – tas ir nelietīgi. Diemžēl nevienu no šiem darboņiem nav izdevies notvert, lai gan bijušas pat policistu dežūras. Reiz pat to laikā kāds pamanījās apliet ar krāsu vienu no akmeņiem, kas atrodas kapličas tuvumā. Un tikpat nelietīgi un lielākoties nenotverami ir kapu apzadzēji. Arī tas ir tieši tāpat kā dzīvē ārpus kapsētas žoga. Kā saka M.Nāgelmane, iespējams, tieši tāpēc, ka tik ļoti zog, pēdējos gados tuvinieki vairs nestāda tik daudz ziedu un arī tik daudz tos nenes un neliek vāzēs, bet izlīdzas ar mūžzaļajiem augiem. Taču zog arī tos. Reiz policistiem, ejot garām Centrālkapiem, pavisam nejauši gadījās notvert kādu vīrieti, kurš naktī nāca ārā pa vārtiem ar lielu kaudzi dzīvības koku zaru. Viņa guvumu aprēķināja tikai mazliet vairāk nekā divu latu vērtu. Ir zināma arī kāda sieviete, kas pati pat nav slēpusi savu nodarbošanos un to, ka produkciju no kapiem piegādā pārdevējiem turpat netālu esošajā tirdziņā. Galu galā – kaut kā taču esot jādzīvo. Tieši tāpēc, ja ir zināms kāds apzagšanas gadījums un izsaukta policija, tās darbinieki vispirms kopā ar mirušā tuviniekiem dodas un tuvējo tirdziņu, lai meklētu pazudušos ziedus. Tomēr, ja arī atrod, nekas daudz nemainās. Ir bijuši arī gadījumi, kad kapsētas strādnieki noķer zagļus. Viņi ir ievērojuši aizdomīgākos tipus un raida tos prom, taču pēc laika tie ir atkal klāt.

Kāds īpašs stāsts ir par meitenes vārdā Dianočkas pieminekli. Viņa nomira pavisam jauniņa – 12 gadu vecumā. Un uz viņas kapa kopiņas ir uzstādīts piemineklis dejojošas meitenes veidolā. Kā atceras Māras kundze, tas ir zagts četras reizes. Bet visas reizes laimīgi atgriezies. Vienreiz policiju izsauca taksometra šoferis, kura automašīnā zagļi pieminekli gribēja iestūķēt, divas reizes tas atradies jau metāla uzpirkšanas punktā, bet vienreiz paspēts tikai noslēpt turpat kapsētas krūmos.

Pavisam nesen bija ievērota arī kāda pusaudze, kas staigāja pa kapsētu, maskēšanās nolūkos turot rokās spainīti un grābeklīti. Viņa noskatījās, kad kāds vecāks cilvēks aiziet pēc ūdens vai aiznes gružus, savas mantas atstājot pie kopiņas, un tās nozaga. Lielākoties tās bija rokassomiņas, kurās bija arī naudasmaki. Ne M.Nāgelmane, ne arī A.Boka šai problēmai atrisinājumu neredz. Tas varētu vienīgi rasties ar gadiem, kad mainītos cilvēku domāšana, jo, kā māca sena tautas gudrība, nav labi neko nest mājās no kapiem. Katram sīkumam, kas no turienes paņemts, nāk līdzi arī kāda dvēselīte, kas savu mantu sargā. Un diezin vai tā ir tikai māņticība.

Stāsti par mīlestību un atgriešanos

Centrālkapi gan nevar dižoties ar kādiem traģiskiem un mītiskiem mīlasstāstiem, kuru personāži tagad atdusas šai kapsētā. Varbūt par tādu gan var uzskatīt izcilā ārstā Nikolaja Zandberga un viņa sievas Nadeždas mīlestību un aiziešanu mūžībā. Šo stāstu tagad glabā Centrālkapi, bet sākotnēji abi apbedīti Vecajos kapos un vēlāk pārapbedīti savās tagadējās mūža mājās. Tas notika 1961.gada 4.maijā. Tā kā ģimene nebija svētīta ar pēcnācējiem, rūpes par pārapbedīšanu uzņēmās Nadeždas māsa Marija Eņģele, kas dzīvoja kopā ar Zandbergiem un pēc Nadeždas nāves rūpējās par cienījamo dakteri. Sievas nāve Zandbergam bijis smagākais pārdzīvojums viņa mūžā. Nadjai bija vēzis, ko viņa centusies no vīra slēpt, lai viņu lieki nesatrauktu un nonovirzītu viņa domas no citiem pacientiem. Viņu operēja no Rīgas atbraukuši speciālisti, operācija noritēja veiksmīgi, taču atveseļošanās ne – viņa mājās vairs neatgriezās. Nadežda bija ticīgs cilvēks, viņa dziedāja baznīcas korī un tāpēc izvadīta no pareizticīgo baznīcas. Lai gan bija 1959.gads un daudzi to nebūtu atļāvušies, Zandbergs atļāvās, un viņam padomju varas funkcionāri neatļāvās ķerties klāt. Tā kā Zandbergs bija arī vietējās varas deputāts, uz viņa sievas bērēm bija ieradušies arī izpildkomitejas šefi, bet viņi turējušies lielā attālumā un savus ziedus nolikuši tikai tad, kad aizgājis mācītājs. Iespējams, šis smagais zaudējums bija par iemeslu tam, ka gadu pēc sievas nāves mūžībā aizgāja arī cienījamais ārsts, un viņu pavadīt bija ieradušies daudzi tūkstoši cilvēku, kas no centra līdz pat Vecajiem kapiem stāvējuši ciešās rindās, lai atdotu Zandbergam pēdējo godu. Zandbergu pārapbedīšana uz Centrālkapiem notikusi lielā slepenībā un nakts tumsā.

Centrālkapos nav arī savu spoku un pat krauķu, kas līdzīgi kā Līvas kapos līdz izmisumam ir dažkārt noveduši aizgājēju piederīgos. Toties, kā saka kapsētas pārzine, šeit tikpat kā nav nekoptu stūrīšu. Viņa ar to lepojas. Un priecājas par to, ka agrāk populāru un liepājnieku iecienītu cilvēku kapavietas nav palikušas bez aprūpes. Un tādu tur ir krietni daudz. Viņa piemin aktieri Zigurdu Akmentiņu, kas regulāri uztur kārtībā savu Dieva mierā aizgājušo kolēģu atdusas vietas.

Īpašs ir arī stāsts par to, kā Liepājā atgriezies un Centrālkapos savu pēdējo atdusas vietu radis pirmais daiļamatniecības skolas (tagadējās Mākslas vidusskolas) direktors Hermanis Aplociņš. Viņš atdusas vienā no uzkalniņiem. Uz turieni viņa mirstīgās atliekas pārvestas no Krasnojarskas, kur Aplociņš bija izsūtīts. Tas notika deviņdesmito gadu sākumā. Viņa atgriešanos mājās organizēja toreizējais mākslas skolas direktors Rihards Rubīns un citi skolas pedagogi. Kā R.Rubīns atceras, viss noritējis raiti un bez starpgadījumiem. Bija zināma Aplociņa atdusas vieta, un Krasnojarskā cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi. Viņa piemineklis atliets bronzā, taču pavisam drīz jau nozagts. Tāda manta nedrīkst kapos stāvēt. Bet drīz tas atrasts. Rubīns saka: par to es esmu pateicīgs toreizējam Municipālās policijas šefam Prūsim. Šo darbiņu viņš veikli izdarījis. Tomēr šobrīd bronzas galvas vairs atkal nav. Un Aplociņa atdusas vieta visai aizaugusi un nekopta. Tuvinieku, kas spētu to apkopt, viņam vairs nav. Bet nevienam citam nav īpašas vajadzības to darīt.

Šanhaja – strīdus vieta bez atrisinājuma

Braucot garām Centrālkapiem pa Vaiņodes ielu, Klaipēdas ielas pusē paveras visai plašs krūmiem aizaudzis laukums. Daļa no tā ir bedrēm izrakāta, tur uzstādītas tukšas benzīna mucas, metāla tramplīni un citi šķēršļi. Vietējā valodā šo vietu sauc par Šanhaju. Un tā ik pa laikam ir bijusi strīdus vieta cilvēkiem, kuru piederīgie atdusas kapsētā, un jauniešiem, kas Šanhajā trenējas veiklībā, braucot ar BMX velosipēdiem, mopēdiem un arī motorolleriem. Bijuši pat gadījumi, kad taisnība meklēta ar policijas palīdzību, taču viss palicis, kā bijis. Brīžam klusāk, brīžam skaļāk. Vieni saka: tas ir aiz kapsētas žoga un tāpēc aizgājēju mieru netraucē. Citi iebilst: tas tomēr ir tepat līdzās kapsētai un tāpēc tur trokšņot un ālēties ir necienīgi pret aizgājējiem. Katram ir sava taisnība, tomēr jauniešiem šīs ekstrēmās izklaides patīk. Patīk, neskatoties uz to, ka, kā zina stāstīt Šanhajas regulārie apmeklētāji, traumu tur bijis ne mazums un ne vienam vien nācies tās dziedēt slimnīcā. Kāds puika esot pat dzirdējis, ka viens riteņbraucējs reiz lielā ātrumā ietriecies kokā un nosities. Savukārt kādam citam nākšoties ar lielu rētu pāri vaigam dzīvot visu atlikušo mūžu.

Bet otrā pusē – Svētes ielā – pavisam netālu no kapsētas žoga ceļ jaunas dzīvojamās mājas. Cilvēkiem kapsētas tuvums netraucē.