Kurzemes Vārds

11:28 Trešdiena, 25. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Uzcelsim baznīcai torni

Lielu artavu pilsētas lieliskās arhitektūras kopskatam piešķir dievnami. Baznīcas! Dažādu kristīgo tradīciju un pārliecību ļaudis, īpašas degsmes vadīti, ir atstājuši mums unikālu mantojumu. Mums jādomā, kā pret to šodien izturēties.

Šoreiz gribētos pastāstīt par vienu no visskaistākajiem dievnamiem – Liepājas Lutera baznīcu. Šī krustcelēs stāvošā ēka ir kā Liepājas vizītkarte, pirmā uzruna iebraucējiem. "Jaunliepājas sāpju bērns" – kā to reiz skaisti tālajā 1991. gadā nodēvējusi Līga Sāne-Alksne izdevumā "Ceļvedis Liepājas arhitektūrā". Autorei ir dziļa taisnība, atliek tikai piekrist. Jā! Tā ir Liepājas Lutera baznīca. Autore arī raksta: "Šī celtne ir kā simbols – nepabeigta, bez torņa, pie tās ceļi sadalās, vedinot izdarīt liktenīgu izvēli mums katram. Pa kuru ceļu iesim un kur tas mūs vedīs?"

Vēsture nepielūdzami mūs visus nesaudzīgi nes tālāk. Tā domāja toreiz – deviņdesmitajos. Ko domājam šodien, gadsimta slieksni pārvarējuši?

Es savos izteikumos par Liepājas Lutera baznīcu gribu iet vēl tālāk. Es uzdrošinos šo dievnamu nodēvēt par pirmās neatkarīgās Latvijas brīvvalsts simbolu. Dievnamu būvēja gandrīz 22 gadus un nepabeidza. Tikpat ilgi noturējās mūsu brīvība.

Ja 1914. gada 18. maijā tika ielikts baznīcas pamatakmens, tikai 1934. gada 8. jūlijā, svinīgi iesvētot, ar nepabeigtu torni, draudze saņēma savu dievnamu. Tas bija ne tikai Liepājas, bet visas Latvijas mēroga notikums. Var pat sacīt tā, ka tās celtniecībā piedalījās visa tauta – Latvijas valdība, baznīcas virsvalde, Kurzemes konsistorija, Liepājas iedzīvotāji un īpaši arī draudze.

Šodien Latvijā dievnami paceļas no drupām, lēnām atgūst savu agrāko izskatu. Varbūt tas arī ir mūsu šodienas primārais uzdevums. Tomēr, paskatoties uz šodienas mūsu valsts neatkarības centieniem, tie izskatās tikpat drūmi un pelēcīgi kā Lutera baznīcas mūra sienas. Daļēji aizmirsts, atstāts un pamests nams – "Dievam par godu!" – liekas, tāda izskatās arī visa mūsu zemīte. Ļoti negribētos, lai tas tā paliktu.

Iepazīstoties ar visiem pieejamajiem vēsturiskajiem materiāliem par Lutera baznīcu, nākas secināt pārsteidzošas lietas. Tā patiešām ir unikāla 20. gadsimta sākuma celtne Latvijā. Baznīcas monumentālā ārpuse neparasti veiksmīgi kontrastē ar iekšējās telpas gaišumu un vieglumu. Interjers ieturēts pārliecinoši atturīgās un askētiskās noskaņās. Pateicoties arhitektam K.E.Štrandmanim, Liepājā ir dievnams ar vienreizēji labu akustiku un interesantu plānojumu, kas lieliski piemērots kā dievkalpojumiem, tā arī lieliem simfoniskiem koncertiem. Liepājas teātra ēka, kas iesākta būvēt pāris gadu agrāk, 1912. gadā, arī K.E.Štrandmaņa vadībā celta. Ja labi ieskatās, arī tā nes kulta celtnes akcentus. Savdabīga un reizē atturīga stila būve. Tomēr arī tajā notiek nozīmīgi garīgi procesi.

Baznīcas centrālais apgaismes ķermenis veidots kā krusts un piešķir telpai īpašu svinīguma gaisotni, reizē akcentējot arī ēkas krustveida plānojumu. Virs centrālās ieejas durvīm balkonā uzstādītas Valsts prezidenta Dr.Kārļa Ulmaņa dāvinātās elektriskās ērģeles. Šobrīd gan tās netiek lietotas.

Šogad, Lutera baznīcas 69.gadadienā, ļoti gribas šī raksta noslēgumā vēlreiz citēt Līgas Sānes-Alksnes vārdus: "Mums visiem jāpalīdz Jaunliepājas baznīcai tikt pie sava torņa, pilsētai – pie sakoptības ar Rožu, īstu rožu, laukumu sirdī. Mēs stāvam krustcelēs, un tikai paši varam izvēlēties, pa kuru ceļu iet uz Rožu laukumu.

P.S. Informācijai lasītājiem: Lutera draudzē iesākas jauns iesvētes vasaras kurss no 7. jūlija līdz 18. jūlijam pulksten 19 draudzes namā, Jelgavas ielā 58.

Raitis Šēners, mācītājs