Kurzemes Vārds

00:58 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Es taču esmu latvietis, johaidī!

Anda Pūce

Viņš noskurinājās, grīļodamies piecēlās no zemes, uzslējās kājās (ja tā to var nosaukt) un devās uz priekšu, mēģinot turpināt aizsākto dziesmu, kuras vārdi (melodija jau nu noteikti nē) atgādināja kādu vecu, kaut kur jau dzirdētu ziņģi. Kad pavadone šim gadus 40 vecajam kungam centās aizrādīt, lai taču nedziedot, viņš atbildēja: "Es taču esmu latvietis, johaidī!". Un turpināja gaudot (vismaz no malas tā izklausījās) kaut ko par ūdensrozēm vai mārtiņrozēm.

Šis, kādā svētdienas rītā (ja par tādu var saukt laiku ap pulksten deviņiem, kad vairums veikalu vēl ir slēgti), redzētais skats man tik ļoti iespiedās atmiņā, ka vēlreiz un vēlreiz domāju par to. Līdz beidzot sapratu, ka faktiski jau ar to vien man tas šķita ievērojams, ka ir samērā tipisks. Ko gan citu ļaudis pēc sestdienas nakts ballēšanās var darīt, ja ne dziedot doties uz mājām? Bet tas teksts! No vīrieša, kam bija grūti nostāvēt kājās, kam apģērbs bija tik sagumzīts un netīrs, it kā viņš nedēļu būtu nakšņojis zaļā pļavā, bija tik nepierasti dzirdēt ar patiesu lepnumu izteiktos vārdus, ka pirmajā brīdī pat apstulbu.

Šī epizode man atausa atmiņā arī domājot par šīs vasaras lielāko sarīkojumu un notikumu Latvijā ­ XXIII Vispārējiem Dziesmu svētkiem. Par svētkiem, kuros atdzimst ideālā Latvija (vismaz tā solīja rīkotāji), par to nozīmi. Laikam taču ideāla Latvija var atdzimt tikai pateicoties ideāliem latviešiem. Tādiem, kas lepni par sevi un savu tautu. It kā jau jā. Tomēr manis sastaptais vīriņš sakrālo teikumu torīt izteica varen lepni, bet par ideālu latvieti diezin vai saucams. Varbūt ideāli ir tie tūkstoši, kas amatiermākslas kolektīvos dzied un dejo un priecē skatītājus Dziesmu svētkos? Bet faktiski jau tie ir daudzi no mums. Tad jau varbūt mēs visi esam ideāli? Kāds tad vispār ir ideāls latvietis? Un kur viņus meklēt?

Vai arī jūs esat noilgojušies pēc ideālās Latvijas, pēc ideālajiem latviešiem? Pēc tiem, kas strādā kā zirgi un vēlāk tikpat gruntīgi piedzeras. Pēc tiem, kas redzot valdības nedarbus vai ierēdņu muļķību sulīgi nolamājas un tik un tā dodas darīt savu darāmo tālāk. Pēc tiem, kas ir gatavi vai zemē līst, lai tikai viņu bērni spētu braukt jūrā, studēt ārzemēs, dejot baletu vai gleznot. Un pēc tiem, kas trīs gadus ies kalpot, lai pēc tam iestātos labākajā augstskolā. Bet ne jau pēc tiem, kas paši zeķu lenti sies ap kaklu, bet neaizmirsīs iedzelt, ka prezidentei pie tautastērpa ne tāda galvassega bijusi (kaut gan beigās izrādās, ka tomēr pareiza). Un ne pēc tiem, kas kaimiņa krogā sanitāro inspektori iesūtīs, lai tikai šis neiedomātos tik rātni strādāt, bez nervu pakutināšanas. Lai gan latvietis ir latvietis ar visiem tikumiem un netikumiem. Un tātad tikpat ideāls, cik tāds nav.

Tikmēr svētdienas rītā sastaptie bāleliņi diktē savus noteikumus kam gan sparīgi jācenšas turēties pretī ­ latviešiem nevajag Jāņu saulgriežus, ka tik dod brīvdienas, Jūras svētki var būt jebkurā dienā, ka tik zvejnieki zivis kārtīgi nokūpina, bet folkloristi, lai sabrauc dziedāt etnogrāfiskajā muzejā, nevis stāsta kāds vainags pie kādiem lindrakiem velkams ("Man nepiestāv tas lupats ap galvu," esot atbildējusi kāda no dziedātājām). Latvietim vajag ļaut iedzert, uzdejot un uzdziedāt. Un, lai liek viņu mierā.

Vai vispār tādi ideālie latvieši vēl ir kaut kur sastopami, un vai pratīsim reanimēt ideālo Latviju vēl pēc pieciem gadiem, kad notiks nākamie dziesmu svētki? Es ceru. Un kamēr vēl tas ideālais latvietis mīt mūsos, lai tā Eiropa panāk šurp!

Un galu, galā. Meitene baltajās zeķēs taču vienmēr var palikt kā mūsu pēdējais trumpis.