Kurzemes Vārds

02:09 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vides izziņas taka atklāj senās Kalvenes bagātības

jeb Podniekā saule lēca, Tīdiņā norietēja...

Kalvenes pagasts ir viens no tiem, kas šogad ar vērienu svin 750 gadu pastāvēšanas jubileju, atsaucoties uz senajiem rakstiem par Kursas dalīšanu. "Patiesībā Kalvene ir tikai daļa no mūsu pagasta, piemēram, pats pašvaldības centrs atrodas Tāšu – Padures pils tuvumā," stāsta Kalvenes pamatskolas skolotāja Vita Roģe. Kad ierodamies apskatīt šogad Valsts jaunatnes iniciatīvu centra rīkotajā vides izziņas taku konkursā no Liepājas rajona vienīgo pieteikto taku Kalvenes pagastā, mums tiek atklāti vēl vairāki noslēpumi un izstāstīti daudzi stāsti, ko apkopojuši Kalvenes pamatskolas skolēni.

Stāsts par takas rašanos

Skolotājas Vita Roģe un Māra Jonase, kā arī Kalvenes pamatskolas skolniece, takas gide Ilze Sermule, kas mūs uzņem Kalvenē, stāsta, ka šobrīd apmeklētājiem piedāvātā izziņas taka ir vairāku gadu darbs, kurā iesaistījušies gan skolotāji, gan skolēni. "Pavisam aprakstus par ievērojamākajiem objektiem veidojuši 14 skolēni, pierakstot savu radu un kaimiņu stāstīto, pievienojot citos avotos atrodamo informāciju un to visu apkopojot," skaidro skolotājas. "Iespējams, ka daudz kas nav gluži vēsturiski precīzs, tomēr tās ir lietas, kas šeit ir dzīvas, ko un kā ļaudis tās atceras," piebilst V.Roģe. Viņa stāsta, ka nereti no viena fakta aprakstā nācies izveidot stāstu, lai klausītājam būtu interesanti. Ilze savukārt mums atzīst, ka agrāk labi pārzinājusi skolas vēsturi, jo pati veidojusi aprakstu par skolu, bet tagad viņa kļuvusi par visas izziņas takas gidi un uzzina ko tuvāk arī par citām vietām. "Ideja ir tāda, lai ciemiņus no mūsu skolas varētu izvadāt pa visu pagastu, tāpēc arī radās iecere izveidot taku. Patiesībā šis piedāvājums ir tikai viens no daudzajiem," skaidro V.Roģe. Bet M.Jonase piebilst, ka viņa kā bioloģijas skolotāja ir papildinājums V.Roģes vēsturnieces ķērienam un tā, tandēmā kopā ar audzēkņiem strādājot, izdevies paveikt daudz.

Ezeru stāsts

Dodamies izbraukumā pa taku, kurā interesenti var doties gan ar auto, gan velosipēdiem (kājām ejot, šāds ceļojums nebūs veicams vienā dienā). Pirmais, kas pārsteidz, ir daudzie ezeri. "Kalvenes pagastu var dēvēt arī par "mazo Kurzemes Šveici", jo nekur citur vienuviet nav atrodami veseli deviņi ezeri – Podnieka, Vecvagara, Tīda, Celma, Jaunarāja, Vardenes, Sepenes un Blažģu," stāsta Ilze. Katrs ezers ir ar savu skaistuma savdabību, atpūtas iespēju piedāvājumu gan ziemā, gan vasarā. Par katru ezeru ir sava teika, nostāsts.

Vardenes ezers ir vismazākais ezers Kalvenes pagastā. Tas savu nosaukumu guvis kādā pavasarī, kad ezera malā ziedējušas ievas, bet pašā ezerā kurkstējušas vardes. Meitas beigušas darbu, plūkušas ievas un apdziedājušas vardes. Garām uz Kalvenes muižu jājis kāds vācu barons. Tas gribējis meitas nobaidīt un saucis: "Vardes!" Būdams vācietis, nevarējis izrunāt un saucis: "Varden, varden!" Un tā radies nosaukums Vardenes ezers.

Tīda ezera platība turpretī ir 31 hektārs. No ezera iztek maza upīte Alokste (Liekupe), uz kuras agrāk bijušas ūdens dzirnavas, kas tika nojauktas dzelzceļa būves laikā. Tīda ezerā ir skaista saliņa, kura ir izveidota mākslīgi – tur ar zirga pajūgiem esot vesta grants ledus laikā.

Kalvenes teritorijā savu tecējumu sāk arī 4 mazās upītes: Tebra, Vārpata, Koja, Alokste. "Mums ir izveidota arī dabas taka pa Tebras upes krastiem," piebilst jaunie kalvenieki.

Katram kalveniekam ir sava iecienīta peldvieta daudzajos ezeros, bet tūristiem jārēķinās, ka daudzviet pie ezeriem ugunskuru kurt var tikai ar īpašnieku atļauju.

Ceļa stāsts

"Kalvene atrodas ļoti izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī," uzskata skolēni, pieminot, ka pagastu šķērso dzelzceļš un auto maģistrāle maršrutā Rīga – Liepāja. Grūti pateikt, kurā gadā būvēts šis ceļš. Vēsture stāsta, ka cars Pēteris I ar zirgiem braucis pa šo ceļu. Arī ķeizariene Katrīna II, apmeklējot Kurzemes guberņas, braukusi pa minēto ceļu. Nostāsti liecina, ka viņai par godu stādīti gar ceļa malu balti bērzi. Daži saglabājušies līdz mūsdienām pie Dālderiem un Vīnkalniem, un tos var arī apskatīt. Arī Napoleona, Hitlera un Staļina kara pūļi soļojuši pa šo ceļa posmu. Ļoti zīmīgi, ka arī Latvijas atbrīvošanas ceļš 1919.gada 5.martā sācies šajā vietā. Par šiem notikumiem atgādina ozoli, kas sākti stādīt no Aizpores, Kalvenes kapsētas. Ik pa gabalu pamīšus stādīti četri ozoli. Tas tāpēc, ka O.Kalpaka bataljonā bija četras rotas, tāpēc arī ozoli stādīti četri – par godu katrai rotai. Tiesa tagad vairs saglabājušies tikai divi stādījumi.

Aizpores kapsētā atrodas arī piemineklis O.Kalpakam un piemiņas zīmes O.Kalpaka karavīriem – kalpakiešiem. Šī vieta nozīmīga ar to, ka 1919.gadā O.Kalpaks ar saviem karavīriem no Rīgas atkāpās līdz Aizporēm, lai sapulcinātu karavīrus. Pēc tam, kad karavīri bija sapulcināti, ceļš veda atpakaļ uz Rīgu, lai to atbrīvotu. Aizpores kapsētā apglabāti 10 zināmi un 2 nezināmi kalpakieši, Pērbones kapsētā – 2 kalpakieši.

Bija laiks, kad ceļš Rīga – Liepāja virzījās pa citu vietu, bet sešdesmitajos gados, taisot Rudbāržu – Kalvenes posmu, auto ceļu maršrutā Rīga – Liepāja novirzīja pa to vietu, kur tas atrodas pašreiz, gar Ilzika ezeru. Kad braucam pa ceļu, V.Roģe zina teikt, ka tas ir knipelēts jeb nostiprināts ar šķērskokiem.

Kalvenes dzelzceļa stacija celta 1929.gadā, bet vilcienu kustība šeit sākta 1927.gadā. Tagad gan stacija vairs nepulcina atbraucējus un aizbraucējus, jo Rīgas – Liepājas dzelzceļa līnijā pasažieru kustība ir slēgta, taču vilciena skaņas te vēl nav piemirsušās, jo tranzītā sastāvi garām dodas viens pēc otra.

Apaļās mājas stāsts

Nākamā vieta, kur piestājam, ir Ābolkalni – dzīvošanai piemērotas senas vējdzirnavas jeb, precīzāk sakot, to pirmais stāvs. Vējdzirnavas celtas 1896.gadā, par ko liecina no Zviedrijas atvestais akmens, kurš iemūrēts dzirnavu pamatos. Akmenī iegravēts gads, kurā dzirnavas celtas, gan arī barona Šrēdera vārds, kurš atbalstījis dzirnavu būvēšanu. Mājas saimniece Elvīra Āboltiņa mums šo akmeni parāda, lai gan gada skaitlis tik tikko vairs redzams. Dzirnavas nodedzinātas 1945.gada janvārī un pēc kara bijušas pusdrupušas. Tad tās arī pārtaisītas par dzīvojamo māju. Toreizējā vara atļāvusi tās pielāgot dzīvošanai ar noteikumu, ka sienas tiks nojauktas līdz viena stāva augstumam. Vējdzirnavas bijušas vēl gana augstas, un jaukšanas darbi bijuši smagi. Tagad visiem žēl, bet ko nu vairs. Tā nu Ābolkalni šodien laikam ir vienīgā pilnīgi apaļa dzīvojamā māja Latvijā. Zināms, ka agrāk vējdzirnavas celtas apkārtnes augstākajās vietās – Ābolkalns virs jūras līmeņa izstiepies gandrīz 140 metru. Elvīras tante atceras, ka savulaik te bijis arī skatu tornis jeb ķīķeris, no kura gan Aizputi, gan Dinsdurbi varējis saskatīt, tāpēc šo vietu saukuši par Ķīķerkalnu. Tagad gan vairs jaunie šādu nosaukumu neatceroties. Tagadējā Elvīras kundzes virtuvē atradusies dzirnavu priekštelpa. Viņa stāsta, ka dzirnavām bijuši pieci stāvi un tajās maluši graudus lopiem, tāpat arī mannā, putraimus un grūbas. Arī maizi paši cepuši. Uz dzirnavām nākuši ļaudis gan no tuvākām mājām, gan arī no apkārtējiem pagastiem. Malšana bijusi lēta, jo cilvēki nebija īpaši pārtikuši. Pēc kara, kad dzirnavu vairs nebija, ļaudis brauca uz Rudbāržu vai Kazdangas dzirnavām.

Mētru stāsts

Kalvenes pagasta teritorijā ir arī daudz gravu. Vienu skaistu gravu mums Mētru māju tuvumā izrāda skolotājas un mākslinieces Annas Mētras dēls Kārlis Sidars. Tā esot Āpšu grava, kuru šādi nosaucis viņa tēvocis Imants, kad vācis un iesniedzis materiālus grāmatai "Kurzeme". Agrāk tur bijušas āpšu alas, tāpēc viņš nolēmis šo iemītnieku vārdu tad arī gravai dot. Kārlis uz kādu brīdi pārtop par gidu un izrāda mums Mētru lepnumus. Vispirms jau jāmin tas, ka faktiski māju šeit nav, tās Otrā pasaules kara laikā nodedzinātas, tāpēc dzīvošanai piemērota bijusī klēts. Mājvieta pagalmā labi iezīmēta ar tēvoča Andra potēto gobu, norāda Kārlis. Viņš mūs ieved arī mammas Annas keramikas darbnīcā, kur pat bez saimnieces klātbūtnes jūtama īpaša gaisotne.

Mētru dzimta Kalvenē ir īpaša. Tāda, ar kuru lepojas. Kalvenes pamatskolas skolēni izstrādājuši arī pētījumu par Mētru dzimtu, ko iesnieguši Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra rīkotajam konkursam "Izcilie kultūras dzīves veidotāji un izglītotāji manā pagastā, pilsētā", kur arī guvuši labus panākumus.

Līze un Andrejs Mētras izaudzinājuši 3 dēlus un 3 meitas. Līzi visi atceras kā lielisku tautas daiļamata meistari, fantastisku audēju. Bet Andrejs darinājis ķočus no ievu un kadiķu skaliņiem, kā arī karotes, grābekļus, dakšu, lāpstu un izkapšu kātus. Vecāki savus sapņus par izglītību piepildījuši savos bērnos, kam visiem esot izteikta matemātiska domāšana, kā arī šūpulī ielikta skaistuma izjūta.

Jānis tagad ir kāršu muzeja saimnieks Kuldīgā, Imants, kurš beidzis divas augstskolas, kā matemātiķis un jurists strādā Salaspilī, bet Andris ir dārznieks, beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu un tagad strādā savā profesijā Vaivaros. Dace, kuras vaļasprieki ir rokdarbi, fotografēšana un loģisko domāšanu attīstošo spēļu kolekcionēšana, ir matemātikas skolotāja Vaiņodē. Ilga mirusi 18 gadu vecumā, bet Anna pabeigusi Mākslas akadēmiju kā keramiķe un palikusi dzīvot turpat vecāku mājās Kalvenē. Nu jau labu laiku viņa ir Kalvenes pamatskolā arī vizuālās mākslas skolotāja, ap kuru bērni liptin līpot apkārt.

Kad viesojamies Mētrās, satiekam tur abus viņas dēlus Mārtiņu un Kārli Sidarus. Puikas savas dienas vada pa laukiem, lai gan ir jau ceļa jūtīs. Kārlis pabeidzis 9.klasi un domā mācīties par būvnieku, bet Mārtiņš absolvējis 12.klasi un pošas studēt. Tikai vēl neesot īsti izlēmis, vai izvēlēties automehāniku, mežizstrādi vai datorzinības. Interesanti, ka šogad izlaidums Mētrās bija jāsvin trīs reizes, jo Anna šovasar ieguvusi arī augstāko pedagoģisko izglītību, lai varētu turpināt darbu skolā.

Muižu stāsts

Kalvenes skola kā izziņas takas sākums pati ir pietiekami interesanta vieta. Tā celta 19. gadsimta vidū kā grāfa Keizerlinga medību pils. Maršruta sākumā labi var redzēt pils parku, vietas, kur pils laikos atradusies kalpu māja, zirgu stallis un ratnīca, senā klēts vieta. Šīs ēkas tagad veido pagasta administratīvo centru. Paradoksāli, bet šī vieta nemaz neesot Kalvene, bet gan Tāšu – Padure, kā arī agrāk saukusies muiža.

Kalvenes muiža, kas piederējusi baronam Šrēderam gan vairs nav apskatāma, jo 1905.gadā tā gluži vienkārši nodedzināta. "Mūsu skolas ēku kalpi neļāvuši dedzināt, tāpēc tā nosargāta," piebilst Ilze. Muižai piederējusi arī smēde Vīlkalnos, zirgu stallis netālu no Viesturu mājām, arī krogs. Dālderkrogs celts 1785.gadā un pastāvējis līdz Kalvenes muižas nodedzināšanai. Pēc Pirmā pasaules kara, nedaudz pārbūvējot, te tika izveidota jaunsaimniecība "Dālderi", kuras īpašnieks bijis kalpakietis K.Sermulis. Tagad gan no agrākās godības vairs nekā nav palicis pāri.

Kalvenes muižas vietā tagad atrodas Alpu mājas. No 3 hektāru lielā parka saglabājušies atsevišķi fragmenti, arī lielie dižskābarži. Andra Cēbera un viņa ģimenes koptajā dārzā aug vairāk nekā 20 gadus vecs riekstkoks. Pateicoties saimnieku neatlaidīgajam darbam, pie Tīda ezera top arī atpūtas vieta. Zinātāji stāsta, ka izdarīts jau ļoti daudz, lai gan paši Cēberi saka, ka tas ir tikai pats sākums.

Citu labu vietu stāsts

Šķiet, Rīgas zooloģiskā dārza filiāle "Cīruļi", kurā var redzēt reti sastopamu dzīvnieku – kiangu, arī plēsīgos putnus un citus zvērus – brūnos lāčus, Vjetnamas cūkas, Ungārijas stepju govis, lūšus, stirnas, vāveres, mežacūkas, jenotsuņus, vilkus, pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par tādu kā Kalvenes vizītkarti, lai gan paši kalvenieki uzsver, ka tā ir tikai viena no vietām, ar kurām viņi lepojas. Tāpat viņiem ir zemnieku saimniecība "Ūsi", kur strādā ap 70 cilvēku. "Brāļiem Jonasiem piederošajā zāģētavā sev darbu atraduši gan mūsu vecāki, gan brāļi un draugi," stāsta skolēni. Strādā arī vairāki gruntīgi zemnieki. Arī mūsu gidei Ilzei katrs brīvais brīdis paiet lauku darbos. Tāpat viena no sakoptākajām sētām pagastā – Egalines, kur ir ļoti skaista apkārtne. "Pati daba to ir izveidojusi ar milzīgām un mazākām gravām, skaistām pļavām, bērzu birzīm, kurās sēņu laikos zem lapām paslēpušās aug baraviciņas, kā arī ar mežu, kurš ir izaudzis no mazajām eglītēm par lielām, varenām, vējā līgojošām eglēm. Tagad mežā patvērumu rod dažādi putni un dzīvnieki, arī čalojošais strauts. Ap māju plešas skaisti dārzi, tos aprūpējusi, kopusi un mīlējusi visus gadus ir Gunta Skudriņa," stāsta Ilze. Vēl apskatām kafejnīcu "Mārtiņš", pašvaldības administratīvo ēku un citas vietas, taku izbraucot.

Mūsu pavadones stāsta arī par Aizpori un Pērboni, kas ir pagasta nomaļākās vietas, tomēr arī šeit esot daudz interesanta, ko citiem apskatīt.

Stāsts p(ar) turpinājumu

"Mēs esam tikai sākumā," stāstot par takas izveidi, saka V.Roģe. Skolasbērni savākuši materiālus takas aizsākumam, tagad izveidotas sistēmas, un tie visi apkopoti, bet vēl jau ir jāveido, jākārto un jāpilnveido. Redz, sarunā ar Elvīras tanti nosprieduši, ka nebūtu slikti pagasta augstākajā vietā ķīķeri atjaunot, lai tūristiem būtu kur pakāpties un Kalvenes skaistumu apskatīt. "Jāraksta projekts," nosaka M.Jonase. Viņa piebilst, ka pagastā vēl esot tik daudz neapgūtu teritoriju, kurp doties pārgājienos, aptaujāt vecos cilvēkus un visu uzzināto rūpīgi dokumentēt. "Tā jau ir. Tā apziņa, ka laiks steidzas uz priekšu, jau nāk tikai ar gadiem. Brīžiem man dusmas uz sevi, ka es jau jaunībā nesāku šo darbu darīt," saka V.Roģe. Bet viņas kolēģe piebilst, ka nāk atkal jauni bērni, kam patīk visu izzināt un tāpēc pētījumi noteikti turpināsies.

Bet tikmēr Kalvenes bērni jebkuram ir gatavi pastāstīt, ka dzīvo visskaistākajā vietā uz zemes, kur saule aust Podnieka ezerā un sarkana iekrīt Tīda ezera ūdeņos.