Kurzemes Vārds

16:14 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Atgriežas viss pie tautiskās dejas
Daina Meistere

Vizītkarte
Inta Āboliņa,
Latviešu biedrības nama bērnu deju kolektīva "Krustiņi" vadītāja,
trīs gadus pilda pilsētas bērnu deju kolektīvu virsvadītājas pienākumus,
no četru gadu vecuma dejojusi Tautas deju ansamblī "Vaduguns",
beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu
un tagad mācās Liepājas Pedagoģijas akadēmijā kultūras darba vadītāja specialitātē, kur beigusi trešo kursu.
Ir dēls Jānis un meita Ilze.

Ja latviešiem ir tāda tautas dziesma "Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju", tad pārfrazējot par Intu Āboliņu var teikt, ka viņa augusi dejojot, sava mūža mīlestību atradusi dejojot, savus bērnus audzinājusi, tiem dejojot, un tagad dzīvo dzīvi, mācot dejot maziem bērniem. Un viss, kas ar viņu ir noticis, ir saistīts ar deju – veiksmes, neveiksmes, dejā ir lijušas asaras un deja devusi to prieku un spēku, kas palīdzējis izturēt un noturēties.

Caur sporta vingrošanu uz deju

– Vai jūs, Inta, esat dzimusi mūsu pilsētā?

– Esmu īsta liepājniece, dzimusi te un augusi. No bērnības spilgtākie iespaidi ir dejošana "Vaduguns" tautisko deju kolektīvā Jo, kā jau tas tautiskajās dejās notiek, kad dejo vienas ģimenes visi bērni, lielākais sāk un ievelk arī mazākos, vispirms sāka dancot mans vecākais brālis, un tad jau arī es sāku iet uz mēģinājumiem pie Elvīras Švarces, kuru vēlāk, jau lielākiem augot, neraugoties uz vadītājas šerpumu un prasīgumu, mēs mīļi dēvējām par Švarcīti.

– Bērnību tātad jūs varat mērot ne ar to, ka skolā pabeigta viena klase pēc otras, bet ar dejošanu?

– Tā gluži neiznāca, bija dejošanai savulaik diezgan liels pārtraukums. Jo gadījās tā, ka tanī laikā, kamēr dejoju, "Vadugunī" darbojās arī mākslas vingrošanas pulciņš. Mana mamma laikam bija ievērojusi, ka esmu tāda lunkana, un paralēli sāka vest arī uz to. Vēlāk nokļuvu sporta vingrošanā pie tolaik Liepājā visai pazīstamās treneres Valdas Blīgznas. Tad nu iznāca, ka intensīvi trenējos laikā no kādas otrās līdz astotai klasei. Tagad varu pateikt paldies horeogrāfei Lilijai Bergai, kura ar mums, vingrotājām, strādāja, par tolaik ieliktajiem klasiskās stundas pamatiem, tie man noder vēl šodien, strādājot ar saviem mazajiem audzēkņiem.

– Vai ar sporta vingrošanu saistās ievērojami panākumi, ja tautiskā deja aizgāja otrajā plānā? Jo bērniem jau patīk darīt to, kas labi padodas un kur veicas.

– Sākumā jau gāja labi, ieguvu sporta meistara kandidātes titulu, bet tālāk jau bija ļoti grūti, slodze kļuva aizvien lielāka – treniņi katru dienu pa četrām stundām, bez brīvdienām, tad vēl vasarā treniņnometnes un uztraukumi sacensībās. Tagad domāju, ka sava loma tam, ka pametu sporta vingrošanu, bija apstāklim, ka nākotnes plāni rādījās nepiepildāmi. Biju sadomājusies, ka tālāk studēšu Fizkultūras institūtā, bet, kad mamma teica, ka es uz Rīgu nevarēšu braukt, it kā zuda motivācija turpināt treniņus, pazuda jēga, neredzēju, kāpēc vajadzētu darboties tālāk. Domāju, ka mammai vienkārši bija bail laist mani prom no mājām. Tad nu nolēmu, ka nav vērts sevi tik ļoti mocīt un tik daudz atdot sportam, ja neiznāks ar to saistīt visu dzīvi. Jo aktīvā sportista un, kur nu vēl vingrotāja, sporta mūžs ir īss. Tad es aizgāju atpakaļ uz "Vadugunīm". Mani tur pazina, priekšā bija puiši un meitenes, ar kuriem kopā sāku bērnībā. Viņi bija izauguši dejā, es – sporta vingrošanā, kur biju sevi norūdījusi, biju lunkana, tā kā iekļauties dejas solī nebija nekādu problēmu.

"Dejojām, apprecējāmies un bērni dzima..."

– Pēc vidusskolas nedomājāt iet mācīties uz Rīgu vai kur citur?

– Pabeidzu 10.vidusskolu un, tā kā uz Rīgu nedomāju iet, tad iestājos augstskolā, kura bija tepat Liepājā – Pedagoģiskajā institūtā. Tā kā man labi padevās matemātika, izvēlējos matemātiķus. Bet vēlāk izrādījās, ka tas nav priekš manis. Jau tanī laikā man mūsu deju kolektīva vadītāja Elvīra Švarce piedāvāja nākt palīgā mācīt mazos dancotājus. Toreiz ļoti daudz mazuļu vai, pareizāk sakot, viņu mammas, vēlējās, lai bērns dejo tautiskās dejas, un Švarcīte viena pati netika galā, tāpēc aicināja palīgos kādu no lielajiem dancotājiem. Laikam jau viņa mācēja ieraudzīt, kurā iekšā sēž tas vadītājam vajadzīgais velniņš, kuram būs pa spēkam darboties ar bērniņiem, kas vēl it neko neprot un kuriem viss jāierāda no paša sākuma. Tā es nostrādāju kādus trīs gadus. Tā kā Pedagoģiskajā institūtā man tolaik nu nemaz nepatika, aizgāju uz Kultūras darbinieku tehnikumu, iestājos neklātienē. Tā izmācījos par deju kolektīvu vadītāju. Jo patika man ar mazuļiem darboties un patika arī tautiskā deja. Par to varēju pārliecināties, braucot uz dažādiem kursiem, un redzēju, ka tas mani aizrauj, ka padodas.

– Pati taču arī vēl turpinājāt dancot? Jā, un pastāstiet, ar kuru no puišiem tad sadancojāties, jo tas nav nekāds retums, ka tieši kopīgi mēģinājumi, izbraukumi, koncerti veido nākamās ģimenes.

– Sadancojāmies gan. Ar savu nākamo vīru Māri Āboliņu mācījāmies vienā klasē, un tad vidusskolas laikā viņš arī atnāca uz "Vaduguns" deju ansambli. Sadancojāmies. Vēlāk, kad viņš pārnāca no armijas, apprecējāmies un vēl kādu laiku dejojām.

– Dejojāt pati un vēl citus mācījāt to darīt?

– Tā nu viss ap to dancošanu vijās. Vienu laiku strādāju rajonā, Priekulē, tur bija iespējas būt ar lielajiem, vadīju jauniešu deju kolektīvu. Bet pamazām tomēr iznāca, ka tie jaunieši nāca un nenāca, bet toties mammas veda mazos bērnus. Tad nu mācīju tos. Tad vēl mēs abi ar vīru dejojām "Kvēlē". Tas viss tā sanāca, dejojām, precējāmies, un tad vēl bērni dzima. "Kvēlē" nodejoju kādus gadus četrus. Jauks laiks, atceros, kā mums šuva tos zaļos Rucavas tērpus, tos mēs speciāli braucienam uz Viļņu gatavojām. Jo togad bija Latvijā lielie dziesmu un deju svētki, bet mēs tajos nepiedalījāmies, jo braucām uz Lietuvu, uz Viļņu. Vadītājs Aivars Frīdenbergs vēl speciāli uztaisīja deju divdesmit četriem pāriem, kuru mēs kā viesi dejojām vieni paši laukuma vidu, vēl mēs svētku laikā koncertējām arī ielās, laukumos. Tieši tā piedalīšanās dažādos svētkos, koncerti rada to brīnišķīgo kopību, to jauko, neatkārtojamo noskaņu, kuras dēļ ir vērts iet uz mēģinājumiem un visu savu brīvo laiku pakļaut dancošanai.

Kā ritenī

– Bet ar deju un dejošanu vien jau paēdis nebūsi?

– Tad jau vairs nebija laika dejot, piedzima otrais bērns – dēls, vēl braukāju uz Priekuli, tad Aivars man piedāvāja nākt palīgā un vadīt bērnu deju grupu "Kvēlīte". Tas bija laiks, kad viss gāja kā ritenī. Gāju uz mēģinājumiem kopā ar saviem bērniem. Mans vīrs traģiski aizgāja bojā. Pati brīnos, kā visu varēju pavilkt. Bija jau grūts laiks, pie dienu es darbā, bērni bērnudārzā, bet vēl divas reizes nedēļā mēģinājumi "Kvēlītē". Savus bērnus tur tad līdzi vilku, arī viņi ir dejojuši, dēlam vēl tagad dancošana tuva, meita gan nejūt tādu aicinājumu. Jā un vēl tupināju braukāt uz Priekuli... Man jāpateicas vīramātei, kad likās, ka es vairs nevaru, viņa man daudz palīdzēja. Es jau vēl paralēli strādāju ratiņu rūpnīcā. Sākumā biju par Sarkanā stūrīša vadītāju, vēlāk kādu laiku vēl strādāju cehā. Toreiz bija tāda mode, ka reizi dienā uz rūpnīcu nāca skolēni, tā teikt, lai viņi iepazītu darba dzīvi. Mans uzdevums bija ierādīt viņiem darāmo, arī kontrolēt, kā veicas, un palīdzēt viņiem.

– Un atkal ar bērniem?

– Jā, tā visu laiku man ir iznācis, lai kur būtu un ko iesāktu, vai ar deju saistītā jomā, vai tāpat, visur nonāku pie bērniem.

– Kas ir tas, kas saista un liek palikt pie dejošanas, pie mēģinājumiem, taču ne jau materiālais labums?

– Es domāju, ka tā ir sirdslieta. Bija viens gads manā mūža, kad ar dejošanu nebija nekāda sakara. Jo nāca pārmaiņu laiks. Metalurgu pilī vairs neuzturēja bērnu kolektīvus, "Kvēlīte" pajuka. Bet notika, kam jānotiek, un man piedāvāja vadīt bērnu deju kolektīvu Latviešu biedrības namā. Tā iznāca, ka sāku no jauna, jo tie bērni, kuri jau tur dejoja, aizgāja līdzi savai iepriekšējai vadītājai, kura mainīja darba vietu, un es sāku vākt jaunu grupu. Tagad bērnu deju kolektīvā "Krustiņi" jau viena paaudze izaugusi, nāk nākamie...

Kā pašas bērni

– Kas, jūsuprāt, ir tas, kas mūsdienu bērniem, kad ir tik daudzi moderni izklaides un brīvā laika pavadīšanas veidi – kā datorspēles, liek nāk uz tautiskās dejas pulciņu un vēl ar tādu prieku vilkt mugurā tautastērpu?

– Viņi izaug dejojot. Mums ir dažādi dalībnieki – nāk brāļi un māsas no daudzbērnu ģimenēm, citi atkal atved sev līdzi draugus. Vislabākais ir tad, ja sāk dejot no mazotnes, tad jau pārtraukt un aiziet ir grūti. Mums ir jāmaksā par nodarbībām, bet neviens no vecākiem nav atteicies to darīt, kaut arī mūsu dalībnieki nebūt nav no tām turīgākajām ģimenēm. Laikam jau vecāki novērtē to, ko dod deja. Tā ir izkopta stāja, tā ir māka uzvesties, savstarpēji kontaktēties un saprasties. Vēl es domāju, ka ir svarīgi tas, ka bērni var parādīt sevi, mums ir pietiekami daudz dažādu koncertu un uzstāšanos. Ja būs tikai nogurdinoši mēģinājumi un iztrūks prieka, mazajiem dancotājiem apniks. Jā, un vecākiem arī patīk, ka var redzēt savu mīluli uzstājamies. Ar koncertiem esam apbraukājuši bezmaz visu Latviju, jo piedalāmies dažādos festivālos, arī skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, esam bijuši arī uz ārzemēm – dejojuši Čehijā, Lietuvā, tagad atgriezāmies no Vācijas, kur kuplinājām svētkus mūsu sadraudzības pilsētā Darmštatē.

– Kādu jēgu jūs saskatāt tajā visā, ka dejo, ka uzstājas?

– O, zēni un meitenes daudz ko iemācās. Varbūt ne tik daudz tas raitais dejas solis ir svarīgs, kam, protams, ir nozīme un kā slīpēšanai es pievēršu uzmanību mēģinājumos. Bet bērni, kuri dejo tautiskās dejas, apgūst vēl daudz citu, svarīgu iemaņu, kas vēlāk noderēs dzīvē. Piemēram, raksturu norūda koncerti un izbraukumi, kad nākas pašam par sevi parūpēties un ar sevi tikt galā, un viņi to lieliski izdara. Vēl man liekas, ka mūsējiem gluži vienkārši patīk būt kopā, un es cenšos to veicināt.

– Kāda, pēc pašas domām, esat kā vadītāja, kādas ir jūsu metodes, lai iedancinātu?

– Tas būtu jāprasa pašiem bērniem. Man, protams, ir svarīgi, lai manējie nodejotu labi. Bet vēl es domāju par to, lai viņus daudzpusīgi attīstītu. Ar pašiem mazākajiem mēs pirmos gadus vienkārši rotaļājamies. Un viņi pat nemana, ka apgūst dejas pamatus vai soļus. Viņi iemācās būt labvēlīgi un draudzīgi cits pret citu, iemācās atrast savu vietu kolektīvā un telpā, jo dejošanā ir jāizjūt ne tikai sevi, bet arī partneri pārējos dejotāju pārus, lai nesaskrietu visi vienā malā. Lielākiem dancotājiem jau ir nopietnas nodarbības, obligātās horeogrāfijas stundas, kurās, kā jau teicu, izmantoju to, ko pati ieguvu no horeogrāfes Lilijas Bergas sporta skolas laikā. Dejošana, tas pirmatnējais pamats man nāk no Švarcītes, bez tam tagad jau ir daudzi semināri un kursi, kuros vadītāji apgūst mūsdienīgās dejas mācīšanas tendences. Jo savādāk darbs aiziet rutīnā, bet bērniem jau gribas arī ko jaunu. Vai es rājos? Domāju, ka no rāmjiem neizeju, taču bez stingrāka vārda jau neiztikt. Bet man gribas, lai arī mēģinājumos bērni izjustu prieku par to, ka viņi ir šeit, ka viņi dejo.

Apbrīna, pacietība un puiši

– Kā kļuvāt par bērnu deju kolektīvu virsvadītāju?

– Pavisam vienkārši. Ingai Papirtei no Bērnu un jauniešu centra radās citi uzdevumi, viņa vairs nevarēja tikt ar visu galā, tad piedāvāja man. Tā kā nekādas cīņas par šo amatu nebija. Mēs visi, tie, kas māca bērnu deju kolektīvus, jau esam savstarpēji pazīstami un saistīti. Man jau nekas cits neatlika, kā uzņemties šos pienākumus, jo pārējās vadītājas strādā skolās, viņām vienkārši ir grūti to visu apvienot, dabūt kopā.

– Tātad ir iespēja redzēt ne tikai savu bērnu spējas un novērtēt spēkus, bet jums paveras visas pilsētas mazo dancotāju kopums. Ko izdevies saskatīt?

– Savā ziņā tas palīdz man vadīt savu kolektīvu – "Krustiņus". Jo ir tas salīdzināšanas moments. Protams, ka skolu deju kolektīviem jau nevar būt tāds līmenis, kā tām skolēnu grupām, kuru dalībnieki tautisko deju izvēlējušies, tā teikt, apzināti, kuri jau no mazotnes ir vesti uz nodarbībām. Skolotājām, kuras vada deju kolektīvus mācību iestādēs, tomēr vairāk vai mazāk jārēķinās ar to, kas ir – kādi zēni un meitenes ir klasē vai klašu grupā, ar tiem arī jāveido deja, kaut dažs nemaz nevēlas nākt uz mēģinājumiem. Tāpēc es tikai apbrīnoju skolu deju kolektīvu vadītājus, jo zinu, ko tas nozīmē. Svarīgi arī, kā dancošanu atbalsta skola, klašu audzinātāji. Es pati vienu brīdi vadīju skolas deju kolektīvu, un, ja audzinātājs nepamudina savus skolēnus palikt un pagaidīt mēģinājumu, ja stundas beigušās, tad nekas neiznāks. Vienreiz izjuks mēģinājums, otrreiz un bērni vairs nenāks. Bet tautiskajās dejās ir svarīgs noteikts pāru skaits, kurus vēl piedevām jādabū vienā līmenī. Ja viens vai divi dejo perfekti, bet pārējie knapi vek kājas, kopraksts nesanāk.

– Vai jums "Krustiņos" neveidojas jau jauniešu deju grupa?

– Tā pati nākšanas un nenākšanas problēma. Lai iestudētu klasisko tautas deju, nepieciešami stabili astoņi pāri, protams, ka ir dejas mazākam pāru skaitam, bet astoņi ir tas pamats, uz kura veidojas visa grupa. Varētu mums jau būt arī jauniešu kolektīvs, bet radās grūtības ar puišiem. Viņi paaugoties atrada sev citas nodarbības, daļa pabeidza pamatskolu, aizgāja mācīties uz citām pilsētām. Un cik nu iestudēsi tikai meiteņu dejas! Es neredzēju vairs jēgu strādāt ar nepilnu grupu.

– Taču mēs tagad dzīvojam pavisam citā pasaulē, vai mums maz vairs vajag tādu tautisko dejošanu?

– Domāju, ka ir svarīgi mūsu kultūras vērtības saglabāt un iepazīstināt ar tām jauno paaudzi. To var izdarīt arī ar deju, tas ir viens no veidiem. Tāpat tas ir ar tautastērpu. Mūsu dalībnieki zina, ka viņiem ir Rucavas novada tautastērps, diezin vai visi bērni to zinātu pateikt. Nāk mums, protams, jauni ritmi, tautas mūzikas apdare. Un bērniem patīk tās modernizētās dejas. Tas tikai gandarī, ka gan pie mums, gan uz Bērnu un jauniešu centra un "Vaduguns" bērnu deju kolektīviem bērni labprāt nāk un dejo. Mūsu uzdevums – uzturēt viņos dzīvu šo vēlmi ģērbt mugurā tautastērpu un dejot tautiskās dejas. Lai arī zēniem un meitenēm patīk modernizētie ritmi un soļi, taču pamatsoļi – polka, teciņi un citi, paliek.

Laiks apgūt ko jaunu

– Tad nāca brīdis, kad sapratāt, ka tomēr jāturpina izglītība? Kāpēc?

– Jutu, ka pienācis laiks pilnveidoties, iegūt ko jaunu priekš sevis. Galvenokārt priekš sevis. Citi mācās tādēļ, ka viņiem izglītības dokuments nepieciešams, lai turpinātu strādāt. Man vēl tā nebija, bet varbūt ar laiku būs! Gribējās, ko vairāk iegūt. Varbūt īstais laiks bija, paspēt izmācīties, kamēr pašas bērni vēl nestudē, jo tad jau līdzekļi būs vajadzīgi viņiem.

– Kādas īpašības ir nepieciešamas, lai vadītu bērnu deju kolektīvu?

– Atkarībā no dalībnieku vecuma. Ar mazajiem ir jāmāk rotaļāties, ja vajag, pat četrrāpus nomesties. Tas, ka es stāvēšu un skaidrošu, neko nedos, jāmāk priekšā parādīt. Jo mazie jau dara līdzi to, ko rāda. Ar lielākajiem – tur, domāju, esmu kā draugs. Ne jau tāds draugs, kura priekšā visu var atļauties, zināmai distancei ir jāsaglabājas, bet zēni un meitenes man daudz ko uztic, stāsta.

– Kas jums tautas dejā ir lielākās autoritātes?

– Es domāju, ka no daudziem var mācīties. Man patīk, kā dejo "Dzintariņš", kaut viņiem ir tas iedresētais smaids, bet viņi tik labi izskatās, uz viņiem ir patīkami raudzīties. Man patīk, ka bērni ir jautri un dejojot labi izskatās.

– Jums daudz iznāk braukt līdzi saviem dancotājiem. Kā bērnu deju kolektīva vadītājs iztur to lielo atbildības nastu par katru mazo dalībnieku, lai viss būtu kārtībā arī tad, kad mammas nav klāt?

– Protams, ka ir liela atbildība. Bet man prieks, ka mani dejotāji lieliski tiek galā ar sevi. Mums ir tāda kā nerakstīta disciplīna, kur un kā jābūt. Varu vēl pateikt, ka ne es viņus, bet viņi reizēm mani vāc. Man nemaz tik daudz vecāku līdzi nebrauc. Bērni paši saģērbjas, paši prot tēpus savākt. Varbūt svarīgi tas, ka viņi ir kopā, ka lielākie palīdz mazajiem, tie atkal no viņiem iemācās, kā jātiek galā. Bet man liekas, ka visiem dejotājiem raksturīga tā iekšējā disciplinētība. Par to pārliecinājos, kad nometnē Vērgalē kopā bijām mēs, tad vēl dejotāji no Bērnu un jauniešu centra un 15.vidusskolas. Tie skolotāji, kuri mums vadīja zīmēšanas un citas nodarbības, atzina, tādu kārtību un labestību pie citiem bērniem nav redzējušas.

– Kas jums vēl patīk?

– Kādreiz daudz adīju gan sev, gan bērniem, bet tagad jau vairs nav tādas nepieciešamības, tāpēc varbūt interese mazinājusies. Jā, arī ēst gatavot man patīk, kādreiz cepu kūkas, tagad gan to daru mazāk. Vēl mums ar manu mammu ir dārziņš Ječos, kur aug daudz puķu, tās mēs mīlam. Man vislabāk patīk tās puķes, kas smaržo.

– Kas jums palīdz tikt pāri grūtiem brīžiem?

– Varu teikt ka tieši dejošana un bērni ir devuši man lielu optimismu. Mācījuši man spēju saņemties. Jo es savu darbu mīlu. Citādi tas nevar būt.