Kurzemes Vārds

19:30 Trešdiena, 11. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Rucavā atdzīvina latviskos tikumus

Anda Pūce

Pie Zvanītāju mājas saimes Rucavā viesojāmies jau pērn, kad Rucavas Folkloras klubs te tikai aizsāka strādāt ar projektiem, lai lieli un mazi varētu apgūt dažādus tradicionālos amatus, paši izgatavot Rucavas tautas tērpu un vismaz kādu īsu laika sprīdi padzīvotu tajā pasaulē, kurā dzīvoja mūsu senči – ar cieņu un mīlestību izturoties pret vecāko paaudzi, viens otram neskopojoties ar labu vārdu, kopīgi ēdot, strādājot un dziedot. Šogad, kad braucām lūkot, kā rucavniekiem klājas amatu nedēļās, Zvanītājos sastapām citus ļaudis, tomēr namā valdošā gaisotne nebija mainījusies, tā tikai bija kļuvusi izteiktāka, spēcinošāka.

Zvanītāju saimnieki un iemītnieki

Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta autore Sandra Aigare stāsta, ka nu jau pāris dienas jūtoties patiesi brīva no bažām par projekta izdošanos, jo Zvanītājos viss notiekot gandrīz pats no sevis. "Pirmās nedēļas es uztraucos, vai būs atsaucība, bet tagad ik nedēļu šeit padarboties vai vienkārši paskatīties ienāk ap 60 cilvēku. Tāpat, vienkārši garām ejot. Dienā Zvanītājos grozās ap 30 cilvēku, bet ap 20 ir tādi, kas ir patstāvīgie amatu nedēļu dalībnieki," viņa stāsta. Un priecājas, ka pamazām viņas vadītājam Rucavas Folkloras klubam izdevies iekarot savu vietu pagasta sabiedrībā, jo tagad tiešām esot jūtami mainījusies attieksme, tiekot saņemts lielāks atbalsts. Bet tas izdevies tikai ar neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbošanos. Var just, ka arī Zvanītājos tagad kluba dalībnieki iejutušies kā īstās mājās. Te nostiprinājusies tāda laba aura. Un priecāties par to ieradušies arī tūristi no tuvākām un tālākām Latvijas vietām, arī ārzemēm, piemēram, Somijas.

Amatu nedēļas ir šobrīd vērienīgākais Folkloras kluba projekts, ko ar aptuveni 1000 latiem finansiāli atbalstījis arī Kultūrkapitāla fonds. Projekts ilgs divus mēnešus, un līdz augusta beigām Zvanītājos ik dienas viesosies kāds amata meistars, kas ierādīs savas prasmes katram interesentam. Kopā ar lieliem un maziem rucavniekiem te jau strādājusi audēja un rokdarbniece Velta Stepko, pinējs Juris Ventaskrasts, koka darbu meistars Oskars Kupe, tautas muzikants Jānis Pūķis, bet šonedēļ darbus vada knipelētājas Vija Liepa un Vita Bogdana. "Vēl būs karošu un citu koka darbarīku meistari Ilgonis un Aigars Teļdruvas no Dunikas, turpināsim darbu kopā ar Veltiņu, tāpat varētu notikt arī tāda kompleksa amatu nedēļa ar ādas apstrādes meistari, keramiķi vai vēl ko citu," par turpmāko izklāsta S.Aigare. Līdz šim vislielāko interesi izraisījusi klūdziņu pīšana, bet vispār nevienā no nedēļām Zvanītāji pustukši nav stāvējuši. "Mums te it kā nav izstāžu ar gataviem izgatavotajiem darbiem, jo daudziem ir tikai pinumu paraugi, pusaustas prievītes, tomēr kaut ko lielu uztaisīt jau arī nav mūsu mērķis. Galvenais ir rosināt apgūt senos amatus, ļaut iemēģināt roku un radīt interesi par tradicionālo kultūru," skaidro projekta autore.

Katrs darbiņš prasa pacietību

Vislielākais vairums Zvanītāju iemītnieki, protams, ir jaunā paaudze, lai gan te sastopamas arī pieredzes bagātas sievas, kas protot naglas no pakava izvārīt. Mirdza Ārenta, Vilma Hehte un Valda Volkova tiek dēvētas par Zvanītāju saimniecēm, jo viņu pārziņā ir visa māja, tomēr sievas uzsver, ka bērni vairs uz palīdzēšanu nav skubināmi un tikai sākumā uzvedušies kā nometnē. Tagad visi dzīvojas un arī sakopj aiz sevis, nevis gaida uz kādu citu. Arī tā ir skola. "Ik diena mums sākas ar dziesmām, un esam izdziedājuši tautas dziesmās dažādas lietas, arī pārrunājuši, piemēram, par paklausību, par pieaugušajiem un nepieaugušajiem cilvēkiem, par saticību," stāsta S.Aigare. Tāda kopā strādāšana un sadzīvošana vienā lielā saimē iemāca arī ar lielāku izpratni izturēties citam pret citu, ņemt vērā otra vēlmes, cienīt vecos ļaudis, paklausīt.

Bet pa tam lāgam pat rucavnieces, kam netrūkst citu darbu arī mājās, tomēr šo to no rokdarbiem arī paveikušas. Anna Strautmale stāsta, ka darbu dēļ dažbrīd bijusi ļoti aizņemta, tomēr ieinteresējusies, piemēram, par mezglošanu, lūgusi Veltai Stepko to ierādīt, un nu top mīlīga prievīte. Redz, arī Rucavas bibliotekāre Gunta Timbra paguvusi noaust piecus metrus auduma saviem tautas tērpa lindrukiem.

Bet kā tad klājies jaunajiem. Ginta Pērkone stāsta, ka viņai kauns par pirmo austo prievīti, kas esot iznākusi tāda šķība, bet nākamās jau sanākušas glītas. Daudz vieglāk, nekā sākumā licies, izrādījies apstrādāt dzintaru, un meitenes rokās iemirdzas vairākas dzeltenīgas sirsniņas, kas pārtapšot rotaslietās. Tādās kā nevienam. Prasām meitenei par citiem darbiem, un viņa prātīgi nosaka, ka patiesībā jau daudzi esot vienkārši, bet ikviens no tiem prasot arī pacietību. Tikām S.Aigare piebilst, ka liela nozīme darbu ierādīšanā ir arī skolotājiem, kam jāprot savas prasmes nodot citiem, jāprot izskaidrot, ja kas nav saprasts, jāprot korekti norādīt uz kļūdām. "Kaut nu skolās būtu tādi skolotāji, kādi ir te," sacīja paši bērni.

Knipelē putnus, ābolus un smalkas mežģīnes

Šonedēļ amatu nedēļas galvenā nodarbe ir knipelēšana divu zinošu skolotāju no Rīgas – Vitas Bogdanas un Vijas Liepas – vadībā. "Kurzemes Vārds" pārliecinājās, ka tikai trešajā dienā pēc šīs rokdarbu tehnikas apgūšanas gan veci, gan jauni Zvanītāju saimes ļaudis ar to lieliski tika galā. Pārsteidzošākais, ka starp čaklākajiem knipelētājiem bija sastopami Rucavas puikas. Zvanītāju sievas stāsta, ka puikas jautājuši, kāpēc visi interesantākie esot meiteņu darbi, bet viņas atbildējušas, ka katrs var darīt to, kas viņam patīk, tāpēc tagad viņi nekautrējoties sēž pie knipelējumiem un ar lepnumu rāda knipelētus ābolīšus, putnus un prievītes, kas tikšot dāvinātas mammām.

V.Bogdana stāsta, ka knipelēšana ir samērā jauns rokdarbu veids, radies tikai 16.gadsimtā (jo aukliņu vīšanai nepieciešamas smalkas metāla adatiņas), tomēr Latvijā knipelēšana bijusi pazīstama vēl pirms tamborēšanas. Knipelētas mežģīnes rotā arī Rucavas tautas tērpu – snāteni un nāmatu. Bet tas ir tikai viens no veidiem, kur knipelējumi izmantoti. Vēl ir slaveni knipelēti dvieļu gali, aizkari, mutautiņu mežģīnes. Tagad knipelējumi izmantojami gan kā iešuvumi, gan aplikācijas un mežģīnes. V.Liepa rāda somiņu ar knipelētu aplikāciju un stāsta, ka iespējas ir bezgalīgas.

Kā sokas audzēkņiem? Labi, saka pasniedzējas. Galvenais esot apgūt divus knipelēšanas galvenos pamatelementus – vīšanu un krustošanu. "Knipelētajās mežģīnēs nav neviena mezgliņa," uzsver V.Bogdana. Mazā Laura Ogurceva jau trešajā nedēļas dienā strādāja pie trešā knipelēšanas darba un veidoja mīlīgu zaķēnu. Meitene sacīja, ka knipelēt nemaz neesot grūti, turklāt interesanti, bet V.Liepa uzsver, ka citam prasmes ir rokā ātrāk, bet citam – mazliet vēlāk, tomēr visi samērā labi uztver knipelēšanas pamatus un ar prieku ķeras klāt jauniem darbiem.

Nedarbiem laika nepaliek

S.Aigare uzsver, ka projekta ieguvums ir ne tikai dotā iespēja bērniem apgūt jaunas prasmes, iepazīt Latvijas amatniecību un dzīvot, vadoties pēc patiesām vērtībām, latviešu tautas ētikas kodeksa. Tā ir arī lieliska iespēja saturīgi pavadīt brīvo laiku, kas lauku bērniem nemaz tik bieži netiek piedāvāta. Mammas esot atzinušas, ka bērni pozitīvi mainījušies, pēc Zvanītājos pavadītā laika, ka viņiem patiesi patīkot doties uz amatu nedēļu norisēm. "Jo te viņi var likt lietā savas prasmes, te viņi var ko jaunu iemācīties, pašapliecināties, būt kopā ar saviem vienaudžiem," skaidro S.Aigare. Viņa stāsta, ka pat lielākie žiperi Zvanītājos mierīgi sēžot un strādājot, bet, redzot kā Oskars Kupe un Pūķu Jānis dzied, pat puikas sapratuši, ka dziedāšana nav nekas sievišķīgs, un sākuši dziedāt līdzi. Un sarunas ar šiem padzīvojušajiem ļaudīm jau arī nes veselu zināšanu bagāžu. "Nedarbu funktierēšanai jau nu te noteikti laika nepaliek," bilst Mirdza.

Tāpat arī nozīmīga ir Rucavas, Liepājas un Rīgas bērnu savstarpēja kontaktēšanās un sadarbošanās. "Esmu ievērojusi, ka rīdzinieki ir tādi kā radošāki, prot labāk izteikties, sevi pasniegt, ir brīvāki, bet mūsējie tādi ierobežotāki, tāpēc domāju, ka viņi cits no cita var ļoti daudz mācīties," saka projekta autore. Rīdzinieks Atis Millers amatu nedēļās Zvanītājos laiku pavada kopā ar savām māsām Agnetu un Ievu. Viņš lepni izrāda, ko padarījis un kas iznācis māsām, un stāsta, ka arī Rīgā pratīšot, piemēram, kaut ko no klūdziņām uzpīt, jo visu Jura Ventaskrasta teikto labi iegaumējis. "Redz, šito, tikai skatoties, uztaisīju," viņš rāda mammai uzdāvināto pīto saulīti. Un vēl viņš mums nospēlē drusku uz savas spīganas – no niedres izgatavotas stabules. Pūķu Jānis iemācījis. Savukārt Kaspars Eņģelis kādā no nedēļām nolēmis izgatavot māju nosaukuma plāksnīti, ko tagad dāvināšot vectēvam – Bērzu māju saimniekam. S.Aigare piebilst, ka Kasparam arī rokdarbi labi padodas, jo tai pašai knipelēšanai nepieciešama ne tikai pirkstu veiklība un rūpība, bet arī zināma loģika un apķērība, kā arī liela deva pacietības.